“Sacensība par labāku rezultātu ir kļuvusi par daļu no svētku procesa!” Dziesmu un deju svētku izpilddirektore sašutusi par populismu 0
Daina Markova, Dziesmu un deju svētku izpilddirektore, sociālajos tīklos publicējusi emocionālu ierakstu, jo ir satraukta par notikumiem, kas šobrīd vijas ap Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem.
Turpinājumā viņas rakstītais!
“DZIESMUSVĒTKI! Skatos, kā populisms un kārdinājumi pielietot vertikālas varas struktūras metodes mūslaikos iedrošinājušas jauniem komunikācijas veidiem it kā demokrātiskus spēkus arī mūsu zemē. Man ļoti netīk šāds salīdzinājums, bet nekā citādi nevaru raksturot šī brīža varas struktūru iejaukšanos gadu desmitiem izstrādātā un pēc saviem iekšējiem ilgi koptiem, daudzās paaudzēs akceptētiem principiem tik ilglaicīgi un kvalitatīvi funkcionējošā sistēmā kā dziesmusvētki.
Proti – izvirzot emocionālus nosacījumus, ka visiem, kuri vēlas, obligātā kārtā jākļūst par Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku dalībniekiem. Ar viedokli no malas – nezinu, vai balstoties uz sarunām ar svētku procesā iesaistītajiem profesionāļiem vai tikai publiskā telpā izskanējušu nepietiekami izvērtētu un izpētītu, tendenciozi traktētu informāciju. Pat nē – viedokli.
Jo samontēt materiālu, protams, var tā, kā autors vēlas to interpretēt, kā zināms – dziļāka, pamatīgāka situācijas izpēte dažkārt traucē sasniegt mērķi – ar kārtējo skandālu piesaistīt auditoriju, gūstot ātru un lētu popularitāti. Lai tur vai kas. Pie tam – materiālu kārtīgi izpētot, var gadīties, ka satraukumam nemaz nav pamata. Bet nu to pieļaut nevar. Diezgan tipiski mūsu Latvijas telpas ‘burbulim’ diemžēl.
Tas ievadam.
Taču, ja tiešām labi zinām vienu no latviešu, jā – tieši mūsu – latviešu dziesmu un deju svētku procesa specifiku, kā arī tradīcijas vienu no stūrakmeņiem – kvalitāti (par ko mūs apskauž un apbrīno mūsu kaimiņi igauņi un lietuvieši ), tad zinām arī to, ka kvalitatīvs rezultāts prasa arī rūpīgu darbu, ka dalībnieku skates ir kvalitātes mēraukla, nevis šķirošana, kā tikko traktēts publiskajā telpā.
Mēs nevaram pārmest, ka mūsu mākslinieciskie vadītāji, mūsu skatītāji un galu galā – paši dalībnieki vēlas kopt un lolot šo tradīciju ar kvalitatīvu sniegumu, ka sacensība par labāku rezultātu ir kļuvusi par daļu no tieši mūsu svētku procesa. Atcerēsimies kaut vai lielo svētku Projekta kora sāgu – tur bija cīņa par iespēju piedalīties cīņā!
Protams, svarīgs ir arī prieks, bet prieks un gandarījums par grūtā darbā sasniegto ir vairākkārt lielāks. Tas ir jāmāca, jāmācās un jāpiedzīvo jau no mazotnes. Tāpat, kā zaudēt. Tieši tiekšanās uz kvalitāti – un jau no mazotnes, ir kaldinājusi un kaldina mūsu – latviešu svētku tradīcijas izkoptību, daiļumu un gandarījumu, ko dalībnieki simbiozē ar skatītājiem saņem svētku kulminācijas brīžos.
Šis princips atgādina par, iespējams, sen aizmirstu latviešu atziņu, ko mūsdienās tomēr zina ikviena liela darba darītājs, vai tas būtu zemnieks, vai izcils darbinieks, uzņēmējs vai sportists, mūziķis vai mākslinieks – lai būtu rezultāts, ir diezgan smagi jāstrādā, un to, ka darītāju dara darbs. Darītāju nedara tikai prieks. Tas, ka sniegums dažkārt var nebūt pietiekami labs – tā var gadīties. Ne vienmēr ir uzvara, lai gan ieguldīts liels darbs. Kāds ir par tevi labāks. Tāda ir dzīve un to nākas apgūt visiem.
Bez šaubām – laiki ir mainījušies un noteikti ir lietas, kas skašu nolikumos būtu labojamas un precizējamas tā, lai atmestu visu lieko, vien vērtētu mākslinieciskā snieguma kvalitāti – tā būtu atsevisķa diskusija, taču skatēm svētku tradīcijas ilgtspējā ir milzu nozīme.
Šai ziņā uzmanīgu dara vēl kāda atziņa, kas slēpjas aiz visa šī, – un tā atkal ir tāda kā mākslas un kultūras nozīmes, tajā ieguldītā darba nonivelēšana, netieši atzīstot, ka šīs jomas ir vienkārši papriecāšanās. Tas nav tāds īsti darbs… Un tas viss – neskatoties uz spožo Latvijas mūziķu sniegumu pasaulē. Mīļie – tas ir smags darbs! Un dziesmusvētki šajā kontekstā ir salīdzināmi. Tā ir mūsu tradīcijas virsotne, kurā ir jākāpj, nu, nedaudz jāpakāpjas. Negribu būt klišejiska, bet gribas atgādināt, ka no virsotnes ir plašāks un skaistāks skats. Un laikam jau tomēr gandrīz visiem gribētājiem tomēr tajā ir iespēja pakāpties – tikai uz dažādiem pakāpieniem.
Interesanti, ka vienlaikus valdību tomēr satrauc ziņas par devīto klašu eksāmenu prasībām – noteiktie 10% zināšanu apguvē esot par maz. Man arī tas šķiet ārkārtīgi maz un ļoti satraucoši. Bet kontekstā gribētos teikt – kāpēc par maz ? Galvenais taču ir nevis rezultāts, bet prieks mācīties. Faktiski, pietiktu, ja skolēni vienkārši atnāktu uz eksāmenu.
Tā kā, jā – mana Latvija – mana atbildība. To tad vairs neizvērsīšu, bet būtu, ko izvērst.”
Dainas viedoklim pievienojies arī komponists Zigmars Liepiņš, kurš raksta: “Labi rūkts! Piekrītu par 100%.”
Arī citi komentētāji norāda, ka pilnībā atbalsta šo viedokli.
