Pret milzīgām klasēm un sacensībām pēc atzīmes. Ciemos Latgalē vienīgajā Brīvajā skolā 3
Bez Ingūnas un Aigara Zīmeļiem Preiļu Brīvās skolas – pirmās un vienīgās šāda veida izglītības iestādes Latgalē – nebūtu. Viņi ir tās idejas ierosinātāji, entuziasti un lielākais virzītājspēks, saka skolas direktore Ilona Indriksone.
Laikā, kad Latvijā skolas slēdz, optimizē un to ēkās iekārto veco ļaužu pansionātus, Preiļos, kur pietiek mācību iestāžu, bet trūkst bērnu, Zīmeļi un viņu domubiedri atvēruši jaunu skolu. Šogad septembrī Preiļu Brīvajā skolā sācies ceturtais mācību gads. Bet oktobra beigās skola gatavojas pārcelties uz savu jauno ēku Preiļu centrā (Aglonas ielā 22).
Pretēji Rīgai, kur privātās skolas ir arī bizness, Preiļos izveidotajā savu bērnu var sūtīt jebkurš, taču apņemoties līdzdarboties. Te nevar raudošu mazuli iestumt audzinātājai rokās un tūlīt laisties prom, nevar nopirkt bērnam vietu klasiskā izpratnē, te nesniedz “pakalpojumu” par maksu.
Skolā ir koleģiāla pārvalde, katrs strādā lauciņā, ko vislabāk saprot un kas viņam vislabāk padodas. Lielākoties tajā ir skolotāji, bet Zīmeļi vienīgie, kas “drēbi pazīst” no uzņēmēja, finanšu, saimniecības puses, spēj piesaistīt ziedotājus. Viņi ir tie, kas redz laukumu ilgtermiņā. Abiem ir uzņēmēja gēni, prasme naudu nopelnīt, un viņi nebaidās sākt no nulles. Bet, protams, nav viegli mazā pilsētiņā būt baltā zvirbuļa statusā.
Ingūnas Zīmeles lielākais talants ir ieraudzīt to citos. Pateicos Dievam, vecākiem un vīram Aigaram, ka man nav jāsēž kantorī no astoņiem līdz pieciem, bet varu sevi īstenot tajā, kas vislabāk padodas, viņa saka. Pēdējā pusgadā ļoti daudz sava laika veltījusi izmaiņām likmdošanā, lai no 2019. gada 1. septembra princips – nauda seko skolēnam – attiektos arī uz privātajām skolām, kuras dibinājušas sabiedriskā labuma organizācijas. Par šo panākumu liels prieks.
Aigars Zīmelis ir inženieris celtnieks ar specializāciju ainavu arhitektūrā. Savulaik vēlējies būt arhitekts, bet iespēja iemācīties zīmēt Preiļu pusē bijusi visai ierobežota, riskēt nokļūt padomju armijā negribējies, tādēļ absolvējis Latvijas Lauksaimniecības universitāti. Vēl diplomdarbu rakstot, sācis strādāt Preiļu pilsētas domē, bijis pilsētas pirmais arhitekts. Pēc tam izšķīries par uzņēmējdarbību. Vai visās Latvijas pilsētās viņa firma bruģējusi ceļus un ietves. 2006. gadā tika nodibināts celtniecības uzņēmums, kurš nodarbināja līdz 80 cilvēkiem. Lielākais objekts bija tirdzniecības centrs “Ūga”. Nu palicis tirdzniecības centra laikā izveidotais gaļas pārstrādes uzņēmums, ko veiksmīgi vada Aigara Zīmeļa māsa. Cilvēks nevar nodzīvot dzīvi, strādājot vienā profesijā, secina Aigars. Kādreizējais celtnieks kļuvis par pārtikas tehnologu.
Abi Zīmeļi ir īsteni preilēnieši, viņu vecvecāku lauku mājas šķīra tikai nieka divpadsmit kilometri.
Zīmeļi ir ļoti bagāti. Viņiem ir pieci bērni. Vecākajai, Leldei, tūlīt būt 24 gadi, nule beigusi maģistrus Londonas imperiālajā koledžā, no oktobra strādā Lielbritānijas galvaspilsētā par inženieri. Ar meitenēm visai neraksturīgu interesi pētī pamatnes zem ātrvilcieniem, atjaunojošo enerģiju, zemestrīču cēloņus… Rasa šogad beigs 9. klasi Priekuļu pamatskolā, Tīna – 6. klasi Preiļu Brīvajā skolā. Abas nodarbojušās ar daiļslidošanu, braukājušas uz nodarbībām Daugavpilī, nu aizrāvušās ar jāšanas sportu, gluži vai neizraujamas no staļļiem ar saviem nākotnes sapņiem. Sešgadīgais Juliāns mācās pirmajā klasē Preiļu Brīvajā skolā, bet četrgadīgais Augusts apmeklē Preiļu Brīvās skolas bērnudārza vecāko grupiņu.
Kur ābelē drīkst kāpt
Preiļi ir svētīta vieta ar jaunām, pilnīgi neordinārām idejām, kas daudziem varbūt nav saprotamas. Tāpēc arī neizpratne: kāpēc tas vajadzīgs? Pirms trim gadiem četras ģimenes – nu jau to ir divdesmit divas – vēl piesaistot domubiedrus un atbalstītājus, nolēma veidot alternatīvo skolu. Sanāca pirmsskolas vecuma bērnu mammas, atklāja, ka spriež līdzīgi: it kā viss valsts bērnudārzā un skolā ir labi, bet… gribas tomēr kaut kā citādi, ar citu attieksmi, metodēm, pašu vecāku reālu iesaisti izglītības procesā. Varējām salīdzināt, ko un kā apguva mūsu vecākā meita Lelde Jūrmalas alternatīvajā skolā un kā klājās pārējām atvasēm Preiļu parastajā skolā, piebilst Aigars. Ir Ikšķiles brīvā skola, Mārupes brīvā skola, tāda pati Cēsīs. Arī preilieši vēlējās, lai mācību process ir vērsts uz bērnu, nevis pieaugušo un pedagogu komfortu. Vecāki izveidoja sabiedriskā labuma biedrību “Preiļi izglītībai Latvijā”, kas dibināja Preiļu Brīvo skolu. Sāka ar četrpadsmit bērniem (no pusotra gada līdz sestajai klasei), bet šogad skolā mācās jau trīsdesmit audzēkņi. Rīgā populāri ir Montesori bērnudārzi, Valdorfa skolas un bērnudārzi, bet Preiļu Brīvās skolas direktore Ilona Indriksone jau sākumā teica – nē, mēs nebūsim vienu metožu piekritēji, mēs esam pret “rāmi”.
Preiļu Brīvās skolas stāstā ir daudzu apstākļu sakritība. Tikai ar naudu, labiem skolotājiem un vecāku karsto vēlmi vien ko tādu paveikt nevarētu, bija jāsakrīt visiem šiem apstākļiem, neslēpj Ingūna. Arī problēmas raušās normālās un visu pat veicinošās proporcijās. Ja gluži kā uz paplātes tiktu pasniegts viss – telpas, budžeta nauda –, varu iedomāties, ka mēs būtu tādi paši kā citviet Latvijā, kas mazliet iemidzināta ar Eiropas naudu un dažādiem palīglīdzekļiem. “Siltumnīcas” apstākļi zudina radošumu, iniciatīvu un interesi par procesu, jo tu visu laiku no kaut kā gaidi, turpina Ingūna. Viņa vēl tagad atceras, kā, ceļiem trīcot, gājusi uz pilsētas domes sēdi lūgt skolai telpas. Protams, gribējies Preiļos, bet domē teica – nē, varot ierādīt vietu 12 kilometru atstatu no pilsētas – Priekuļos, Saunas pagastā – zem viena jumta ar Priekuļu sākumskolu un Priekuļu pamatskolu.
Kāda tad ir Preiļu Brīvā skola? Laimējies ar izcilu direktori Ilonu Indriksoni, kurai nepatīk nupat Latvijā modē nākusī tieksme sadzīt bērnudārzos un pamatskolā vienā klasē ļoti daudz bērnu. Neesam nekāda Ķīna, lai vajadzētu spiest bērnus pa divdesmit! – viņa uzskata. Bērnudārzi patiesībā esot sabiedrības uzspiesta prasība, jo mums, lūk, jāiet strādāt. Bet no bērniņa viedokļa atrautība no mājām ir nevajadzīga. Jo bērni mazāki, jo vairāk uzmanības katram vajag. Nav naudas pedagogiem? Bet varbūt prioritātes tā saliekam, ka vienmēr pietrūkst svarīgākajam? Ja valstī lielākā vērtība un resursi ir cilvēki, vai viņu vajadzībām nebūtu jābūt lielākajai prioritātei? Ja bērniem labākas ir mazas klases, kāpēc veidot milzīgas?
Ilona Indriksone ir pret sacensību skolas vidē ar atzīmju sistēmu un reitingiem, kuri skolu, viņasprāt, pārvērš par uzņēmumu, banku, kas piesaista klientus, jo viņiem, lūk, seko nauda. Valstī deklarēts, ka skolas ar augstiem olimpiāžu rādītājiem, augstām vidējām atzīmēm dabū papildu finansējumu skolotāju algām, tātad mēs tomēr mērām bērnus pēc desmitniekiem. Bet vai pieaugušie visos priekšmetos dzīvē var dabūt desmit? Un kā jūtas bērni reitinga apakšgalā?
“Esmu pret to, ka skolā notiek sacensība, nevis sadarbība un pašizaugsme,” uzskata direktore, “tas ir ļoti neveselīgi. Kārlim desmit? Arī man pēc tā jātiecas! Zanei krosā 2,5 sekundes, bet man 4,3… ak vai! Uzspiežot noteiktus reitingus, mēs salīdzinām bērnus, bet bērnam vajadzētu salīdzināties pašam ar sevi, kāds esmu šodien, kāds būšu rīt un pēc pieciem gadiem. Šodien skolā vairāk runā par intelektu, prātu, bet ne par emocionālo inteliģenci. Diviem vienādi profesionāli izglītotiem ārstiem ar vienādu IQ pavisam atšķirīgi veidosies karjera un dzīve atkarībā tieši no emocionālās inteliģences jeb spējas sevi saprast, vadīt, nomierināt stresa situācijās, kas saistītas ar bailēm, dusmām, agresiju… Mēs vēlamies panākt situāciju, lai nevis es, skolotāja, teicu un tu, skolēns, izdarīji, bet lai bērns pats vēlētos piedalīties.
Trīs gadus Preiļu Brīvā skola mitinājās zem viena jumta ar Priekuļu pamatskolu un Priekuļu sākumskolu, kuras kopš šā gada 1. septembra likvidētas bērnu trūkuma dēļ. Bija ko salīdzināt. Ilona atceras – nu kurš no mums bērnībā nav kāpis ābelē! Valsts skolas bērniem bija viens stundu garš starpbrīdis, kad viņi viena pieaugušā uzraudzībā gāja riņķī skolai, it kā kustējās. Brīvās skolas audzēkņiem viens tētis uzstūma lielu kalnu, no kura ziemā šļūkt ar plēvi, ragavām. Rudeņos mazie izbauda peļķes, dubļus, iet laukā jebkuros laika apstākļos, vienīgi tad ne, ja nu ļoti gāž lietus. Bet, ja tikai līņā, bērniem lielāku prieku nevajag. Tāda dzīvība!
Ar vectēva atbalstu
Braucot pa rudenīgo dzeltenās un sārtās koku lapu paletēs ieskauto lauku ceļu no Preiļiem uz Priekuļiem, var no sirds priecāties par ainavu, bet, ja šis attālums vecākiem jāmēro četras reizes dienā – bērnu aizvedot un pašam atgriežoties no rīta un tas pats atkal pēcpusdienā –, un ja nav nekāda sabiedriskā transporta… Apgrūtinoši tikt pēc stundām uz sporta nodarbībām vai mūzikas skolu – tas viss Preiļos. Un atkal radās ideja. Pavisam neordināra. Lai to īstenotu, bija gan vajadzīga vēl kāda svarīga cilvēka piekrišana: Ingūna uzrunāja savu tēti, ilggadēju Preiļu mūzikas skolas direktoru, tagad pensionētu mūzikas pedagogu Albertu Vucānu. Viņa īpašumā bija nonākusi 1964. gadā celtā, vēlāk aizlaistā un ar divmetrīgu piesārņojuma kultūrslāni iekšpusē aizaugusī kādreizējā sadzīves pakalpojumu divstāvu ēka. Vucāna kunga znots Aigars Zīmelis nu atcerējās, ka turpat blakus šai ēkai daudzus gadus atradusies Preiļu mūzikas skola, kur viņš neveiksmīgi spēlējis trompeti… Kā būtu, ja ēku renovētu un tur iekārtotu Brīvo skolu? Nams atdzimtu, arī Alberta Vucāna mazbērniem nebūtu ik dienu jāmēro tie divpadsmit kilometri uz Priekuļiem – ēkas īpašnieku centās pārliecināt viņa meita. Un tētis piekrita. Ko tikai bērnu un mazbērnu dēļ neizdarīs… Lai tas nams arī tiek skolai! Tā kā izglītības laukā vajadzību daudz, varbūt nākšoties vēl dibināt Vectēva fondu, no kura smelt gan varēs tikai un vienīgi izglītībai. Jo kurš gan cits palīdzēs? Juridiski ar biedrību “Preiļi izglītībai Latvijā” tika noslēgts ēkas nomas līgums.
Stilīgi un vizuāli skaisti
Jau pa gabalu Preiļu centrā var pamanīt skolas jauno namu – divstāvu ēku ar dziļi pelēkā tonī krāsotu “trīnītī” apšūtu dēļu fasādi un gaiši dzeltenām divu pakešu koka logu ailām. Negribējies nekādu pierastu “eiroremontu”, tādēļ sienas atsegtas līdz ķieģelim, tā stilīgi saglabājot ēkas kādreizējo industriālo auru. Tā kā bērni daudz dzīvojas ārā, no svara ir drēbju žāvēšana. Nebūtu nekādu problēmu nopirkt gatavus attiecīgus skapjus, kas gan ir dārgi, bet arī te likta lietā izdoma – zīmēts, rasēts, līdz nonākts līdz apsildāmai sienai ar papildu ventilāciju. Un vienlaikus iegūts vēl viens telpas stūris.
“Mani vienmēr tracinājis, ka Preiļos nav labas arhitektūras, lielākoties ēkās negaumīgi krāsu salikumi,” stāsta Aigars Zīmelis, “tāpēc vizuāli jaunā skola izcelsies.”
Viņš neslēpj, ka rutīnas darbs tirdzniecībā nav sniedzis īstu gandarījumu. Pēdējos piecus sešus gadus aktīvi iesaistījies politikā, Preiļu domē pārstāvējis opozīcijā esošo Reģionu apvienību, licies, ka var mainīt lietas uz labo pusi, bet “aplauzies”. Jo absolūti lielākajai daļai tas, par ko viņš iestājies, bijis absolūti svešs, kamēr neskāris cilvēku personīgo maku. Priekšvēlēšanu laikā sabiedrībā, piemēram, runāja par OIK postu, taču Aigars Zīmelis var celt augšā pirms sešiem gadiem veiktos pierakstus un aprēķinus, ieteikumus pašvaldībai savā teritorijā nelaist zaļās enerģijas ražotājus. Taču palicis mazākumā. Ar savā uzņēmējdarbībā apmaksātiem elektrorēķiniem aizvadīto astoņu deviņu gadu laikā “zaļajam biznesam” esam “ziedojuši” vairāk nekā 100 000 eiro, bet bankrotējuši neesam, esam gājuši tālāk un varam būvēt mūsu skolu, stāsta uzņēmējs. Aigars Zīmelis jaunajai skolas ēkai ir gan būvuzraugs, gan autoruzraugs, gan vecāku dibinātās biedrības “Preiļi izglītībai Latvijā” pārstāvis vienā personā. Būvē viņš ir klāt no rīta līdz vakaram. Vēl taisnības labad jāpiebilst, ka renovācijas ģenerāluzņēmēja “Preiļu celtnieka” vadītājs ir Aigara Zīmeļa bijušā celtniecības uzņēmuma darbinieks, tātad paša izaudzināts. Ēka pārtop bez neviena valsts vai Eiropas Savienības fonda eiro, ir tikai ziedojumu nauda, vecāku līdzmaksājumi, labi kontakti un atbalsts no Austrālijas latviešiem. Daudz joprojām dara vecāki paši, rudenī sāka demontēt vecās izolācijas starpsienas, katru trešdienu joprojām sanāk uz talkām. Taču, ja uz sastatnēm no astoņiem cilvēkiem tikai divi ir profesionāli celtnieki, bet pārējie šo profesiju apguvuši pašmācības ceļā, darbi nesokas tik ātri, kā bija iecerēts. “Tā ir visas Latvijas problēma,” nikni saka Aigars Zīmelis, “sakarīgākie celtnieki aizbraukuši prom, arī valsts politika celtniecībā, jau sākot ar savulaik likvidēto būvinspekciju, novedusi nozari līdz patvaļai un mazām ķeizaristēm.” Tik “sačakarētu” vidi kā būvniecību Latvijā ar veselo saprātu esot grūti aptvert.
… Jūlija nogalē pie renovējamās ēkas preiliešus pārsteidza košs banneris – te būvē skolu. No vienas puses, bija svarīgi, lai nezinātāji zina, kas te top, un, otrkārt, tas bija aicinājums nākt un iepazīties ar pieredzi – skatieties, nav ne dārgi, ne izšķērdīgi. Izmaksas par vienu kvadrātmetru ir nesalīdzināmi mazākas nekā līdzīgās valsts vai pašvaldības būvēs. Trīssimt kvadrātmetru ēkai elektroenerģijas izmaksas ar visu apsildīšanu tiek lēstas tikai līdz 1500 eiro gadā.
Vai Zīmeļi skolas izveidi sāktu vēlreiz? Nedomāju, ka vecākiem būtu jāpilda pašvaldības funkcijas, visnotaļ revolucionārā situācijā dibinot skolu, atzīst Ingūna. Bet viņu satriecis apkārtējās vides totāls paškritikas trūkums. Lai ko arī ierosinātu, pretim noraidījums. Un beidzot apnicis klausīties – to mēs nevaram, nedrīkstam, nespējam…
Aigars Zīmelis ir pārliecināts, ka mūsu mazajiem nākotnē būs jāizcīna sava vieta zem šīs saules tieši ar zināšanām. Vecākās meitas izlaidumā Edinburgā viņš redzējis: septiņdesmit astoņdesmit procenti no beidzējiem ir ne mūsu ādas krāsas – vienā no izcilākajām Eiropas augstskolām!
Zīmeļi domā, ka vienīgais ceļš, kā latvietim nepazust no pasaules kartes, ir ļoti laba izglītība.
