Lomās: Herberts Laukšteins (no kreisās) Signe Dancīte, Karīna Tatarinova, Agnese Jēkabsone, Everita Pjata-Gertnere.
Lomās: Herberts Laukšteins (no kreisās) Signe Dancīte, Karīna Tatarinova, Agnese Jēkabsone, Everita Pjata-Gertnere.
Publicitātes (Justīnes Grinbergas) foto

Regnārs pret Kivirehku. Normunds Akots recenzē Regnāra Vaivara iestudējumu “Igauņu bēres 1999” Liepajas teātrī 0

Normunds Akots, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Auns – Minhene, Lauva – Parīze: kuru Eiropas pilsētu vajadzētu apmeklēt tavai zodiaka zīmei 12
Kokteilis
VIDEO. “Nākamais apkaunojums aiz Galkina!” Laima Vaikule koncertā dzied ukraiņu valodā, kas nokaitinājis krievvalodīgos
VIDEO. Kaut kas neredzēts! Uz Gaujas tilta pie Cēsīm “atgriezusies ziema” – grūti pat pabraukt 16
Lasīt citas ziņas

Režisora Regnāra Vaivara mēģinājums “izmantot” Kivirehku uz Liepājas teātra skatuves gribot negribot ir nonācis stipri divdomīgā situācijā.

Kādā intervijā Regnārs Vaivars reiz teica: “Esmu pārrakstījis kā Čehovu, tā Šekspīru.” Izklausās dikti mūsdienīgi, vai ne? Varam pat paturpināt, kam mums tie pagātnes rēgi, viņu laiks sen ir aizgājis, dzīve šodien ir mainījusies.

CITI ŠOBRĪD LASA

Ja neticat, aizbrauciet tepat blakus uz Igauniju un paskatieties, ko viņi ir sasnieguši. Nesen pārrakstīju Kivirehku, pāris nedēļu pavadīju Igaunijā, parunājos ar krieviem Narvā un varu izstāstīt, kā tas viss notika. 1999. gadā, lai kaut kā piespiestu radus sanākt kopā, vecais kartupeļu Andress ņēma un nomira, tie sabrauca uz bērēm un ilgi lauzīja galvas, ko iesākt ar mantojumu.

Bērniem jau savus “kartupeļu vezumus” ir grūti pavilkt, bet mazbērni grib doties tur, kur aug apelsīni. Lai atrisinātu dilemmu, igauņi izlēma, ka nav ko čīkstēt par pagātni, jākļūst interesantiem pasaulei, un ķērās pie otrās atmodas.

Kā šie Regnāra hipotētiskie “prātojumi” izskatās uz skatuves visai vērienīgā inscenējumā, patlaban varam aplūkot uz Liepājas teātra skatuves.

“Pārrakstot” lugu Regnārs Vaivars it kā pakāpjas dažus soļus atpakaļ, lai parādītu publikai, kāds tad īsti bija vecais Andress. Iestudējumā īpaša loma Herbertam Laukšteinam, kurš iznācis palūkoties, kas notiek viņa saimniecībā.

Izrādās, vectēvs vēl tīri vitāls vīrs, kas knakstās ap datoru, mīlējas ar kaimiņa sievu un skalda malku. Vienīgi tā sirds nebeidzamajos darbos kļuvusi tāda pašvakāka un pēdējais piegājiens malkas bluķim beidzas letāli, kļūstot par nepieciešamo iemeslu radu un paziņu sanākšanai.

Skats no Regnāra Vaivara iestudējuma “Igauņu bēres” Liepājas teātrī. Lomās: Kārlis Artejevs un Ilze Trukšāne.
Publicitātes (Justīnes Grinbergas) foto

Tālāk notiekošais pamatā ir glīti pārdrukāts un ar šodienīgas leksikas paraugiem nedaudz papildināts Kivirehka teksts, kas ļauj aktieriem radīt sulīgi raksturotus tēlus un izdzīvot lomas, kurās autors ar maigu ironiju ieskatās savu tautiešu vērtību sistēmā, kas pārāk lēni un negribīgi salāgojas ar jaunā laika prasībām.

Tukšā skatuves kārba (Valtera Kristberga scenogrāfija) ar attālākos stūros iezīmēta sadzīviskā haosa elementiem dod iespēju režisoram ātri un efektīgi transformēt ainu mainīgajām situācijām piemērotu rekvizītu nodrošinājumu un izvērst vizuāli saistošus mizanscēniskos risinājumus.

Ja palūkojamies retrospektīvi uz Regnāra režisoriskajiem paņēmieniem, var ievērot, ka viņam patīk izmantot lielus spēles laukumus, kas dāvā lielāku brīvību lomas zīmējuma veidošanā un prasa no aktieriem enerģiskāku darbību un spilgtākas rīcības izpausmes.

Reklāma
Reklāma

Liepājas aktieriem profesionāli tā nav problēma, lugas personāžu galeriju izrādē viņi atdzīvina visā cilvēcisko pārdzīvojumu un emociju daudzkrāsainajā paletē, liekot zālē sēdošajiem izvilkt pa kādai rīcības paralēlei, atpazīt sevi kādā situācijā un izbaudīt aktierdarbu individuālās kvalitātes.

Ilzes Trukšānes Marete lieliski izdzīvo iekšā gruzdošo neapmierinātību ar savu dzīvi, Mārtiņa Kalitas Sass cīnās par savu mīlestību un negrasās padoties, bet Kaspara Kārkliņa Indreks, slēpjoties aiz nacionālpatriotiskām frāzēm, turpina līferēt, kā to vienmēr darījis.

Viņu un pārējo aktieru iedziļināšanās savu varoņu psiholoģijās, ko nodrošina Kivirehka dramaturģija, veido izrādē kaut ko līdzīgu traģikomiskam igauņu kolektīvajam tēlam, kas nemaz tik ļoti neatšķiras no mūsējā.

Iestudējuma problemātiskā daļa šoreiz slēpjas paša režisora ambīcijās un manifestācijās, kas nosacīti veido lugas interpretācijas tīklu.

Pirmkārt, tā igauņu vēlētāju izšķirīgā izvēle notika 1992./93. gadā, kad valdībā tika savienotas “Tēvzemes savienība” ar “Sociāldemokrātiem” un politikā ienāca jauna stratēģiskā domāšana. Tātad ar 1999. gadu tam nav nekāda sakara, jo ‘’jaunais igaunis” jau bija piedzimis un cītīgi rindoja klucīšus pareizajā secībā.

Otrkārt, Kivirehka luga šo procesu nekādi neatspoguļo un neizprotama paliek lugas izvēle. Jaunais Andress ar saviem sapņiem par “mūžīgi ziedošo apelsīnu zemi” ir bezcerīga nākotnes perspektīva. Viņš gan bērēs trāpīgi kritizē igauņu pārmērīgos augstumos pacelto darba tikumu, kas vectēva mūžu reducē uz nevienam nevajadzīgu ievārījumu un konservu krājumiem, taču tā vietā pats neko piedāvāt nespēj.

Un, treškārt, lugai pievienotie tēli – jurists, kas gatavs rīkot loteriju, lai noskaidrotu, kam norakstīt māju, mirušā vectēva gars, kas klīst starp bēriniekiem un apcerīgi noraugās uz visu notiekošo, un daļēji arī bēru kapella (tai ir zināma atsaite lugā), kas atraktīvi iesaistās skatuves darbībā, – ir paša Regnāra radošajās vīzijās dzimuši personāži, kuri diemžēl neveicina režisora skaļi pieteiktā koncepta uztveramību izrādē.

Tie tikai uzšūmē Kivirehka visai pesimistisko tautas mentālā stāvokļa konstatējumu 2002. gadā (lugas sarak­stīšanas laiks), bet “jaunais igaunis” šajās putās tā arī nepiedzimst.

Regnāra mēģinājums “izmantot” Kivirehku (režisora izteikums) uz Liepājas teātra skatuves gribot negribot ir nonācis stipri divdomīgā situācijā.

No vienas puses – režisora dramaturģiskais pienesums nav salīdzināms ar igauņu autora perfekto tekstu un paša proponēto vēstījumu nesniedz.

No otras puses – aktieri iestudējumā ļoti aizrautīgi izdzīvo kādas dzimtas attiecību stāstu un dod publikai iespēju izbaudīt visus tā traģikomiskos aspektus. Režisora postmodernās spēlītes izrādē ir tikai tāda slēpšanās aiz detaļām, kas pašam šķiet svarīgas un zināmā mērā izklaidē publiku. Nāksies atzīt, ka Kivirehks šoreiz būs “izmantojis” Regnāru un nevis otrādi.

UZZIŅA

Andruss Kivirehks, “Igauņu bēres 1999”, muzikāli traģikomiska dzimtas sāga Liepājas teātrī

 Režisors: Regnārs Vaivars, scenogrāfs – Valters Kristbergs, kostīmu māksliniece – Madara Botmane, gaismu mākslinieks – Mārtiņš Feldmanis, no igauņu valodas tulkojis Januss Johansons.

 Lomās: Herberts Laukšteins, Hugo Puriņš, Madara Kalna, Ilze Trukšāne, Mārtiņš Kalita, Kaspars Kārkliņš, Signe Dancīte, Egons Dombrovskis, Armands Kaušelis, Agnese Jēkabsone, Karīna Tatarinova, Everita Pjata-Gertnere, Agnija Dreimane, Kārlis Artejevs.

 Tuvākās izrādes: 25. novembrī, 7. decembrī.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.