Politologs par Trampu un Tuvajiem Austrumiem. Sauda Arābija dāvina Trampam lidmašīnu – noliedz, ka tas būtu kukulis 0
AUTORS: Arnis Latišenko, politologs, bloga Latvijasdrosiba.lv līdzautors
ASV prezidents Donalds Tramps kā pirmo ārzemju vizīti otrajā termiņā pēc atgriešanās Baltajā namā uzsāk Tuvajos Austrumos – Sauda Arābijā, un pēc tam Katarā un Apvienotajos Arābu Emirātos. Protams, ja neskaita aizgājušā pāvesta Franciska bēres Vatikānā. To varētu uzskatīt par sava veida atkāpšanos no tradīcijas, ņemot vērā, ka ASV prezidenti, uzsākot savu maiņu Baltā nama saimnieka amatā, parasti kā pirmo vizīti izvēlas kādu no savām kaimiņu valstīm – Kanādu vai Meksiku – vai arī kādu no tradicionālajiem sabiedrotajiem Eiropā un NATO ietvaros.
Tomēr zīmīgi, ka arī pirmās prezidentūras laikā Trampa pirmā ārzemju vizīte 2017. gadā bija Sauda Arābijā. Kādēļ Trampu piesaista tieši Persijas līča monarhijas? Vai šī vizīte uzskatāma par panākumu? Un kādas varētu būt vizītes un panākto vienošanos īstermiņa un ilgtermiņa sekas?
Trampa arābu pasaka
Atbildot uz jautājumu, kas esošo ASV prezidentu, ņemot vērā viņa biznesmeņa psiholoģisko portretu, uzrunā šajā reģionā, varētu atbildēt īsi – autokrātiska, attiecīgi ātra (jāatzīst – bieži vien nepārdomāta) lēmumu pieņemšana un liela nauda. Ļoti liela nauda. Persijas līča monarhijas salīdzinoši mazapdzīvotas, pateicoties milzīgiem naftas un gāzes krājumiem, kā arī stratēģiskai partnerībai ar ASV, ir kļuvušas ārkārtīgi bagātas. Tām ir līdzekļi, tostarp, dažādiem finansiāli neilgtspējīgiem un izšķērdīgiem projektiem. Tās var pirkt Eiropas futbola grandus un rīkot pasaules čempionātu futbolā Katarā, būvēt mākslīgas salas ar luksusa klases nekustamo īpašumu, kā arī fantastiskas nākotnes pilsētas tuksneša vidū kā Līnijas pilsētu Neomas projekta ietvaros Sauda Arābijā. Un tās likumsakarīgi ir gatavas investēt arī ASV ekonomikā.
Pēc vizītes Baltais nams ir nācis klajā ar skaļām preses relīzēm par to, ka Donalda Trampa pirmā ārzemju vizīte ir vainagojusies vēsturiskos darījumos ar trim monarhijām vairāk nekā 2 triljonu ASV dolāru vērtībā. Tas ietver: Saūda Arābijas investīcijas 600 miljardu ASV dolāru apmērā, ekonomiskās apmaiņas līgumu 1,2 triljonu apmērā un tirdzniecības un aizsardzības darījumus 243,5 miljardu ASV dolāru apmērā ar Kataru, kā arī tirdzniecības darījumus 200 miljardu ASV dolāru apmērā un 10 gadu investīciju ietvaru 1,4 triljonu ASV dolāru apmērā ar Apvienotajiem Arābu Emirātiem.
Prāva daļa no tā būs iepirkumi no ASV ieroču sistēmu ražotājiem, kas ir būtiski pēc tam, kad Trampa neveiklā retorika attiecībā uz Eiropas drošību iedragāja ASV militāri-industriālā kompleksa reputāciju Rietumu sabiedroto vidū. Bonusā Katara uzdāvināja Trampam jaunu luksusa lidmašīnu, ko teorētiski iespējams pārveidot par ASV prezidentu jauno lidmašīnu pēc attiecīgas drošības pārbaudes un pārbūves. Oficiālā Doha jau gan paspēja noliegt, ka tas ir uzskatāms par kukuli, par ko Trampu steigšus vainoja politiskie pretinieki mājās Demokrātu partijas nometnē.
Panākumiem bagāta vizīte ar būtiskiem ekonomiskiem ieguvumiem šobrīd Trampam ir ārkārtīgi svarīga iekšpolitiski, sabiedrības, lielā biznesa un politisko aprindu acīs, lai nodrošinātu viņa radīto tēlu kā izcilu darījumu veicēju, kas efektīvi spēj panākt rezultātu. Trampa administrācijai ir steidzami nepieciešamas ārpolitiskās uzvaras. It sevišķi apstākļos, ka administrācijas darbību sekas ir saspringtas attiecības ar tuvākajiem sabiedrotajiem, kritizētā, un pat izsmieta, tarifu politika, kā arī nespēja panākt kaut vai kādu vienošanos par uguns pārtraukšanu Krievijas-Ukrainas un Hamas-Izraēlas karos. Miera prezidenta imidžs sāk izzust. Tikšanās ar ASV prezidentu ne mazāk nozīmīga ir arī Sauda Arābijas de facto līderim kroņprincim Muhammedam bin Salmānam autoritātes stiprināšanai arābu pasaulē, un karaļvalsts ģeopolitisko interešu stiprināšanai reģionā, sevišķi, Sīrijā.
Par notikumu ar vislielāko vēsturisko nozīmi varētu uzskatīt Trampa tikšanos ar Sīrijas jauno prezidentu Ahmedu aš-Šarā. ASV prezidenti nav tikušies ar Sīrijas valsts vadītājiem pēdējo 25 gadu laikā kopš Bila Klintona un Hafeza Asada tikšanās 2000. gadā. Tikšanās laikā, ko organizēja kroņprincis bin-Salmāns, Tramps apņēmās nepagarināt Sīrijai noteiktās sankcijas, bet perspektīvā panākt to atcelšanu Kongresā – galveno Sauda Arābijas prasību ASV šajā vizītē. Tas varētu būt kritisks pavērsiena punkts ASV un Sīrijas attiecībās, Sīrijas ekonomiskās atlabšanas un kopējā Tuvo austrumu reģiona stabilizēšanā, par ko ASV prezidents nopelnīja uzslavas gan Demokrātiskās partijas vidū, gan no Trampu kritizējošās preses puses.
Ābrama vienošanās restarts?
Tomēr atslēgas jautājums Tuvajos austrumos ir arābu un Izraēlas miera process. Tuvie austrumi, lai arī sarežģīts reģions, ir būtiski un parocīgi Donaldam Trampam, jo ar tiem ir saistīts vissvarīgākais tā ārpolitiskais panākums pirmās prezidentūras laikā – Ābrama vienošanās (Abraham Accords), kuras ietvaros Bahreina un Apvienotie Arābu Emirāti atzina Izraēlu un izveidoja diplomātiskās attiecības ar to. Vēlāk tam pievienojās Maroka un Dienvidsudāna. Šī normalizācijas parāde varēja turpināties, jo Izraēla jau veda sarunas ar Sauda Arābiju. Atzīšana no ietekmīgākās Islāma valsts, kura ir arī šīs reliģijas dzimtene un svētvietu mājvieta, būtu nozīmīgs stimuls sekot arī pārējām, lai tās nepaliktu izstumtas. Tomēr šo procesu apstādināja Gazas sektorā bāzētā teroristiskā grupējuma Hamas uzbrukums Izraēlai 2023. gada 7. oktobrī, un tās pilna mēroga atbildes trieciens, kas izraisīja paredzamu sašutumu arābu valstu sabiedrībās. Karadarbības rezultātā pieaugot bojāgājušo skaitam, Sauda Arābija nedēļu pēc 7. oktobra lēma apturēt attiecību normalizācijas procesu.
Amerikāņu žurnālists Bobs Vudvords (Bob Woodward) savā grāmatā par ASV prezidenta Džo Baidena administrācijas ārpolitiku apraksta citādāku noskaņojumu arābu valstu elišu aizkulisēs. Vudvords raksta, ka arābu valstu līderi, tostarp Sauda Arābijas kroņprincis, savos izteikumos ir pauduši, ka vēlas, lai Izraēla iznīcina Hamas, taču arābu līderi bija nobažījušies, ka Izraēlas pārgalvība neatstāj viņiem diplomātiskā manevra koridoru. Tas liecina par krasu atšķirību starp arābu sabiedrībās valdošo nepatiku pret Izraēlu un solidaritāti ar Palestīnas arābiem no vienas puses, un arābu elitēs pastāvošo reālpolitisko pieeju pret Izraēlas un Palestīnas konfliktu un Izraēlas politisko lomu reģionā no otras puses. Mūsdienu arābu valstu līderi ir spējuši pāraugt iepriekšējo paaudžu nepatiku pret ebreju valsti. Un tas raisa cerības, ka Ābrama vienošanās nav pabeigts pasākums un tam ir iespējams turpinājums. Tikšanās laikā Donalds Tramps aicināja Sīrijas prezidentu pievienoties Ābrama vienošanām, un aš-Šarā iepriekš publiski apstiprināja, ka notiek sarunas starp Izraēlu un Sīriju. Ja sankcijas pret Sīriju paredzēts atcelt, iespējams, Izraēlas atzīšana bija daļa no šīs vienošanās.
No cita skatu punkta skatoties, jāpiebilst, ka Tramps atšķirībā no ārvalstu brauciena Tuvajos austrumos pirmās prezidentūras laikā šoreiz Izraēlu neapmeklēja, kaut arī varēja to izdarīt. Savukārt Jeruzaleme saglabāja diplomātisko klusumu. Tramps arī paziņoja, ka nekonsultējās ar Jeruzalemi jautājumā par attiecību atjaunošanu ar Sīriju, atstumjot Izraēlas viedokli malā. ASV administrācijas turpina sarunas ar Irānu par tās kodolprogrammu, neizslēdzot Teherānas iespējas saglabāt civilās kodoltehnoloģijas.
Tāpat amerikāņi ir piekrituši pamieram ar husītiem Jemenā, kā arī ved tiešas sarunas ar Hamas par ASV pilsoņu atbrīvošanu no gūsta. Šādas ASV vienpusējās darbības bez ciešas iesaistes un koordinācijas ar savu stratēģisko sabiedroto Tuvajos austrumos arvien vairāk marginalizē Jeruzalemes pozīciju, kas liecina par Trampa administrācijas pieaugošo neapmierinātību ar Izraēlas premjerministra Bendžamina Netanjahu politiku. Iespējams, tādējādi Tramps savā veidā vienlaicīgi arī soda Netanjahu par nespēju panākt progresu konfliktā ar Hamas Gazas sektorā, kas kaitē Trampa mieru nesošajam tēlam.
