Anda Buševica: “Ir jābūt labestīgai sabiedrības attieksmei” 2
Anda Buševica, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Šī sleja sākās ar nejaušu satikšanos kafejnīcā. Kad steidzos dalīties priekā par Purvīti Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, mana paziņa ar mazu bērniņu klēpī ar noraidošu žestu pārvelk svītru manai jūsmai. Viņa turp vairs neies. Grūti izbraukāt ar ratiņiem.
Es brīnos no sirds, muzejs pēc pamatīgā remonta atvērts tikai pirms gadiem septiņiem, kas liek domāt, ka visas regulas un noteikumi ir ievēroti. Izrādās, ir savas vājās vietas. Ienākot no Esplanādes parka puses, lai nopirktu biļeti, ratiņi jāstiepj divas trepes uz augšu, tad – divas atpakaļ, vēl pustrepi uz leju, lai noliktu mantas. Muzeja mājaslapā ieteikts lūgt personāla palīdzību. Arī par personālu manai paziņai ir ko teikt. Tas ir pareizi, ka muzeja sargi sargā mākslas darbus, taču arī maza bērna rāpošana pa muzeja grīdu kundzēm liekas drauds. Var nostrādāt signalizācija. Jaunās māmiņas ceļ trauksmi, dalās ar pieredzi sociālajos tīklos. Man nebija ne jausmas, ka paralēli interesantāko un prestižāko muzeju sarakstam jaunajām māmiņām pastāv arī alternatīvais – pieejamāko un laipnāko tops.
Diemžēl šī saraksta augšgalā ir komerciestādes. Un tieši šī iemesla dēļ Ruckas mākslas fonds izstādei “Neredzamās dzīves” Rīgā bija izvēlējies tirdzniecības centra “Origo” jauno piebūvi, kurā viscaur ir cilvēkiem ar redzes traucējumiem uztveramas norādes. Izstādi “Neredzamās dzīves” bija veidojusi starptautiska komanda, 15 fotogrāfi no Latvijas, Serbijas un Melnkalnes, kuri aizvadītajā vasarā darbojās Cēsīs, radīja savus stāstus, tiekoties ar cilvēkiem no neredzīgo kopienas. Šī bija pirmā mākslas izstāde Latvijā, kurā bija īpaši piedomāts, lai tā būtu uztverama arī pašiem stāsta varoņiem. Fotogrāfijas tika papildinātas ar audioaprakstu jeb tiflo komentāru, taustāmiem objektiem, skaidrām norādēm.
Redzot surdotulkotāju ekrānā Latvijas Televīzijas raidījumu laikā, redzot, ka subtitros padomāts ne tikai par valodu nezinošajiem, bet arī tiem, kas nedzird fona skaņas, es jūtos gandarīta. Milzīgs solis uz priekšu kino pieejamībā vājredzīgajiem bija filmai “Māsas” izveidotais skaņu celiņš, kas apraksta uz ekrāna redzamo darbību. Vai zinājāt, ka neredzīgie skatās seriālus? Viņiem tie ir kā raidlugas. Neredzīgā Anita ir liela adītāja. Viņas meistarības celšanas kursi ir humpalu bodītes, kur visu drīkst apčamdīt ar rokām un tā nošpikot kādu ideju. Jau pastāvošais Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs viņai šai ziņā neder. Lai gan tas nebūtu ne grūti, ne dārgi, izveidot tiflo komentārus, kas no parastā audiogida atšķiras ar to, ka ne tikai paskaidro un komentē, bet arī detalizēti apraksta muzejā redzamo!
Diemžēl uz kuratoru rīkoto ekskursiju izstādē “Neredzamās dzīves” Rīgā neieradās neviens no cerētās mērķauditorijas, un tas liek domāt, ka ar pieejamu vidi vien nepietiek. Ir jābūt kam vairāk – prasmei uzrunāt, palīdzībai atkļūt, labestīgai sabiedrības attieksmei.
Rīgas Mākslas telpā Vecrīgā lifts cilvēkiem ratiņkrēslā ir, bet nedarbojas. Ja var ticēt baumām, tas salūzis īsi pēc izstāžu zāles nodošanas ekspluatācijā. Neesot arī pieprasījuma. Un es pat nojaušu, kāpēc – pamēģini ratiņkrēslā atbraukt līdz Rīgas Mākslas telpai pa Rātslaukuma bruģi! Šobrīd Rīgas Mākslas telpā skatāma izstāde “Dekoloniālās ekoloģijas”, to pavadošajā pasākumu programmā paredzētas mākslas izglītības nodarbības arī cilvēkiem ar garīgās attīstības, kustību traucējumiem. Izstādes kuratori pacīnījušies par risinājumu, un, izrādās, tāds ir iespējams – izstāžu zālē var iekļūt arī no Rīgas domes ēkas, vienkārši jāveic garš apkārtceļš.
Izstāde “Dekoloniālās ekoloģijas” aicina pamanīt agrāko politisko režīmu mūsdienu sabiedrībā atstātās domāšanas kļūdas. Lielais jautājums – kā tās mainīt? Taču uz šo jautājumu nevar atbildēt sabiedrība, kas tai piederīgajiem uzcēlusi iedomātus vai fiziskus žogus. Un tas viss liekas tik pareizi un skaidri! Pat gurķīti uzkost prasās.
Taču kaut ko lietas labā var darīt katrs no mums. Piemēram, ziedojot brīnišķīgai iniciatīvai – topošajam Brīvības pieminekļa taktilajam modelim. Tas ļautu mūsu lielo brīvības simbolu ieraudzīt arī tiem, kam dzīve nav devusi šādu iespēju.
