– Pie mums tādu likumu uzskatītu par pārāk liberālu, jo kāds taču var izmantot dokumentos rodamu personiska rakstura informāciju netīros nolūkos. 0
– Ir dažas lietas, ko vajadzētu uzsvērt. Pirmkārt, likumā teikts, ka informācija par jūtīgām lietām – veselības stāvoklis, reliģiskā piederība, seksuālās lietas – paliks slēgtas. Tas ir, arhīvā jums izsniegs dokumenta kopiju, kur šie dati būs anonimizēti. Otrkārt, tie, kas minēti šajos dokumentos, arī viņu bērni, var gada laikā uzrakstīt iesniegumu, ka nevēlas attiecīgās informācijas izpaušanu. Bet to var darīt tikai tad, ja ir runa par komunistiskā režīma upuri. Un slēgt informāciju viņi var uz laiku ne ilgāku par 25 gadiem. Tiem, kas piedalījās represijās, tās īstenoja, tādas privilēģijas nav. Kas attiecas uz “kaitēs” vai “nekaitēs”, mums par to bija gara diskusija. Nolēmām, ka tieši dokumentu slepenība rada augsni manipulācijām. Tas ir kā skelets skapī – nekad nevar zināt, kurš un kāpēc to izvilks. Ja atvērs visus skapjus, protams, kādam tas var kaitēt, taču mums nav izvēles. Bieži gadās, ka atrodi kādu dokumentu un tur teikts: tāds un tāds bijis VDK aģents; pēc viņa ziņojumiem arestēts tik un tik cilvēku. Bet paiet laiks, atrodas jau citi dokumenti, no kuriem izriet, ka tā bijusi speciāla apmelošanas akcija, lai šo cilvēku diskreditētu. Parādās pat personas, kas par “veiksmīgo operāciju” saņēmušas apbalvojumus. Jāsaprot, ka čekas arhīvos ir patiesība, puspatiesība un meli. Tikai visu arhīvu atvēršana palīdzēs izšķirt, kas ir kas. Jo vairāk sapratīsim, kas un kāpēc notika, jo vairāk tas mums palīdzēs novērst tāda režīma atkārtošanos nākotnē.
– Taču VDK dokumenti droši vien attiecas ne tikai uz brīvības cīnītāju un citādi domājošo vajāšanām.
– Ukrainas likumā par valsts noslēpumu ir ļoti precīzi minēts, kādi dokumenti uzskatāmi par slepeniem. Protams, akti, kas attiecas uz atomelektrostaciju apsardzi, paliks slēgti. Tur jautājumu nav. Kad 1991. gadā VDK likvidēja, tās dokumentus pārņēma Drošības dienesta, Iekšlietu ministrijas un Ārējās izlūkošanas dienesta arhīvi. Tie dokumenti, kas atrodas Drošības dienestā un saglabās aktualitāti, paliks pilnībā vai daļēji slēgti. Taču tas jāizlemj īpašai komisijai, kura noteiks, vai tur ir vai nav valsts noslēpums. Bet paliks bāzes princips – visiem VDK dokumentiem jābūt atklātiem. Sākotnēji bija variants, ka komisija ķersies pie sistemātiskas visa pārņemamā materiāla caurskatīšanas ar domu noteikt, kas tur atklājams, kas paturams slepenībā. Taču Drošības dienesta arhīvā vien glabājas 800 tūkstoši līdz miljons šādu lietu – pie tāda apjoma es nezinu, kad šāds darbs beigtos. Tāpēc izvēlējāmies loģiskāku ceļu: kad cilvēks pieprasīs lietu, arhīvists izvērtēs, vai tur ir noslēpums vai nav. Ja pastāv šaubas, viņš to nodos komisijai. Bet vēl būs jāpieņem atsevišķi regulējoši akti par šī likuma darbošanos praksē.
