Helju Liniņa-Ralbringa
Helju Liniņa-Ralbringa
Foto no Helju Ralbringas albuma

Raiņa un Mēnessmeitiņas mazmeita. Helju Liniņas pārsteidzošais stāsts 35

Kādas iekšējas šaubas, un tādas ik pa brīdim manī uzviļņo joprojām, liedza šo stāstu atklāt jau pirms krietna, krietna laika. Tas bija pirms vairākiem gadiem, kad mēs ar vīru ciemojāmies pie mūsu ģimenes draudzenes HELJU LINIŅAS Liepājā. Tagad viņa ir apprecējusies ar zviedru kungu Joniju, dzīvo Zviedrijā un pieņēmusi vīra uzvārdu RALBRINGA. Kad 51 gada vecumā Helju Liniņa saņēma 65 latu pensiju, vaļā bija visa pasaule. Zviedrijā viņa kādu laiku palīdzēja vecajiem ļaudīm, bet nu, kaut Latvijā ir divi pieauguši dēli no iepriekšējās laulības, pirkstā kā atkal precētai sievai ir veseli trīs (!) gredzeni. Jo, lūk, Zviedrijā saderinoties līgava un līgavainis viens otram uzvelk pirkstā gredzenu. Laulājoties vīram gredzenā blakus saderināšanās datumam ieraksta laulību datumu, bet sieva saņem vēl laulību gredzenu. Bet pēc kāzu nakts jaunā sieva dabū rīta dāvanu – vēl vienu gredzenu, kuru parasti liek starp saderināšanās un laulību gredzeniem… Tā nu vairākums precēto Zviedrijas sieviešu rotājas ar trim gredzeniem.

VIDEO. Liepājas pusē nofilmēts reti sastopams plēsējs, kas uzglūnējis stirnai
Profesors Ojārs Skudra: “Es nedomāju, ka Krievijas iebrukums Ukrainā aprobežosies ar pamieru. Domāju, ka Krievija gribēs rakstiskas saistības”
Baisā miega slimība, kas “ieslodzīja paša ķermenī: kā epidēmija uzliesmoja 1915.gadā un tad pēkšņi izzuda. Vai tiešām vairs neapdraud?
Lasīt citas ziņas

Helju sirdslieta ir esejas, stāsti. Tie iepriecinājuši klausītājus Gēteborgas Latviešu biedrībā un Rīgā Neredzīgo biedrībā.

…Bet torīt Liepājā saimniece pavēra mūsu, ciemiņu, istabas durvis, telpā iesmaržoja tradicionālā melnā, karstā un mazliet rūgtenā rīta dzēriena aromāts, un mans vīrs noteica – vai nav jauki, tu guli gultā, aiz loga šalc jūra, un kafiju tev pienes Raiņa mazmeita… Tolaik Helju dažiem saviem draugiem un arī mums bija uzticējusi ģimenes atklājumu, ka viņa, iespējams (!!), ir rada izcilajam latviešu dzejniekam Rainim. Es droši vien piešautu pirkstu pie deniņiem nepārprotamā žestā, ja vien Helju nepazītu jau daudzus gadus – kopš tiem laikiem, kad viņa strādāja datortomogrāfijas nodaļā par operatori Linezera klīnikā. Esam pazīstamas kopš gadiem, kad viss vēl nebija prihvatizēts, kad jahta “Spaniel” piederēja Zinātņu akadēmijai, tās kapteinis Egons Stieģelis vēl nebija nošauts līdz šim nenoskaidrotos apstākļos, kad viņa pāri okeānam pārvesto jahtu sabiedriskā kārtā kopa un ar to burāja Zinātņu akadēmijai vairāk vai mazāk pietuvināti vīri, un jūras braucienos mēs ar Helju pa kārtai tikām ņemtas līdzi pavāra statusā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Un tāpēc ticu, ka šajā Helju Liniņas-Ralbringas stāstā jebšu leģendā nekas nav tīšuprāt izdomāts.

***

Šo leģendu mēs saņēmām mantojumā no tēva Miervalža Ozoliņa. To var pieņemt vai nepieņemt. Literatūrvēsturnieki lauž un lauzīs šķēpus, un muzeja darbinieki noliegs vai atzīs. Mums ar brāli tikai viens ir skaidrs. Kādēļ gan Miervalža Ozoliņa māsīcai un viņas vecmāmiņai būtu bijis jāizdomā šis stāsts? Mēs pieņēmām to tādu, kāds tas ir.

…Tā bija parasta piektdiena. 1922. gada 17. marts. Rīgā nekas ievērības cienīgs nebija noticis, izņemot to, ka Roza Arona meita Grolmane, kas dzīvoja Rūpniecības ielā 3A, pēcpusdienā ap pulksten pieciem pie sava dzīvokļa durvīm bija atradusi lielu, pītu grozu ar jaundzimušu bērniņu. Viņš bija ģērbts labās, dārgās drēbītēs, un līdzās grozā bija ielikta paprāva naudas summa. Jaundzimušais, kā policijas priekšnieks vēlāk tika reģistrējis, bija vīriešu kārtas. Iecirknī par atradumu sastādīja protokolu, un to parakstījis policijas iecirkņa priekšnieks un darbvedis.

Kas bija jaundzimušais bērns? Kas ir viņa vecāki? Kāds iemesls viņiem bija atteikties no bērna? Kāds liktenis ielikts līdzi grozā?

Patiesība bija jāgaida 77 gadus.

Jaunpiedzimušais zēns bija Miervaldis Ozoliņš, vēlākais Dailes teātra aktieris. Pēc 26 gadiem tieši tajā dienā, kad viņš grozā tika atrasts Rūpniecības ielas kāpņu telpā – tas ir, 17. martā, – Miervaldim sieva Maija Silmale dāvāja meitiņu, kurai deva vārdu Helju Lelde Maja. Tā biju es.

No savas bērnības tēti un mammu daudz neatceros. Kad nācu saprātīgā vecumā, tētis un mamma bija izsūtījumā. Neliela latviešu inteliģences grupiņa, kas interesējās par franču literatūru un kultūru, Kurta Fridrihsona rosināta, bija nolēmusi sanākt kopā pirmdienu novakarēs, lai kopīgi pārrunātu to, ko agrāk bija lasījuši, atcerētos un sagatavotu priekšlasījumus par kādu noteiktu franču kultūras tematu. Kā tētis vēlāk atzina filmā “Sods par sapni”, tajā smagajā, nospiestajā laikā, kad doma bija pieliekta pie zemes, šīs tikšanās palīdzēja izdzīvot. Tas bija 1946. gadā, bet atskaņas šiem vakariem pienāca 1951. gadā. 5. janvārī gulēju saldā un mierīgā miegā vecmāmiņas dzīvoklī, kad Valsts drošības komiteja jeb čeka arestēja manu mammu. Tētis tika saņemts ciet tajā pašā naktī pēc izrādes Dailes teātrī. Mammu izsūtīja uz Taišetu Sibīrijā, bet tēti aizveda uz ziemeļiem, uz Vorkutu, Intu. Viņiem nebija nekādas iespējas sarakstīties.

Mamma tika atbrīvota 1956. gada maijā un dzimtenē atgriezās mēnesi vēlāk. Tētis pārnāca mājās 1956. gada augustā… kopā ar Nelliju – sievieti, kura tur, tālajos ziemeļos, izsūtījumā bija cīnījusies un rūpējusies par viņa veselību un dzīvību. Nellija dāvāja manam tēvam divus dēlus – Eduardu un Kārli. Eduards gāja bojā nelaimes gadījumā Ķīšezerā četrpadsmit gadu vecumā. Nellija un Kārlis rūpējās par tēti līdz pat viņa pēdējam elpas vilcienam.

1999. gada 1. maijs iekrita sestdienā. No paša rīta piezvanīja mana tēta sieva Nellija. Viņa lūdza, lai es atnākot, jo tēvs jūtoties ļoti vārgs un viņam esot man kaut kas sakāms. Pusdienlaikā stāvēju pie Ozoliņu ģimenes dzīvokļa durvīm. Tēvs mani sagaidīja guļam gultā, jo viņam nebija pat spēka piecelties sēdus. Pārmijām dažus nenozīmīgus teikumus, un tad tētis jautāja, vai es zinot, ka viņš ir bijis adoptēts bērns. Atbildēju, ka jā. Kādreiz tas tika pieminēts, bet es kā bērns tam nebiju pievērsusi uzmanību. Tēvs stāstīja, ka vārda dienā viņu apciemojusi māsīca Velta Ābelīte un atnesusi ziņu, ko viņš bija gaidījis visu mūžu. Tas bija vēstījums par to, kas ir bijuši viņa tēvs un māte. Velta ilgus gadus glabājusi šo ziņu, ko viņas vecmāmiņa vēl pirms savas nāves bija atklājusi un likusi Veltai apsolīt, ka viņa neļaus Miervaldim nomirt, nezinot, kas ir viņa vecāki.

“Mans tēvs ir Rainis un māte Olga Kliģere jeb Mēnessmeitiņa,” to pateicis, tētis apklusa. Man šķita – gandrīz vairs neelpoju…

Veltas vecmāmiņai savā laikā bijusi draudzene, kas strādājusi Izglītības ministrijā un dzirdējusi, kā darbinieki runā un apspriež Raiņa un jauniņās Olgas Kliģeres tuvās attiecības un mīlestību. Protams, tas viss bija tikai runu līmenī, jo Aspazija, lai izvairītos no valsts mēroga skandāla un izglābtu savas ģimenes, vīra Raiņa, kas tajā laikā bija Saeimas deputāts un Nacionālā teātra direktors, godu, darīja visu, lai noslēpums paliktu miglā tīts. Vēl Velta stāstījusi, ka vecmāmiņas paziņai, kas strādājusi slepenpolicijā, caur Valsts kanceleju uzdots sekot, lai mazajam Miervaldim audžuģimenē nekā netrūktu un pret viņu būtu laba izturēšanās.

Tētis atcerējās, ka viņa dzimšanas dienās sanākuši radi, sēdējuši pie bagāti klātiem galdiem un strīdējušies, vai nauda, kas saņemta bērna audzināšanai, tiekot izlietota pareizi. Viņam bērnībā nekā neesot trūcis, neskatoties uz to, ka Kārlis Ozoliņš bija sētnieks un Anete Ozoliņa – bērnu apģērbu šuvēja. Ar šiem darbiem tajos gados neko daudz nevarēja nopelnīt. Tētim tika dota laba izglītība. Viņš mācījās vijoles spēli Rīgas Tautas konservatorijā, zīmēšanu un aktiermākslu Latvju drāmas ansambļa studijā. Viņam bija lieliska bibliotēka. Pēc vairākiem gadu desmitiem arhīvā tika atrasts pieraksts, ka Anete Ozoliņa 1923. gada vasarā īrējusi dzīvesvietu Jūrmalā, Edinburgā (kopš 1922. gada – Dzintari). Atļauties vasarnīcu par saviem ienākumiem, lai mazajam, gadu vecajam tikko adoptētajam puisītim būtu dzīvošana svaigā gaisā, Ozoliņu ģimene bez materiālas palīdzības nekādi nevarēja.

Te nu tētis mazliet iesmējās un sacīja: pats bija domājis, ka viņš ir Eduarda Smiļģa un kādas aktrises dēls. Iemesls esot tas, ka tad, kad atgriezies no ieslodzījuma 1956. gadā, Smiļģis viņu uzreiz pieņēmis darbā Dailes teātrī, nerēķinoties ar to, ko citi par to domās. Jo viņš tomēr bija izsūtītais. Teātrī arī vēlāk tika runāts par Smiļģa attieksmi pret Miervaldi. Ja lugā, ko iestudēja Smiļģis, nebijis lomas Miervaldim, tad vecmeistars bieži vien to izdomājis. Tētis nekad neesot saņēmis kādu asu Smiļģa piezīmi vai aizrādījumu, no kā gan neviens nav bijis pasargāts. Vai tā bija solidarizēšanās un lielās mīlestības noslēpuma glabāšana draudzības vārdā ar Raini?

Tētis paņēma manu roku, pasmaidīja un teica: “Un tu brīnies, kāpēc tu raksti…” (Savulaik tiekoties biju paņēmusi līdzi savus pirmos uzrakstītos darbiņus, lai tētim nolasītu.)

Kad Rainis jau bija miris un tētim bija gandrīz astoņi gadi, viņa audžumamma Anete aizvedusi puisēnu pie Aspazijas. Dzejniece bija ļoti gribējusi redzēt bērnu. Viņš esot stāvējis un juties mazliet bailīgi. Tad Anete viņu drošinājusi un pagrūdusi uz Aspazijas pusi, čukstot pie auss: “Tev jābūt pateicīgam šai kundzei par visu, kas tev ir.” Tētis arī atcerējās, ka šī kundze šad un tad viņus apciemoja mazajā Kalēju ielas dzīvoklītī.

Stāsts bija izstāstīts, bet tas bija tikai sākums.

Jau nākamajās dienās ieguvu informāciju no arhīva par Olgu Kliģeri, kur un kad viņa ir bijusi pierakstīta Rīgā un dzīvojusi istabās blakus Rainim un Aspazijai. Man bija arī policijas iecirkņa priekšnieka 1922. gada 11. aprīlī izdota izziņa Rīgas pilsētas dzimtsarakstu nodaļai, ka 17. martā pēc pusdienas Rūpniecības ielā atrasto jaundzimušo bērnu “vēlas pieņemt par savu pilsone Anete un to kristīt ar vārdu Miervaldis, un dot viņam savu uzvārdu Ozoliņš”. Te vēl varētu piebilst: Anete vēlāk bija stāstījusi Miervaldim, ka tieši 17. martā viņa bija gājusi mazulim pakaļ uz Rūpniecības ielu un grozā pārnesusi mājās. Anetei un Kārlim Ozoliņiem savu bērnu nebija, un par grozā pie Rozas Grolmanes durvīm Rūpniecības ielā nolikto mazuli viņi zināja jau iepriekš, pirms tas notika. Tāpēc steidzās uz Rūpniecības ielu pēc mazuļa. Jo sabiedrības acīs Raiņa ārlaulības dēlam vajadzēja būt nejaušam atradenim. Viņa dzimšanas apliecība tika izdota pēc četrām dienām. (Aspazija labi pazinusi Aneti, jo viņas brālim Zāmuelam jaunībā bijusi liela mīlestība un aizraušanās ar Aneti. Šajā mīlestībā dzimis bērniņš, kas zīdaiņa vecumā nomiris.) Tā Anete un Kārlis Ozoliņi kļuva par Miervalža audžuvecākiem.

Pēc gada 1923. gada 24. jūlijā Rīgas apgabaltiesas Civilnodaļā notika atklāta tiesas sēde, kurā uzklausīja lietu par Kārļa Ozoliņa un viņa sievas Anetes lūgumu adoptēt Miervaldi, kuru viņi jau gadu audzināja. Dīvaini bija apgabaltiesas protokolā izlasīt frāzi, ka adoptējamā aizbildnis (!!) esot devis savu piekrišanu adopcijai.

Kas ir šis Miervalža Ozoliņa aizbildnis, kurš ir devis savu piekrišanu adopcijai? Noslēpumaini, jo nav pat pieminēts aizbildņa vārds. Arī Rīgas Bāriņu tiesas fonda dokumenti nesniedz ziņas, kas vēstītu par izdoto apliecību tiesai, par atrastā bērna reģistrāciju un atzinumu, ka bērns var tikt adoptēts…

Pēc tēta aiziešanas es sazinājos ar viņa māsīcu (protams, ne jau miesīgo, jo viņa audžuvecākiem Anetei un Kārlim Ozoliņiem savu bērnu nebija) Veltu Ābelīti, un mēs satikāmies. Viņa pieminēja Aspaziju, kura bija rūpējusies, lai mazais Miervaldis saņemtu iztikas līdzekļus. Veltas vecmāmiņa vēl bija stāstījusi, ka Anete smagi pārdzīvojusi Raiņa nāvi. Kapos stāvējusi maliņā raudādama un elsodama. Te varētu jautāt, vai viņa tik ļoti mīlēja Raini un viņa dzeju? Vai tas bija Raiņa dēls, ko viņa auklēja un audzināja kā savu bērnu, un pārdzīvoja sava audžudēla tēva aiziešanu citā saulē? Kārlis un Anete Ozoliņi acīmredzot zināja, no kurienes nācis bērns.

1999. gada vasarā īrēju verandiņu pie draudzenes Majoros J. Pliekšāna ielā pretī Raiņa muzejam. Biju sazinājusies ar muzeja direktori Astrīdu Cīruli un ar viņas laipnu ielūgumu apmeklēju Raiņa vasarnīcu – muzeju. Mēs daudz runājām par leģendu, kas bija zināma jau daudziem, bet neviens tā īsti to nevarēja apliecināt. Cīrules kundze, kas kādreiz bija satikusi Olgu Kliģeri, pastāstīja, ka pirms savas dienasgrāmatas nodošanas muzejam viņa to esot pārrakstījusi. No Raiņa dienasgrāmatas par to laiku, kad ir gaidīts un dzimis bērns, lapas esot izplēstas. Aspazija savu dienasgrāmatu arī esot rediģējusi un pārrakstījusi. Iespējamās informācijas pēdas pilnībā izdzēstas…

Kad Olga Kliģere svinēja savu astoņdesmito dzimšanas dienu Raiņa un Aspazijas muzejā Rīgā, Baznīcas ielā, bija sanācis daudz apsveicēju. Viņu vidū arī kāda žurnāliste, kura, starp citu, jautājusi Olgai, vai Rainim ir varējis būt bērns. Jautājums ir samulsinājis Kliģeres kundzi, bet viņa pēc maza brīsniņa atteikusi, ka uz šo jautājumu negrib atbildēt, tāpat kā uz jautājumu, vai viņai bijušas tuvas attiecības ar Raini.

Jauni apstiprinājumi leģendai nāca, kad par to biju pastāstījusi savai draudzenei Ievai Rozentālei (gleznotāja Miķeļa Rozentāla meita un gleznotāja Jaņa Rozentāla mazmeita, tagad jau mirusi). Ieva bija pārsteigta par manu neziņu, ka mans tēvs Miervaldis Ozoliņš ir Raiņa un Olgas Kliģeres dēls. Viņu ģimenē tas esot daudzreiz pārrunāts, it īpaši pēc Dailes teātra izrādēm, un tas bijis pats par sevi saprotams.

Mans brālis Kārlis Ozoliņš bija dzirdējis no gleznotāja Alfeja Bromulta atraitnes Tirzītes, ka viņi ir zinājuši, kas bijuši Miervalža Ozoliņa īstie vecāki. Mana interese bija tik liela, ka noskaidroju – Alfejs Bromults ir dzimis tajā pašā Kusas pagastā, kur Olga Kliģere. Ja kādam pagastā ir bijusi vismazākā nojausma par Olgas un Raiņa bērnu, tad tas nav bijis noslēpums nevienam. Protams, arī Bromults, sargādams Miervaldi no šīs ziņas, nav teicis ne vārda, bet mājās ar Tirzīti šis notikums ticis pārrunāts. Alfejs Bromults mira gadu pēc Olgas Kliģeres.

2008. gadā mēs ar vīru ciemojāmies Latvijā un dzīvojām viesnīcā “Konvents”. Vēlu vakarā, kad pārradāmies viesnīcā, mans vīrs sāka sarunu ar jauku meiteni, vārdā Linda, kas tajā naktī dežurēja reģistratūrā. It kā starp citu viņš pajautāja meitenei, vai viņa zinot, ka Rainim ir bijis dēls. Liels bija mans pārsteigums, kad Linda atbildēja apstiprinoši. Viena sveša meitene viesnīcā! Viņa pastāstīja, ka mācījusies ģimnāzijā ar literatūras novirzienu un pēdējā klasē gatavojusi lielu pētījumu par Raini. Par to, ka Rainim bijis dēls no Olgas Kliģeres, viņai pastāstījusi vecmāmiņa.

Tēva dzīves leģenda kā ābelīte katru gadu sāka nest vairāk skaidrības augļu un apstiprinājumu. Izrādās, ka daudzi to ir zinājuši, tikai ne tētis pats. Bet kāpēc Olga nemeklēja savu dēlu? Daudzi pārmeta Olgai, ka viņai nav bijušas mātes jūtas, bet jau gadu pēc Raiņa nāves Olga ar savu meitu Margaritu (meita dzimusi laulībā ar vīru Vladimiru Kliģeri) dzīvoja kopā. Par to liecības sniedz Rīgas māju grāmata. Taču mīlestība pret Raini ir bijusi tik liela, ka Olga atteikusies no kopdzīves ar savu bērnu uz to laiku, ko viņai bija lemts būt kopā ar dzejnieku. Te jāpiebilst, ka no sava vīra Vladimira Kliģera Olga tajā laikā jau bija aizgājusi. Cik saprotams, tad tas nebija viegls laiks. Pēdējos gados Rainis bija gribējis pamest Aspaziju, bet Olga kategoriski atteikusies no šāda upura. Viņai bija svarīgi, lai Rainis saglabā savu tēlu gaišu un tīru. Viņa bija un palika Mēnessmeitiņa.

Tā ir tikai leduskalna redzamā daļa. Bet, kas zem ūdens paslēpts, to mēs nezinām neviens. Ir tik daudz jautājumu, uz kuriem jāmeklē atbildes, un mēs ar brāli ticam, ka vēl daudz kas atklāsies.

Komentārs 

Zinātne balstās uz pierādītiem un apstiprinātiem faktiem. Leģendas no tās atšķiras ar to, ka interpretē stāstus, atmiņas, pieņēmumus un emocijas ar dažādiem laika uzslāņojumiem. Vai Rainim bija dēls? Helju Liniņas Ralbringas stāstījumā mijas fakti ar atmiņām un nostāstiem. Fakti par Miervalda Ozoliņa kā zīdainīša atrašanu Rūpniecības ielas nama kāpņu telpā, adopciju un uzaugšanas audžu ģimenē ir neapšaubāmi. To pierāda arhīva dokumenti. Diemžēl par viņa īsto vecāku personībām dokumenti klusē. Ne Raiņa, ne Aspazijas dienasgrāmatās vai vēstulēs nevaram atrast ziņas vai mājienus par šādu faktu. Olgas Kligeres dienasgrāmata, kas nonākusi Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā, ietver tikai nedaudzus ierakstus, kuros nekas par šādu notikumu nav minēts. Arī mēģinājumi izsekot datumus un notikumus nevieš lielāku skaidrību. Tādēļ pagaidām mums jāpaliek pie leģendas jēdziena. Bet kas gan var mums liegt tai ticēt?

Raiņa un Aspazijas vasarnīcas speciāliste, literatūrzinātniece

Astrīda Cīrule

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
VIDEO. Liepājas pusē nofilmēts reti sastopams plēsējs, kas uzglūnējis stirnai
Profesors Ojārs Skudra: “Es nedomāju, ka Krievijas iebrukums Ukrainā aprobežosies ar pamieru. Domāju, ka Krievija gribēs rakstiskas saistības”
Baisā miega slimība, kas “ieslodzīja paša ķermenī: kā epidēmija uzliesmoja 1915.gadā un tad pēkšņi izzuda. Vai tiešām vairs neapdraud?
Boriss Džonsons: “Tieši skars Krievijas oligarhus un trāpīs Putina kara mašīnas centrā”. G7 valstis aizliegs Krievijai zelta eksportu
Sinoptiķi prognozē, ka pirmdien laika apstākļi sasniegs nepieredzētus rekordus
Lasīt citas ziņas
Latvijā gaidāms ekstremāli stiprs karstums! Kā sevi pasargāt?
Andrejs Ēķis: Putins pēc savas būtības ir “gopņiks”
Laiks celt algas! Nekur Baltijā nav tik izdevīgi nodarbināt par minimālo algu kā Latvijā
Par ūdeni rīdzinieki turpinās pārmaksāt
1,3 miljardi eiro savākti, “lai mēs varētu ātri pamest savu teritoriju, ja iebrūk slepkavnieciski no­skaņoti militārie spēki”
11:04
Andrejs Ēķis: Putins pēc savas būtības ir “gopņiks”
10:44
Latvijā gaidāms ekstremāli stiprs karstums! Kā sevi pasargāt?
10:32
Māris Gulbis: Rietumvalstu līderi ir pārāk mīksti
Somijas un Zviedrijas pievienošanās NATO – vai Turcija (ne)ļaus?
Valsts ceļu tīklā šonedēļ remontdarbi notiek vairāk nekā 80 posmos
Pēdējā svētku brīvdienā Latvijā aizturēti 18 dzērājšoferi
1,3 miljardi eiro savākti, “lai mēs varētu ātri pamest savu teritoriju, ja iebrūk slepkavnieciski no­skaņoti militārie spēki”
Sārts: No drošības viedokļa Suvalku koridors ir izaicinājums NATO
Kanāda nosūta divus karakuģus uz Baltijas jūru
Piecus gadus vecās meitenes meklēšana Siguldā pagaidām nav nesusi rezultātus
Rīgā aizvadīta pirmā tropiskā nakts šogad. Tveice turpinās
Profesors Ojārs Skudra: “Es nedomāju, ka Krievijas iebrukums Ukrainā aprobežosies ar pamieru. Domāju, ka Krievija gribēs rakstiskas saistības”
Krievija apšauda Kijivu – kādi postījumi nodarīti?
Sinoptiķi prognozē, ka pirmdien laika apstākļi sasniegs nepieredzētus rekordus
Boriss Džonsons: “Tieši skars Krievijas oligarhus un trāpīs Putina kara mašīnas centrā”. G7 valstis aizliegs Krievijai zelta eksportu
Dana Bjorka: “Manu 70 gadus veco mammu pierunāja nedoties pensijā, jo trūkst skolotāju!”
VIDEO. Aleksandrs Lukašenko pie sevis ciemos uzaicinājis gubernatorus: viesi spiesti vakariņot pie galda, uz kura atrodas… suns
Darbu plānošana pēc Austrumu horoskopa no 21. līdz 26.jūnijam
Emīls, Egita un Monvīds – šīs dienas gaviļnieki. Kā vārds ietekmē tavu dzīvi?
Megana Mārkla pēc viesošanās Londonā gaužām neapmierināta ar 96 gadus vecās karalienes Elizabetes II “uzvedību”
VIDEO, FOTO. “Tu esi mans varonis!”: Holivudas aktieris Bens Stillers devies uz Ukrainu, lai satiktu tur Zelenski
Mūsējie uzvar īpašā auto rallijā Dānijā
Tukuma pusē teju par 40% varētu pieaugt siltumenerģijas apgādes pakalpojumu tarifs