Rīgas Brāļu kapu fonds: Mums ir tikai ziedojumi 0
Kārļa Zāles veidotie Brāļu kapi Rīgā ir viens no Latvijas valsts simboliem, tomēr valsts par šīs vietas sakopšanu un uzturēšanu līdz šim rūpējusies gauži maz.
Patiesībā ziņa, ka maija sākumā kapos pagaidām nezināmi ļaundari izlauzuši un aiznesuši divus Piemiņas aku ka para iesegumus, dekoratīvo elementu – saktu un vēl nozaguši darba instrumentus no restauratoru vagoniņa, neizbrīnīja. Par problēmām, ar kurām jāsastopas Brāļu kapu uzturētājiem, žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Viesturs Sprūde iztaujāja Rīgas Brāļu kapu un Latvijas Vēsturiskā mantojuma fonda prezidentu, ģenerāli Juri Vectirānu, kā arī fonda valdes priekšsēdētāju Mirdzu Stirnu (Rīgas Latviešu biedrība).
– Kā izveidojās Rīgas Brāļu kapu fonds?
Mirdza Stirna: – 2003. gadā Saeimas deputāts Jānis Strazdiņš lūdza, vai nevaru dibināt Brāļu kapu fondu. Tā arī darīju un paņēmu ģenerāli Juri Vectirānu par fonda prezidentu. Mums vēl ir vēsturnieki Voldemārs Eihenbaums, Jānis Hartmanis, kuri brauc uz arhīviem, lai noskaidrotu un precizētu kritušo strēlnieku dienestu pakāpes un karaspēka vienības. Otra lieta, kas mani pamudinājusi, laikam ir patriotisms.
– Jūsu biedrībai ir arī kāds kapitāls, kāds valsts atbalsts?
– Mums ir tikai ziedojumi. Valsts atbalsta tikpat kā nav. Tāda Saeimas lēmuma, ka tagad dosim tam un tam, nav bijis.
Aigara Kalvīša laikā solīja, ka tūlīt būs, bet iznāca ”čuš”. Valsts kaut ko iedod vien caur Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju (VKPAI). Pašvaldība atbalsta tikai ar Rīgas pieminekļu aģentūras starpniecību, kurai iedevusi 220 tūkstošus latu. Fondam tieši viņi nedod.
Kad 30. gados Kārlis Zāle kala 60 Latvijas ģerboņu galeriju, ko izlikt pie Mātes Latvijas, tad ģenerālis Jānis Balodis kā kara ministrs lūdza pilsētu vadībām ziedot 530 latu. Mēs tagad ģerboņu restaurācijai lūdzam katrai pašvaldībai ziedot tūkstoš latu. Nils Ušakovs mums tos iedeva caur pieminekļu aģentūru.
Juris Vectirāns: – Rīgas pieminekļu aģentūra kā Rīgas pašvaldības struktūrvienība katru gadu saņem pilsētas budžeta naudu Brāļu kapu uzturēšanai, taču tā nauda nav tik liela, lai varētu kaut ko attīstīt vai restaurēt. Tam vajag vairāk.
M. Stirna: – Jāsaka gan, ka tāda kārtība un tīrība Brāļu kapos kā tagad Rīgas pieminekļu aģentūras direktora Gunta Gailīša laikos nebija.
J. Vectirāns: – Kad Vairu Vīķi-Freibergu otrreiz ievēlēja par Latvijas Valsts prezidenti, viņa gāja nolikt ziedus pie Mātes Latvijas. Es kā Rīgas garnizona komandieris viņu pavadīju. Piegājām pie pieminekļa un viņa saka: ”Pulkveža kungs, cik ilgi tur vēl tas bērziņš augs?” Pie tēla no šūnakmens bija izaudzis vairākus metrus garš bērziņš. Ugunsdzēsības mašīna tur piebraukt nevarēja, alpīnisti uzkāpt arī ne, arī kāpnes tur tā vienkārši piesliet nevarēja. Bērzu vienkārši izraut nedrīk-stēja, jo tas varētu sabojāt akmeni. Izsaucām armijas specvienību, kas to kociņu pa gabaliņiem grieza un vilka laukā.
– Bet cik lieli ziedojumi jums ir?
M. Stirna: – Lielākais ziedojums mums ir no ASV dzīvojošā Aivara Sluča – 56 tūkstoši latu. Ar Sluča naudu nomainīta sēta, kas Brāļu kapus nodala no Meža kapiem. Kad kapiem apritēja 90 gadu, uztaisījām trim pirmajiem kritušajiem strēlniekiem veltītu pasākumu “Trīs zvaigznes… Sākums” un teatralizētu koncertiestudējumu Aleksandra Čaka ”Vēlo viesi”. Pielikām klāt dokumentālā kino kadrus, piesaistījām aktierus un korus. Iznāca fantastiski. Toreiz izrādi redzēja arī izglītības ministrs Kārlis Šadurskis un vaicāja, vai mums pietiks spēka atkārtot izrādi skolēniem. Mums spēka pietika. Četros gados ”Vēlo viesi” redzējuši 27 tūkstoši skolēnu. Bez maksas. Naudu izrādēm deva Rīgas dome, Aizsardzības ministrija un ziedotāji, tajā skaitā Slucis.
J. Vectirāns: – Bija arī no krievu skolām. No Latgales.
– Vai jums kādi štati arī ir?
M. Stirna: – Es esmu ar savu palīdzi un grāmatvedi. Pārējie darbinieki, kas uztur kapus, ir Rīgas pieminekļu aģentūrā. Kopš fonds dibināts, Brāļu kapu restaurācijai esam izlietojuši 102, 6 tūkstošus latu.
– Vai ne no Aizsardzības, ne Kultūras ministrijas nav bijis kādas iniciatīvas, ka jums vajadzētu piešķirt noteiktus līdzekļus? Vai tiešām ir tikai tik, cik samet sabiedrība?
– Nē, tādas iniciatīvas nav bijis. Es esmu rakstījusi Valsts kultūrkapitāla fondam, bet…
Sabiedrība, tāpat kā ziedo bērnu ārstēšanai, tāpat arī restaurē Brāļu kapus. Ministres Ingūnas Rībenas laikā gan sākās kādas runas… Jā, armija ir devusi karavīrus un transportu kapu sakopšanai.
J. Vectirāns: – Ingūna Rībena patiesībā bija ļoti ieinteresēta palīdzēt, bet, kad viņa vairs nebija ministre, tikai deputāte, tad jau tas viss kļuva smagāk. Taču gribu sacīt, ka mēs fondā jau neatbildam par budžetu. Mūsu uzdevums ir pēc iespējas plašāk dot sabiedrībai informāciju par Brāļu kapiem. Brāļu kapos Rīgā guļ četru režīmu bruņoto spēku karavīri. 1915. gadā tur sāka apglabāt karavīrus no cariskās Krievijas armijas latviešu strēlnieku bataljoniem. Pēc tam tur glabāja Latvijas Brīvības cīņās kritušos, pēc tam arī sarkanajā un vācu armijā dienējušos. Tur ir padomju pulkveži un ģenerāļi, pat Padomju Savienības varonis leitnants Sidors Skribnijs un majors Lešinskis. Viņi ir apbedīti pat ”ģenerāļu kalniņā”, tas ir pie Mātes Latvijas! Vēl tur ir 1919. gada Pētera Stučkas valdības karavīri, otrais cilvēks Stučkas valdībā Pāvils Rozītis – Āzis. Kopumā ap 50 sarkanās armijas militārpersonu no 1919. un 1944. gada.
– Bet Krievijas vēstnieks Aleksandrs Vešņakovs uz Rīgas Brāļu kapiem neiet. Varbūt viņam tomēr būtu vērts turp aiziet, ja vēstniecībā būtu pilnīgāk informēti.
– Protams! Krievijas vēstniecībā uzskata, ka Brāļu kapos guļ tikai nacionālās armijas karavīri un vēl leģiona pulka komandieris Voldemārs Veiss, ģenerālis Rūdolfs Bangerskis, pulkvedis Vilis Janums. Bet tur ir pat padomju partizāni un 43. gvardes divīzijas staršina Zenta Ozola! Kreisajā kapu pusē padomju laikā apglabāja militāros pensionārus. Okupācijas vara mēģināja mazināt Brāļu kapu kā nacionālās neatkarības simbola nozīmi, apglabājot savējos. Tomēr viņi neglabāja centrālajā alejā. Izņēmums bija tie, kas krita karā. Kopumā padomju laikā kreisajā kapu pusē pie Pārdomu alejas apglabāja kādas 300 personas, bet, laikiem mainoties, pēc aicinājuma ap simtu pārapbedīja citur.
Man nav tiesību viņu šķirot. Dzīvie karavīri kritušos nešķiro. Es vēl gribētu teikt – tad, kad Brāļu kapus cara laikos iekārtoja, karavīram blakus atļāva apbedīt arī māti vai līgavu. Tur ir astoņas mātes vai līgavas.
– Ņemot vērā nesenās zādzības mācību, cik droši Brāļu kapi ir šodien?
– Absolūti nav droši! Ar pašreizējo budžetu Rīgas pieminekļu aģentūra pietiekami efektīvu sistēmu uzturēt nespēj. Tur vajadzētu tehniski pilnvērtīgu novērošanu un arī cilvēkiem vajadzētu būt atbildīgākiem. Būtībā Brāļu kapos var iekļūt no visām pusēm.
M. Stirna: – Par restauratoru vagoniņu un visu, kas tajā atrodas, tāpat par nomātajām sastatnēm, kas gadu stāvēja pie Mātes Latvijas, atbildīga esmu es. Rīgas pieminekļu aģentūras dežurants kapos patiesībā neatbild ne par ko, kas tur notiek, un to es nevaru saprast. Pagājušajā gadā, kad mums bija vairāk naudas, uzlikām kameras, profesionālu apsardzi. Šogad mums tik daudz nav saziedots un apsardzi neuzlikām. 5. maijā atvedām restauratoru vagoniņu. 7. maijā to uzlauza. Aģentūras dežurants sēž kapu administrācijas telpās pie Strēlnieku vārtiem. Kā viņš varēja nedzirdēt, kā ar sastatņu metāla stieni lauž Piemiņas aku?! Tur atbalss ir milzīga! Es saprotu, ka viņš ir viens. Ja tur kādi bandīti staigā, dežurants var tikai policijai piezvanīt, taču viņam ir jāredz, kas notiek! Pēc šīs zādzības uz brīdi atkal uzlikām apsardzi, kamēr nomontē Mātes Latvijas restaurēšanai domātās sastatnes. Tās maksā vairāk nekā 14 tūkstošus latu. Drīz sāks restaurēt noslēdzošās sienas 30 Vidzemes un Latgales pilsētu ģerboņus. Tos ņems nost, un man arī par tiem ir bail.
– Kādas jums šobrīd ir aktuālākās rūpes?
– Pabeigt centrālo sienu un lai būtu notīrīti un sakārtoti visi 60 ģerboņi. Pirms noņēmām pirmos 30 ģerboņus, likās, ka tur nekā nopietna nav, bet izrādījās, ka jānostiprina siena aiz tiem. Pašvaldības mums par ģerboņu restaurāciju vēl parādā. Grūtāk ir ar Latgali. Tur ir pašvaldības, kurām iet ļoti smagi, bet esam noslēguši līgumu uz 10 gadiem un viņi reizi gadā ziedo 100 latu. Varat iedomāties, kāds ir tās pašvaldības stāvoklis? Ir Latgalē arī pašvaldības, kas par mani negrib ne dzirdēt, bet tā būtu viņu goda lieta, ja strēlnieki nāk no turienes.
– Daugavpils un Rēzekne?
– Rēzekne klusē. Es viņus nepārtraukti ”masēju”. Daugavpilij vēl būs jāmaksā par Grīvu, kas agrāk bija patstāvīga, bet tagad ir Daugavpils daļa. Bet Talsi, piemēram, maksāja par trim ģerboņiem.
– Kurš maksās par Abrenes ģerboni?
– Mēs paši, fonds. Ko tad citu?
– Pirms kara aktīvi ziedotāji Brāļu kapiem bija tirgotāji, uzņēmēji. Cik aktīvas ziedot ir šābrīža Latvijas biznesa aprindas?
– Viņi atsaucas, ja uzrunā. Mūs ir atbalstījis Ivars Strautiņš, Andris Grūtups.
J. Vectirāns: – Mēs parasti rakstām vēstules, izklāstot, kādam konkrētam mērķim lūdzam ziedot. Skaidrojam, kāpēc mēs to darām. Pirms nepilna gada “Itera Latvija” vadītājs Juris Savickis savā dzimšanas dienā ziedoja 2000 latu Brāļu kapiem vispār un vēl 1000 latu tēla ”Latgales virsaitis” atjaunošanai. Arī ”Latvijas gāze”, šķiet, tas bija 2005. gadā, pievilka gāzes vadu Mūžīgās uguns altārim un līdz šim brīdim piegādā tam gāzi uz sava rēķina. ”Latvenergo” izgaismoja Māti Latviju. Paši ievilka un paši maksā. Varbūt šī doma nav vēl gana aiznesta līdz biznesa videi. Daudz ziedojis Austrālijas latvietis Jānis Vējiņš.
M. Stirna: – Bet man prieks, ka mums ir tauta, lai cik plāns arī tai būtu maciņš, kas ziedo, zvanot pa ziedojumu tālruni. No ziedotā lata, pēc tam, kad ”Lattelecom” un valsts paņem savu, mums paliek 86 santīmi. Tas veido pamatsummu, ar kuru varam strādāt.
Privātpersonas Ilze Baldiņa un Jānis Kupčs mums uzdāvināja dolomītu 200 tonnu kapu plākšņu nomaiņai. Vienīgā nelaime, ka raktuves ir pie Jēkabpils un atvešana maksā ļoti dārgi.
– Vai nav tā gadījies, ka ziedotājs atsaka, jo Brāļu kapos, viņaprāt, ”ne tas” apbedīts?
– Nē. Nekad. Jo tie ir Rīgas Brāļu kapi un tas ir Kārlis Zāle.
– Esat uzstādījuši sev uzdevumu visus restaurācijas darbus pabeigt līdz 2018. gadam?
– Noslēdzošā siena ar visiem heraldiskajiem tēliem jāpabeidz līdz 2015. gadam, līdz Brāļu kapu simt gadu jubilejai. Ja vēl vajadzēs, nostiprināsim noslēdzošās sienas pamatus. Pēc tam jānostiprina vai pat jāpārbūvē kreisās puses sānu siena. Tur ir caurumi, kas jātaisa ciet. Jātīra ”Ievainoto jātnieku” figūras, jāapkopj un mazliet jārestaurē centrālie vārti. Šūnakmens rada problēmas. Tas ir balts un it kā sērs, taču faktiski ir visneizturīgākais tēlniecības materiāls. Tas ”pieaug” dažādām saknītēm, kuras jātīra, citādi ārda akmeni. Kad Brāļu kapus Rīgā veidoja, valstij nebija naudas kam labākam. Tomēr tas skaistums, tā saskaņa, kas ir Brāļu kapos, ir fantastiska!
Uzziņa RBKVM fonds lūdz iedzīvotājus ziedot Ls 1 Rīgas Brāļu kapu restaurācijas un uzturēšanas vajadzībām, zvanot pa ziedojumu tālr. 90006480. Ziedot iespējams, arī pārskaitot kādu summu uz bankas kontu, kas atrodams fonda interneta vietnē “www.rbkfonds.lv”. |
