Romāns Meļņiks: Daudzdzīvokļu ēku siltināšanai ieplānots vismaz miljards, taču iedzīvotājiem trūkst motivācijas to izmantot
95
Uzmanību piesaistīja Latvijas radio dzirdētais ziņu sižets par dzīvojamo ēku renovāciju un apsaimniekošanu.
Daži būtiskākie tur piesauktie fakti. Sešu gadu laikā “Rīgas namu pārvaldnieks” (RNP) par vismaz miljardu eiro plāno nosiltināt 2000 daudzdzīvokļu ēku. Gadā tātad jānosiltina vairāk nekā 300 māju. Tas nešķiet reāli ne tikai man – līdz šim uzņēmuma temps bija par vismaz 40 reizēm lēnāks jeb vidēji 6–7 mājas.
Kā motivēs rīdziniekus tomēr aktīvāk atbalstīt daudzdzīvokļu ēku siltināšanu? RNP valdes loceklis Mārtiņš Paurs paudis gatavību vairāk informēt par ieguvumiem no siltināšanas, kā arī aicināt domes deputātus izskatīt iespēju noteikt, ka, piemēram, 2035. gadā, ja ēka neatbildīs noteiktajai energoefektivitātes klasei, tā varbūt nebūs ekspluatējama vai nodoklis būs reiz 10.
Protams, varētu ironizēt par namu pārvaldnieka naivajām ambīcijām kaut ko īstermiņā panākt ar ilgtermiņa draudiem vai varbūt par vēlmi apgūt milzu līdzekļus, taču tas nebūtu risinājums galvenai problēmai – dārgajai centralizētai apkurei siltuma zudumu dēļ un arī dzīvokļu īpašnieku pasivitātei kopīpašuma apsaimniekošanā.
Padomju laikos netālu no Centrāltirgus Rīgā bija izlikts liels plakāts “Ekonomikai jābūt ekonomiskai!”, to pārfrāzējot, šajā gadījumā varētu teikt: “Motivācijai jābūt motivējošai!”. Proti, ar to vien, ja noteiks kaut kādas sankcijas tālajā 2035. gadā, diez vai būs iespējams pārliecināt cilvēkus par šodien nepieciešamu rīcību. Īpaši, ja uzrunā seniorus, kuri, kā paši saka, nav pārliecināti, ka tik ilgi nodzīvos.
Arī stāstiem par īpašuma vērtības pieaugumu siltināšanas rezultātā, daudzi dzīvokļu īpašnieki netic, jo ir bažas, ka darbi var būt nekvalitatīvi, tātad gaidītā efekta nebūs, vai ka pēc renovācijas pieaugs īpašuma kadastrālā vērtība, līdz ar to būs lielāks nekustamā īpašuma nodoklis. Tāpat arguments par mazākām apkuri izmaksām renovētajās ēkās nav gana pārliecinošs, jo katrs saprot, – klāt nāk ilgtermiņa kredīta maksājums komplektā ar šobrīd augsto Euribor.
Ko tas nozīmē? Tikai to, ka stimuliem siltināt un, plašāk raugoties, arī efektīvāk apsaimniekot daudzdzīvokļu ēkas jābūt ar tūlītēji jūtamu iedarbību. Tālāk uzskaitīšu dažus vismaz apspriešanas vērtus risinājumus.
Jāpiešķir nodokļa atlaide uz noteiktu periodu, ja tiek veiktas investīcijas īpašuma renovācijā vai citāda veida tā vērtības uzlabošanā. Tā varētu būt ienākumu nodokļa atmaksa līdzīgi kā ar medicīnas vai izglītības pakalpojumiem, tas varētu būt zemāks PVN līdzīgi kā ir kurināmajam privātpersonām. Valsts budžets to nevar atļauties? Tieši otrādi – var un no tā būtu tikai ieguvējs, jo, lai saņemtu nodokļa atmaksu, būtu jāuzrāda maksājumu dokumenti par legāli pirktiem materiāliem un saņemtiem pakalpojumiem. Tātad mazinātos ēnu ekonomika šajā segmentā.
Nākamais – būvnieka garantija. Saskaņā ar ēku būvnoteikumiem būvdarbu garantijas termiņš pēc akta izdošanas ir vien divi līdz pieci gadi atkarībā no ēku grupas. Šī raksta kontekstā – ja pēc, teiksim, sešiem ekspluatēšanas gadiem siltinājums nolobīsies no sienas, piemirks un tādējādi nepildīs paredzēto funkciju, vai būs kāda cita problēma, par tā novēršanu būs spiesti maksāt dzīvokļu īpašnieki, jo būvnieka atbildības laiks būs beidzies. Tas šķiet absurdi un ir arī arguments siltināšanas pretiniekiem. Bet būtu taču tikai normāli, ja būvdarbu garantija būtu vismaz tikpat ilga kā kredītsaistības to apmaksai. Likumdevēji to varētu mainīt. Ja gribētu.
Tāpat vājā vieta ir tā, ka nav tipveida projektu, kompleksu tipveida risinājumu, kas lēmumu pieņēmējiem – māju dzīvokļu īpašnieku kopībai – ļautu jau pirms projektēšanas un būvniecības konkursiem vai cenu aptaujām iegūt orientējošus izmaksu un ieguvumu datus. Tagad ir tā: sapulcējas dzīvokļu īpašnieki, lai lemtu par renovāciju, taču, kas konkrēti darāms un cik maksās, nezina.
Pārvaldnieks var būt ļoti zinošs un stāstīt, bet tam visdzrīzāk nenoticēs, domājot, ka grib iedzīvoties uz šo renovācijas darbu rēķina. Tad nu sanāk, ka labākajā gadījumā nosiltina gan, bet pēc tām telpas vēdina ar logu atvēršanu, tā faktiski izlaižot siltumu, jo uz apkures regulēšanas un ventilācijas izbūves ietaupīts, vai arī izvēlas to piedāvājumu, kas lētāks, un pēc tam gadiem ilgi maksā par faktiski tikai daļēji un, iespējams, arī nekvalitatīvi veiktu renovāciju.
Turpretīm Igaunijā ir īpaši dzīļās renovācijas tipveida risinājumi tieši padomju laika daudzdzīvokļu apbūvei – ēku renovācijā izmanto rūpnieciski ražotus tipveida sienu siltināšanas paneļus, kuros jau iemontēta ventilācija un logi, kā arī ir tipveida jumta segumi un siltinājumi. Arī standarta būvprojektu tikai pielāgo konkrētām ēkām. Lemjot par šādu renovāciju, dzīvokļu īpašniekiem uzreiz ir skaidrība gan par izmaksām gan ieguvumiem. Kāpēc pie mums nevarētu iet šādu ceļu, teiksim, valstiski izsludinot konkursu vietējiem ražotājiem?
Liela problēma joprojām ir tā, ka dzīvokļu īpašnieki par savu uztver vien nopirkto vai mantoto dzīvokli, bet ne pārējo ēkas un tai pieguļošo daļu. To redzam pēc apķēpātām kāpņu telpu un liftu sienām, pēc tā, ka daudzi atļaujas izmest pa logu izsmēķus un ne tikai tos utt. Varbūt nepopulārs, bet efektīvs rīks – obligātā apdrošināšana. Zinām, ka bankas pieprasa ieķīlāto dzīvokļu apdrošināšanu.
Taču, pirmkārt, ieķīlāti ir ne visi dzīvokļi jebkurā daudzdzīvokļu mājā, otrkārt, kas vēl būtiskāk – šāda apdrošināšana attiecas tikai uz konkrētā dzīvokļa platību, bet ne koplietošanas telpām, būves konstrukcijām, pieguļošo teritoriju. Ēku kopuma apdrošināšana faktiski būtu ļoti efektīvs instruments tam, lai dzīvokļu īpašnieki par savu īpašumu (saudzējamu, kopjamu, savlaicīgi remontējamu) uztvertu ne tikai dzīvojamās telpas, bet arī ēkas kopumu kā tādu.
Ja māja labi apsaimniekota, apdrošināšanas izmaksas būtu zemas, taču, ja apdrošinātājs, veicot novērtējumu, secinātu, ka, piemēram, jumts vai lifts ir vecs un ar lielāku bojājumu risku, vai ja kāpņu telpas sienas tiek biežāk apķēpātas, tātad biežākas izmaksas remontiem, attiecīgi apdrošināšanas prēmijas būtu augstākas. To katrs redzētu savos rēķinos un attiecīgi būtu ļoti motivēts ne tikai pats saudzīgi attiekties pret kopīpašuma daļu, bet arī uzraudzīt, lai citi ir ar tādu pat attieksmi.
Bet, kā teikts, te ir tikai daži risinājumi. Gan jau ir vēl. Svarīgākais ir, lai tie reāli veicinātu dzīvokļu īpašnieku saimnieciskāku attieksmi pret ēkām. Pretējā gadījumā mums būs ne tikai pustukšs Rīgas centrs (tas gan citu iemeslu dēļ), bet arī grūstoši, tikai senioru vai maznodrošināto apdzīvoti padomju laika apbūves rajoni.
