Vienkārša koka grīda 0
Koka vai presētā kartona grīdas, kas krāsotas ar eļļas krāsu, mazgā ar mikrošķiedras lupatu. Ūdenim var pievienot nedaudz etiķa, lai grīda atgūtu spīdumu. Par etiķa aromātu nav jāuztraucas, jo tas ātri izvēdinās.
Agrāk lauku mājās nekrāsotu dēļu grīdu berza ar ziepjūdeni, līdz tā kļuva balta. Ziepes iesūcās kokā, aizpildot poras, un aizsargāja dēļus. Arī tagad var izmantot skaidiņās sarīvētas un ūdenī izšķīdinātas veļas ziepes, bet lieko ūdeni uzņemt ar lupatu. Vienlaikus jānomazgā arī grīdlīstes.
Uzkopjot putekļainas telpas pēc remonta, ūdenim pielej pāris karošu terpentīna, kas palīdz tikt galā ar kaļķa putekļu kārtiņu. Šim darbam mikrošķiedras lupatu neizmanto, iztiek ar vecu frotē dvieli vai ko citu.
Betona kāpnes agrāk mazgāja ar pulverūdeni, tagad lieto līdzekli cietu virsmu mazgāšanai.
Ūdensnedrošais lamināts
Pircējiem tiek piedāvāts lamināts ar ozola, priedes, ķirša un vēl citu koku rakstu, taču ražošanas procesā koks pat blakus nav stāvējis. Vienkārši sakot, lamināts ir ar plastmasas kārtiņu pārklāts presētais kartons, uz kura uzdrukāts zīmējums.
Laminātu mazgā ar viegli mitru lupatiņu, vēlams dēlīšu virzienā, jo, darot to šķērsām, mēdz palikt švīkas.
Ražotāji piedāvā grīdas mazgāšanas līdzekļus, kas veido plēvīti un grīdai piešķir spīdumu. Tie ir labi līdz brīdim, kamēr šī kārtiņa vietām nav nodilusi. Tad nepieciešama ģenerāltīrīšana un aizsargplēvīte jāņem nost ar stipri sārmainu mazgāšanas līdzekli, kas jānoskalo ar lielu ūdens daudzumu. Un tad sākas nepatikšanas! Ūdens laminātam nepatīk, tas iekļūst šuvju vietās, segums samirkst un piebriest.
Tādēļ, lai izvairītos no šādām situācijām, profesionāļi laminātu mazgā tikai ar tīru ūdeni.
Patīkamais linolejs
Linolejs ir ļoti patīkams grīdas segums – mīksts, silts, patīkams kājām. Arī mājdzīvnieki pa to pārvietojas vieglāk nekā pa cieto un slideno laminātu.
Materiāla izvēle mūsdienās ir daudzveidīga, tomēr to var iedalīt divās lielās grupās – dabiskais un mākslīgais. Piedāvā arī linoleju ar pretslīdes efektu, taču staigājot rodas dīvaina sajūta, jo tas bremzē soļus.
Materiālu var pārbaudīt, kādā mazāk redzamā vietā iedurot uz uguns sakarsētu adatu. Mākslīgajā tā ieslīd viegli kā sviestā, bet dabiskajā – nedaudz ieslīd, bet pēc tam atduras. Dabiskajam linolejam apakšā ir džutas audums. Ja linolejs ir vēl no padomju laikiem, varat nepārbaudīt – tas ir dabiskais, jo tolaik mākslīgais mums nebija pieejams. Klājot segumu, ieteicams paturēt dažus atgriezumus, lai redzētu, kas tas par materiālu.
Linoleju mazgā ar viegli sārmainiem mazgāšanas līdzekļiem. Jaunu segumu neiesaka vaskot, jo tas rūpnīcā jau ir impregnēts. Aptuveni pēc gada jau var vaskot. Vieglāk to darīt mākslīgajam linolejam: nomazgā, aptuveni pusstundu vai stundu pagaida, lai nožūst, un tūdaļ uzklāj vasku, kas izskatās kā bālgana emulsija. Linoleja vasku var nopirkt veikalos, kur tirgo profesionālos tīrīšanas līdzekļus. Var izvēlēties spīdīgu, pusmatētu vai matētu. Vaskojot jāraugās, lai telpas vidū nepaliek neapstrādātas saliņas. Vaskoto linoleju spodrināt ar lupatiņu nav nepieciešams. Ja izmanto profesionāļu pakalpojumus, viņi pēc pāris dienām ar speciālu mašīnu vaskoto grīdu apstrādās (profesionāļi saka – piededzinās), lai pārklājums kļūtu noturīgāks.
Dabisko linoleju vaskot ir grūtāk – aptuveni diennakti jāgaida, līdz nomazgātā grīda pilnībā izžūst, jo jebkurš ūdens piliens vasku atgrūdīs. Dabiskajam un mākslīgajam linolejam var izmantot vienu un to pašu vasku. Divu nedēļu laikā pēc vaskošanas linoleju mazgā tikai ar tīru ūdeni.
Jebkurš linolejs jāmazgā uzmanīgi, jo stipri sārmaini līdzekļi var to sabojāt – gaišu padarīt dzeltenīgu, tumšais var mainīt krāsu. Ir pat redzēts linolejs, kam spēcīgs tīrīšanas līdzeklis sabojājis virskārtu!
Diemžēl uz tīrīšanas līdzekļu pudelēm bieži vien nav norādīta lietošanas pamācība, kā arī pH līmenis (sārmainuma vai skābuma rādītājs).
