Pēteris Apinis.
Pēteris Apinis.
Foto: LETA

Pēteris Apinis: Vakcinācija – draugi, aizstāvji, vilcinātāji un ienaidnieki. Kāpēc sarūk uzticība vakcinācijai? 133

Autors: Pēteris Apinis, ārsts, kanāla RīgaTV 24 raidījuma “Dr. Apinis” vadītājs

Lūdzu rakstu nelasīt un nekomentēt tiem, kam jau ir betonciets viedoklis par vai pret Covid–19, vakcīnām un vakcināciju. Slinkākajiem es iesaku uzreiz lasīt secinājumus raksta beigās.

KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. “Mums jau tādu cūku kūti pārdeva!” – Magone taisnojas par bardaku un netīrību savas mājas pagalmā 62
4 dienas
SK
Skaties.lv
Stāsti
Vīrietis izmisumā: palicis bez iekrājumiem, ar tukšu bankas kontu un ātro kredītu, kuru noformējis krāpnieks 9
11 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Pabriks: Pieteikties uz “AstraZeneca” vakcīnām, no kurām atsakās Dānija, ir ļoti pareizs lēmums 44
18 stundas
Lasīt citas ziņas

Raksts ir manas pārdomas un viedoklis, kas balstītas uz literatūras apskatu ar 70 atsaucēm, šis literatūras atsauces vajadzības gadījumā es varēšu uzrādīt.

Raksta autors uzskata vakcināciju par vienīgo izeju no psihopandēmijas, taču labprāt uzklausa gan vakcīnu apoloģētus, gan vakcīnu ienaidniekus, sauktus par antivakceriem.

CITI ŠOBRĪD LASA
Vienkārši – autora dzīves pārliecība ir: katram cilvēkam ir tiesības uz viedokli un labi, ja šis viedoklis ir balstīts uz zināšanām.

Autors uzskata, ka lielākās problēmas vakcinācijai un neticību tai ir radījuši Krišjānis Kariņš un Daniels Pavļuts, kuri ar apšaubāmu izglītību radīja superdārgu vakcinācijas biroju, superdārgas mēdiju izpausmes un nejēdzīgus milzu vakcinācijas centrus, tādējādi vairojot neuzticību vakcinācijai kā tādai.

Šai kompānijai var pievienot Krišjāņa Kariņa čaklāko padomdevēju Andu Čakšu, kura izēda no Veselības ministrijas daudzmaz sakarīgos ierēdņus un radīja daudzmiljonu e-veselību, kura nestrādā ar vai bez manavakcina.lv.

Šie personāži ar savu bezdarbību (neiepirka vakcīnas, izjauca loģistiku, atņēma vakcināciju mediķiem) un narcistisko zīmēšanos pilnībā sagrāva iespējas, ka Latvijā ar vakcināciju šogad varētu tikt sasniegta ganāmpulka imunitāte, ka mēs noņemtu maskas, sportotu, dziedātu Dziesmu svētkos, draudzētos, apmeklētu tuviniekus, censtos atdzimt (demogrāfiski) latvietībai, normāli strādātu un celtu savu valsti. Nē, tā visa nebūs. Latvijā vakcināciju valdība apzināti vai neapzināti ir izgāzusi.

Vakcinācija un Latvija

Vakcinācija ir viena no veiksmīgākajām sabiedrības veselības stratēģijām cilvēces vēsturē, un, lielā mērā pateicoties vakcīnām, cilvēki dzīvo 80–90 gadus, nevis 50–60 kā gadsimtu atpakaļ.

Mans mērķis nav plašs ekskurss vēsturē, bet divām epizodēm pieskarties nav par ļaunu:
• 1798. gadā angļu ārsts un farmaceits Eduards Dženners pasaulei ieteica vakcināciju pret bakām un jau tajā pašā gadā Rūjienas draudzes mācītājs Gustavs fon Bergmanis sāka potēšanu pret bakām, ar laiku izpotējot ap 12 000 Rūjienas un Mazsalacas apkārtnes ļaužu.

Tas bija vakcinācijas pirmsākums Ziemeļeiropā un cariskajā Krievijā. Tā sākās pilnīga baku izskaušana pasaulē;

• Latvija ir pirmā vieta uz zemeslodes, kurā izdevās pilnībā vakcinēt cilvēkus pret bērnu trieku jeb poliomielītu. 1948. gadā Latvijā poliomielīta epidēmijas apkarošanu uzņēmās vadīt profesors Aleksandrs Bieziņš, bet lielo darbu darītājs bija ārsts Nikolajs Pakalniņš.

Viņi izlēma uzticēties amerikāņu zinātnieku Džonasa Solka un Alberta Seibina izstrādātajām novājinātu vīrusu vakcīnām, un drīz līdzīgas vakcīnas Latvijas PSR ZA Mikrobioloģijas institūtā ar Augusta Kirhenšteina svētību radīja Rita Kukaine, Aina Muceniece, Ārija Volrāte u.c. Tas ļāva sākt cīņu ar poliomielītu. 1959. gada aprīlī un maijā Latvijā tika uzsākta masveida vakcināciju ar baltu zirnīškonfekšu veidā sagatavotu vakcīnu.

No mūsdienu sociālo tīklu skatpunkta tas bija eksperiments ar bērniem un tika veikts ar vakcīnu, kas pēc mūsdienu standartiem netiktu atzīta par pierādījumos balstītu zāļlīdzekli. Kamēr amerikāņi un rietumeiropieši veica pētījumus, Latvijā tika vakcinēti visi cilvēki, kas jaunāki par 30 gadiem. 1961. gadā Latvijā poliomielīts tika uzvarēts. Lielā mērā visa pasaule mācījās no Latvijas pieredzes.

Neskatoties uz to, ka vakcinācija ir sevi pierādījusi, neraugoties uz to, ka vakcinācija ir droša un pārbaudīta metode, sabiedrībā pieaug neuzticība tai. Liels skaits sabiedrības indivīdu vakcināciju uzskata par nedrošu un nevajadzīgu.

Latvijā, kurā gadu desmitiem cilvēki bijuši ļoti advancēti bērnu vakcinācijai, uzticīgi vakcinācijai pret ērču encefalītu, bet salīdzinoši nogaidoši attiecībā pret gripas un papilomatozā vīrusa vakcināciju, šobrīd vērojama skepse un nogaidoša attieksme pret Covid–19 vakcināciju.

Ja varneši publiskajā telpā skaļi vaino vienu vai otru ļaužu grupu un lamā par antivakceriem, no pasaules literatūras datiem galvenā vakcinēšanas bremzējošā grupa ir tie, kas attiecībā uz vakcināciju „vilcinās” vai vakcinēšanu „atliek”.

Raksta autors ir dedzīgs vakcinācijas aizstāvis, bet labprāt komunicē ar cilvēkiem, kam ir dažāda rakstura iebildes pret vakcināciju.

Es uzskatu, ka tikai diskusijā var pārliecināt vakcinēties vai nevakcinēties, tādēļ nepievienojos tam draudzīgajam rakstošo ļaužu pulciņam, kas vakcinācijas procesa neveiksmes pieraksta žurnālistam Guntim Bojāram.

Vislielāko ļaunumu vakcinācijai nodara Krišjānis Kariņš un Daniels Pavļuts, kas vakcināciju pārvērtuši par privāto biznesu, apmaksājot superdārgu Vakcinācijas biroju, avīzes, reklāmas rullīšus, izīrējot nevajadzīgi lielas telpas vakcinācijas centriem un organizējot četras paralēlas vakcinācijas rindas.

Man nezināmu iemeslu dēļ no valdības koridoriem tika nopludināta informācija, ka AstraZeneca vakcīnas iepirkumu esot lobējusi „Vienotība”, jo lūk – viens no vakcīnu loģistikas kompānijas Vakcīna.lv īpašniekiem esot ārsts, kurš savulaik esot balotējies no Vienotības saraksta. Jāteic, ka cienījamais kolēģis par šo savu interesi uzzināja tikai no mēdijiem.

Bet ar šiem paziņojumiem sākās AstraZeneca vakcīnu nomelnošanas kampaņa, īslaicīgs lietošanas aizliegums, kas atstāja negatīvas sekas uz visu vakcināciju pret Covid–19.

Diemžēl man jāatzīst, ka ar AstraZeneka Latvijas iedzīvotāji vairs nevakcinēsies, neticēs tai, un iepirktās AstraZeneca nāksies izmest. Es, protams, esmu rūpīgi iepazinies arī ar EMA (European Medicines Agency) informāciju, ka AstraZeneca vakcīnai ir sakars ar trombu izcelsmi, taču risks Covid–19 saslimšanas gadījumā nonākt reanimācijā vai kapos ir daudzkārt lielāks. Bet šo piebildi vairums nevēlas dzirdēt.

Bet atgriezīsimies pie pamattēmas – vakcinācijas novilcināšana.

Vakcinācija aizsargā vakcinēto personu un rada netiešu aizsardzību visai kopienai

Atšķirība starp indivīda un sabiedrības veselības speciālista viedokli slēpjas apstāklī, ka katrs indivīds domā par sevi:
• saslimšu vai nesaslimšu ar Covid–19;
• ja saslimšu, tad cik smagi saslimšu.

Sabiedrības veselības kontekstā augsts vakcinācijas līmenis rada netiešu aizsardzību visai kopienai jeb ganāmpulka imunitāti, palēninot vīrusa pārnešanu, tādējādi samazinot infekcijas risku to iedzīvotāju vidū, kuri joprojām ir uzņēmīgi vai kuru dzīvību apdraud saslimšana ar vīrusu SARS-CoV-2.

Es, piemēram, nemaz nebaidos no Covid–19 (pats profilaksei precīzi izpildu to, ko mācu citiem), bet vakcinēšos tikai tādēļ, lai nepārnestu vīrusu kādam, kam tas var būt ļoti virulents, smagu slimību vai pat nāvi raisošs.

Vienīgā vēsturiskā pieredze attiecībā par vakcināciju ir vecāku attieksme pret savu bērnu vakcināciju

Lielais bērnu vakcinācijas līmenis attīstītajās valstīs, t.sk., Latvijā liecina, ka vakcinācija (joprojām) ir sabiedrības plaši pieņemts veselību uzturošs pasākums.

Tomēr masalu, poliomielīta un garā klepus uzliesmojumi vairākās attīstītās pasaules daļās ir saistāmi tikai ar nepietiekami vakcinētām vai pat nevakcinētām ļaužu kopienām. Pasaulē ir lielas kopienas, kas ar koruptīvām metodēm parāda augstu vakcinācijas līmeni bērniem, kaut patiesībā bērni netiek vakcinēti.

Par piemēru tiek uzrādīti Bulgārijas un Rumānijas romu tautības bērni, kaut arī pierādījumu šim uzstādījumam nav. Tiesa, pēdējās dienās informatīvajā telpā ir ziņojumi par augstu saslimstību ar Covid–19 un vakcinācijas problēmām Ungārijas romu kopienā.

Pasaulē ir gana daudz pētījumu, kas liecina, ka pat vakcinēšanas jomā izglītotiem indivīdiem mēdz būt nopietnas šaubas un bažas par vakcināciju. Kādā Kanādas pētījumā 9 no 10 vecākiem atzina, ka vakcinācija ir aktuāla, tai pašā laikā 5 no 10 bija norūpējušies, ka jaunās vakcīnas neesot drošas, bet 3 no 10 vecākiem uzskatīja, ka mūsdienās bērni saņem pārāk daudz vakcīnu.

Secinājums – ja valsts veselības organizatori zina, ka vismaz pusei vecāku par vakcīnām ir šaubas, nav mērķtiecīgi sākt agresīvu vakcinācijas propogandu, jo agresīva kampaņa šo pusi pavērš negatīvajā (nevis vakcīnu atbalstītāju) virzienā.

Jārēķinās, ka gandrīz visās Eiropas valstīs (un kamdēļ lai Latvija būtu izņēmums?) 5–10% indivīdu ir stingra pretvakcinācijas pārliecība.

Tā ir realitāte; Kariņa paziņojumi, ka nevakcinētie netiks pielaisti darbā skolā vai slimnīcā, šos ļaudis tikai vēl vairāk saērcinās un viņi savu pārliecību vēl plašāk izplatīs sociālajos mēdijos.

Bet mans mērķis nav runāt par šiem 5–10%; konkrētajā Covid–19 pandēmijas laikā viņi nav pārliecināmi, un mēs varam viņus tikai cienīt un mīlēt, bet viņu viedokli kategoriski neatbalstīt.

Daži literatūras avoti uzskata, ka pārliecinātu vakcinēšanas pretinieku skaits dažādās Eiropas valstīs ir lielāks tieši attiecībā pret Covid–19 vakcīnu.

Tai pašā laikā dažādās Eiropas valstīs (un atkal – kamdēļ lai Latvija būtu izņēmums?) daudz nozīmīgāku sabiedrības daļu mēs varam uzskatīt par tiem, kas ar vakcinēšanos vilcinās.

Kas ir iespējamie vilcināšanās iemesli un noteicošie faktori?

Vilcināšanos ietekmē zināšanas, pieredze; vilcināšanās ir individuāla rīcība, kas jāaplūko vēsturiskā, politiskā, sociālā un kultūras kontekstā.

Vienkāršoti attiecībā pret Covid–19 vakcīnu tas nozīmē – jā es vakcinēšos, bet pagaidīšu – līdz vakcīnai būs labāki pierādījumi, līdz man nebūs iesnu, hipertonijas vai galvassāpju, līdz būšu redzējis citu pieredzi, līdz varēšu izvēlēties vakcīnu, kuras flakons man liksies labāks vai informācija sociālajos tīklos pārliecinošāka.

Novilcinātāju grupa Covid–19 vakcinācijas kontekstā ir lielāka par 50%

Pasaules literatūrā ir itin liela vienprātība, ka svārstīgumu vai vilcināšanos visvairāk ietekmē:
• sistēma, kas organizē vakcināciju;
• struktūras, kas piegādā vakcīnas;
• veselības aprūpes speciālisti, kas iesaka un ievada vakcīnas;
• visvairāk – politikas veidotāji, kas lemj par vakcinācijas programmām, kā arī izplata dažāda veida informāciju par vakcīnām plašsaziņas līdzekļos.

Pirmais noteikums vakcinācijas veiksmīgā procesā (šaubīgo pievēršana pozitīvai attieksmei pret vakcināciju) ir informētas sabiedrības respektēšana un atbrīvošana no sociālā spiediena.

Iedalīsim vakcinācijas attieksmes šaubīgos ļaudis četrās grupās:
• vakcinācijas labticīgie, kas ir pārliecināti par vakcinācijas priekšrocībām, taču kurus attur Daniela Pavļuta un Evas Juhņēvičas vārdā nosauktais HAOSS vakcinācijas procesā, neveiksmīgs mēģinājums pierakstīties vienā no 4 rindām; pie kam haoss rezultējies pilīgi nejēdzīgā darbības imitacijā no Vakcinācijas biroja puses;

• piesardzīgie, kas emocionāli piesaistīti sev vai saviem tuviniekiem, un kuriem fiziski vai psiholoģiski bail no injekcijas, bet kuriem īpaši grūti vērot, kā viņu bērni vai vecāki tiek vakcinēti. Šos ļaudis īpaši ietekmē stāsti par blaknēm un iespējamajiem mirušajiem pēc vakcīnas;

• atturīgie, kuriem izveidojies skepticisms ne tikai pret vakcīnām, bet arī citām ārstniecības jomām, bieži saistīts ar negatīvu pieredzi veselības aprūpē. Šīs grupas ļaudis parasti iegūst pārliecību, ka ar vienas firmas vakcīnu vakcinēties drīkst, bet ar citas – nē. Šajā grupā ir daudz ļaužu, kas pievilināmi ar burkānu, proti, vakcinēsies – varēsi braukt ekskursijā uz Dienviaustrumāziju vai Āfriku;

• nepārliecinātie, kuri sociālajos tīklos un privātā komunikācijā lasa pilnīgi pretrunīgus viedokļus un pauž pretrunīgus viedokļus.

No visām šīm grupām mēs kopā varam izveidot nacionālo vilcināšanās grupu, no kuras visu laiku pieaug gan vakcinētgribošo, gan pretvakcinācijas pārstāvju skaits.

Patiesībā dažādos pētījumos šīs novilcinošās ļaužu grupas tiek dēvētas atšķirīgi, bet kopumā Eiropā tuvu pie 50% ļaužu var tikt tieši vai netieši pieskaitīti tiem, kas varētu vilcināties ar Covid–19 vakcināciju, nogaidīt ar vakcināciju, atrast ieganstu konkrētajā dienā nevakcinēties, meklēt kontraindikācijas vakcinācijai, piekrist tikai vienai konkrētai vakcīnai.

Ņemot vērā to, cik ļoti sarežģīti ir dažādi sociālie, kultūras, politiskie un personīgie faktori, pieņemot lēmumus par vakcīnām, ir grūti gūt skaidru priekšstatu par katra indivīda iespējamo attieksmi pret vakcināciju, jo liela grupa ir svārstīgo, kas maina savu viedokli nedēļu, dienu vai pat stundu laikā.

Vispārinot – vakcīnas svārstīgie indivīdi ir heterogēna grupa pastāvīguma („stingri par” un „stingri pret”) vidū. Īpaša grupa, ar ko saskaras ASV, Rietumeiropa un pat Izraēla, ir ļaudis, kas ir vakcinējušies pret Covid–19 vienu reizi, bet atrod iemeslu nevakcinēties atkārtoti, un arī šī grupa svārstās 5–10% apjomā no visiem vakcinētajiem (ar tendenci pieaugt).

Valdības un ierēdniecības neslēptā koķetērija ar (atsevišķiem) vakcīnu ražotājiem rada neuzticību vakcinācijai kā tādai

Apjomīgie raksti par vakcinācijas grūtībām pret Covid–19, ar ko saskaras Eiropas un Amerikas valstis, bieži vien tiek veidotas uz pētījumiem, kas veikti saistībā ar bērnu vakcināciju pret citām slimībām.

Ir zināms, ka mēdz būt vilcināšanās attiecībā uz gripas vakcīnu ļaudīm, kas ar pārliecību saņem visas pārējās vakcīnas.

Ir zināms, ka jaunākas vakcīnas parasti izraisa lielāku vilcināšanos.

Ir zināms, ka vilcināšanos izraisa vai ļoti ievērojami palielina vakcinācijas kalendāra maiņa valstī, kad valsts mērogā tiek iepirktas citas firmas vakcīnas ar citiem parametriem (tiem, kas neatceras, atgādināšu, ka savulaik veselības ministre Baiba Rozentāle veica grandiozas, iespējams, uz saviem biznesa apsvērumiem pamatotas, izmaiņas Latvijas vakcinācijas kalendārā, kas ievērojami palielināja šaubīgo vecāku skaitu attiecībā uz bērnu vakcināciju).

Atšķirības starp dažādu valstu vakcinācijas grafikiem un programmām (un pat atšķirības dažādās vienas valsts jurisdikcijās) Eiropas savienībā, kurā nav (līdz 2020. gadam nebija) pārvietošanās ierobežojumu, palielina vecāku negatīvo uztveri par konkrētu vakcīnu vai vakcīnu shēmu nozīmi.

Vecāki ar bērniem, nonākot jaunajā mītnes zemē, nonāk jaunā vakcinācijas realitātē, kas, kā atzīst pētnieki, vairo neuzticību vakcinācijai kā tādai.

Vēsturiskais, politiskais, sociālais un kultūras konteksts attiecībā uz vakcināciju

Globāli tiek lietots jēdziens „nacionālā vai vietējā vakcinācijas kultūra”, kas sevī ietver kopīgu pārliecību par slimību etioloģiju, ideju par modernās medicīnas iedarbīgumu un efektivitāti, kā arī uzskatus par profilaktisko pasākumu nepieciešamību.

Medicīnas kontekstā tas vairāk ir jautājums par profilakses būtību, proti, veselības veicināšana bieži iziet laukā no veselības organizācijas rāmjiem un pavēršas uz veselīgu dzīvesveidu, individuālu rīcību un patēriņa pieaugumu veselības saglabāšanā, kas nozīmē pacientu iesaistīšanos savos lēmumos par veselību.

Īsumā to varētu skaidrot tā:
• rūpes par iedzīvotāju sportošanu no GDA normām un milzīgiem vingrošanas svētkiem ir pārgājušas uz personu vēlmi pašiem skriet, slēpot, iet uz fitnesu vai baseinu;

• rūpes par veselīgu ēšanu no „zivju dienas” un vājpiena produktiem slimnīcā (V diēta) pārgājušas uz cilvēka paša vēlmi lietot veselīgu un racionālu uzturu;

• smēķēšanas ierobežojumi no obligāta uzraksta uz paciņas, ka „smēķēšana nogalina”, pārgājusi uz savstarpējām attiecībām –, nesmēķētājam ir tiesības atrasties no tabakas dūmiem brīvā telpā un šīs tiesības lielākoties tiek ievērotas.

Veselības ministrija profilaksē šobrīd iejaucas tiktāl, ka iztērē nodokļu maksātāju naudu bezjēdzīgām kampaņām – videorullīšiem un infografikām, kurā iesaka vingrot vai veselīgak ēst.

Informēta cilvēka sapratnē iestrādājas stereotips – es pats esmu atbildīgs par savu veselību un pats varu izlemt, cik daudz dzeršu šņabi, cik daudz skriešu un cik daudz lietošu zāles. Pēdējo sauc par līdzestību un, kā izrādās, Eiropā vismaz puse slimnieku nav līdzestīgi – izrakstītās zēles nelieto vai lieto neregulāri.

Pasaules literatūrā ir atrodami pētījumi, kas pierāda korelāciju – jo vairāk cilvēkam pašam ir jārūpējas par savu profilaksi, jo vairāk viņš pats lemj – vakcinēties vai nē.

Tādēļ Ķīnā ar vakcināciju veicas labāk; ja vien vakcīnu pietiktu Ziemeļkorejai – vakcinācijas rezultāti sasniegtu 99.96%, bet vakcinācijas skeptiķu Rietumeiropā ir gauži daudz, un cik var netieši noprast – Austrālijā un Jaunzēlandē ir vēl vairāk.

Vai vakcinācija cilvēku ikdienas lēmumu vidū ir prioritāra?

Kaut arī Latvijas Televīzija un radio, lielākie portāli to vien dara, ka baida Latvijas ļaudis ar nāvi no Covid–19, cilvēku ikdienas lēmumu vidū vakcinācija nebūt nav prioritāra.

Kariņa valdības izolācijas, ierobežojumu un ekonomikas graušanas politika ir pilnībā izmainījusi uztveri un prioritātes.

Citas ikdienas rūpes – par savu, bērnu un vecāku veselību, labklājību un uzturu ir ievērojami prioritārākas par valdības centieniem aizsutīt visus uz Centrāltirgus paviljonu vakcinēties, un var ļoti ietekmēt gatavību vakcinēties. Tieši attieksme pret svarīgākajām dzīves prioritātēm ir radījusi nepārvaramu plaisu valdības un sabiedrības starpā.

Valdība un ierēdniecība, kas lielākoties ir labi pārtikuši indivīdi, dzīvo privātmājās ar iespējām iziet ārā un nodarboties ar fiziskām aktivitātēm, kuru darbs (sarunas, diskusijas vai konferences) ir viegli veicams attālināti, ir zaudējuši realitātes sajūtu, jo paši satiekas tikai cits ar citu savā virtuālajā burbulī.

Tādēļ ministru prezidenta un veselības ministra skandētā balsī un piepaceltā runā veiktā vakcinācijas reklāma nepievērš uzmanību tiem, kam ir eksistenciālas vai psihosociālas problēmas.

Jau no kara laika ir zināms, ka bailes ilgtermiņā nestrādā. Cilvēki adaptējas baisajām situācijām un kārtējo baidīšanu vienkārši vairs nesadzird.

Latvijas iedzīvotājus gada laikā valdība un mēdiji ir tiktāl baidījuši, ka ļaudīm var līdz apnikumam stāstīt par trešo vai devīto vilni, viņi tik un tā meklēs metodes, kā ierobežojumus apiet; un – diemžēl –, šīs pārspīlētās baidīšanas dēļ arī būs kūtri vakcinēties.

Pretrunas un domstarpības vakcinācijas aspektā

Jau kopš pirmsākumiem vakcinācija ir bijusi saistīta ar dažādām pretrunām un domstarpībām. Šīs pretrunas ir ietekmējušas vakcināciju konkrētā kontekstā, piemēram, nav pierādījumu saistībai starp B hepatīta vakcīnu un izsēto sklerozi Francijā, bet pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados tika apturēta vispārējā vakcinācijas programma.

Itin labi ir zināma krāpnieciskā saistība starp masalu vakcināciju un autismu, ko savulaik plaši izplatīja Apvienotajā Karalistē un tālāk visā pasaulē. Bailes no autisma joprojām ir bieži sastopamas vecāku bažas par vakcīnas drošumu.

Galvenā loma tomēr bija un ir plašsaziņas līdzekļiem. Šis pats pieņēmums par autisma korelāciju ar konkrēto vakcīnu droši vien būtu palicis medicīnas disputos, ja ne plašsaziņas līdzekļu izpūstā baža.

Arī šobrīd Latvijā tie paši informācijas līdzekļi un portāli, kas ļaudis baida ar šausmām no Covid–19 nāves, turpat blakus tikpat lieliem virsrakstiem apraksta iespējamās blaknes no vakcīnas.

Gadiem plašsaziņas līdzekļi ir rīkojušies un zīmējušies, lai radītu bailes no vakcinācijas, pat zinot pierādījumus par vakcīnu drošumu un efektivitāti.

Papildus tradicionālajiem plašsaziņas līdzekļiem, internets ir piedāvājis iespēju pretvakcinācijas aktīvistiem izplatīt savu vēstījumu. Pretvakcinācijas satura pastāvīga klātbūtne globālajā tīmeklī ir veicinājusi negatīvo ziņu plašāku un ātrāku ziņu izplatīšanos.

Šie stāstījumi veselības informācijai pievieno jaunu dimensiju: personisku un no citām personām iemiesotu skatījumu uz slimībām, vakcīnām un to iespējamām sekām.

Tīmekļa vietņu vai sociālo tīklu saturs attiecībā uz vakcināciju vairumā gadījumu ir neprecīzs vai negatīvs, pie kam vakcinācijas aizstāvji lieto monotonu, vienveidīgu copy–paste informāciju, bet vakcīnu noliedzēji ir ievērojami radošāki savās izpausmēs, piesaistot lielāku lasītāju skaitu.

Pārsteidzoši –, cik maz labi argumentētas un jaunas „par vakcināciju” informācijas ir atrodams, argumenti vienmēr ir vieni un tie paši.

Savukārt, vairums pretvakcinācijas tīmekļa vietņu krāšņi iebilst pret vakcinācijas drošumu un lietderību, izmantojot tādus argumentus kā vakcīnu nepietiekami pētījumi, indīgu vielu klātbūtne vakcīnās, kā arī emocionālus apsvērumus un personiskus stāstus par vakcīnas kaitīgumu (nerunāsim par čipiem, DNS kodēšanu, 5G nāvējošo pārklājumu u.c. sazvērestības teorijām).

Sausas norādes par slimības vai nāves varbūtību nekad nav tik spēcīgas kā anekdotes un emocijas, ko bieži izmanto pretvakcinācijas apoloģēti sociālajā komunikācijā.

Pētījumi ir parādījuši, ka indivīdi, kas vilcinājušies ar vakcinēšanu vai atteikušies no vakcīnām, ir daudz biežāk meklējuši informāciju internetā.

Valsts iejaukšanās un represijas attiecībā uz (ne)vakcināciju allaž samazina ticību vakcinācijai

20. gadsimtā vakcinācijas programmas lielākoties tika atzītas par ļoti rentablām valsts veselības aizsardzības intervencēm, un sabiedrības veselības lēmumu pieņēmēji un klīnicisti gandrīz vienmēr atzinīgi novērtēja jaunu vakcīnu ienākšanu praksē.

Tomēr pēdējos gados tirgū parādījies ļoti daudz licenzētu un komercializētu vakcīnu, pie kam visās valstīs pieaug obligātās vakcinēšanas apjoms.

Lai panāktu augstu vakcinācijas pārklājumu, dažas valstis ir ieviesušas likumus, kas pieprasa, lai bērni pirms nonākšanas skolā tiktu vakcinēti obligātā kārtā. Valsts politika, kas pilnvaro vakcināciju, vienmēr vērtēta pretrunīgi.

Tomēr 21. gadsimtā ir redzama tendence pieaugt pretestībai pret obligāto vakcināciju, par ko liecina, piemēram, atbrīvojuma līmeņa pieaugums – vecāki un radi ar vai bez ārstu atbalsta meklē un atrod bērniem un pieaugušajiem kontrindikācijas vakcinācijai.

Ir pilnīgi droši, ka ļoti daudz pilsoņu meklēs iespējas rast kontrindikācijas arī pret Covid–19 vakcīnu.

Attīstītajās valstīs ir ieviesta augsta vakcīnu kvalitātes un drošības uzraudzība. Tomēr šo sistēmu stiprums un uzticamība nav saprotama iedzīvotājiem, to pilnībā nesaprot valdības (kādas tik muļķības nav pateikuši Latvijas ministri), un man šķiet – lāga nesaprot arī daļa no veselības aprūpes sniedzējiem.

Neticami strauji un plaši izplatās neprecīza informācija gan par (konkrētas) vakcīnas drošumu, gan par iekļaušanas procesu. Parasti šī, no konteksta izrautā informācija rada nopietnas problēmas sabiedrības veselības speciālistiem, ārstiem speciālistiem, politikas veidotājiem un pacientiem.

Lai nevajadzētu atkal norādīt uz vakcīnām pret Covid–19, kā piemēru minēšu ASV savulaik pārtraukto vakcināciju pret hepatītu B – izplatījās informācija, ka vakcīnām pievienots dzīvsudrabu saturošs konservants, kaut arī tas bija nenozīmīgs pat attiecībā uz teorētisko neirotoksicitātes potenciālu organominerālajiem līdzekļiem.

Vakcinācijas nepopularitāte ir tās panākumu un sasniegumu negatīvā realitāte

20. gadsimtā vakcinācijas programmas ir bijušas veiksmīgas, daļā infekcijas slimību kļuvušas mazāk pamanāmas, un daudziem indivīdiem, tai skaitā veselības aprūpes speciālistiem, nav primāru un paša pieredzētu zināšanu par šo slimību risku.

Tas nozīmē, ka biežāk uzmanība tiek pievērsta riskam, kas saistīts ar vakcīnām, nevis slimības riskam. Mēdz teikt, ka „vakcinācija ir tās panākumu upuris”. Turklāt dažas jaunās vakcīnas novērš slimības, kas tiek sabiedrībā un medicīnas profesionāļu vidū uztvertas kā vieglas (vējbakas, gastroenterīts), kas mēdz kompromitēt visu vakcīnu pieņemamību sabiedrībā.

Individuālu lēmumu pieņemšanu par vakcināciju ietekmē daudzi dažādi faktori, bet tie, kam ir šaubas un bažas par vakcīnu drošumu, izmanto pilnīgi atšķirīgu lēmumu pieņemšanas modeli vai arī viņiem piemīt atšķirīgs uzskatu kopums par veselību un slimībām.

Cilvēkiem ir vieglāk izmantot bināru “jā/nē” pieeju riskam, nevis varbūtību, kas tiek izmantota, lai noteiktu riskus zinātnē.

Gan valdības, gan masu mēdiju paustā, no angļu valodas neprecīzi tulkotā un nemākulīgi interpretētā informācija par procentiem, ko sniedz kura no vakcīnām, izvairoties no slimības pārneses vai smagas slimības gaitas, kā arī par iespējamo vakcinācijas blakusparādību procentiem, var radīt uztveres problēmas ne tikai bažīgam un apdomīgam pacientam, bet arī medicīnas profesionālim.

Škiet, ka liela daļa sabiedrības veselības intervences pasākumu, kas paredzēti – lai veicinātu vakcināciju, nav bijuši veiksmīgi. Jo īpaši neveiksmīgi bijuši tie, kas pamatojas uz izglītību un informāciju.

Medicīnas profesionāļu un ārstu zināšanas par vakcināciju un attieksme mēdz atšķirties, un tā tam ir jābūt, jo ārsta viedoklis balstās uz savām zināšanām un savu viedokli

Pacienta un pakalpojuma sniedzēja mijiedarbība ir galvenais arguments, kas ļauj pacienatm saglabāt pārliecību par vakcinācijas nepieciešamību.

Veselības aprūpes speciālistu zināšanas un attieksme pret vakcīnām ir ļoti nozīmīgs faktors, kas nosaka – vai viņi paši vakcinējas, vai viņi ļauj vakcinēt savus bērnus un vecākus, vai viņi spēj argumentēt nepieciešamību vakcinēties (es nekad nenoticēšu, ka kāda ļoti augstu sabiedrisku amatu guvusi ģimenes ārste – homeopāte veiksmīgi piesaista savus pacientus vakcinācijai, un tas nav nekas nosodāms).

Šveices ārstu veikta pētījuma rezultāti liecina, ka gandrīz 5% ārstu ir samazinājuši vai kavējuši atsevišķas vakcinācijas saviem bērniem un saviem pacientiem.

Autori secināja, ka bailes no imūnās pārslodzes diezin vai ļauj šiem ārstiem arī pienācīgi atbildēt uz vecāku jautājumiem par vakcināciju.

Veselības aprūpes speciālisti kopumā ir nozīmīgi vakcinācijas atbalstītāji. Un tomēr arī ārstu vidū ir diezgan liela daļa speciālistu, kas uzskata, ka bērni saņem pārāk daudz vakcīnu un ka labs dzīvesveids var novērst nepieciešamību pēc vakcinācijas.

Veselības speciālistu vidū ir itin daudz tādu, ko varētu uzskatīt par piesardzīgiem, atturīgiem vakcinācijas novilcinātājiem.

Īpaši labi to ilustrē ievērojamas daļas veselības aprūpes darbinieku nevēlēšanos saņemt gripas vakcīnu, neskatoties uz stingriem ieteikumiem to darīt un neskatoties uz to, ka lielā daļā attīstīto valstu medicīnas darbiniekiem vakcinācija pret gripu ir bez maksas. Es cienu šo ārstu viedokli, kaut mana pārliecība balstās vakcinācijas efektivitātē.

Attiecībā uz ārstu attieksmi pret vakcināciju, ko var definēt kā piesardzīgu, nozīmīgs faktors ir medicīniskas un juridiskas bažas. Daļa profesionāļu, iespējams, jūtas pārņemti ar pacientu paustajām bažām.

Vakcīnu saraksta sarežģītība un straujas izmaiņas vakcininācijas kalendārā ir galvenais šķērslis veselības aprūpes speciālistiem, kuriem ir ilglaicīgas attiecības ar pacientiem un kuri jūtas neērti, apspriežot šīs izmaiņas ar pacientiem.

Tomēr jebkurā pētījumā, ko ir nācies lasīt, parādās atziņa, ka tieši ārsts vai māsa ir uzticamākais informācijas avots par vakcināciju, iepretim neticībai vakcīnu ražotāja vai politikas veidotāja sniegtajai informācijai. Ja politikas veidotāji ir radījuši greizu iespaidu par vakcināciju, profesionāļiem to izmainīt ir grūti.

Saikne starp zināšanu līmeni attiecībā uz vakcināciju un atteikumu saņemt vakcīnu nav lineāra

Indivīdus, kuriem ir bažas vai šaubas par vakcināciju, bieži vien publiski mēdz uzskatīt par iracionāliem, emocionāliem, slikti informētiem. Patiesībā biežāk labi izglītoti un informēti pacienti atsakās no vakcinācijas.

Publicēti daudzi pētījumi, kuros aplūkoti faktori, kas saistīti ar piekrišanu vakcinācijai vai atteikumu vakcinēties.

Šie pētījumi galvenokārt attiecas uz to, kā vecāki pieņem lēmumu par bērnu vakcināciju, un parasti atšķiras no lēmuma pieņemšanas attiecībā uz papilomatozā vīrusa vakcīnu vai lēmuma pieņemšanas uz vakcināciju pret pneimokoku, sezonālo gripu vai pandēmisku gripu.

Lielākā daļa pētījumu, kuros aplūkoti vakcīnācijas atbalsta noteicošie faktori, ir veikti starp vecākiem, galvenokārt tāpēc, ka lielākā daļa vakcīnu ir paredzētas bērniem un pusaudžiem.

Saikne starp zināšanu līmeni attiecībā uz vakcināciju nav lineāra.

Pētījumi liecina, ka vecākiem, kas izvēlas vakcinēt savu bērnu, kopumā ir ierobežotākas vai šaurākas zināšanas par vakcināciju un par slimībām, kas novēršamas ar vakcīnām, salīdzinot ar vecākiem, kuri atsakās savus bērnus vakcinēt.

Šie pētījumi liecina, ka vecāku izvēles pamatā nav īpašas zināšanas par vakcīnām vai slimībām. Interesanti, ka liela daļa no vecākiem, kas atsakās savus bērnus vakcinēt, šķiet, ir izskatījuši daudz informācijas par vakcināciju un ir plašāk vai pat ļoti plašā apjomā ieinteresēti veselības jautājumos.

Kas veicina piekrišanu vakcinācijai?

Vakcinācijas procesā individuālais piekrišanas faktors lielā mērā nosaka lēmumu – vakcinēties vai nē.

Vakcinācijas pakalpojumu pieejamība un ērtums ir ļoti nozīmīgi argumenti vakcinācijai. Vakcinācijas pakalpojumu kvalitāte ietekmē pozitīva lēmuma pieņemšanu.

Iepriekšējā pieredze ar vakcināciju un vakcinācijas pakalpojumiem, piemēram, negatīva saskarsme ar vakcīnas ievadītājiem, mēdz ļoti nopietni ietekmēt turpmāko lēmumu pieņemšanu attiecībā uz vakcināciju.

Negatīvu ietekmi uz ticību vakcinācijai rada jebkāds spiediens. Kāds Kanādas, Ontario pētījums norāda, ka ārstu spiediens vakcinēt bērnu ir viens no galvenajiem faktoriem, kas nosaka bērna nevakcinēšanu vai arī – novēlotu vai nepilnīgu vakcīnēšanu. Adatas un sāpes pēc vakcinācijas arī ir dokumentēts šķērslis vakcinācijai.

Zināmu iespaidu uz piekrišanu vakcinācijai rada alternatīvās medicīnas speciālisti. Ir pierādījumi, ka divkārt vairāk vecāku, kas atsakās bērnus vakcinēt, saņēmuši ārstēšanu pie homeopātiem, naturopātiem vai hiropraktiķiem, kaut arī nav saņēmuši no šiem ārstiem tiešu ieteikumu nevakcinēt bērnus.

Liela ASV pētījuma rezultāti liecina, ka liela daļa vecāku, kuri aizkavē vai nepieļauj bērnu vakcināciju, kā galveno iemeslu min veselības aprūpes sniedzēja sniegto informāciju vai apliecinājumus.

Nīderlandes aptaujas rezultāti liecina, ka lielākā daļa vecāku uzskata, ka bērni saņem pārāk daudz vakcīnu un ka vakcīnas traucē dabīgai attīstībai.

Individuāls riska novērtējums attiecībā uz vakcināciju

Riska uztvere lielā mērā nosaka attieksmi pret vakcināciju.

Veselības jomā riska uztveri parasti novērtē divās dimensijās:
• uzskats, ka iespējama ievainojamība vai kaitējums, ja netiek veikta rīcība;
• uzskats, ka var tikt nodarīts nopietns kaitējums, veicot kādu manipulāciju.

Šos riskus uzskata par tādiem, kas ir līdzsvaroti ar apzinātām izmaksām un ieguvumiem no rīcības, lai novērstu iespējamu kaitējumu.

Tieši tāpat – lēmuma pieņemšanu attiecībā par vakcīnāciju risku arī var ietekmēt divējādi:
• uztvertais slimības risks var veicināt vakcinēšanos;
• uztvertais vakcīnācijas komplikāciju risks var veicināt atteikšanos no vakcinācijas.

To vēl vairāk sarežģī fakts, ka vakcīnas tiek ievadītas kā profilakses līdzekļi veseliem indivīdiem un vakcīnu risks (reālais vai iespējamais) ir ātri ieraugāms un novērtējams, kamēr ieguvumu no vakcinācijas nav iespējams novērtēt no individuālā viedokļa.

Turklāt lēmums nevakcinēties ir atgriezenisks, savukārt pretējais mēdz nepiepildīties. Daudzi pētījumi ir parādījuši, ka indivīdi vairāk izvairās no riska, kas saistīts ar darbību, proti, „nedrošas” vakcīnas iegūšanu, nekā no riska, kas saistīts ar bezdarbību, riskējot ar nezināmu slimību.

Šo fenomenu sauc par „bezdarbības neobjektivitāti”.

Aplūkojot individuālo riska uztveri attiecībā uz vakcināciju, nav grūti pamanīt, ka risku cilvēki bez priekšzināšanām uztver atšķirīgi no ekspertiem. Riska epidemioloģiskās perspektīvas pamatā ir racionāla pieeja, kurā risks ir objektīvs un izmērāms.

Racionāla pieeja riskam nozīmē, ka, saskaroties ar risku, cilvēks pieņem lēmumu, nodrošinot, ka tiek novērsti emocionālie, kognitīvie un sociālie traucējumi vai neobjektivitāte, kas ietekmē spriedumu, un ka tiek neitralizēta ārējā ietekme, piemēram, plašsaziņas līdzekļu izraisītā ietekme.

Tomēr populārā riska interpretācija reti balstās uz racionālu pieeju, bet drīzāk uz neskaidrību pieeju, kur šaubas saglabājas pat empīrisku pierādījumu priekšā.

Riska uztvere vienkāršu cilvēku vidū (pretēji ekspertiem) balstās uz iepriekšējo pieredzi (piemēram, saistītu ar citu vakcinēšanos vai citiem veselības aprūpes pakalpojumiem), nevis uz zinātniskiem datiem.

Lēmumu pieņemšanas procesā attiecībā uz bērnu vakcināciju vairums vecāku vērtē slimības risku vai vakcīnu blakusparādības nevis no populācijas viedokļa, kā tas ir epidemioloģijā, bet gan, pamatojoties uz viņu uztveri par bērna veselības stāvokli un ievainojamību.

Pētot lēmumu pieņemšanu par vakcināciju, riska uztvere bieži ir cieši saistīta ar uzticēšanos veselības aprūpes speciālistiem, valdībai vai sabiedrības veselības aizsardzības iestādēm.

Uzticēšanās vai uzticības trūkums konkrētai medicīnas sistēmai liedz jaunām māmiņām pieņemt lēmumus vakcinēt bērnus.

Covid–19 gadījumā neticība valdībai (Latvijā valdībai šobrīd uzticas < 11% iedzīvotāju) lielā mērā nosaka neticību vakcinācijai vai otrādi – valdības noziedzīgā rīcība, nepasūtot vakcīnas savlaicīgi pietiekamā daudzumā, bet vēlāk publiska vienas vakcīnas nogānīšana rada pamatu domāt, ka lielāko daļu no 50% vakcinācijas vilcinātāju neizdosies pievērst vakcinācijai.

Uzticība un uzticēšanās vakcinācijai

Par uzticēšanos vakcīnai atkal mums jāskata senāki pētījumi, īpaši – par vecāku ticību bērnu vakcinācijai. Uzticības jēdzienu reti kad uzkurina paši vecāki, aprakstot savas attiecības ar veselības speciālistiem.

Svarīgāk ir – vai vecāki jūtas atbalstīti un pārliecināti uzdot jautājumus un paust savu viedokli, diskutējot par vakcīnām ar ārstiem vai citiem veselības aprūpes speciālistiem.

Uzticība pēc definīcijas ir sarežģīta attiecību prakse, kas notiek konkrētā sociālpolitiskā kontekstā. Uzticēšanās vakcinācijai balstās ne tikai uz zināšanām, bet arī uz vecāku un veselības aprūpes speciālista salīdzinoši familiārām attiecībām.

Tieši tāpat šobrīd Covid–19 situācijā liela daļa Latvijas iedzīvotāju meklē individuālu, familiāru komunikāciju ar ārstu lai gūtu apstiprinājumu savai vēlmei/nevēlmei vakcinēties, un kādu vakcīnu lietot/nelietot.

Subjektīvā atbildība, sociālais spiediens un sociālā atbildība

Vakcinācija ir sociāla norma, kas ir potenciāli spēcīgs vakcinācijas virzītājspēks. Subjektīvā norma nozīmē, ka katram indivīdam svarīgs ir fakts, ka apkārtējie cilvēki, ko viņi ciena, tiek vakcinēti paši –, vai, ka viņu bērni ir vakcinēti.

Tas ir viens no faktoriem, kas liek pieņemt lēmumu vakcinēties vai vakcinēt savus bērnus. Pētījumi parāda, ka cilvēki nereti vakcinē savus bērnus tādēļ, ka visi tā dara, un šķiet, ka tas ir normāli.

Sociālā norma var radīt sociālo spiedienu uz vakcinācijas lēmuma pieņemšanu. Ļoti līdzīga situācija Covid–19 pandēmijas vakcinācijai bija 2009. gadā H1N1 a gripas epidēmijas laikā.

Tolaik tieši sociālais spiediens – citi vēlas, lai Tu vakcinētos, izrādījās nozīmīgākais arguments vakcinācijai.

Sociālā atbildība Covid–19 pandēmijas izpratnē nozīmē uzskatīt vakcināciju par pienākumu personām, lai sabiedrība iegūtu ganāmpulka imunitāti, un šī sociālā atbildība, iespējams, stimulē vakcīnācijas lēmuma pieņemšanu.

Jādomā, ka Covid–19 gadījumā sociālā atbildība ir daudz nozīmīgāka nekā tas ir vecākiem, pieņemot lēmumu par bērnu vakcinēšanu, jo ļoti reti vecāki pozitīvā gaismā saskata bērnu imunizācijas lomu ganāmpulka imunitātes veidošanā; lielākoties viņu lēmums vakcinēt/nevakcinēt bērnus tiek balstīts uz uztverto ieguvumu paša bērnam.

Ir visai liela atšķirība starp lēmumu – vakcinēt bērnus vai vakcinēt sevi, īpaši laikā, kad informatīvo telpu piepilda informācija par iespējamiem nāves gadījumiem pēc vakcinācijas. Vieglāk sociālās atbildības kontekstā nosacīti riskantu lēmumu pieņemt attiecībā pret sevi nekā pret bērnu.

Vakcināciju ietekmē kopienas atstumtība, diskriminācija un apspiestība

Kopienas iesaistīšana līdzdalībā ir būtiska sekmīgai vakcinācijai, kas ietver neviendabīgas sabiedrības novērtēšanu, kā arī sadarbību ar kopienām un to vadītājiem, lai nodrošinātu veiksmīgu vakcinācijas procesu.

Latvijā (bet arī citās valstīs) Covid–19 veicinājusi strukturālo vardarbību, kas ir iesakņojusies sabiedrībā, un pandēmija veicina vēsturiski apspiesto un atstumto grupu marginalizāciju.

Cilvēkiem, kas cietuši no neproporcionālām ekonomiskām un veselības sekām šā gada Covid–19 pandēmijas laikā, tagad tiek prasīts uzticēties tām pašām personām un struktūrām, kas nespēja nodrošināt pietiekamus resursus un sociālo aizsardzību pandēmijas laikā.

Šī kontekstuālā dimensija palielina neuzticēšanos, kaitējot vakcīnācijas procesam.

Pandēmijas veicina diskrimināciju pret atstumtām grupām, tostarp imigrantiem, bēgļiem, kā arī rasu un etniskajām minoritātēm. Dabiskajai tendencei atrast grupas, kas vainojamas sociālajās lamatās, ir senas saknes un modernas izpausmes, un piemēri ir gan HIV/AIDS, gan Ebolas vīrusa, gan Covid–19 pandēmijas.

Stigmatizētas grupas var kļūt par saistītām (tieši vai netieši) ar konkrētām slimībām, kā tas ir noticis ar aziātiem un afroamerikāņiem ASV un musulmaņiem Indijā šīs pandēmijas laikā.

Reliģiskās kopienas var palielināt latentos aizspriedumus un spriedzi, bet tās var arī tos pretnostatīt. Gudri reliģiskie līderi lūdzas un māca saviem sekotājiem koncentrēties uz kopīgu cilvēcību, uzsverot uzskatus, kas pārvar aizspriedumus.

Reliģiski un filozofiski motīvi atteikties no vakcinācijas. Kvazireliģijas un sektantisma pazīmes Covid–19 pandēmijas atspoguļojumā valdības dokumentos un presē, kā arī vakcinācijas noliedzēju publikācijās

Atteikšanās no vakcinācijas dažkārt ir saistīta ar filozofiskiem uzskatiem vai morālu pārliecību attiecībā uz veselību un imunitāti, piemēram, priekšroku dodot „dabiskām” zālēm.

Atteikšanās no vakcīnām var būt saistīta arī ar stingru reliģisko pārliecību. Ortodoksālie protestanti Nīderlandē, ortodoksālie jūdaisti Izraēlā un amiši Amerikas Savienotajās Valstīs ir reliģiskās kopienas, kas noraida vakcināciju reliģisku motīvu dēļ.

Reliģisku motīvu raisīti iebildumi pret vakcināciju izriet no vakcinācijas ieviešanas, un tos var izskaidrot –, vakcinācija nav saistāma ar reliģiskiem apsvērumiem attiecībā uz slimības izcelšanos, profilaktiskās rīcības nepieciešamību un ārstēšanas metodes izvēli.

Reliģija ir plašs jēdziens un tās ietekme ir daudzslāņaina. Vatikāna politiskā, juridiskā un kultūras pozicionēšana, piemēram, ir diezgan atšķirīga no neliela budistu tempļa Taizemē vai mošejas Indonēzijā.

Arī attieksme pret Covid–19 un vakcināciju dažādām reliģijām ir itin atšķirīga.

Reliģiskās kopienas ir neatņemama sabiedrības, ekonomikas un politikas sastāvdaļa. Saskaņā ar Pew Research Center 2012. gadā veikto pētījumu vairāk nekā 80% cilvēku visā pasaulē ievēro reliģiju. Reliģijas kā vienotas „nozares” uzskatīšana arī aizēno šo kopienu sarežģīto un daudzveidīgo raksturu un to saistību ar valsti.

Dažiem reliģiskiem rituāliem ir grūtāk pielāgoties pandēmijas apstākļiem. Koronavīruss rada šķēršļus, lai rūpētos par slimajiem un veiktu noteiktus rituālus nāves un apbedīšanas gadījumā – tās ir ļoti būtiskas reliģiskās prakses, kas ir īpaši sāpīgas un īpaši nepieciešamas pandēmijas laikā, kas jau prasījusi daudz dzīvību.

Garīdzniekiem ir grūti sniegt garīgo atbalstu un vadību slimajiem, it īpaši tiem, kas ieslodzīti karantinētās slimnīcās, vecu ļaužu pansionātos un pat mājsaimniecībās. Pēc tam, kad mīļie un tuvinieki cieš vientulīgu nāvi, ģimenes un kopienas dažādos pasaules nostūros saskaras ar tradicionālo sēru rituālu ierobežojumiem.

Daudzskaitlīgas bēres — jo bēres parasti ir brīdis, kad, saskaroties ar zaudējumu, tiek atjaunota draudzība tuvinieku vidū — tiek veiktas ar nedaudziem cilvēkiem, vai arī pat bez tiem.

Brīdī, kad reliģijas netiek galā ar savām funkcijām un uzdevumiem, parādas brīva vieta kvazireliģijām. Tipiska kvazireliģija ar sektantisma pazīmēm bija un ir marksisms/maosims.

Reliģija un kvazireliģijas dažādā veidā korelē ar tradīcijām. Kad pašiem par pārsteigumu boļševikiem 1918. gadā Krievijā izdevās iegūt varu ar kvazireliģiskām metodēm, viņi aptvēra, ka viņu kvazireliģijai ir vairāki ienaidnieki – pirmkārt klasiskā kristietība kā reliģija, bet otrkārt – tradīcijas, piemēram, svinības (kristības, kāzas, bēres).

21. gadsimta sākumu raksturoja mēģinājums globālās sasilšanas problēmas pārvērst kvazireliģijā. Kulta pazīme ir labām idejām pievienot kvazireliģiskus fetišus un piemeklēt mesiju, piemēram globālās sasilšanas gadījumā tika radīts kults ar kādu jaunu skandināvu vides aktīvisti centrā.

20. gadsimtā kvazireliģiskas pazīmes ieguva sports un popkultūra. Populāri ansambļi, dziedātāji, sporta sacensības piesaistīja miljoniem un pat miljardiem skatītāju un sekotāju, sportisti un mūziķi tika glorificēti un tika pielīdzināti mesijām.

Covid–19 pandēmija uz sporta pasākumiem un koncertiem atstāja līdzīgu iespaidu kā uz dievkalpojumiem un rituāliem. Tātad reliģijas, sporta un koncertu aizliegumi radīja vietu sektantismam vai kvazireliģijām.

Mācoties no jaunāko laiku vēstures, varētu gan kovidsektu, gan antivkcinācijas kustību uzskatīt par reliģisku parādību, kas ietver veselu ideju spektru, un pievērst uzmanību būtiskām detaļām, lai izprastu pamatos esošo ticību.

Mācību pieredze, kas gūta, pētot kultus (kas mazāk pedantiski tiek dēvēti par jaunām reliģiskām kustībām, aprakstot kustības, kas radās 20. gadsimta beigās), var precīzi identificēt notikumus, kas saistīta ar Covid–19 kultu (Kariņa, valsts mēdiju un Re:Baltica mantra: maskas, ziepes, 2 metri, palieciet mājās) un antivakcinācijas kustības kultu.

Gan viens (Kariņa un Re:Baltica), gan otrs (antivakcīnas apoloģēti) kults rada mocekļus (apraud un glorificē mirušos, smagi cietušos).

Jebkurā gadījumā, ja valdības rīcībai ir kulta pazīmes, daļā sabiedrības tas rada pretkustību, kas arī var izpausties kulta formās (piemēram, ASV šādi izpaudās Black Lives Matter kustība pēc tam, kad zem policista ceļa bojā gāja narkotikas pārdozējis ASV pilsonis Džordžs Floids).

Kulta pazīme ir iedalīt ļaudis mūsējos un sliktajos, bet mocekļu tēli piesaista jaunus locekļus un kustību radikalizē.

Baisi ir, ja kulta pazīmes rada grupa, kas pārstāv valdību.

Tomēr būtiskā kulta darbība ir apkarot un ierobežot citādi domājošos. Par netiešu Covid–19 sektu pārtapusī Latvijas valdība pilnīgi ieslīgst savā uzstādījumā, un visu savu darbību virza uz ierobežojumiem, aizliegumiem, cilvēku pazemošanu un fetišiem (maska).

Aizliegums nodarboties ar sportu nav pamatojams pilnīgi ne ar kādiem epidemioloģiskiem un pat politepidemioloģiskiem argumentiem. Aizliegums nodarboties ar sportu ir ierobežojums tiem, kas savus endorfīnus izdala sportojot un gūst labsajūtu no sporta.

Vīrusu izplatīt un iegūt, skrienot maratonu, vienkārši ir neiespējami. Kādēļ valdība to aizliedza – lai samazinātu labsajūtu tiem, kas no skriešanas, slēpošanas vai tenisa spēles gūst laimes hormonu.

Ļoti dīvaini, ka pašreizējie Latvijas valdības aizliegumi neskar seksu.

Visas pārējās kvazireliģijas agri vai vēlu cenšas iejaukties arī šajā jomā, piemēram komunisti 1918. gadā. Savukārt, vēlāk komunisti radīja mantru, ka Padomju savienībā seksa nav.

Bet atgriezīsimies pie vakcīnām. Šobrīd valdība nenodarbojas ar vakcīnu iegādi, loģisku vakcinācijas organizāciju, bet apkaro antagonisko kvazireliģisko grupējumu, proti, antivakcīnas kustību.

Tāpat kā kulti tiek sagrupēti kā grēcīgi, slikti vai nepareizi, arī diskurss ap antivakcīnācijas apoloģētiem gan akadēmiskajās, gan populārajās aprindās var būt nicinošs un noniecinošs.

Rezultātā antivakcinācijas kustība tiek pastiprināta, tās kvazireliģiskā ietekme pieaug un viņi iegūst lielāku varu pār vakcinācijas vilcinātājiem. Neproduktīvais karš ar antivakcinētājiem Latvijai rada reālus zaudējumus – pieaug ļaužu skaits, kas dažādā veidā atsakās no vakcinācijas.

Individuāla lēmuma pieņemšana – vakcinēties vai nē, ir multidimensionāla

Rezumējot, individuālais lēmuma pieņemšanas process attiecībā uz vakcināciju ir sarežģīts un daudzdimensionāls.

Vakcinācijai var būt daudzi šķēršļi:
• bailes no vakcīnu blaknēm;
• pamatota ieteikuma neesamība vakcinēšanai;
• uzskati par vakcīnu efektivitāti un to zemo lietderību;
• neuzticība oficiāli, ļoti šauri definētiem (plakani definētiem) vakcinācijas iemesliem;
• izpratnes trūkums par nepieciešamību vakcinēties utt.

Bieži šie šķēršļi tiek norādīti kā atsevišķi un izmērāmi mainīgie lielumi, neņemot vērā ceļus, kas noved pie atteikšanās no vakcinācijas, kā arī plašāku sociālo un kultūras kontekstu, kurā šie šķēršļi ir iesakņojušies.

Neskatoties uz to, ka šķiet neiespējami precīzi noteikt to populācijas daļu, ko varētu klasificēt kā neelastīgu vakcīninācijas veikšanai, eksperti visā pasaulē atzīst, ka ir vērojama pieaugoša tendence vakcinācijas novilcināšani.

Individuālu lēmumu pieņemšana attiecībā uz vakcināciju ir sarežģīta un ietver emocionālus, kultūras, sociālus, garīgus un politiskus faktorus, kā arī personiskus kognitīvus faktorus.

Indivīdi jau gadsimtiem (kopš tika radītas pirmās vakcīnas) ir bijuši skeptiski vai nepārliecināti par vakcinācijas labajiem mērkiem un labo rezultātu, tādēļ ir vilcinājušies attiecībā uz vakcināciju.

Dažādas izcelsmes bailes ir dzinējspēks atteikties no vakcinācijas vai vilcināties ar vakcināciju. 21. gadsimtā lielā mērā bailes tiek asociētas ar eksperimentu (eksperimentālas vakcīnas, pētījums kā eksperiments).

Tādēļ bažas par vakcīnu nereti izriet no bailēm tikt iesaistītam eksperimentā. Pavļuta paziņojums par brīvās rindas eksperimentu zemapziņā nogulsnējas kā eksperiments ar pacienta dzīvību.

Skepsi un negatīvo attieksmi pret vakcināciju, kā arī novēloto un novilcināto attieksmi pret savu (personisko) vakcināciju lielā mērā ietekmē zinātnes, kultūras, medicīnas un plašsaziņas vides maiņa.

Secinājumi:

• ir mērķtiecīgi atšķirt cilvēkus, kas pilnībā iebilst pret vakcināciju, no tiem, kas vilcinās ar vakcināciju. Mērķtiecīgi sabiedrības līdzdalību vakcinācijas popularizēšanā lietot kā kā līdzekli tikai to cilvēku iesaistei, kas vilcinās ar vakcināciju, nevis vakcināciju kategoriski noliedz;

• gandrīz puse no Latvijas iedzīvotājiem ir vakcinācijas novilcinātāji. Šo cilvēku pārliecināšanu vislabāk var veikt ģimenes ārsti. Pacientu tiesības izvēlēties vakcīnu ievērojami samazinātu vilcināšanos vakcinēšanā;

• sociālie tīkli ir izveidoti tā, ka rada līdzīgi domājošo burbuļus. Līdz ar to ļaudis, kas ir parādījuši bailes no vakcīnas vai skepsi par vakcinēšanos, vairāk saņem vakcīnu pretinieku sniegtās informācijas. Sociālajos tīklos pilnībā nedarbojas valdības un Vakcinācijas biroja urāpatriotiskie paziņojumi un aicinājumi;

• ja valsts veselības organizatori zina, ka vismaz pusei vecāku par vakcīnām ir šaubas, nav mērķtiecīgi sākt agresīvu vakcinācijas propogandu, jo agresīva kampaņa šo pusi pavērš negatīvajā (nevis vakcīnu atbalstītāju) virzienā;

• vakcinācijas kampaņu pilnībā jānodala no kvazireliģiskās ierobežojumu un mantru (maskas, 2 metri, ziepes, mājsēde) politikas. Valstij jānosaka politika, ka cilvēki, kas vakcinējušies pret Covid–19, drīkst noņemt maskas, viņiem nav jāizolējas vai jānonāk karantīnā pēc saskarsmes ar slimnieku, viņiem jāatceļ visi ierobežojumi attiecībā uz pulcēšanos (sportošanu, pašdarbību, restorānu apmeklējumu, bērēm utt.) ārtelpās un ievērojami jāsamazina ierobežojumi iekštelpās;

• jāatzīst, ka antivielas pēc pārslimošanas (arī asimptomātiskas slimošanas) ir tikpat nozīmīgas kā antivielas pēc vakcinācijas. Antivielu titra noteikšanai jākļūst par nozīmīgu ikdienas izmeklējumu;

• vakcinācija pilnībā jāuztic veselības centriem, ģimenes ārstiem un slimnīcām. Nekavējoties jāatsakās no Vakcinācijas biroja, reklāmas kampaņām un vakcinācijas avīzēm, kā arī no vakcināciju centriem. Nauda, ko šādi var ietaupīt jāpārvirza vakcinācijas procesa reāliem veicējiem, maksājot 16 eiro par vakcināciju ģimenes ārstam, veselības centram vai slimnīcai (palielinot samaksu par vakcināciju, bet slēdzot nejēdzīgās aktivitātes, iespējams izdevumus samazināt kopumā);

• neatkarīgi no valdības prognozēm par trešo un devīto vilni, nākamais nopietnais saslimšanas posms gaidāms rudenī. Tas ļauj gatavoties, tai pašā laikā kaut daļēji pārtraukt nejēdzīgākos ierobežojumus;

• neatkarīgi no centieniem datorizēt vakcinācijas uzskaiti un radīt jaunu nestrādājošu e-veselību par nodokļu maksātāju miljoniem, notiks neticami plaša datu viltošana gan par pārslimotu Covid–19, gan vakcināciju;

• kļūdas un neveiksmes vakcinācijas procesa organizācijā, ko tīši vai netīši veikusi valdība (izcilnieki – Pavļuts un Juhņēviča), jebkurā gadījumā atstās smagas sekas vakcinācijas procesiem nākotnē.

SAISTĪTIE RAKSTI

Tieši superdārgā Vakcinācijas biroja izveide, milzīgie nepamatotie tēriņi, neadekvātā vakcināciju reklāma un savstarpējie politiķu kari, aizstāvot vienu, bet nomelnojot citu vakcīnu, atstās paliekošas pēdas ļaužu attieksmē pret vakcināciju.

Ārsts Pēteris Apinis
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
ML
Māra Libeka
Stāsti
“Maldīgi domāt, ka vakcinētais citus nevar aplipināt.” Saruna ar Biomedicīnas pētījumu un studiju centra zinātnisko asistenti 6
1 stunda
LE
LETA
Ziņas
Ģimenes ārsti neiesaka vakcinēties: atklāj, kāpēc daļa Daugavpils pedagogu atteikušies no potes 42
15 stundas
LE
LETA
Veselam
Slimnīcās esošo Covid-19 pacientu skaits atkal pārsniedzis 700 4
16 stundas
LE
LETA/AFP
Ziņas
Grieķija atceļ karantīnu Covid-19 vakcīnu saņēmušiem tūristiem 4
18 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. “Mums jau tādu cūku kūti pārdeva!” – Magone taisnojas par bardaku un netīrību savas mājas pagalmā 62
4 dienas
SK
Skaties.lv
Stāsti
Vīrietis izmisumā: palicis bez iekrājumiem, ar tukšu bankas kontu un ātro kredītu, kuru noformējis krāpnieks 9
11 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Pabriks: Pieteikties uz “AstraZeneca” vakcīnām, no kurām atsakās Dānija, ir ļoti pareizs lēmums 44
18 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Latvijai tuvojas aukstuma vilnis! Bricis par laiku šonedēļ 2
19 stundas
ML
Māra Libeka
Stāsti
“Maldīgi domāt, ka vakcinētais citus nevar aplipināt.” Saruna ar Biomedicīnas pētījumu un studiju centra zinātnisko asistenti 6
1 stunda
Lasīt citas ziņas
LA
LA.LV
Ziņas
Pabriks: Pieteikties uz “AstraZeneca” vakcīnām, no kurām atsakās Dānija, ir ļoti pareizs lēmums 44
18 stundas
LE
LETA
Veselam
Svētdien Latvijā atklāti 202 jauni Covid-19 gadījumi, saslimstības rādītājam turpinot augt
19 stundas
LE
LETA
Ziņas
“Var draudēt arī kriminālatbildība!” Petraviča komentē izskanējušo informāciju par kristīgajā pansionātā “Zilaiskalns” notikušo 8
22 stundas
LE
LETA
Veselam
Kāpinot vakcinācijas tempus, izdevies sasniegt vakcinācijas rekordu. Juhņēviča un Pavļuts par sasniegumiem pagājušajā nedēļā 19
23 stundas
LA
Latvijas Avīze
Ziņas
Kad potēm jābūt “plecos, nevis noliktavās”. Cēsīs daži vakcīnu saņēmēji rindā stāvējuši pat septiņas stundas 46
1 diena
LE
LETA
Ziņas
Visvairāk sestdien atklāto Covid-19 gadījumu reģistrēti divās pilsētās 2
1 diena
ML
Māra Libeka
Stāsti
“Maldīgi domāt, ka vakcinētais citus nevar aplipināt.” Saruna ar Biomedicīnas pētījumu un studiju centra zinātnisko asistenti 6
1 stunda
Ieva Ēvalde
Ziņas
“Tās visas ir uzstādītas, izmazgātas un gaida iespēju uzņemt apmeklētājus.” Vai valdība atļaus atvērt vasaras kafejnīcu āra terases? 1
1 stunda
LE
LETA
Ziņas
Vēl priecēs pavasarīgs siltums. Laika prognoze otrdienai
24 minūtes
SK
Skaties.lv
Stāsti
Vīrietis izmisumā: palicis bez iekrājumiem, ar tukšu bankas kontu un ātro kredītu, kuru noformējis krāpnieks 9
11 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
FOTO. TV kameras “piefiksē”, kuri britu karaliskās ģimenes locekļi atklāti izrādīja nepatiku pret prinča Harija klātbūtni viņa vectētiņa bērēs 2
1 stunda
AD
Artis Drēziņš
Ziņas
Gadumija pārvēršas traģēdijā: Arvīds vecā gada pēdējās minūtes pavadīja, nežēlīgi sacirsts ar malkas cirvi 3
1 stunda
SK
Skaties.lv
Ziņas
Rīgas centrā uz ielas atrod noklīdušu divgadnieku
50 minūtes
AJ
Atis Jansons
Ziņas
Auto importa spoguļattēli – bēdīgs kritums vai tomēr “krietni treknāki” nekā pēdējos gados?
1 stunda
KS
Kārlis Streips
Ziņas
Kārlis Streips: Viena pati un maziņa karaliene, vietējie kovidkretīni un pirmās līgotāju prognozes 54
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
FOTO. Karaliene Elizabete II sava mazdēla dēļ prinča Filipa bērēs lauzusi senu tradīciju: viss tikai tāpēc, lai princis Harijs nejustos “citādi” 11
19 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Pabriks: Pieteikties uz “AstraZeneca” vakcīnām, no kurām atsakās Dānija, ir ļoti pareizs lēmums 44
18 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Kā vārds ietekmē tavu dzīvi: šīs dienas gaviļnieces – Mirta un Ziedīte
1 stunda
DA
Dr. Apinis
Veselam
“Jaunas, mūsdienīgas sievietes lieto hormonālo kontracepciju, paskatieties, kāds tur ir trombožu risks,” Zavadska par bailēm no “Astra/Zeneca” 149
1 diena
ĀR
Ārija Rudlapa
Praktiski
Kas darāms dārzā no 19. līdz 26.aprīlim: apstrādā zemi, sēj bietes, burkānus, redīsus 2
18 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. “Man nepatīk resnas sievietes!”: atklāti paziņo svarcēlājs Viktors Ščerbatihs 36
19 stundas
LE
LETA
Kokteilis
Gaidāmais seriāls “Gredzenu pavēlnieks” kļūs par dārgāko vēsturē
22 stundas
LE
LETA
Ziņas
Šajos uzņēmumos neesot patiesais labuma guvējs! Lembergs atkal tiesājas 33
1 diena
LE
LETA
Ziņas
Vēl priecēs pavasarīgs siltums. Laika prognoze otrdienai
08:01
LE
LETA
Ziņas
Nerimst politiskās kaislības Dundagas novadā: visi opozīcijas deputāti nolēmuši nolikt mandātus
07:56
SK
Skaties.lv
Ziņas
Rīgas centrā uz ielas atrod noklīdušu divgadnieku
07:35