Sākt ticēt – tas ir brīnums! Kā latviete kļuva par budistu mūķeni 1
Jau kāpņu telpā jūtama vīraka smarža. Savā istabiņā Ji Fo sagaida ar tējas rituālu. No mazītiņiem trauciņiem dzeram balto tēju, kas ik pa laikam jāatsvaidzina ar jaunu lējumu – dzert atdzisušu nav labais tonis. Viņa tikmēr stāsta, kā savulaik, ķīniešu valodas studente būdama, nonāca Ķīnā, iemīlēja šo zemi un tad atgriezās atkal un atkal, līdz pievērsās budismam un pieņēma pilnu mūka ordināciju.
Pēc vairākiem Ķīnā un Taivānā pavadītiem gadiem Ji Fo ir atgriezusies Latvijā, māca ķīniešu valodu un interesentiem stāsta par budismu. Kaut gan šī reliģija vedina nekam nepieķerties, jo viss ir ilūzija un tukšums, sarunājoties daudz jāsmejas – mūķenei ir laba humora izjūta, kā arī piemīt sirsnīga atvērtība.
Agrāko vārdu nelieto
Savu agrāko vārdu Ji Fo vairs nelieto. Tas gan vēl figurē viņas pasē, taču vienīgā, kas viņu tajā vēl uzrunā, esot mamma.
Kad vaicāju, kāds vārds viņai bijis agrāk, Ji Fo tikai pasmaida un saka – tas, kas ir aizgājis, ir aizgājis. Ja kāds cits, nevis mamma, tajā viņu pasauktu, laikam reakcija būtu vāja, viņa pasmejas.
Ko nozīmē Ji Fo, ko ķīniešu valodā apzīmē ar diviem hieroglifiem un ? Kā katram hieroglifam, arī šiem abiem ir vairākas nozīmes. Viena no Ji nozīmēm ir “pienākums” otra – “gods”, arī “patiess”. Fo – “apskaidrots” Buda – apskaidrotais, būtne, kas sasniegusi svētlaimi, sapratusi Patiesību.
Mamma arī pieņēmusi un samierinājusies, ka meita ir mūķene. “Viņai ir svarīgi apzināties, ka es kaut ko daru, ka pelnu naudu, ka spēju viņai šad tad atnest kādu dāvaniņu. Viņai drošību rada fakts, ka man ir darbs,” saka Ji Fo. Darbs ir ķīniešu valodas mācīšana gan bērniem, gan pieaugušajiem. Vai mazie iemācās ātrāk? Nē, drīzāk jau motivēti pieaugušie.
Studijas Ķīnā
Ji Fo ceļš uz ķīniešu valodu sācies jaunībā un bijis kā likumsakarīgs turpinājums viņas aizrautībai ar Austrumu cīņas mākslām – karatē un kādu ušu paveidu, ko viņa raksturo kā vienu no “iekšējiem stiliem”. “Jā, tos iedala iekšējos un ārējos: ārējie virza spēku uz ārpusi, svarīga ir forma, bet iekšējiem stiliem ir svarīga iekšējā koncentrācija un piepūle.”
Sākumā bijusi doma par japāņu valodas studijām, bet togad Latvijas Universitātes Sinoloģijas fakultātē šajā specialitātē nav bijis uzņemšanas.
“Tad es izdomāju, ka visa kultūra īstenībā nāk no Ķīnas, arī cīņas mākslas. Karatē taču arī bija no Ķīnas nācis, tā ka man bija vēl viens pamatojums, ka nav ko uz Japānu skatīties. Jāpievēršas pirmavotiem,” atceras Ji Fo.
Izvēli nenožēlojot, jo ķīniešu valoda ļoti iepatikusies. “Priecēja, ka tajā nav gramatikas – nav locījumu, vārdu galotnes nemainās.”
Pēc studijām viņa devās uz gadu mācīties Ķīnā, tas bija 1997.–1998. gads. Iemīlējās šajā zemē un tad, kad studiju laiks bija galā, devās mājupceļā asarām acīs un ar vienu domu galvā – kā ātrāk tikt uz turieni atpakaļ.
Nākamā iespēja atgriezties Ķīnā radās pēc desmit gadiem. “Tad gan aizbraucu uz ilgu laiku. Maģistrantūrā studēju valodniecību, zinātniskais virziens bija ķīniešu valodas kā svešvalodas pasniegšana. To arī tagad daru.”
No nejaušības līdz dziļai ticībai
Interese par Austrumu filozofiju, par budismu Ji Fo bijusi jau studiju laikā, bet ne dziļa – līdzīgi kā daudziem citiem. “Vairāk interesējos par daoismu, bet laikam mana dvēsele tomēr meklēja kaut ko vairāk.” Līdz budismam un ticībai noveda nejaušība, proti, kādu dienu viņa Tiaņdzjiņas pilsētā apmaldījās.
“Pēkšņi pazaudēju orientāciju un nonācu skaista klosterīša priekšā. Tur man ļoti iepatikās – zvaniņi, smarža… Iegāju iekšā un tur arī paliku.
Uz gandrīz desmit gadiem. 2013. gadā pieņēmu mūku kārtu, Sjiaņas pilsētā Džunnaņšaņa kalnos Vudžeņsi klosterī mani ordinēja.” Sjiaņa ir Ķīnas kultūras šūpulis, šajos kalnos radies vairākums ķīniešu budisma paveidu.
Vēlāk, kad studentu vīza beidzās, Ji Fo sāka braukāt no Honkongas uz Taivānu, no Taivānas uz Honkongu. Dzīvoja turienes klosteros, izmantojot tūristu vīzu, kuras termiņš ir trīs mēneši. Taivānā pat pavērās iespēja palikt uz četriem gadiem. Ji Fo jau sagatavoja visus nepieciešamos dokumentus, bija gatava dzīvei čaņbudistu klosterī, tomēr…
“Tas ir ļoti interesanti, ka nāk kāda iespēja, bet to nevar izmantot,” viņa tagad atskatās uz šo laiku. “Man bija ļoti grūti pierast pie laika apstākļiem Taivānā.
Tāda dzīves ironija: Honkongā vēl viss bija normāli, bet divu stundu lidojuma attālumā jau tāds mitrums, ko mans organisms nespēja pieņemt. Arī ēdiens bija pavisam citāds – kuņģis to neņēma pretī.”
Atceroties nejaušību un likumsakarību virteni, kuras galā bija viņas ordinācija, Ji Fo atceras vēl kādu dīvainu apstākli: klosterītī, kuram viņa nejauši uzdūrās, viņu uzrunāja kāda atsaucīga brīvprātīgā darbiniece. Iemācīja, kā skaitīt uz krellītēm Budas vārdus, mantras, laipni aprunājās par šo un to, un tad it kā starp citu apvaicājās: “Varbūt tu arī vēlētos pieņemt mūka kārtu?” “Sāku domāt – nez kas tas vispār ir? Man tobrīd nebija ne jausmas, ka tas man kļūs kaut kas tik tuvs. Tobrīd vienkārši tas šķita kaut kas ļoti dīvains un neiedomājams,” savu sākotnējo apmulsumu apraksta Ji Fo.
Šo brīvprātīgo kopš tās reizes viņa vairs ne reizi neesot satikusi, bet klosterī satika savu Skolotāju un kļuva par mūķeni.
“Jā, manā dzīvē viss tā izvērtās, ka sapratu – man nebūs, teiksim, ģimenes laimes vai kā tamlīdzīga. Tas vienkārši nav man dots, manā likteņa grāmatā nav ierakstīts. Gribi – tici, gribi – ne, bet katram ir kaut kas tāds, ko viņš labāk darītu citos apstākļos, nevis tagad.”
Ji Fo ļoti iepatikusies viņas Skolotāja, sagribējies būt tādai kā viņa. Pievilcis viņas iekšējais spēks. “Laikam no viņas acīm kaut kas nonāca manās… Un tad tas notika!” Par to, ka sākusi ticēt, Ji Fo runā kā par brīnumu, jo dziļi sirdī pieņemt un izjust Mācību nav tik vienkārši. “Daudzi saka, ka viņiem patīk budisms, bet tā vēl nav ticība. Vienkārši interese – līdzīga citām. Lai tā pārvērstos par ticību, nav vārdos aprakstāms, kam jānotiek,” spriež mūķene.
Citi mūki Ji Fo teikuši, ka laikam viņai ar budismu kāds sakars ir bijis kādā no iepriekšējām dzīvēm – citādi nevarot izskaidrot, kā tas iespējams, ka viņai tik viegli ir izveidojies kontakts ar citiem ticīgajiem. Tā, it kā viņus pazītu jau simt gadu. Pievilcis un paticis it viss, sākot ar mūku apģērbu un beidzot ar rituāliem. “Var teikt, ka tā tomēr ir sveša kultūra, ka tajā ir citādi vizuālie tēli, piemēram, Buda, bet man tie šķita ļoti tuvi. Man šķiet, ka tad, ja šos tēlus vēlas skūpstīt, tad svētums ir sirdī.
Reiz Honkongā kāda mūķene man lika noskūpstīt Budas tēlu. Nejutos spiesta, sajutu, ka ticība manā sirdī ir tik ļoti dzīva, ka man pašai to gribējās izdarīt – dabiski, no sirds.” Un Ji Fo piebilst – saka, ka mācība dod trīs spēkus – paša sirds spēku, Budas spēku un Mācības spēku. Ja visi trīs spēki savienojas, tas ir kaut kas!
Tiesa, ir cilvēki, kas atsakās no mūka kārtas un atgriežas laicīgajā dzīvē. Ji Fo, runājot par sevi, šādu variantu raksturo kā lieku laika tērēšanu: ja jau sirds ir pieņēmusi Patiesību, tad taču kādā dienā nesāksi domāt citādi. Nāksies vien atgriezties uz tā paša ceļa.
“Un nu jau ir arī laiks domāt par citām lietām! Man vairs nav 18 gadu, bet 42. Brieduma vecums,” viņa piemetina, paskaidrojot, ka jāsāk domāt par aiziešanu.
Kad saku, ka ir tāds kontrasts starp viņas dzīvesprieku un šo atziņu, Ji Fo paskaidro – aiziešana ir svarīga dzīves sastāvdaļa, kam nopietni jāsagatavojas.
Talāra vietā somā dators
Ji Fo labprāt paver skatu uz dzīvi klosterī – rituāliem, ēšanas paradumiem, apģērbu, stāstījumu papildinot ar savām plašajām zināšanām. Piemēram, atklāj, ka Ķīnā tagad mūku drēbes vairāk ir vai nu brūnas, vai rūsganas, vai pelēkas, melnas. Kādreiz Minu dinastijas laikā (14.–17.gs.) pēc imperatora pavēles bija pieņemts, lai čaņbudismu praktizējoši mūki valkātu tumši brūnas (tējas) krāsas drēbes, sūtru skaidrojoši mūki – zilas, Vinājas (disciplīnas) skolas mūki – melnas.
Budismā attiecībā uz krāsām ir galvenie divi noteikumi. Pirmais: nedrīkst lietot labas kvalitātes krāsas vai tīras krāsas, otrais – visām jaunām drēbēm jāuzklāj otra krāsa, lai drēbi padarītu “netīru”. Arī krāsu izvēle dažādos budisma reģionos bija atkarīga no pieejamām dažādām krāsām dabā.
Ķīnā budistu mūki paši apģērbus vairs nešuj, kā to joprojām dara Japānā – tur “iekonservēta” šī tradīcija, kas Ķīnā pastāvēja 10. gadsimtā.
“Es savas drēbes pērku internetveikalā,” neslēpj mūķene un uz manu izbrīnu reaģē smaidot. “Jā, mūki arī ir no šīs pašas pasaules!
Lieto mobilos telefonus, internetu, jo ir uzskats, ka arī reliģijai jāiet līdzi laikam: ja ticīgie nevarēs atrast atbildes uz saviem jautājumiem telefonā vai internetā, arī reliģija izzudīs.”
Ejot līdzi laikam, pamazām izzūd arī vairāku senu budistu atribūtu reāla lietošana. Tā savulaik Šakjamuni Budas laikā mūki praktiski lietoja kā apģērbu visus trīs talārus: vienu, kas sašūts no deviņiem gabaliem un paredzēts Dharmas [Mācības] lasīšanai, otru – no septiņiem, kas domāts ceremonijām, no pieciem – kad strādā. Taču tagad, piemēram, Ķīnā tempļos izmanto tikai vienu vai divus.
“Agrāk mūkam neko daudz nevajadzēja nēsāt līdzi, somā bija vieta trīs talāriem, bet tagad jāņem līdzi, piemēram, dators. Mūkam taču arī jāgatavo kādi teksti vai tamlīdzīgi,” paskaidro Ji Fo.
Tas gan esot arī atkarīgs no tā, kur mūks dzīvo. Ja pilsētā un jāstrādā kopā ar pilsētas ticīgajiem, tad arī mūkam ir pilsētnieka dzīvesveids. Ja izvēlas askētiskāku dzīvi kalnos, ir arī šāda iespēja.
“Bet vispār – jākļūst par Budu tur, kur esi!” To Ji Fo tagad īsteno, kaut gan atzīst – Ķīnas pietrūkstot, jo īpaši pašu ķīniešu.
“Pastāstīšu kādu gadījumu. Bieži laukā neeju, jo Ķengaragā grūti atrast vietu, kur mierīgi pabūt. Reizēm mēdzu pastaigāties pa Jēzusbaznīcas ielu, bet tur nejūtos droši – tur bieži vien cilvēki pie baznīcas sēž un dzer. Todien nezin kāpēc nevarēju nosēdēt mājās. Aizgāju uz turieni un par spīti karstumam nostaigāju vienu pusstundiņu, tad – otru. Un te pēkšņi manā priekšā – hops! – ķīnieši ar čemodāniem.
Eju savā arhata halātiņā un dzirdu, kā viņi savā starpā sarunājas – klausies, man laikam rēgojas mūsu mūki!
Es atbildu ķīniski – jā, tieši tā! Un viņi – o, tu runā ķīniski! Uzreiz bija tāda sajūta, ka savējie. Apmainījāmies ar telefona numuriem, nākamajā dienā viņi mani uzaicināja ciemos, uztaisīja man pelmeņus. Pēc tam viņi atnāca pie manis – es viņus sagaidīju ar tējas ceremoniju. Viņi bija tik laimīgi! Un teica – no visa brauciena tu esi visbrīnišķīgākais notikums.”
Šāda nepiespiesta saruna, mirklīgs prieks un vienkāršība attiecībās ir tas, kā pietrūkstot. Ķīnā tas esot vienkārši – ja esi bijis trīs dienas mājās viens pats un sagribas komunicēt, var iziet uz ielas un ar jebkuru cilvēku aprunāties. No otras puses, tas ir gaistošs mirklis. Vienā sekundē ķīnietis visu par tevi uzzina – kā tevi sauc, kur tu strādā, cik pelni – un tad izgaisīs. “Ļoti silts, uz īsu brīdi pat karsts un tad uzreiz – čiks, vairāk nekā nav.”
Dzīve bez gaļas un cigaretēm
Jau kopš senseniem laikiem ķīniešu budismā uzturs ir simtprocentīgi veģetārs. Šī tradīcija radusies, jo imperators Lian Vudi (5.–6. gs.), kuram ļoti patikuši žēlsirdīgie bodhisatvas – budistu svētie –, visiem mūkiem licis pieņemt bodhisatvu baušļus un neēst gaļu.
“Varbūt kāds mūks ēd olas, ja tas nepieciešams veselībai, bet virtuvē gaļu neatradīsiet,” stāsta Ji Fo. Arī sīpolus un ķiplokus ne, jo tie spēcīgi smaržo, bet viss, kas izraisa spēcīgu kairinājumu, nav vēlams – iekāre rada pieķeršanos, kas savukārt ir ciešanu cēlonis.
Uztura tradīcija dažādos budisma novirzienos atšķiras, piemēram, Theravādas budismā (piem., Taizemē, Šrilankā) jāēd tas, kas bļodiņā ielikts, – tas, ko iedzīvotāji saziedojuši. Lielā mērā tas atkarīgs arī no dabas apstākļiem tur, kur budists dzīvo, piemēram, Tibetas budismā ir grūti būt veģetāriešiem, jo kalnos neko īsti izaudzēt nevar, galvenais uztura avots ir mājlopi. Tiesa, tagad arī tas ir mainījies, ar moderno transportu nogādāt kalnos var visādus produktus.
Ji Fo pašai kļūšana par veģetārieti nākusi ļoti viegli un dabiski. Viņa saslimusi, sākušās problēmas ar vēderu. Ķīnā kādā aptiekā farmaceite paskatījusies viņas plaukstas līnijās – Ķīnas medicīnā ir sastopama arī šāda slimību diagnostika – un teikusi: tev ir slims kuņģis, pamēģini kādu laiku neēst jūras veltes, gaļu! “Ap to laiku kāda skolotāja atnesa pacienāšanai krevetes. Tās ir maziņas, maziņas ar lielām, lielām acīm. Kā paskatījos, tā nolēmu – nē, viss, kaut ko tādu es neēdīšu. Un tā pamazām iegājās, ka gaļas manā ēdienkartē vairs nebija. Arī klosterī man teica – iesim uz tirgu, bet rēķinies, ka gaļu mēs tev nepirksim! Biju ar mieru. Pieņēmu to, un arī vairs negribējās.”
Varot teikt, ka no visiem sevis spīdzināšanas un iekšējas pārvarēšanas veidiem šis bijis visvieglākais. Kad jautāju, kas bija visgrūtākais, Ji Fo brīdi padomā un saka – laikam arī citi neesot bijuši nemaz tik traki.
“Jā, kādreiz taču arī smēķēju. Budisms man palīdzēja atmest. Tas bija grūtāk nekā ar veģetārismu, bet sapratu – kas tad tas par ticīgo, kas tas par Budu, kas smēķē!
Izjutu to kā kaut ko netīru, un ar laiku izdevās no šī paraduma tikt vaļā.”
Ar feminisma devu
Kad vaicāju, vai ir daudz mūķeņu sieviešu, Ji Fo dzīvīgi attrauc: “Pietiekami!” Izrādās, Ķīnas budisms ne tikai neliek šķēršļus sieviešu ordinācijai, bet arī visādi veicina to. “Daudzi brīnās, ka, piemēram, Ķīnas dienvidos klosteros ir sievietes un vīrieši kopā. Protams, ir tīrības līnija – klosteris ir sadalīts divās daļās, abas puses kopā sanāk lūgšanu vai darba teritorijā. Pēc manas pieredzes, Taivānā, sevišķi tālāk no pilsētas, kalnos, klosteri ir jaukti, lai tie varētu pilnvērtīgi funkcionēt. Lielāko daļu visu administratīvo darbu padara sievietes. Bieži sievietes ir lielākais spēks, kas visu organizē, rīko tikšanās ar ticīgajiem.”
Viens no piemēriem esot arī Ji Fo Skolotāja, kurai esot tādi apgriezieni, ka to darbu, ko viņa padara, droši vien nespētu veikt pat vairāki vīrieši: fonds, divi klosteri un vēl, un vēl, ko pat uzskaitīt neesot iespējams. Ķīnā reliģiju pārstāvji ir arī valdībā – viņa pagūst arī to. “Ko tādu ne visi gribētu, pat ja būtu šāda iespēja. Nu jau pat ir viedoklis, ka sievietes ir tās, kas glābj ticību,” saka mūķene.
Kad vārdi iegūst jēgu
Kā vienkāršā interese par budismu pārvērtās ticībā? Ji Fo atceras, ka savulaik par to daudz lasījusi, klausījusies arī lekcijas, bet neko daudz neesot sapratusi – visi jēdzieni šķituši kā svešvārdi bez dziļāka satura vai jēgas. Piemēram, kāds no pasniedzējiem lietojis vārdu privjazannostj (krieviski – piesaiste, pieķeršanās). Bijis skaidrs, ka budismā tas ir svarīgs jēdziens, bet kāds un kāpēc, izpratnes trūcis.
“Ķīnā man vispirms iedeva izlasīt Lotosa sūtru ķīniešu valodā. Tad man sāka atvērties izpratne – tieši caur ķīniešu hieroglifiem. Tie man likās brīnišķīgi! Katrs hieroglifs ir kā piktogramma, kā bildīte, kas sniedz izpratni par jēgu,” viņa apraksta. “Tie teksti, kas ir latviešu valodā, lielākoties ir tulkojumi – vai nu no angļu, vai krievu, vai kādas citas starpniekvalodas. Liela daļa būtības pazūd tulkojumā.”
Atbalsojoties dvēselē, jēdzieni ieguvuši pavisam citādu piepildījumu. Viss bijis skaidrs!
Piemēram, jau pieminētā pieķeršanās. Tas var likties kaut kas labs un jauks, bet budismā tiekam aicināti nekam nepieķerties, jo pieķeršanās izraisa ciešanas.
Ji Fo sākusi lasīt arī citus svētos tekstus ķīniešu valodā, kā arī mācījusies tos no galvas, jo Ķīnas budismā tā pieņemts. “Tas ir pirmais līmenis – iekalt, bet tas palīdz nomierināt prātu. Ir sens uzskats, ka pat tad, ja vairākas reizes atkārtosi tekstu, kurā dažus vārdus nesaproti, tā saturs tev atklāsies.”
Kad jautāju, vai Ji Fo kā mūķenes uzdevums ir izplatīt Mācību un zināšanas tālāk, viņa atbild budisma filozofijas garā. “No vienas puses – ir, no otras – nav. It kā ir un it kā nav vienlaikus. Arī tas ir Tukšums. Pamatā tomēr ir mana pašpilnveide, mans klusums, mana nepieķeršanās. Es nedrīkstētu šai domai pieķerties. Ideja laba, jo, no vienas puses, esmu devusi solījumu palīdzēt glābt dzīvās būtnes. No otras puses, šo būtņu īstenībā nav, tā ir ilūzija.
Jāatrod vidusceļš.”
Ne tikai budismā, bet arī citās reliģijās netrūkst pretrunu, taču to, ka “jā” vienlaikus ir arī “nē” un melns ir balts, esot iespējams izjust, izprast. To varot panākt vienīgi ar meditācijām un praksi, ar garīgu piepūli – bet ne ārprātīgām pašmocībām, jo nekādas pārmērības nav vēlamas.
“Taivānā piedalījos vairākos meditāciju retrītos pa trim, pa četrām nedēļām. Tieši tad, šajā ilgajā klusumā, prāts attīrījās, apziņa kļuva tāda kā noapaļota – sapratu, ka pretrunu nav. Tad sāc redzēt, kas ir Patiesība un ka tā pastāv neatkarīgi no tā, ko pats esi vai neesi izdarījis. Tajā brīdī bija lieliska sajūta!”
