Sliktās sirdis 17
Armands Kalniņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Mihaila Bulgakova garstāsta “Suņa sirds” iestudējums Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, ko paveicis režisors Dmitrijs Petrenko, ir zīmīgs un pārdomu vērts notikums, bet, citējot, “briesmīgs stāsts”.
Bulgakova darbus nav viegli pārradīt teātra izrādēs un kino, varbūt izņēmums – reālisma žanram atbilstošākie darbi – romāni “Turbinu dienas” (Rīgas Krievu teātrī iestudēta 1977. gadā) vai “Baltā gvarde” – tam zināmā mērā ļaujas vieglāk (pastāv gan risks veidot ilustratīvus inscenējumus). Savukārt “biogrāfiskās” lugas “Moljērs” jeb “Svētuļu jūgs” iestudējumi Latvijas teātros pārsvarā ir raksturojami vai nu kā izcils veikums – Ādolfa Šapiro iestudētā izrāde Drāmas/Nacionālajā teātrī (1978), kurā bija lieliskas lomas – Alfreds Jaunušans kā Moljērs un Jānis Kubilis kā Karalis Luijs XIV (strikti iezīmējot patvaldnieka un mākslinieka attiecības), vai gluži pretēji – ne visai veiksmīgi, kā, piemēram, Rolanda Atkočūna izrāde “Versaļas kods” Dailes teātrī (2010) vai “Kunga komediants” Rīgas Krievu teātrī (2013).
Vai Bulgakova darbi ir pārāk ciets rieksts, lai vienmēr izdotos tos “atkost”? Varbūt. Tomēr jāmin ļoti sekmīgi, saistoši un kopumā atzinīgi vērtēti iestudējumi: Indras Rogas darbi Valmieras teātrī “Zojas dzīvoklis “/”Zojkina kvartira” (2012) un “Meistars un Margarita” (2015). Jāpiemin arī skarbās “Jaunā ārsta piezīmes” Nacionālajā teātrī (2014), ko iestudēja Jānis Vimba. Interesanti, ka “Suņa sirds” bija režisores Lauras Grozas diplomdarbs režijā (2008), kurā baisi neaizmirstams bija Lauris Subatnieks Šarikova lomā. Žēl, ka vairāki nozīmīgi Bulgakova darbi Latvijas teātros vēl nav iestudēti (“Teātra romāns”, “Sārtā sala”, “Liktenīgās olas”, “Ivans Vasiļjevičs” u. c.), cerams, ka tie pārtaps izrādēs, jo tos inscenēt ir sarežģīts, bet godpilns un pārsvarā auglīgs process.
Kā daudzi Bulgakova darbi, arī “Suņa sirds” ir politiska satīra, iekļaujot groteskus, absurda, fantastikas un citus “atsvaidzinošus” elementus. Stāsts publicēts 1925. gadā, aizliegts jau 1926. gadā, konfiscējot tā tekstu, bet PSRS atkal atļauta tā publicēšana ir tikai 1987. gadā. Minēts, ka lielā eksperimentētāja un pārveidotāja profesora Preobraženska pirmtēls ir Ļeņins (itāļu un vācu kopražojuma filmā šajā lomā ir bijis Ingmara Bergmana filmu aktieris Maksis fon Sīdovs), suņa un cilvēka hibrīda Šarikova, kā arī dzērāja un huligāna Čugunkina tēla pamats – Staļins (čuguns – tērauds), Preobraženska asistents Bormentāls – Trockis (Bronšteins) utt.
Ņemot vērā to, ka Bulgakovs daudzos darbos asi, kaut netieši, bet nepārprotami izsmej “padomju varu”, “proletariāta diktatūru”, “komunisma celtniecību” u. c. sovjetisko, šķiet dīvaini, ka daudzi rakstnieka darbi gan tika aizliegti, bet smagākas represijas pret viņu netika vērstas, ja neskaita darba liegumu uz kādu laiku. Protams, arī cita veida vajāšanas un izolācija ietekmē smagi. Tomēr Bulgakovam vismaz bija iespēja strādāt un radīt tādus darbus, kuri ir būtiski un aktuāli joprojām, kaut gan tie ilgstoši netika publicēti.
Izsmieklu un ironiju padomju vadoņi ir uztvēruši ļoti asi, pat tad, ja kritika ir bijusi maiga vai apzināti vērsties pret totalitāro varu nav bijis paredzēts. Kāpēc ir bijusi šāda “saudzība”? Staļina simpātijas pret talantīgu cilvēku, kurš uzdrošinās? “Lielā diktatora” kaprīze? Nojauta, ka rakstnieka darbos var parādīties kas tāds, kas var kļūt bīstams, tāpēc “lai raksta”, gan problēmas atrisināsim?
Sižetiski luga ir stāsts par to, kā Preobraženskis un Bormentāls sunim Šarikam pārstāda cilvēka orgānus un tā rezultātā viņš kļūst par cilvēku – biedru pilsoni Šarikovu, bet, padomju funkcionāra atbalstīts, kļūst arvien ļaunāks, uzurpējošāks un veido strauju karjeru, kurā viņu nav iespējams apstādināt. Turklāt viņš ir gatavs iznīcināt bijušos biedrus – citus klaiņojošus suņus.
Ja izrāde būtu veidota kā “veco padomju laiku” izsmiešana vai ārēji precīzāk būtu veidoti komunistu vadoņu tēli, būtu pliekani. Režisora Petrenko darbiem raksturīgi psiholoģiski rūpīgi izstrādāti raksturi un tēlu rīcību pamatojumi, arī šoreiz. Jāuzteic visa ansambļa saskanīgā aktierspēle. To šajā izrādē intriģējoši atbalsta Kristas un Reiņa Dzudzilo “vizuālā dramaturģija” (tā rakstīts iestudējuma programmiņā): telpas iekārtojums un tērpi.
Nevaru apgalvot, ka visas zīmes, kuras nolasāmas šajā dramaturģijā, ir viegli saprotamas un adekvāti interpretējamas, bet iespaidīgas gan, piemēram, sarkanā uzvalciņā tērptā padomju funkcionāra rokās gandrīz vienmēr esošie dzeltenīga metāla sirpis un āmurs, PSRS karogs starp Baltijas valstu karogiem, kāpnes, kuras ved strupceļā, klaiņojošais suns apakšveļā u. c. Savādi, ka vislabākā sirds ir šim klaidonīgajam sunim Šarikam, kurš izrādes sākumā izstāsta savu bēdu stāstu.
Viņš grib tikai nedaudz paēst, bet cilvēki pret viņu izturas ļauni, turklāt atšķirībā no dzīvniekiem ne tāpēc, ka rūpējas par savu izdzīvošanu, bet tāpat vien – lai pazemotu/sāpinātu citus. Ne Šarikā/Šarikovā ir pirmšķietamā smagākā vaina, bet vadoņos, tajos, kuri rada šīs situācijas, sekmējot aktīvu ļaundaru šarikovu rašanos, kurus apstādināt vairs nav viegli. Tad, kad galvenais varonis atkal kļūst par suni, viņš tiek iespiests stūrī: vai kodīs, varbūt padosies, iespējams, sagaidīs kādu, kurš viņam palīdzēs kļūt labākam?
Izrādei ir labu mākslas darbu īpašība: par to daudz jādomā pēc noskatīšanās. Secinājumi nav priecīgi, bet vērtīgi gan.
