Anda Līce: Solidaritātes eksāmens – kauns par gļēvajiem politiķiem, kuriem acis skraida kā peles 0
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pavasaris ir eksāmenu laiks skolās, bet šogad arī politikā, un to nākas kārtot gan visu vecumu politiķiem, gan ierindas pilsoņiem. Nesekmīgajiem eksāmeni pārceļas uz vasaru. Man kā sievietei ir kauns par tiem Eiropas gļēvajiem politiķiem vīriešiem, kuriem acis skraida kā peles, kad viņiem jautā par Krievijas iebrukumu Ukrainā. Ko izjūt viņu sievas un sievietes, skatoties uz saviem caurkritušajiem vīriešiem, kuriem solidaritātes eksāmens jākārto atkārtoti?
Man ļoti labi pazīstams cilvēks, deviņdesmit vienu gadu sasniegusī Latvijas armijas virsnieka, Lāčplēša ordeņa kavaliera un leģionāra, kas krita kaujās pie Volhovas, meita, kura visu mūžu ir lepojusies ar savu tēvu un zina, ko nozīmē karš, teica, ka vēlas ziedot naudiņu Ukrainas bēgļiem, bet nezina, kā savos gados to izdarīt.
Es piedāvājos ziedojumu nodot Cesvainē izmitinātajiem. Kad šiem, ar lielām grūtībām Latvijā nokļuvušajiem cilvēkiem pastāstīju par ziedotāju, viņi naudiņu pārskaitīja Ukrainas karavīru fondā “Atgriezies dzīvs”. Todien es izjutu lepnumu par abām tautām.
Latvijā dzīvo ne mazums krievu – pārliecinātu putinistu, kuri atklāti naidīgi izturas gan pret bēgļiem un Ukrainu, gan arī Latviju, no kuras viņi nezin kāpēc doties prom tomēr netaisās. Diemžēl ar Kremļa viltīgo propagandu apdauzīto netrūkst arī latviešu vidū.
Var tikai pabrīnīties par daža laba it kā izglītota latvieša īso vēsturisko atmiņu un politisko analfabētismu. Ja vēl šodien kādu nespēj pārliecināt Ukrainā notiekošās zvērības un pat viņa ģimenes padomju okupācijā pārciestais, tad tas nozīmē neatgriezeniskas izmaiņas smadzenēs.
Mūsu politiskajā vidē jau gadiem ilgi rosās gan indivīdi ar acīmredzamām psihiskām problēmām, gan arī caur biznesu vai kā citādi ar Kremli saistījušies. Šī trūdēšana no iekšpuses raisa lielas bažas par valsts nākotni un vēlmi uz politiskās skatuves ieraudzīt cilvēkus, kurus iet politikā mudina princips – ko es varu savai valstij dot, nevis no tās saņemt. Nākamajās Saeimas vēlēšanās šim ir jākļūst par eksāmena galveno jautājumu.
Daudzi vecie politiķi ir acīmredzami noguruši un sevi izsmēluši, tāpēc tik bieži par viņiem nav lepnuma, bet ir vienīgi kauns. Tā vien gribas pieiet un, kā to dara ar pustukšiem maisiem, kārtīgi sakratīt, kaut arī zini, tas nelīdzēs. Trīsdesmit atjaunotās neatkarības gados ir izaugusi jauna, ar padomju barības šķīdumu nebarota politiķu paaudze. Bet kā ir ar tās saknēm, vai tās joprojām nemirkst vecajā šķīdumā, kuram tagad ir pievienotas brīvā tirgus un populisma piedevas, bet trūkst nacionālās pašcieņas un pašapziņas?
