Putina inaugurāciju sagaidot 0
Vladimira Putina inaugurācija 7. maijā, protams, noderēs par zināmu pieturas punktu. Kaut gan daudz svarīgāks politiskajā kalendārā bija pagājušā gada 24. septembris, un arī Rietumos mēdz atsaukties uz šo datumu, kad faktiski tika pasludināta Putina atgriešanās Krievijas prezidenta krēslā.
Protams, nosacīta atgriešanās, jo viņš jau nekur nebija aizgājis. Dmitrijs Medvedevs nesen pieļāva, ka viņa atbalstītāji varbūt jūtas vīlušies, jo bija cerējuši, ka Krievijas modernizācijas sludinātājs paliks vai, pareizāk sakot, tiks paturēts Kremlī. Medvedeva īsais starpposms savā veidā sakrīt arī ar noteiktu periodu Latvijas politikā. Viņš galu galā bija pirmais Krievijas valsts galva, pie kura pēc mokošiem priekšdarbiem oficiālā valsts vizītē ieradās Latvijas prezidents. Varbūt tieši labticīgā Zatlera un “reformatora” Medvedeva sagadīšanās augstākajos amatos darīja iespējamu šo vizīti, kuru nosauca par “jaunu sākumu”, bet kura vairāk iemiesoja jau treknajos gados uzņemto kursu – ietekmīgu cilvēku interesēm pielāgotu un vispārējām tuvināšanās tendencēm ārēji pieskaņotu. Rīgas pils kopā ar ekspertiem priecājās par Maskavas “retorikas maiņu”. Radās iespaids, ka politiskais naivums ir sasniedzis kulmināciju un teju atgriezīsies dzejas klasikā piesauktā “latvju zīle Kremļa tornī”. Taču notikumi iegrozījās mazliet citādi. Ārpus valdības palikušais “Saskaņas centrs” ķērās pie “B plāna”, par kura izcelsmi nenākas šaubīties. Un reizēm šī politika pat iegūst, varētu sacīt, uzkrītoši simbolisku formu – kā Urbanoviča balsojums Saeimā, viņam atrodoties (ne tikai ideoloģiski, bet arī tīri fiziski) Maskavā.
Oficiālās Krievijas retorika būtībā nekad nav mainījusies un vairāk vai mazāk izriet no Putina pārliecības, ka PSRS sabrukums bija 20. gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa. Lielā mērā tieši šis uzskats iezīmē to atšķirīgo politisko un vērtību telpu robežu, kura nošķir Krieviju un Baltijas valstis.
Izcilais amerikāņu diplomāts un domātājs Džordžs Frosts Kenans (1904 – 2005), kuru galvenokārt atceras saistībā ar viņa izstrādāto staļiniskās PSRS iegrožošanas koncepciju, tālajā 1951. gadā (rakstā “Amerika un Krievijas nākotne”) izteica pareģojumu un cerību, ka kādreiz pēc padomju režīma sabrukuma jaunās demokrātiskās Krievijas valdība spēs saskatīt Rietumu pasauli “tādu, kāda tā ir”. Un ka šī “ārējā pasaule nebūt nav apsēsta ar velnišķīgu nodomu” iznīdēt Krieviju. Attiecībā uz Baltiju Kenans – viņš bija strādājis pirmskara Tallinā un Rīgā – rakstīja: “Mēs esam vienisprātis, ka Baltijas valstīm nekad vairs nav jānonāk piespiedu ekonomiskā atkarībā no krievu valsts”, bet tām, protams, arī nav jāatsakās no sadarbības ar iecietīgu “neimperiālistisku Krieviju, kura no sirds censtos kliedēt bēdīgās pagātnes atmiņas un veidot savas attiecības ar Baltijas tautām, pamatojoties uz nesavtīgu cieņu pret to tiesībām”. Grūti pateikt, vai šīs atziņas joprojām ir aktuālas Vašingtonā, bet vismaz Rīgas diplomātijā tās būtu ielāgojamas. Ja arī paredzējumi par pēcpadomju Krieviju nav piepildījušies un tik drīz nepiepildīsies.
