“Te aug ziemas kvieši un ar laiku savairosies nezāles, kas būs jāiznīcina,” man rāda zemnieks Guntars Gremzde un piebilst, ka viņa tēvs, arī zemnieks, ir pabeidzis kursus un saņēmis sertifikātu, kas ļauj nodarboties ar miglošanu. “Ja mēs nebūtu ievērojuši miglošanas noteikumus, arī privātmāju zālieni un ābeles būtu brūnas. Piekrītu, ka preparāta smaka ir specifiska, bet bez smakas taču nevar, arī gāzei tā ir. Neesam tik bagāti, lai šķiestu naudu lieliem glifosāta daudzumiem, tāpēc iztiekam ar vidējo, nevis maksimālo devu un arī tā nav lēta – hekt­āram 15 eiro,” viņš stāsta un ir pārliecināts, ka daudzgadīgo nezāļu nīdētājas ķimikālijas nekādu ļaunumu nenodara, jo tad jau dzīvnieki un putni neēstu uz lauka izbirušos graudus un stirnas nenāktu mieloties ar zāli pēc nokultā lauka nomiglošanas. “Uz citiem maniem laukiem pavasarī nolaidās simtiem zosu, likām pat putnu biedēkļus. Tas ir rādītājs, ka lauku miglošana pret nezālēm nav kaitīga dzīvībai,” secina Guntars. 1