Olafs Zvejnieks: Kā starptautisko organizāciju labi gribētie paziņojumi tikai pasvītro situācijas sarežģītību 0
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kā starptautisko organizāciju labi gribētie paziņojumi tikai pasvītro situācijas sarežģītību un itin nemaz nepalīdz to risināt.
ANO Starptautiskā jūrniecības organizācija pagājušajā nedēļā nāca klajā ar paziņojumu, ka jūrniecības emisijas līdz 2050. gadam esot jāsamazina divas reizes, citādi iestāšoties smagas sekas. Vairāk nekā citi līdzīgi paziņojumi šis pasvītro, cik sarežģīti risināma būs šī problēma.
Sākumā daži fakti. Jūras kravas pārvadājumi šobrīd nodrošina vismaz 80% no visas starptautiskās tirdzniecības, un tie ir par kārtām lētāki nekā citi transporta veidi, proti, tiem nav alternatīvas.
No otras puses – kuģniecība ir viens no lielajiem atmosfēras piesārņotājiem.
Šobrīd tā rada apmēram 3,8% no visām siltumnīcefekta gāzu emisijām. Ja visa pasaules kuģniecība būtu atsevišķa valsts, tad tā būtu sestais lielākais piesārņotājs pasaulē. Salīdzinājumam – viens liels kuģis rada apmēram tikpat siltumnīcefekta gāzu emisiju, cik 70 tūkstoši automašīnu. Turklāt 70% no kuģu piesārņojošās darbības notiek līdz 400 km attālumā no krasta un tas ietekmē gaisa kvalitāti sauszemē.
Ja nekas nemainīsies, eksperti paredz strauju emisiju pieaugumu līdz gadsimta vidum – līdz pat 17% no visa globālā piesārņojuma gadsimta vidū sliktākajos scenārijos. Visbeidzot trešais fakts – vieglajā autotransportā mums jau šobrīd pastāv alternatīvas, aviācijā bezizmešu lidmašīnām jau pastāv pirmie prototipi, kaut gan jāšaubās, ka tuvāko desmit gadu laikā varēsim piedzīvot lidojumu tādā, bet kuģniecībā ir kļuvis pilnīgi skaidrs, ka elektriskos kuģus mēs neredzēsim pat tuvāko gadu desmitu laikā.
Pašreizējais akumulatoru svars un enerģijas daudzums, ko tie spēj uzglabāt, spēj nodrošināt tikai tādu kuģu darbību, kuriem dienā jāveic dažus desmitus kilometru liels attālums, un tas der tikai kabotāžas kuģiem, prāmjiem, kas veic nelielus attālumus, un izklaides jahtām.
Ko darīt situācijā, kad atteikties no kaut kā nevaram, īsti jēdzīgu alternatīvu nav un nav saskatāmas arī pie horizonta, bet kaut kādas pārmaiņas tomēr jāveic?
Nē, nevar noliegt, cilvēce pazīst bezemisiju jūras transporta iespējas – tās ir buras un airi. Es gan gribētu iepazīties ar aprēķiniem, kāda augstuma un stiprības masti un kāda buru platība ir nepieciešama, lai virzītu uz priekšu tādu monstru kā “Ever Given” – kuģi, kas nesen uz sešarpus dienām nobloķēja Suecas kanālu.
Tieši tāpat ar zināmu ironiju var iztēloties, kā “Tallink” prāmja Rīga–Stokholma pasažieri tiktu sadalīti divās grupās – pirmie airētu no Rīgas līdz Gotlandei, bet otrie – no Gotlandes līdz Stokholmai. Piekrītu, slimniekus, grūtnieces un bērnus līdz desmit gadu vecumam varam no pienākuma airēt atbrīvot, bet pārējiem gan tas varētu kļūt par neatņemamu ceļojuma sastāvdaļu.
Nemaz nesmejieties – lai gan airi droši vien aizgājuši pagātnē uz neatgriešanos, tomēr buru izmantošana tiek apspriesta pilnīgi nopietni un ir viens no iespējamajiem ceļiem kuģniecības izmešu samazināšanai.
Taču, ja nopietni runājam, tad galvenās cerības šobrīd saistītas ar pāreju uz kuģiem, kurus darbinātu sašķidrinātā dabasgāze.
Un jā – sašķidrinātā dabasgāze arī ir ogļūdeņražu degviela, lai gan tīrāka. Taču pilnīgi skaidrs, ka sašķidrinātā dabasgāze nekad nespēs nodrošināt prasību būt pilnībā klimata ziņā neitrāliem gadsimta vidū.
Turklāt, ņemot vērā kuģu ekspluatācijas ilgo laiku, ja šobrīd kuģniecības uzņēmumi sāks mainīt floti uz tādu, kas darbināma ar sašķidrināto dabasgāzi, tad gadsimta vidū viņi vēl turpinās izmantot tos pašus kuģus – nekāda pakāpeniskā attīstība, kurā šogad samazinām nedaudz un nākamgad vēl nedaudz, iespējama nebūs.
Protams, zināmas cerības saistāmas ar ūdeņraža degvielas un dzinēju attīstību. Nelaime tikai tā, ka pēdējos simt gadus zinātnei un ražošanai nav bijis lielas intereses par ūdeņradi. Tai ideālajai shēmai, kuru mēdz zīmēt mūsu prātos nākotnes vizionāri par to, kā ūdeņradis tiek iegūts, sašķeļot ūdeni sastāvdaļās, tad tiek sadedzināts, iegūstot atpakaļ to pašu ūdeni, šobrīd ir visai mazs sakars ar realitāti.
Sašķelt ūdeni nemaz nav tik vienkārši un elektrības daudzums, kas nepieciešams, lai hidrolīzes procesā to sašķeltu sastāvdaļās, ir lielāks, nekā tas enerģijas daudzums, kuru pēc tam varētu iegūt, sadedzinot iegūto ūdeņradi. Tādēļ viss rūpniecībai un transportam nepieciešamais ūdeņradis šobrīd tiek iegūts no dabasgāzes, un tā nemaz nav dabai tik draudzīga alternatīva.
