Bibliotēkas piedāvā sēnalas? 0
– Braucot uz novadu bibliotēkām, kultūras periodiku nereti redzam noliktu kaut kur tālākajā plauktā…
– Ir runāts, ka preses kioskos nepārdotie kultūras izdevumi varētu nonākt bibliotēku apmaiņas fondā un pēc tam tiktu aizvesti uz bibliotēkām. Bet tas, protams, prasa darbu, laiku un naudu. Atsevišķiem izdevumiem jau tā notiek.
– Vai “KDi” zina, cik to abonē bibliotēkās?
Jegors Jerohomovičs: – Nē, mēs zinām tikai, cik liela ir mūsu kopējā auditorija – saskaņā ar TNS datiem “KDi” tā ir 56 000 un kopā ar “Dienu” – 119 000.
– 2014. gadā nu jau darbību izbeigušos “Latvju Tekstus” abonēja tikai 30 no 800 publiskajām bibliotēkām valstī, un nav pamata domāt, ka situācija varētu būt mainījusies uz labo pusi. Vai LBB ir zināms, cik bibliotēku vispār abonē kultūras periodiku?
Uldis Zariņš: – Šādu datu konkrēti par izdevumiem nav. Krājuma komplektēšanas politiku nosaka katra bibliotēka atsevišķi. Ikviena no tām kā pašvaldības finansēta institūcija skaita katru santīmu un meklē balansu starp piedāvājumu un pieprasījumu. Protams, būtu labi, ja kultūras periodika būtu katrā bibliotēkā, bet – kas to finansēs? Latvijā ir 800 publisko bibliotēku un, pieskaitot vēl klāt skolu bibliotēkas, – 2000. Šobrīd LNB izdala VKKF finansēto izdevumu – “Mūzikas Saules”, “Domuzīmes”, “Latvijas Architektūras” un “Studijas” – bezmaksas eksemplārus 32 reģionu galvenajām bibliotēkām.
U. Adamaite: – Šis ir kliedzošs fakts. Nezināju, ka aina patiesībā ir tik drūma. Kā tad mēs svinēsim Latvijas simtgadi, ja nevaram bibliotēkās nodrošināt vienu eksemplāru no lielākajiem nacionālās preses izdevumiem? Manuprāt, ir absurdi vieglprātīgi atteikties no šī mūsu senču sasnieguma un aizmirst, ka nemaz tik sen avīzes lasījām krievu un vācu valodā.
S. Kušnere: – Es, iespējams, pateikšu ļoti nepopulāru lietu – bet vai jums tiešām šķiet, ka bibliotekāri mēģina nedot kaut ko? Tieši otrādi, paskatoties kaut vai Rīgas Centrālās bibliotēkas katalogu, redzams, ka viņiem ir visas jaunās vērtīgās grāmatas. Taču – bibliotēka apkalpo mani kā klientu un iedod man to, ko es gribu. Tas, ka sabiedrības pieprasījums bieži atšķiras no tā, ko mēs gribētu, gan patiešām tā ir. Nevar teikt, ka visi grib lasīt tikai augstas raudzes literatūru un bibliotēkas tikai dod kādas sēnalas. Drīzāk ir otrādi.
I. Skulte: – Galvenais ir nepieņemt, ka to, ko auditorijai kādā brīdī nevajag, tai nevajadzēs arī rīt. Viss jau sākas ar to, ka skolā netiek radīts pieprasījums pēc oriģinālliteratūras.
U. Adamaite: – Tas ir ļoti svarīgi – ja mēs tik būtiski iesim pieprasījuma pavadā, nonāksim atpakaļ pie Garlība Merķeļa portretētā latvieša, jo latvieši vienmēr ir bijuši viegli ierosināmi uz māņticību un pseidoezoteriku, nevis uz skaidru spriestspēju un analītisku skatu. Tieši bibliotēkas ir vietas, kur oriģinālliteratūrai un kultūras periodikai ir jābūt pat, ja to paņem tikai viens cilvēks. Varbūt tieši šis viens jaunietis, izlasījis kādu iedvesmojošu rakstu mazā lauku bibliotēkā, saņems pirmo impulsu un kļūs par nākamo Nelsonu vai Hermani. Citādi viņš dzīvo nepelnītā informācijas vakuumā.
– Vai tā tomēr nav absolūta valsts atbildība – nodrošināt tās finansētās kultūras preses atrašanos visās Latvijas valsts skolu, ciemu un pilsētu bibliotēkās?
U. Lielpēters: – 2016. gadā starp vairāk lasītiem drukātajiem medijiem ir dzeltenās preses izdevumi, dzīvesstila žurnāli, žurnāls par ēst gatavošanu, divi televīzijas programmu izdevumi.
– Cik pamatoti ir ļaut iepirkt šos komercproduktus ar zemu intelektuālo vērtību, bet izdevumus, ko finansē valsts, ļaut turēt aizgaldē?
– Tomēr, ja TV programmas abonementam piedāvāsim “Rīgas Laiku”… Es nedomāju, ka problēma ir tur, ka mēs nepiedāvājam šos izdevumus. Drīzāk problēma ir cilvēkā, kura gaume un izglītība ir orientēti tā, ka prasa šo TV programmu un nevis nopietno literatūru un presi.
S. Kušnere: – Nav jau tā, ka tajās bibliotēkās, kur kultūras periodiku abonē, tā būtu ļoti pieprasīta. Jautājums – kā veidot tradīciju, lai būtu iekšēja nepieciešamība pēc šiem izdevumiem?
H. Matulis: – Tomēr ir svarīgi, lai valsts atbildētu par to, lai šie izdevumi, kuros tā iegulda, nonāktu arī līdz plašai publikai. Turklāt skaidrs, ka izplatīšanas stratēģijas jautājumus vislabāk var risināt KM, nevis VKKF, jo KM līgumiem prasības pret medijiem ir daudz stingrākas.
I. Skulte: – Ļoti bieži var redzēt, kad cilvēks izvēlas tērēt naudu par alkoholu, nevis koncertu, lai gan viņu interesē abi. Ja viņu nesasniedz kultūras atspoguļojums, ko var nodrošināt kultūras mediji, viņš nekad arī neizvēlēsies šo koncertu.
U. Zariņš: – Jāņem vērā, ka lielākā daļa no 800 bibliotēkām faktiski ir viena cilvēka bibliotēkas, kas darbojas vietā, kur nekā cita vairs nav – vēl tikai pašvaldība un simt divsimt lasītāju, no kuriem lielākā daļa ir seniori. Esam dzirdējuši par gadījumiem, kad komplektēšanas budžets bibliotēkā ir nulle. LNB šobrīd reģionu bibliotēkas atbalsta ar divām grāmatu iepirkuma programmām – tulkojumiem un oriģinālliteratūrai, jo bibliotēku ierobežotie līdzekļi ietekmē ne tikai kultūras periodikas abonēšanu, bet arī grāmatu komplektēšanu. Man gan nešķiet īsti pareizi, ka LNB aktivitātes VKKF literatūras programmā konkurē ar literatūras jaunradi. Ir bijušas runas, ka VKKF varētu būt lasīšanas veicināšanas vai arī bibliotēku, arhīvu un muzeju mērķprogramma. Ja tāda tiktu izveidota, tajā, iespējams, varētu iekļaut arī augstvērtīgas periodikas iegādi.
