Makroekonomiski pamanīts jau tas ir gan – tieši minimālās algas un neapliekamā minimuma celšana palielina budžeta deficītu par 0,2% no IKP. 25
EK, no vienas puses, prasa rūpēties par mazo algu saņēmējiem. Bet, kad mēs to izdarām, pārmet, ka deficīts par lielu.
Pārmetums ir tāds, ka pēc nodokļu reformas ar vienādu likmi lielo algu saņēmējiem uz rokas paliek vairāk naudas nekā mazo. Tātad tiem citiem nevajag tik daudz samazināt nodokļus.
Pirmām kārtām ieguvēji tomēr ir mazo algu saņēmēji. Taču citāds likmju izkārtojums negarantē iziešanu no ēnu ekonomikas. Mēs nevēlamies piekopt politiku, ka tajos uzņēmumos, kuros darbiniekiem maksā lielas algas par kvalificētu darbu, no kurām maksā nodokļus, mēs viņus par to sodītu ar lielāku nodokli. Tas kārtējo reizi pagrūstu ēnu ekonomikas virzienā un bremzētu darba samaksas pieaugumu. 3 – 5% uzņēmumu nodrošina 93 – 95% kopbudžeta ieņēmumu. Ja mēs šo zelta govi nogalināsim, ko tad darīsim ar tiem pārējiem uzņēmumiem, kas nodrošina atlikušos 7% budžetā? Jāpieņem pragmatiski risinājumi, lai zelta govs netiktu nogalināta, nezaudētu konkurētspēju ar ēnu ekonomiku un nepārceltos uz Lietuvu vai Igauniju. Jābūt ļoti piesardzīgiem ar gājieniem pret to uzņēmumu konkurētspēju, kuri maksā visus nodokļus.
Mēs vienmēr esam teikuši, ka mūsu uzdevums ir nodrošināt papildu ienākumus maznodrošinātajiem, kuriem daļai ir aplokšņu alga un kam ar algas pielikumu pamazām jāiznāk no ēnu ekonomikas. Tajā pašā laikā uzņēmumi nedrīkst zaudēt konkurētspēju.
Tātad vēl progresīvāku nodokļu sistēmu pašlaik nevaram atļauties?
Uz tik lielas ēnu ekonomikas fona to būtu grūti iedibināt. Ja sāksim ar lielākiem nodokļiem aplikt tos darbiniekus, kuriem ir salīdzinoši lielākas algas, piemēram, “Latvenergo”, “Latvijas dzelzceļam”, arī privātajā sektorā, mēs uz īsu brīdi iegūsim budžetā vairāk naudas, bet mēs piebremzēsim darba samaksas kāpumu. Vidējā termiņā mēs neapšaubāmi zaudēsim.
Piedāvātais EK piedāvājums ir dīvains. Paņemsim tautsaimniecībā vidējo darba samaksu šogad – 910 eiro. Ja tādu izmaksājam legāli, tad Latvijā viens darbinieks gadā saņemtu par 1162 eiro mazāk nekā Igaunijā, bet valstī kopumā 1,031 miljardu eiro “uz rokas” mazāk nekā Igaunijā. Salīdzinot ar Lietuvu, neto darba samaksā mēs saņemtu par 612 miljoniem eiro mazāk. Tāpēc nedrīkstam bremzēt darba samaksu, jo krīzi lielā mērā mēs esam iznesuši uz darbinieku pleciem.
Jūs nepieļaujat nekādu izmaiņu veikšanu esošajā nodokļu reformas projektā?
Mēs norādām uz to, ka krīze pārvarēta uz darbinieku rēķina un ka mums Baltijā ir lielākā starpība starp bruto un neto darba samaksu. Mums ir jāsamazina ēnu ekonomika, ko nevar izdarīt ar pātagu un administratīvu spiedienu. Mūsuprāt, ierosinātais neapliekamais minimums, minimālā alga un nodokļu likmes savienojumā ar 20% likmi kapitālam un 0% likmi reinvestētai peļņai ir taisnīgākais risinājums. Reformu nedrīkstam atraut no veselības reformas un pedagogu darba samaksas risinājuma.
Mēs nepiekrītam ne Pasaules bankas, ne Starptautiskajam valūtas fondam, ka šeit būtu iedibināms Vācijas vai Zviedrijas tipa progresīvais iedzīvotāju ienākuma nodoklis, lai gan to vēlētos. Tikai tad, kad ēnu ekonomika būs 15 – 16% līmenī, mēs varētu atļauties progresīvo nodokli. Tagad mēs ar to tikai sabojātu savu tautsaimniecību.
