Pēteris Apinis: Televizora ekrānā par ideopātisko plaušu fibrozi
0
- janvārī plkst. 13.00 TV24 raidījumā Dr.Apinis diskutēsim par pneimonoloģijas problēmām ar profesoru Alvilu Kramu, ārstēm pneimonoloģēm Elīnu Ozolu un Ivetu Kroiču.
“Par ko mēs runāsim?” – bargi taujāja Alvils Krams, un es teicu – “par vēzi, tuberkulozi, pneimonijām, bronhītiem, ideopātisko plaušu fibrozi, smēķēšanas postu, sliktu gaisu skolas telpās un par to, ka pateicoties Hosama Abu Meri organizatoriskajam haosam diez vai jebkad tiks uzcelta plaušu un infektoloģijas centra ēka pie Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas, kurai bija atrasti Eiropas līdzekļi un jau bija jābūt uzceltai šogad”.
Šķiet, ka mans viedoklis profesoru neiepriecināja, jo plaušu slimības Latvijā allaž atstātas iespējami tālu no aktualitātēm – un lielā mērā tas ir tāpēc, ka pagājušajā gadsimtā tās tika ārstētas iespējami tālu no pilsētas (arī no valdības un mēdijiem), bērni ar tuberkulozes pazīmēm tika sūtīti mācīties Meža skolā, un pat izcilā tuberkulozes un plaušu klīnika, kas bija Pasaules Veselības organizācijas apmācības centrs tuberkulozes ierobežošanai tika celts ar cietumnieku, alkoholiķu un Padomju armijas strobataljona rokām Sauriešos pie Juglas upes, un uzcelta tā, ka allaž radīja un vēl joprojām rada bažas par brīdi, kurā ēka sabruks.
No smēķēšanas melnas un sačākstējušas plaušas atšķirībā no pukstošas sarkanas sirds vai kompjuterizētām smadzenēm nudien nav saprotamas politiķiem, tādēļ plaušu slimībām kompensējamos medikamentus valsts apmaksāto medikamentu sarakstā iekļauj lēni, pēc ilggadējas cīņas un arī tad – bieži apmaksa ir nepilnīga. Politiķi un finansisti nevēlas dzirdēt, ka smēķēšana ir kaitīga, tādēļ dejo pēc tabakas industrijas stabules, gluži tāpat kā nesaprot, ka liela daļa smēķētāju šis netikums ir kļuvis par atkarību (slimību), un šie pacienti bez medikamentiem smēķēšanu atmest nevar.
Mēs ar profesoru Alvilu Kramu vienojāmies sašaurināt skatāmo un runājamo pneimonoloģijas apjomu, un es teicu, ka vienu no šīm aprunājamajām tēmām es aprakstīšu – idiopātisko plaušu fibrozi. Galvenokārt tādēļ, ka es to vēl nekad neesmu darījis, kā arī tādēļ, ka zināma daļa pacientu būs labāk sagatavoti klausīties to, ko stāsta īsti profesionāļi – manis pieminētie Alvils Krams, Elīna Ozola un Iveta Kroiča. Visu, kas šajā rakstā nebūs precīzi aprakstīts, profesors varēs izlabot televīzijas tiešraidē, bet zinot viņa darba apjomu, es neticu, ka viņš pats rakstīs par šo slimību pacientiem. Ārstiem – jā, profesors žurnālam “Latvijas Ārsts” ir viens no labākajiem un precīzākajiem autoriem.
Idiopātiska plaušu fibroze
Ļausim Alvilam Kramam mani labot, bet intersticiālas plaušu slimības ir interesantākās pneimonoloģijas diagnozes – tās ietver dažādas pakāpes iekaisumu, rētas un rētaudus, kas bojā plaušas un mazina to spēju normāli elpot un veikt skābekļa un ogļskābās gāzes apmaiņu. Te man Jums jāskaidro, ka plaušu interstīcijs ir audi, kas atrodas starp plaušu alveolām un asinsvadiem.
Interesantas šīs intersticiālās slimības ir ar to, ka sastopamas turpat 200 dažādu veidu intersticiālo plaušu slimību. Bet plaušu fibroze nozīmē plaušu rētas, un tās var novērot pie dažādām intersticiālām slimībām.
Kad pacientam tiek diagnosticēta plaušu fibroze, dažkārt profesors Alvils Krams spēj atrast slimības cēloni. Viņš pēta detalizētas plaušu rentgenogrammas, raugās augstas izšķirtspējas datortomogrāfijas attēlos, nereti izmanto plaušu biopsiju. Bet ja viņš vai viņa kolēģes nevar atrast plaušu fibrozes iemeslu, viņi fibrozi mēdz saukt par „idiopātisku”. Vārds „idiopātisks” nozīmē „nezināmas cēloņsakarības”.
Tad nu šī idiopātiskā plaušu fibroze ir visbiežāk sastopamais idiopātiskas intersticiālas plaušu slimības veids. Par ideopātisko plaušu fibrozi ikdienā nerunā ne sabiedriskajos mēdijos, ne Ministru kabinetā, patiesībā par to maz runā studiju un rezidentūras gados, un man šķiet, ka mans draugs Hosams Abu Meri par to līdz šim vēl nav dzirdējis. Idiopātiska plaušu fibroze ir hroniska un progresējoša plaušu slimība, kas izraisa neatgriezeniskus bojājumus plaušu audos, pakāpeniski samazinot plaušu spēju asinīs pārnest skābekli. Idiopātiskā plaušu fibroze ir progresējoša slimība, kas nozīmē, ka fibroze laika gaitā palielinās, pakāpeniski izraisot elpas trūkumu un skābekļa trūkumu. Idiopātiskās plaušu fibrozes progresēšana ir mainīga, dažiem cilvēkiem plaušu funkcija samazinās lēnāk, bet stabili, bet citiem slimība progresē straujāk. Pacientiem ar idiopātisko plaušu fibrozi var būt pēkšņs funkcijas samazinājums, tā ir akūta paasināšanās. Galu galā attīstītās plaušu mazspēja. Slimības rezultātā iestājas pacienta nāve. Ar to nāvi gan nav tik vienkārši – cilvēki, kas nesaņem ārstēšanu, dzīvo 2 līdz 5 gadus, bet tiem, kuri saņem ārstēšanu, dzīves kvalitāte uzlabojas un izdzīvošanas rādītājs ir 8 gadi vai vairāk.
Ir zināmi faktori, kas palielina idiopātiskās plaušu fibrozes risku. Esošie un bijušie smēķētāji ir daudzkārt vairāk pakļauti idiopātiskās plaušu fibrozes riskam nekā tie, kuri nekad nav smēķējuši. Bez tam slimība var būt saistīta ar pārslimotām plaušu vīrusu slimībām, gaisa piesārņojumu un darba vides faktoriem. Šī slimība ir vecāka gadagājuma ļaužu slimība – tā ir reti sastopama pirms 50 gadu vecuma. Risku saslimt ar idiopātisko plaušu fibrozi rada arī ģimenes anamnēze un virkne gēnu – es ceru, ka lasītājs man piedos, ja šajā rakstā tos neuzskaitīšu.
Gastroezofageālā refluksa slimība, miega apnoja un plaušu hipertensija ir komorbiditātes, kas itin bieži sastopamas cilvēkiem, kuriem diagnosticēta idiopātiskā plaušu fibroze.
Slimības sākumā daudziem cilvēkiem ar idiopātisko plaušu fibrozi nav simptomu. Var būt traucējošs klepus vai nogurums. Slimībai progresējot un plaušu alveolās veidojoties rētām, elpas trūkums fizisku aktivitāšu un ikdienas darbību laikā kļūst biežāks, cilvēki jūtas noguruši, nemierīgi vai nomākti.
Diagnostikai ārsti lieto plaušu funkcionālos testus, krūšu kurvja rentgenogrāfiju, asins bioķīmiskās analīzes un augstas izšķirtspējas datortomogrāfiju. Man šķiet, ka bez rentgenogrāfijas var iztikt un uzreiz pacientu sūtīt uz datortomogrāfiju. Dažreiz ir nepieciešama papildu informācija, un var tikt veikta plaušu biopsija.
Plaušu funkcionālie testi mēra, cik daudz gaisa plaušas var uzņemt un kā plaušas darbojas kopumā. Rētas var izraisīt plaušu saraušanos, padarīt tās stīvas un nespējīgas pilnībā izplesties. Tas nozīmē, ka plaušas spēj uzņemt mazāk gaisa. Rētas var ietekmēt arī plaušu spēju pārnest skābekli asinsritē.
Augstas izšķirtspējas datortomogrāfija parāda plaušu audu sīkās detaļas. Datortomogrāfijā veseli plaušu audi izskatās gandrīz melni, bet rētas un iekaisumi izskatās pelēki vai balti.
Kā jau minēju – izārstēt idiopātisko plaušu fibrozi nevar, bet aizkavēt slimības attīstību un ievērojami pagarināt dzīvildzi – var. Šobrīd gan visā Eiropā, gan Latvijā ir pieejami divi medikamenti – pirfenidons un nintedanibs (likums man paģēr rakstīt tikai aktīvās vielas nosaukumu). Šie medikamenti palēnina rētaudu veidošanos plaušās pacientiem ar idiopātisko plaušu fibrozi. Jau šogad Eiropas tirgū nonāks vēl viens medikaments, un visi pētījumi rāda, ka tas būs iedarbīgāks. Rindā uz reģistrāciju Eiropā un ASV gaida vēl daži preparāti, kas jau tikuši līdz pētījumiem uz pacientiem, tātad būs pieejami tuvāko gadu laikā.
Visbiežāk idiopātisko plaušu fibrozi pamana ģimenes ārsts. Vairumā gadījumu – nepamana, jo diagnostika ir specifiska un sarežģīta, to vislabāk var veikt pneimonologs. Te savu roku pieliek birokrātija. Medikamentus jāizraksta konsīlija veidā. Diemžēl arī zāļu lietošanas pagarināšana jāveic konsīlijam, kas ļoti noslogo pneimonologus, un būtu vēlams šo zāļu tālāku izrakstīšanu deleģēt ģimenes ārstiem.
Tiem, kas izlasīja rakstu tik tālu – secinājumi un aicinājums skatīties raidījumu Dr.Apinis
Atbilstoši Eiropas statistikai, Latvijā ar idiopātisko plaušu fibrozi gadā saslimst 200 (bet vairums nenonāk līdz diagnozei) cilvēku, kuru dzīvildzi var pagarināt jaunāko medikamentu lietošana, pie kam var pagarināt divkārt. Latvijā ir speciālisti, kuri slimību atpazīst un ļoti veiksmīgi ārstē. Latvijā ir infrastruktūra un iekārtas slimnieku atbalstam. Tādēļ es vēlos, lai stāstu par šo slimību Jūs uzklausītu no Alvila Krama un viņa kolēģēm. Tiem, kas piemirsuši – tieši profesors Alvils Krams bija tas, kuru tabakas industrija iesūdzēja tiesā un protams – zaudēja tiesas prāvu. Profesors pierādīja, ka jebkura smēķēšana – cigarešu vai elektronisko ierīču – ir nāvējoša un jebkāda šo ierīču reklāma – noziedzīga. Un viena no šī noziedzīgā biznesa sekām ir idiopātiskā plaušu fibroze – iekaisums un rētas plaušu intersticālajos audos, kas agri (bez ārstēšanas) vai divkārt lēnām (ar ārstēšanu) ved uz kapsētu. Jekurš tabakas izplatītājs un pārdevējs ir slepkava. Tie, kas portālos un sociālajos tīklos izplata tabakas industrijas apmaksātus pētījumus un nepamatotas atziņas, ka kāda no smēķēšanas jomām ir mazāk kaitīga vai gandrīz vai nekaitīga, ir nelieši un slepkavības līdzdalībnieki.
