Romāns Meļņiks: Valdība panāks zemākas pārtikas cenas? Neceriet!
75
Plašu ažiotāžu pēdējā laikā raisījis pircēju novērotais, ka pie mums daudzu pārtikas produktu cenas ir krietni augstākas nekā citās valstīs. Pat pie tā, ka lielā daļā Eiropas valstu ir augsta inflācija un tieši pārtikas cenu kāpums aizvadītā gada laikā bijis ievērojami lielāks par vidējo inflāciju.
Īpaši smagi šī problēma skar trūcīgāko sabiedrības daļu, tostarp vientuļos pensionārus, daudzbērnu ģimenes, cilvēkus ar invaliditāti, kuru privātajos budžetos būtisku daļu paņem tieši pārtika līdzās izdevumiem par komunālajiem maksājumiem un, iespējams, arī medikamentiem.
Te ir vairāki jautājumi uz kuriem gribētos atbildi. Vai ir veids, kā mazināt pārtikas sadārdzināšanos? Vai ir politiska vēlme meklēt risinājumus un, ja nav, tad kāpēc?
Mēs zinām, ka ir virkne valstu, kuru valdības, apzinoties savu sociālo atbildību sabiedrības priekšā, ir vai nu ieviesušas samazinātu PVN biežāk lietotajiem pārtikas produktiem, vienlaikus publiski vienojoties ar pārtikas ražotājiem, piegādātājiem un tirgotājiem, ka attiecīgo produktu gala cena patērētājiem būs reāli zemāka. Ir valstis, kur pat bez nodokļa mazināšanas tiek panākta politiska vienošanās ar uzņēmējiem par cenu mazināšanu.
Tāpat ir vairākas Eiropas savienības valstis, kuras problēmu cenšas risināt, ieviešot cenas griestus konkrētiem produktiem. Par šiem piemēriem latviešu mediji ir rakstījuši, katrs var atrast internetā attiecīgos rakstus. Mūs, protams, vairāk interesē, vai kaut ko šajā ziņā dara Latvijas amatpersonas? Te situācija, diemžēl, ir visai bēdīga.
Pie mums vieni, piedodiet, snobiskie pārgudrīši pamāca mazturīgos klīst no veikala uz veikalu, meklējot, kur maizes kukulītis vai piena paka par kādu centu lētāka. Citi apelē pie brīvā tirgus, ko valsts nevarot un nedrīkstot nekādā veidā ietekmēt, vēl kādi – pārsvarā opozīcija – mēģina izpatikt vēlētājiem, mudinot valdību mazināt PVN pārtikai.
Uz šī fona gan izceļas zemkopības ministrs Didzis Šmits ar rosinājumu svētdienās slēgt lielveikalus, tostarp pārtikas, bet, pirmkārt, izskatās, ka šai iniciatīvai politiska atbalsta nebūs, un, otrkārt, tas diez vai būtu risinājums konkrētajai problēmai. Tāpat maz ticams, ka varētu tikt īstenota viņa ideja par īpašu regulatoru pārtikas cenu uzraudzībai veikalos. Līdz ar to – runu gan daudz, bet darbu nav.
Kāpēc Latvijas politiķi tik pasīvi pārtikas cenas kāpuma problēmas risināšanā? Var jau teikt, ka pie mums nav izteiktu līderu, kas varētu uzņemties iniciatīvu, taču diez vai tā ir galvenā vaina. Drīzāk izskatās, ka pasivitātes pamatā ir ieinteresētība par visām varītēm vairot budžeta ieņēmumus, lai pēc tam varētu dāsni dalīt dažādos pabalstos trūcīgajiem un piemaksās vai algu celšanā no budžeta finansētajiem.
Šim pašam mērķim pakārtota, šķiet, būs arī gaidāmā nodokļu reforma – nav grūti paredzēt, ka aiz vārda “reforma” faktiski būs paslēpta nodokļu celšana, tā teikt, plašā frontē un tā, lai skar visus.
Proti, vispirms ar vienu roku visiem, tostarp mazturīgajiem, iztukšos kabatas, tad ar otru roku atsviedīs kādus grašus vispazemīgākajiem lūdzējiem vai visuzstājīgākajiem prasītājiem, neaizmirstot vienlaicīgi sevi slavēt kā labklājības vairotājus.
Vienkārši runājot – tā būs vēlētāju pirkšana par vēlētāju naudu. Ja reiz partijām atvēlēto budžeta finansējumu sevis reklamēšanā var izmantot, kāpēc gan neiet soli tālāk un balsis nepirkt, piemaksājot lielākajām vēlētāju grupām pa tiešo no budžeta? Un no šādas pieejas vadoties, politiķi ir tieši ieinteresēti tajā, lai cenas visam, tostarp pirmās nepieciešamības precēm, būtu augstas un lai pastāvīgi būtu vismaz vairākas vēlētāju grupas, kas no budžeta dalītāju labvēlības tieši atkarīgas.
Pirms vēlēšanām daudzi solīja būt sociāli atbildīgi, rūpēties par sabiedrību kopumā. Kā redzam no rīcības jautājumā par pārtikas cenu kāpumu, ar solījumu pildīšanu daudzmaz labi sokas Francijā, Itālijā, Polijā, daudzās citās valstīs, bet ne pie mums…
