– Cik lielu daļu skolotāju slodzē tagad aizņem kontaktstundas, un cik laika atvēlēts pārējiem pienākumiem? 13
– Piemēram, sākumskolas skolotājam ir 16 kontaktstundas, bet citu pienākumu veikšanai atvēlētas 6,6 stundas nedēļā. Sanāk nepilna slodze, jo sākumskolas pedagogiem, ja viņi nestrādā pagarinātās dienas grupā, pilnu slodzi nav iespējams nodrošināt. Cik laika atvēlam citu pienākumu veikšanai, atkarīgs gan no mācību priekšmeta, ko skolotājs pasniedz, gan skolēnu skaita klasēs. Piemēram, matemātikas skolotājai ir 22 kontaktstundas, 5 stundas nāk klāt par darbu labošanu, 5 par gatavošanos un vēl 3,5 par individuālo darbu ar skolēniem. Tad gan sanāk vairāk par vienu slodzi. Savukārt vizuālās mākslas skolotājai pie 22 kontaktstundām tarificē trīs gatavošanās stundas, arī labošanai mazāk kā matemātikas skolotājam, bet individuālajam darbam tarificējam visiem skolotājiem līdzīgu stundu skaitu. Par klases audzināšanu tarificējam 2 līdz 3 stundas nedēļā atkarībā no bērnu skaita klasē.
– Ko, ieviešot skolotāju algošanas reformu, vajadzēja darīt citādi?
– Ļoti daudz ko. Diemžēl ir tā, ka pat idejas, kas it kā bija labas, ir sagandētas. Piemēram, motivācijas fonds, ko direktors varētu tērēt labāko skolotāju prēmēšanai. It kā laba doma, taču neīstenojama. Man motivēšanas fonds aiziet, lai skolotājiem samaksātu par darbu pagarinātajā grupā.
– IZM teiktu, ka pagarinātā grupa ir sociālā funkcija un nav jāapmaksā no valsts piešķirtās mērķdotācijas skolotāja algām!
– Superīgi! Taču, lai IZM paskaidro, kāpēc tā vienmēr uzsver, ka šī sociālā funkcija ir nepieciešama. Daļu motivācijas fonda izmantoju arī, lai samaksātu atbalsta personālam – logopēdam, psihologam, speciālajam un sociālajam pedagogam. Jo ar to naudu, kas paredzēta tieši šim mērķim, nepietiek.
Saskaņā ar jauno modeli administrācijai varam tērēt 12 procentus no skolai pienākošās mērķdotācijas. Taču arī no šīs naudas daļu novirzām atbalsta komandai.
– Vai varam secināt, ka ar to naudu, kas izglītībai pieejama, nevarēja īstenot tādu reformu, kas apmierinātu skolotājus?
– Ekonomiskie aprēķini nav saprotami. Ja tagad palikuši 1,7 miljoni pāri, nav skaidrs, kāpēc arī šo naudu nenovirza to skolotāju atalgojumam, kas visvairāk cietuši.
Lielāka problēma varbūt pat ir tā, ka sistēma ir pārāk sarežģīta. Ko dod tik daudzi teritoriālie koeficienti, ja tik un tā nevienlīdzība nav novērsta? Kā var rēķināt pēc viena un tā paša koeficienta atalgojumu visā novadā, ja novada pilsētā skolā ir ap 500 skolēnu, bet ārpus tās ir ļoti mazas skolas?
Joprojām uzskatu, ka skolotājiem par katru novadīto stundu jāmaksā pilnīgi vienādi, lai kur arī skola atrastos un cik bērnu būtu klasē. Par pārējo – piemēram, burtnīcu labošanu, gan var maksāt atkarībā no bērnu skaita.
Mans alternatīvais modelis gan paredzēja vienlīdzību. Tagad, klausoties ministru sakām, ka jaunais modelis mazina nevienlīdzību, liekas, ka Šadurska kungs šo domu ir aizņēmies no manis. Taču viņš tikai runā par taisnīgumu, bet īstenojis to nav. Uzskatu, ka mans modelis bija vienkāršāks un arī finansiāli nepaceļams tas nebija.
