1950. gada 20. jūlijā. Rīgai savs Ļeņins 0
Pirms 70 gadiem Ļeņina (Brīvības) un Kirova (Elizabetes) ielu krustojumā Rīgā, pašā pilsētas centrā atklāja 12,5 metrus augsto pieminekli Vladimiram Iļjičam Ļeņinam – “lielajam cilvēces ģēnijam”, kā tolaik bija pieņemts rakstīt.
1950. gada jūlija žurnālā “Zvaigzne” literāts Laimonis Purs par šo notikumu vēstīja: “Un tur, kur krustojas Brīvības un Kirova iela – pretī raugās Ļeņina tēls.
Viņa paceltā roka aicina padomju ļaudis nemitīgi traukties uz priekšu.” Apdziedāt un apjūsmot to bija katra literāta pienākums. “Viņš, pacēlis roku, te neraugās/ Pār Rīgu, kas atelpo brīvi./ Vienalga – rīts, vakars zeltugunīs lās –/ Viņš gudri un mierīgi noraugās/ Pār jauno un plaukstošo dzīvi,” dzejoja Alfrēds Krūklis.
PSRS bija pieņemts, ka Ļeņina piemineklim jāatrodas katrā pilsētā, jo tas kalpoja par režīma kulta vietu ziedu nolikšanai un citām ceremonijām.
Rīgas variantā Ļeņins bija izgatavots no bronzas un uzstādīts uz granīta plāksnēm apšūta postamenta. Proletariāta vadoņa paceltā roka nozīmēja sveicienu demonstrantiem, kam pēc ieceres pienācās defilēt garām.
Pieminekļa autori bija tēlnieki no Ļeņingradas (Sanktpēterburgas), Staļina prēmijas laureāti Vladimirs Ingals un Venjamins Bogoļubovs – “labākie padomju tēlnieki, kas savu talantu un radošās spējas veltījuši tam, lai iemūžinātu mākslas darbos revolūcijas vadoņa tēlu”, komentēja Latvijas PSR prese.
Arī pati figūra bronzā tika izlieta Ļeņingradā. Par tās izvietošanu pilsētvidē parūpējās arhitekts Ernests Štālbergs, tas pats, kas bija veidojis arī Brīvības pieminekļa arhitektonisko risinājumu.
Kā zināms, Ļeņina tēls Rīgas sirdī nostāvēja līdz 1991. gada 24. augustam. Kur palikusi demontētā bronzas figūra, precīzi nav zināms. Visdrīzāk tā pārkausēta.
