Egons Rusanovs.
Egons Rusanovs.
Foto: Artis Drēziņš

Ja ukraiņi bučotu krievu tankus un sagaidītu ar sālsmaizi, zvērību nebūtu. Saruna ar advokātu E. Rusanovu 0

Artis Drēziņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

“Visgrūtāk būs tiem, kuriem jādomā, kā samaksāt par savu vienīgo īpašumu.” Deputāte par skaudro realitāti
Krievijai ir kritušas maskas, tāpēc līdzšinējā agresijas atturēšanas sistēma Baltijā vairs nestrādā, apgalvo Kalniņš
“Sadales Tīkls” nespēs šobrīd uzņemt sistēmā visu saules paneļu saražoto elektrību
Lasīt citas ziņas

 

Advokāts Egons Rusanovs aizstāv skolnieku Vladu, kuram pēc 20. maija gājiena Rīgā pret padomju okupācijas pieminekļiem uzbruka kāds garāmbraucējs. Uzbrucēju aizturēja, bet vēlāk atbrīvoja no apcietinājuma. Kādu attīstību šai lietai prognozē pieredzējušais advokāts un ko viņš domā par pašreizējiem starptautiski nozīmīgajiem notikumiem – Krievijas karu Ukrainā – un to atbalsīm Latvijā?

CITI ŠOBRĪD LASA

 

Sarunu gribu sākt apmēram tā, kā to dara pazīstamais Ukrainas žurnālists Dmitrijs Gordons: kur jūs bijāt, kad sākās karš, ko padomājāt un vai bijāt to gaidījis?

E. Rusanovs: Biju atvaļinājumā ārpus Latvijas. Karš man nebija pārsteigums. Biju pilnīgi pārliecināts, kas tas būs. Jautājums tikai, kad. Pat bažījos, ka karš sāksies mana atvaļinājuma laikā… Tā arī sanāca. Prom no Latvijas lidoju pāri Ukrainai, atpakaļ vairs ne. Neraugoties uz sliktām gaidām, sajūta vienalga bija šokējoša. Pusi dienas pavadīju pie televizora. Rietumu kanāli mala vienu un to pašu. Skaidrs, ka dzīve bija mainījusies. Tā, kā bija, vairs nekad nebūs.

 

Esat jurists un droši vien esat domājis, kā tieši juridiski šāds karš 21. gadsimta civilizētajā Eiropā kļuva iespējams. Raugoties no Rietumu vērtību puses, ir taču pilnīgi skaidrs, kas ir kas, kura valsts ir agresors, tumsas spēks, kura – gaismas spēks, kas aizstāv savu dzimteni.

Karš pēc būtības jau nesākās šogad 24. februārī. Tā sākums ir brīdis, kad Putins 1999. gadā kļuva par Krievijas valdības vadītāju, pēc tam par valsts prezidentu. Tūkstošgades sākumā man bija daži klienti Krievijā, kuriem radās problēmas ar biznesu. Bija skaidrs, ka valstī sākas izmaiņas biznesa un sociālajā vidē. Mihaila Hodorkovska arests, progresīvās televīzijas “NTV” iznīcināšana, citas lietas.

Jau 2006. gadā kolēģiem sacīju: Krievijā ir noziedzīgs režīms. Ja to būtu paudis publiski, Latvijā mani par to izsmietu un sauktu par stulbu. 2008. gadā vēl pamanījos nokārtot eksāmenu un iestāties Maskavas advokātu palātā, lai varētu aizstāvēt Latvijas piederīgo, kurš bija noorganizējis komandu un uzbrucis kravas kuģim. Tā bija pirmā un pēdējā lieta Krievijā. Detaļas neizpaudīšu, bet tad, kad pēc tiesas sprieduma iekāpu lidmašīnā, biju laimīgs, ka esmu ticis cauri ar veselu ādu. Mani nezin kāpēc uzskatīja par britu spiegu, bija provokācijas.

Tā arī kopš 2009. gada vairs neesmu bijis Krievijā. Tur veidojās autoritārs režīms, kas nu pāraudzis izteikti totalitārā režīmā ar visu šo “Z” burta kultu, kriminālsodiem par nepaklausību, kas 21. gadsimtā ir prātam neaptverami. Izmeklētāji, prokurori, tiesneši iztop režīmam un dara to, ko režīms pasūta. Tāpat ir advokāti, kas grib turpināt pelnīt un salīdzinoši labi dzīvot, tāpēc piebalsos režīmam. Nav jau svarīgi, vai esi jurists, mākslinieks vai kas cits. Jautājums ir par to, ka cilvēki aicina karot, propagandē naidu un iestājas pret mūsu vērtībām.

 

Bet kāds varbūt vērtē tā – nekas traks Krievijā nav noticis… Ir kā padomju laikā, kad bija jāklausa režīmam, ja gribēji labi dzīvot. Ja nepadevies, gandrīz nebija cerību uz cienījamu karjeru un labu dzīvi, ja burkšķēji pretim, bija nepatikšanas ar drošības iestādēm un neko daudz tālāk par sarga vai strādnieka darbu nevarēji lūkot…

Vismaz tajos padomju gados, ko esmu piedzīvojis, bija tomēr citādi. Karš bija beidzies, nacionālo partizānu kustība iznīcināta. Bija zināma stabilitāte, no padomju pilsoņa neprasīja īpašu lojalitātes apliecinājumu un mobilizāciju. Nešķita tik briesmīgi. Zinājām, kādi ir svētki un kas jārunā un jādara. Zinājām, cik rubļu algas dienā saņemsim. Bija kaut kādas sociālās garantijas. Rutīna. Bet kas Krievijā ir šobrīd? Reāli kara ap­stākļi. Daļēja mobilizācija. Varētu pat vilkt paralēles ar 1917. gadu, kad Krievijā bija jukas un virsroku guva kreisais radikālisms. Tagad gan Krievijā nekāda revolūcija nav vajadzīga, jo kreisie jau ir pie varas.

 

Un tautas vairākums to atbalsta.

Kolektīva psihoze. Psihopāti. Kādus vārdus vēl lai izmanto? Tas viss ir ļoti nopietni. Un, ja mēs Latvijā mēģinām maigām kustībām, ļoti demokrātiski Krievijas “Z” kustības adeptus uztvert, tad nekas labs tas nav.

 

Latvieši kopumā gan adekvāti uztvēruši karu – saprot, kas ir kas un kurš to sāka.

Te darbojas elementāri pašaizsardzības instinkti. Saprātīgi cilvēki saprot, ka ukraiņi karo mūsu vietā. Tā ir aksioma. Ja ukraiņiem ies plāni, tā būs arī mums. Latvieši saprot, kas notiek. Ja Krievijas karaspēks iemaršēs Latvijā, būs principiāli atšķirīga situācija no 1940. gada, kad zināma loma bija arī šķiriskajiem aspektiem – diemžēl Latvijā Mar­ksa idejas un kreisā domāšana vienmēr bijusi populāra, arī tagad – un nacionālais aspekts tika paslaucīts zem paklāja.

Šobrīd situācija ir principiāli atšķirīga. Mēs zinām – ja nāks Krievijas armija, tad tā truli, zvērīgi izrēķināsies ar visiem, kas gadīsies pa ceļam, tie būs izvaroti cilvēki un nogalināti bērni un sirmgalvji, nodedzinātas mājas. Būs kā Ukrainā. Lietas jāsauc savos vārdos.

 

Savulaik divus gadus kā daudziem latviešiem man nācās nodienēt padomju armijā. Jā, bija ģedovščina, trulas un aplamas lietas, bet nebija zvērību, nemotivētas varmācības, to centās izskaust.

Miera laiks ir pilnīgi atšķirīgs no kara laika. Ja ukraiņi bučotu krievu tankus un sagaidītu ar sālsmaizi, zvērību nebūtu. Bet ukraiņi fantastiski un izmisīgi pretojās un Krievijas armijai nodarīja milzīgus zaudējumus. Tas radīja zvērību. Un sagruva iedomātais idealizētais krievu karavīra tēls. Ne velti Ukrainā izņem no izglītības programmas Tolstoja grāmatu “Karš un miers”, kurā autors projicē savas idejas un izjūtas vienkāršā, prastā krievu zaldātā. Uz to jau balstījās arī padomju kultūra: jo nevar jau būt, ka krievu karavīrs ir izvarotājs, zaglis un slepkava.

 

Bet citās armijās jau arī nedien nekādas dievgosniņas…

Karavīrs nav nedz balts, nedz pūkains. Kad uz viņu šauj, kad ikdiena paiet nāves ēnā, tad viņš no dzīves ņem, ko var paņemt. Savas sapratnes robežās. Tā tas bijis vienmēr un visur, kad sveša armija iet pāri kādai teritorijai. Cilvēks ir socializēts dzīvnieks ar visām savām vajadzībām. Kā saka Freids, cilvēkam vajag padzert, paēst un seksu… Normāls cilvēks, ja to visu nedabū, atver un iedzer konjaciņu. Jo lielāka pretestība varmākam, jo varmācīgāks viņš kļūst. Un tikai tad, kad varmākam nepretojas, viņš var būt augstsirdīgs, varbūt neizvaros tavu sievu, tikai atņems īpašumu. Bet, ja ir kā stūrī iedzīta žurka, kas saprot, ka agri vai vēlu nāksies pašam par visu samaksāt, skaidrs, ka būs nežēlīgs. Armijai nepieciešama dzelzs disciplīna, virsnieki, kas nepieļauj bezjēdzīgu, trulu civiliedzīvotāju terorizēšanu. Ja armijas vadība to pieļauj, tad tā ir kara noziedzniece.

 

Atgriežoties pie notikumiem Latvijā. Kā liecina cilvēku reakcija, latvieši kopumā adekvāti uztvēruši Krievijas karu Ukrainā, ko nevarētu teikt par lielu daļu mūsu valstī dzīvojošo krievvalodīgo: to apliecina aptaujas, ignorantā attieksme pret Ukrainas bēgļiem, incidenti. Par to nav liels brīnums, zinot, cik liela ietekme Latvijā ir Krievijas oficiālajiem medijiem un cik daudzos cilvēkos mīt atmiņas par “skaistajiem padomju gadiem”, kad visi gājām krievu tautas vadībā “uz gaišo komunisma nākotni”. Kā Valsts policijas un citas drošības iestādes tiek galā ar šiem izlēcieniem pret ukraiņiem? Jūs savos publiskajos izteicienos esat bijis kritisks. Arī par konkrēto gadījumu ar Vladu, ko aizstāvat. Puisis gāja no koncerta un gājiena “Par atbrīvošanos no padomju mantojuma”, viņam uz pleciem bija Ukrainas karogs. Uzbrucējam pagaidām inkriminēts tikai huligānisms.

Iedomājieties, iet pa ielu zēns, vīrietis, sieviete – vienalga, kāda atšķirība – un pēkšņi bez jelkāda motīva, demonstrējot acīmredzamu necieņu pret sabiedrības morāles normām un kārtību, no automobiļa izkāpj cilvēks, kurš pieskrien pie sava upura, izsaka neadekvātas prasības un uzdod neadekvātus jautājumus, tikpat labi tie var būt: kāpēc tev ir cepure? Kāpēc tev ir ūsas? Kāpēc tu tik tizli izskaties? Tu man nepatīc, tāpēc krāmēšu tev pa purnu. Un iesit. Juridiski raugoties, tas ir klasisks huligānisms: uzbrukums bez iegansta, acīmredzama iemesla.

Ja divi vīri sēž bārā, dzer un pēkšņi viens otram saka, ka viņa sieva ir vieglas uzvedība sieviete, un sākas kautiņš, tas nav huligānisms – izcēlies personisku motīvu vadīts strīds un beigās katrs atbildēs par to, ko viens otram nodarījis.

Kas attiecas uz gadījumu ar Vladu un Ukrainas karogu, uzbrucējs skaidri un gaiši pateica, lai no ķermeņa tiek noņemta “fašistiskā lupata”, ar ko domāts Ukrainas karogs. (“Latvijas Avīzes” 7. jūnija numurā rakstījām, ko par šo uzbrukumu stāstīja cietušais: “Pēc pasākuma mēs četratā mierīgi gājām uz kopmītnēm, kad mums līdzās apstājās 7. sērijas “BMW”, no kura vadītāja puses izkāpa vīrietis, atvēra sava automobiļa aizmugurējas durvis, kur paņēma motociklista cimdus: ar tādām plastmasas uzlikām uz pirkstu kauliņu vietām. Vīrietis nāca virsū un teica man: “Čto na tebe za fašistskaja trjapka?!” (“Kas tā tev par fašistu lupatu?!”).

Tad sekoja sitiens pa saules pinumu un kaklu.” – Red.) Kā to interpretēt? Valsts policija to interpretē kā huligānismu. Tātad nav motīva?! Patiešām?! Vai arī motīvs ir maznozīmīgs? Es tam nepiekrītu. Uzbrucēja darbībām var piemērot Krimināllikuma 74.1 normu, citēju: par genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru vai kara nozieguma publisku slavināšanu vai īstenotā genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru vai kara nozieguma, tai skaitā PSRS vai nacistiskās Vācijas īstenotā genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru vai kara nozieguma pret Latvijas Republiku un tās iedzīvotājiem, publisku slavināšanu, noliegšanu, attaisnošanu vai rupju noniecināšanu. Vienlaikus tā ir agresīva pretdarbība solidaritātes paušanai Ukrainai.

 

Lieta nodota prokuratūrai. Vai tā tagad domā, ko darīt?

Nedomāju, ka domā. Prokuratūra iet vieglāko ceļu un vadās pēc policijas inkriminētā panta par huligānismu, ignorējot kontekstu.

Ja Latvijas valsts un sabiedrība pauž atbalstu Ukrainai, tad jebkura pretdarbība ir rupja sabiedrības viedokļa par to, ka tas ir noziedzīgs karš, ka Krievijas režīms veic noziedzīgas darbības, noniecināšana. Manuprāt, šī lieta jāvirza uz tiesu pēc 74.1 panta arī tāpēc, lai veidotos tiesu prakse.

 

Valsts drošības dienests šai lietai esot pievērsis uzmanību.

Un tālāk?

 

Lai maina kvalifikāciju.

To prokurors arī tāpat var darīt. Bet es tam neticu.

Taču ir pilnīgi skaidrs, ka uzbrucējam bija motīvs. Informatīvā telpa ir tik piesātināta, ka cilvēks nevar nezināt, ko Krievija dara Ukrainā. Un, ja zina un atbalsta, priecājas, tad par to jāsoda.

 

Sabiedrībai kopā jāizdara spiediens, lai šāds un citi uzbrucēji saņemtu pēc nopelniem.

Es jau neveiksmīgi aprīlī Saeimā iesniedzu priekšlikumu grozīt 74.1 pantu, papildinot to ar normu, ka pants būtu piemērojams arī par kara noziegumu īstenotāju, atbalstītāju, iniciatoru lietoto simbolu, tostarp bruņoto spēku un militārās tehnikas apzīmēšana, izmantošanu publiskā telpā. Pretarguments bija: kā mēs pierādīsim to, ka cilvēks atbalsta Krievijas agresiju? Nopietni Saeimas juristi atbildēja: varbūt uz krūtīm uzķellētais “Z” burts ir sievasmātes slavināšana, jo viņai varbūt vārda pirmais burts ir “Z”. Labākajā gadījumā lai soda ar naudas sodu pēc administratīvā kodeksa. Bet tā problēma ir daudz dziļāka. Pašplūsmā to palaist nedrīkst.

 

Protams. Lai nav visatļautība. Lai citiem ir mācība. Tomēr uzbrucēja rīcība arī ir apbrīnojami bezkaunīga – publiskā telpā liecinieku klātbūtnē uzbrukt cilvēkam ar Ukrainas karogu, labi saprotot, ka incidents tiks ar mobilajiem telefoniem nofilmēts, automobilis piefiksēts. Kas tas ir – stulbums, mesijas apziņa un nerēķināšanās ar sekām? Varbūt cilvēks iedomājās, ka rīt ap brokastlaiku Latvijā iebrauks krievu tanku kolonnas un varēs izbēgt no soda?

Tas ir tikai zvērīgs naids, kas laupa sapratni un paškritikas instinktu. Man viens labs klients atsūtīja ziņu, klāt pieliekot “Z” burtu un Georga lentīti. Es viņam aizsūtīju atpakaļ ziņu: ja Tu mani kaut drusciņ cieni, zinot manu nostāju, zinot, ka man birojā ir Ukrainas karogi, nesūti man visādus šitos, pretējā gadījumā meklēsi citu advokātu. Vairs nesūta. Tas nenozīmē, ka viņš ir mainījis viedokli, bet vismaz parāda cieņu. Pie manis nāk daudzi krievu valodā runājoši cilvēki, un es neesmu pārliecināts, ka visi atbalsta manu viedokli kara sakarā. Bet mūs vieno juridiska problēma un cenšos būt neitrāls. Taču, ja ir pastrādāts noziegums saistībā ar kara politisko aspektu, tas ir jau cits stāsts. Diez vai aizstāvēšu cilvēku, kas aizskāris kādu, kas iestājies par Ukrainu šajā karā.

 

Kāds sods būtu jāsaņem cilvēkam, kas uzbruka Vladam?

Reāls cietumsods. Viņš pat atvainojies nav! Naudas sods? Viņš ir uzņēmējs – samaksās, un viss. Sabiedriskie darbi? Nu, varbūt… Bet reāls cietumsods, pat ne garš, liks padomāt. Vēl vajadzētu probācijas uzraudzību ar īpašām programmām, kādas mums nav. Bet tāda deputinizācijas, dezombēšanas programma labi noderētu, piemēram, varētu likt daudzas stundas vērot dokumentālus kadrus no krievu karavīru pastrādātajām zvērībām Bučā.

 

Interviju arī beigšu kā minētais Ukrainas žurnālists Dmitrijs Gordons. Viņš parasti jautā: kad, jūsuprāt, beigsies karš? Kad nomirs Putins?

Mēs redzam, ka Rietumos buksē ieroču piegādes Ukrainai, ka ir politiķi, kuri negrib pazemot Putinu. Labi, Putins kaut kad nomirs, bet viņa vietā varbūt nāks vēl trakāks. Es domāju, karš ir uz gadiem. Ukraina kļūs līdzīga Izraēlai un tāda būs gadu desmitiem, ja vien paši krievi neveiks radikālas izmaiņas demokrātijas virzienā. Bet šobrīd tas ir maziespējami un mazticami. Ticamāk, ka izveidosies dzelzs priekškars, līdzīgs, kāds tas bija Padomju Savienībai. Un mums ir svarīgi palikt šajā pusē priekškaram. Man ir nelāga priekšnojauta, ka tas ir uz ilgu. Tāpēc jādara viss iespējamais, lai ukraiņiem būtu ieroči. Ukrainai šobrīd Eiropā vienīgajai ir kaujasspējīga armija, kas agresoram spējīga dot pretsparu.

 

Latvija taču ir NATO! Vai mēs neesam drošībā?

Domāju, ka ne. Kremlis var pieņemt absolūti iracionālus un spontānus lēmumus. Man vēl 2009. gadā bija saruna ar vienu Krievijas kolēģi. Sēdējām pie laba alkohola, un šis cilvēks, kam bija paziņas Krievijas Federālajā drošības dienestā, man teica: plāns ir arī par Latviju, gan jau kaut kad dzīvosim atkal kopā. Tā ka reālas briesmas pastāv. Ir jāgatavojas. Mums nav bumbu patvertņu. Kaut ko stāsta par trīs dienu somām, par to, ka cilvēkus kaut kur vedīs ar vilcieniem un autobusiem. Uz kurieni? Domāju, ka mums vajag vairāk ieroču, tādus, ko tagad pieprasa Ukraina.

SAISTĪTIE RAKSTI

Situācija ir nopietna, tā tikai eskalēsies. Jau tagad krievu propagandisti saka, ka tie, kas mirs atomkarā, nokļūs paradīzē. Kā tas atšķiras no džihādistiem, kas bezbailīgi uzspridzinās ienaidnieku vidū, zinot, ka pēc nāves viņus gaida nevainīgu jaunavu bars un visi citi iespējamie zemes labumi?

Daļa krievu karavīru ir gatavi pieņemt mocekļu nāvi, fanātiski iet laupīt, varot, nogalināt, līdz paši mirs. Arī daļa, kas sēž pie pogām un savu mūžu nodzīvojuši, ir fanātiķi, pašnāvnieki. Kādi var būt argumenti pret pašnāvniekiem? Tikai viens – viņi fiziski ir jāiznīcina. Kas to uzņemsies izdarīt?

“Visgrūtāk būs tiem, kuriem jādomā, kā samaksāt par savu vienīgo īpašumu.” Deputāte par skaudro realitāti
Krievijai ir kritušas maskas, tāpēc līdzšinējā agresijas atturēšanas sistēma Baltijā vairs nestrādā, apgalvo Kalniņš
“Sadales Tīkls” nespēs šobrīd uzņemt sistēmā visu saules paneļu saražoto elektrību
Kāda būtu NATO tūlītēja atbilde, ja Krievija raidītu raķetes uz Baltijas valstīm? Komentē NBS kapteinis
Skatītājs jautā: vai neizskatās tā, ka jau ir sācies Trešais pasaules karš?
Lasīt citas ziņas
“Sadales Tīkls” nespēs šobrīd uzņemt sistēmā visu saules paneļu saražoto elektrību
“Visgrūtāk būs tiem, kuriem jādomā, kā samaksāt par savu vienīgo īpašumu.” Deputāte par skaudro realitāti
Tiesai nodod lietu pret vairākām personām, tostarp būvuzņēmēju Peilānu par krāpšanu austrumu robežas izbūvē
Pieminekļus ceļ un dzeju raksta! Kā ukrainieti Annu Kremļa propagandisti pataisīja par krievu svēto simbolu, viņai pašai nemaz nezinot
Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem – 1922. gada 6. jūlijā
23:45
Agresoru valstī nespēlēs
23:00
1932. gada 6. jūlijā. Ministra vēstījums padotajiem
22:30
FOTO. Karaliene Elizabete II nodevusi savus pienākumus princim Čārlzam. Vai tas nozīmē viņas valdīšanas beigas?
Darba devējs nedrīkst diktēt augstskolām, kāds speciālists viņiem piemērots, uzsver Auziņš
Apinis: Laboratorija, aptieka, primārā aprūpe – ieteikumi priekšvēlēšanu solījumiem
Būsim ārējo parādu verdzībā, valdībai nepadomājot par sekām, norāda Krastiņš
Mediji: Ministri aicinās Džonsonu atkāpties
VIDEO. Līgavaini pamatīgi izjoko viņa labākais draugs un paša līgava
Tas ir slikti, ļoti slikti, bet viņam ir tiesības tādu viedokli paust. Zariņš par Brieža situāciju
Krievijai ir kritušas maskas, tāpēc līdzšinējā agresijas atturēšanas sistēma Baltijā vairs nestrādā, apgalvo Kalniņš
Nelieksimies krievu naudas priekšā! Kamēr Kremlis nesamaksās Ukrainai nodarīto, lai dzīvo bez izpriecām! Egila Līcīša feļetons
VIDEO. Rokeris Frīdis par homoseksuālām attiecībām: “Es viņus par pilnvērtīgiem cilvēkiem neuzskatu!”
Skatītājs jautā: vai neizskatās tā, ka jau ir sācies Trešais pasaules karš?
VIDEO. “Tavs ķermenis nav tavs liktenis”: Latvijā dzimusī modele iekaro pasaules slavu par spīti tam, ka viņai amputēta kāja
Pēc šķiršanās no dzīvesbiedrēm, visi trīs grupas “Jumprava” Aigari tagad dzīvo vienā lauku mājā
Neceļam cietumu, bet laižam lejā akcīzes nodokli! – iesaka Šmits
VIDEO. Aleksandrs Lukašenko pie sevis ciemos uzaicinājis gubernatorus: viesi spiesti vakariņot pie galda, uz kura atrodas… suns
Darbu plānošana pēc Austrumu horoskopa no 21. līdz 26.jūnijam
Emīls, Egita un Monvīds – šīs dienas gaviļnieki. Kā vārds ietekmē tavu dzīvi?
Megana Mārkla pēc viesošanās Londonā gaužām neapmierināta ar 96 gadus vecās karalienes Elizabetes II “uzvedību”
VIDEO, FOTO. “Tu esi mans varonis!”: Holivudas aktieris Bens Stillers devies uz Ukrainu, lai satiktu tur Zelenski
Mūsējie uzvar īpašā auto rallijā Dānijā
Tukuma pusē teju par 40% varētu pieaugt siltumenerģijas apgādes pakalpojumu tarifs