Bet ģenerālprokurors, atbildot uz manu jautājumu, vai viņš piekrīt Juraša sacītajam, pieprasa konkrētus faktus: “Ja Juraša rīcībā ir kāda pārbaudāma informācija, fakti, pierādījumi par kādām manām prettiesiskām darbībām, tas nekavējoties ir jādara zināms Satversmes aizsardzības birojam pārbaudes veikšanai un jautājuma izlemšanai par anulēšanu pielaidei valsts noslēpumam. (Gadījumā ja šāds iesniegums ir iesniegts – vēl neesmu aicināts uz interviju SABā.) Atkarībā no pārbaudes rezultāta būs izdarāmi secinājumi par Juraša apgalvojumu patiesīgumu.” 12
No Satversmes aizsardzības biroja iegūt plašāku atbildi ir vēl neiespējamāk. SAB amatpersona Iveta Maura informēja, ka “Jānis Maizītis ir iekļauts KNAB priekšnieka amata konkursa komisijas sastāvā, tāpēc Maizīša kungs neuzskata par iespējamu šobrīd sniegt jebkādus publiskus komentārus”.
Par Ērika Kalnmeiera atbildi ir pārsteigta ilggadējā un nu jau arī bijusī izmeklēšanas nodaļas vadītāja Lienīte Šikore. “Tas ir jautājums nevis par faktiem, bet vēlmi, izpratni un vēlēšanos iedziļināties problēmās. Manā izpratnē, ģenerālprokurora reakcijai vajadzēja būt pavisam citādai. Tas nav konkrēts nodarījums, tā ir vēlēšanās, iniciatīva, tā ir pašatdeve kādas konkrētas problēmas risināšanai. Tas ir nedaudz vairāk.”
Kalnmeiers sita dūri uz galda
Kā spilgtu piemēru biroja un prokuratūras sadarbības strupceļā viņa nosauc procesu, kas vijās ap Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājas Sandras Strences apstiprināšanu amatā. Ne tikai Šikore, bet arī nu jau bijušais viņas kolēģis Mārtiņš Lode uzskata, ka tas bijis lūzuma punkts KNAB un ģenerālprokurora sadarbībā. “Tas bija pavērsiens, kad no ģenerālprokurora puses mainījās attieksme un retorika,” secina Lode, kurš birojā nostrādājis 13 gadus.
Toreizējais tieslietu ministrs Jānis Bordāns nepiekrita, ka Strence atkārtoti ieņem šo amatu, jo viņam bija nodota operatīvās darbības procesā iegūta informācija no KNAB par iespējamām noziedzīgām darbībām Rīgas apgabaltiesā, bet viņš publiski neatklāja iemeslus, tāpēc parādījās vairākas žurnālistu versijas. Kaut gan Bordāna izveidotā ierēdņu komisija Strenci bija atzinusi par labāko, tomēr Tieslietu padome aizklātā balsojumā nobalsoja par Daigu Vilsoni.
“Varēja redzēt, ka ģenerālprokurors Tieslietu padomes sēdē ļoti nervozē, pat zaudē savaldību. Kad uz sēdi atnāca Juta Strīķe, viņš sita dūri uz galda un vaicāja, kas šeit notiek? Viņš sacīja, ka nepiedalīsies balsojumā, ka jāvirza kāds cits kandidāts un ka šis apgabaltiesas priekšsēdētāja izraudzīšanas process esot tieslietu sistēmu degradējošs, tāpēc nav pieņemams. Man šķita dīvaini, ka Kalnmeiers tik histēriski uzstājas, jo viņš bija iepazinies ar operatīvo informāciju, ko viņam piegādāja KNAB vēl lielākā apjomā nekā es. Visi signāli liecināja, ka lieta ir nopietna,” atceras Bordāns. Eksministrs joprojām uzskata, ka viņam bijusi taisnība, jo tomēr ir apstiprinājusies daļa no operatīvās informācijas – Rīgas apgabaltiesas bijusī tiesnese Iveta Bērziņa ir apsūdzēta par kukuļņemšanu.
Informācija, kuru nedrīkst ignorēt
Bet Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas virsprokuroram Modrim Adleram, kurš uzrauga izmeklēšanu KNAB, ir savi pretargumenti. “Cik likumīgi ir izmantot operatīvos materiālus, kuri procesuāli nav pārbaudīti, lai lemtu kāda likteni? Tad kāpēc līdz šai dienai par Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas priekšsēdētāja pienākumu izpildītāju Strenci nav neviena kriminālprocesa? Par Bērziņu ir, bet par Strenci nav. Apgabaltiesas priekšsēdētājam ir jāatbild par tiesas darba organizāciju, nevis tiesnešu noziedzīgo darbību. Priekšsēdētājs nevar atbildēt par tiesas spriedumiem,” skaidro Adlers.
Bet Šikore, pieredzējusi izmeklētāja un korupcijas apkarošanas bloka vadoša amatpersona, pauž pilnīgi pretēju viedokli: “Daudziem šķiet, ka korupcija ir tikai tad, kad ierosināta krimināllieta, vēl labāk, ja persona notiesāta. Pēc būtības tas tā nav. Nereti ir iegūts daudz informācijas par kādu personu, kas rīkojusies ne visai tiesiski, bet nav iespējams vai arī ir apgrūtinoši iegūt nepieciešamos pierādījumus, ka persona ir veikusi noziegumu. Šādās situācijās nevar runāt par baumām vai kaut ko tamlīdzīgu, bet par informāciju, kas pārbaudot apstiprinās. Tā norāda uz to, ka persona varētu būt saistīta ar koruptīvām darbībām. Tas, kā ģenerālprokurors reaģēja, kad tika lemts jautājums par Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāju, solīja pat Bordānu saukt pie atbildības par valsts noslēpuma izpaušanu, liek domāt, vai ģenerālprokuroram vispār ir izpratne par to, kas ir korupcija, kas ir cilvēka reputācija šī vārda plašākā nozīmē.”
