“Neuzskatu, ka rakstīšana ir izklaide.” Intervija ar rakstnieci un literatūrzinātnieci Elīnu Kokareviču 4
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Elīna Kokareviča (1986) uzsākusi gaitas literatūrā, studējot literatūrzinātni Latvijas Universitātē. Nonākusi līdz doktora līmeņa studijām un apzinājusi dzejnieka Jura Kronberga daiļradi, Elīna nolēma pilnveidoties profesionāli, strādājot kā literārā redaktore, vadot kultūras un izdevniecības projektus un nu arī biedrību “Valodu muzejs”.
Strādājusi Latvijas Ornitoloģijas biedrībā, jo aizraujas ar putniem un to izpēti. Raksta dzeju un prozu. Augusta beigās gaidāms viņas debijas stāstu krājums “Rēgi”, ko izdos kultūrvieta un izdevniecība “Valodu māja”.
– Pastāsti – ko darīt ar neaizstāvēto disertāciju?
E. Kokareviča: – Prioritātes mainās, dzīve ievieš savas korekcijas. To, kur atrodos šobrīd un ko daru, nenožēloju, tā ir ļoti laba vieta profesionālā ziņā. Nav nepadarīta darba sajūtas, ir liels piepildījums. Nezinu, vai varu par šo vēl ko piebilst.
– It kā sagaidāms, ka tu, būdama viena no erudītākajām dzejnieka Jura Kronberga daiļrades pētniecēm, kādreiz uzrakstīsi kaut ko veltītu viņam…
– Monogrāfija jau ir tikai viena no izpausmēm. Ar Jura dzeju esmu joprojām saistīta: šobrīd darbojos projektā, kurā tiks sagatavota Jurim veltīta ceļojošā izstāde, esmu palīdzējusi ar dzejoļu atlasi viņa jaunākajam dzejoļu krājumam, padomā ir vēl pāris projektu, arī grāmatu formātā. Vai tiešām ar to ir par maz vienam cilvēkam?
– Vai literatūrzinātnieks, kas raksta prozu, kontrolē to, ko raksta, vai darbojas pašplūsmā?
– Gan, gan. Jāsāk ar kaut kādu pašplūsmu, kaut vai to pašu banālo iedvesmu, bez kuras noteikti nekas nebūtu tapis, bet kopumā krājums ir ļoti apzināti veidots, pieslīpējot un strādājot pie tekstiem, kuri sākotnēji radušies neapzināti, pat mazliet automātiski – vismaz sajūtu ziņā.
Bija noteikta ideja, kāpēc teksti krājumā ir tādi, kādi tie ir, un attiecīgi uz tā ir būvēta visa koncepcija. Lai gan – ko tu īsti gribēji teikt ar “kontrolē”?
– Ar “kontroli” es, piemēram, domāju, vai tu rakstot apzinies un ņem vērā literatūras vēstures un teorijas kontekstu? Ja tu zini zinātnisko pusi, tad it kā praktisko var mēģināt būvēt uz šīs bāzes. Teiksim, tu zini, kā šobrīd pietrūkst latviešu literatūrā, kā, iespējams, nekad nav bijis vai kas nav līdz galam realizēts.
– O nē, tādā ziņā gan ne. Tā būtu literatūrzinātne, nevis literatūra. Tādā ziņā teksti “nāk” no manis kā no cilvēka ar noteiktu personību, lasīšanas un dzīves pieredzi, zināšanām utt., bet nav apzināti konstruēti, lai iekļautos kādā paradigmā vai aizpildītu robus latviešu literatūras ainā.
– Bet tajā pašā laikā tu nepievērsies komercliteratūrai un neizklaidējies, rakstot, piemēram, detektīvstāstus.
– Neuzskatu, ka tas ir slikti (smejas). Stāstu krājumā ir dažādu “žanru” teksti, ja tā var teikt. Viens mazliet atgādina detektīvstāstu. Es nedaudz spēlējos arī ar klišejām un to, ko kāds uzskatītu par banālu.
– Daudzi apgalvo, ka ar detektīvstāstiem var izvēdināt galvu. Tāpēc pieņēmu, ka tie paradoksālā kārtā gan rodas, gan tiek arī lasīti tad, kad ir vēlme “pārslēgties”. Un ar klišejiskiem vai arhetipiskiem varoņiem lasītājam vieglāk identificēties.
– Tīrā veidā detektīvstāsti tādi varētu būt, jā. Mani tomēr vairāk interesē “eksistenciālais dziļums”. Bet ir interesanti ar to it kā “virspusējo” – spēlēties.
Tas, kas man patīk, ir fakts, ka dzīvē bieži ir banālas un klišejiskas situācijas, kas konkrētā brīdī tādas nešķiet, un tad attiecīgi paskatīties, kā tās izskatās tekstā, ja ievieto neierastākā kontekstā vai sižetā.
– Vai tu vari pati sev definēt, ko tu raksti?
– Konkrētas definīcijas man nešķiet labākais veids, kā pieiet tekstiem. Svarīgi, ka tie atrod savus lasītājus neatkarīgi no tā, kā tos kāds varētu definēt.
Man laikam paveicās ar to, ka sastapu savu “ideālo” lasītāju vēl pirms grāmatas iznākšanas, tā ir grāmatas ilustratore Līva Pakalne-Fanelli, kura izlasīja grāmatu un uztvēra to tieši tā, kā kaut kādos apziņas dziļumos es biju domājusi, turklāt radīja grāmatai ilustrācijas, kas manā skatījumā pilnībā atspoguļo to, ko vēsta teksti ne tikai virsslāņos, bet arī zemslāņos.
Un man ir ļoti paveicies ar otru “ideālo” lasītāju – redaktori Ingu Gaili, ar kuru man bija vērtīgas sarunas, lai no tekstiem izvilktu vairāk, nekā varbūt sākumā šķita, ka es varētu.
– Vai tu piekrīti tam, ka rakstot galvenais tomēr ir izklaidēties pašam autoram?
– Neuzskatu, ka rakstīšana ir izklaide. Tas ir darbs. Attiecīgi ir svarīgi darīt to, kas pašam patīk, protams. Rakstīt, ja pašam to nepatīk darīt, – nez vai tad sanāktu kāds prātīgs rezultāts.
– Tu sāki strādāt “Valodu mājā” tajā brīdī, kad izdevniecība nolēma izdot tavus stāstus. Pastāsti, kā tas gadījās.
– “Valodu māja” Snorres [Karkonena-Svensona] personā nolēma izdot manu grāmatu, šķiet, apmēram piecus gadus, pirms sāku tur strādāt. Es ilgi rakstīju un nejaušības dēļ nonācu darbā “Valodu mājā”, un tas sakrita ar grāmatas izdošanas brīdi.
Taču kā autoram man ļoti patīk izdevniecība, kurā iznāks mana grāmata. Kā vienai no valodmājniekiem man arī ļoti patīk, ka pie mums iznāks grāmata! (Smejas.)
Prozas ABC
JŪLIJA DIBOVSKA, literatūrkritiķe: “Negaidīti un pārsteidzoši būs stāsti krājumā, ja vien lasītājs pamanīs tos visu izdoto grāmatu lērumā. To pierāda šis fragments, kas drīzāk ir koķetērija ar fantastikas literatūru. Un to pierāda kaut vai tas, ka krājums savā būtībā būs dažāds, nepretendējot ne uz ko konkrētu.”
“Kultūrzīmju Grāmatplaukta” lasītājiem ir iespēja ieskatīties fragmentā no stāsta “IX. Miglājs II”, kas būs publicēts krājumā “Rēgi”.
Di atver acis. Apkārt ir tumšs, bet kaut kur aiz sienas skan mūzika un klusinātas sarunas skaņas, kurās viņa izšķir Eiprilas balsi. Di nav spēka, un viņa nevar piecelties, pat ne pieslieties gultā sēdus. Tā nu viņa vienkārši guļ tumsā un klausās mūzikas un balsu skaņās. Kad jau liekas, ka Di tā ir nogulējusi mūžību, istabas durvis atveras un istabā ieplūst vāra, raustīga gaisma. Gaismā stāv Eiprila un skatās uz Di.
– Tu esi pamodusies, – Eiprila saka.
– Jā, – skrepstoši nočukst Di un novērš skatienu no Eiprilas. Eiprila pietuvojas Di gultai, apsēžas uz tās malas un iedod Di glāzi ūdens. Kamēr Di dzer un ir pie samaņas, Eiprila ķeras pie galvenā.
– Tev ir man jāpasaka, kā ieprogrammēt lomiju, lai mēs varētu atgriezties zem mana kupola.
Di turpina lēni dzert ūdeni. Pārāk lēni.
– Tev ir jāpasaka! – Eiprila dusmīgi nošņāc un saķer Di aiz rokas, sāk to kratīt. – Jāpasaka!
– Nē, – Di nosaka, pasniegdama Eiprilai tukšu glāzi.
– Ko? Ko tu teici? – Eiprila paķer glāzi un cieši aptver ar abām rokām.
– Nē. Tu nekad neatgriezīsies mājās.
Di runā lēni, bet skaidri.
– Kāpēc?
Di sāk smieties. Viņa smejas ilgi. Eiprila gaida. Kad Di beidz smieties, viņa atkal nopietni un lēni pasaka:
– Tu daudz gribi: nevar atgriezties tur, kur tu jau atrodies.
Eiprilai sāk zust pacietība. Di tikai vilcina laiku, un Eiprila joprojām nesaprot, kāpēc, un nav arī sajūtas, ka jelkad sapratīs. Viņa nolemj ķerties pie pēdējā līdzekļa – lūgšanās:
– Di, lūdzu, lūdzu, atgriezīsimies manā laikā. Tas ir vienīgais, ko es tev lūdzu. Vai es tev esmu lūgusi ko citu? Nē. Un man neko citu nemaz nevajag. Lūdzu, pasaki, kā ieprogrammēt lomiju. Mans laiks nav sliktākais, tev tur patiks. Tur nav nekādu saulnāvju, nekā tāda. Nu lūdzu. Mīļā Di… Lūdzu, lūdzu, patiešām. Ja tu izpildīsi manu lūgumu, es apsolu, ka darīšu jebko, ko tu vēlēsies. Bet man vajag atgriezties mājās. Lūdzu.
– Tavs laiks ir pretīgs, – Di, noklausījusies Eiprilas patētisko runu, noskalda. – Tie vārgie sapnīši, kas tad valdīja – ka pārcelšanās uz Marsu vai kādu citu planētu izglābs cilvēci. Ha. Pēdējās muļķības. Cilvēci nevar izglābt, tā iznīcinās pati sevi.
Eiprila neatbild. Viņa sēž uz Di gultas malas un klusē, un atsāk runāt tikai pēc laba klusuma brīža:
– Tu saki, mana laika mašīna ir kļūda un nedarbojas, bet tu maldies. Es izgudroju laika mašīnu. Es izgudroju laika mašīnu, kas darbojas. Nu un tad, ka tā nedarbojas, kā plānots. To var labot. Tu jau sāki to labot. Ja mēs atgrieztos manā laikā, mēs varētu izlabot neprecizitātes, saproti?
Eiprila paskatās uz Di cerībā, ka Di pārdomās un beidzot atjēgsies, pateiks, kā ieprogrammēt lomiju, un šis murgs būs galā. Taču Di tikai ņirdz un skatās uz Eiprilu stiklainām acīm. Muļķa bērns, Eiprila nodomā, neko viņa nesaprot. Viņa ir zaudējusi saprātu savos laika pārceļojumos, pilnībā zaudējusi saprātu. Un viņa mani traucē. Pie šīs domas Eiprila apstājas. Viņa vairs nesaprot, kāpēc ir tik ilgi ar Di krāmējusies, centusies viņai palīdzēt. Tam taču nav nekādas jēgas. Eiprila nevar nedz palīdzēt Di, nedz mainīt to, kas ir noticis. Viņa to apzinās pavisam skaidri – šīs ir beigas.
– Tev man ir jāpasaka, kā ieprogrammēt lomiju.
– Tu tiešām esi stulba,– Di negaidīti strauji pieslejas uz elkoņiem un pasaka. – Tu nevari atgriezties nākotnē, kas vienlaikus ir tava pagātne. Tev tavā laikā ir tikai viena iespēja. Tikai viena. Un, ja tā ir bijusi neveiksmīga, man žēl, es tur neko nevaru līdzēt. Tāpēc es nevaru pateikt, kā ieprogrammēt lomiju, lai tas atgrieztos nākotnē.
– Tu melo! – Eiprila ir nikna. – Tu melo! – viņa kliedz un pielec kājās, un saķer Di aiz kakla. Di atkrīt gultā, un viņas sejā nav nekā cita – tikai ņirdzīgs vieplis, kas Eiprilu sadusmo vēl vairāk. Eiprila paķer no gultas spilvenu un uzmet to Di uz sejas – lai viņai vairs nekad nebūtu jāredz tas pretīgais vieplis Didi Lindas sejā. Di paliek pavisam mierīga, viņa itin nemaz nepretojas. Eiprila piespiež spilvenu ciešāk. Tad vēl ciešāk. Un nelaiž vaļā. Di roka lēni un maigi pieskaras Eiprilas rokai, bet tad atslābst un noslīd uz gultas bez spēka. Eiprila tur spilvenu ilgi – viņai šķiet, veselu mūžību. Kad viņa to noņem, viņa to noliek blakus Di, pieceļas un ieslēdz lomiju, kas stāv pie gultas.
Durvju ailā parādās Frīdrihs, un Eiprila satrūkstas.
– Eiprilas jaunkundze, ak, lūk, kur jūs esat. Es jūs izmeklējos pa visu māju. Man radās lieliska doma! Es to noformulēju šādi: mūsos visos iekšā ir dārzi un plantācijas noslēpti, un, vēlreiz salīdzinot, mēs visi esam progresējošs vulkāns, kas izvirdīs, kad katram tā stunda sitīs: cik ātri vai cik vēlu tas notiks, neviens, protams, nezina, pat ne labais Dievs. Kā tas izklausās? Bet kā tad jūtas mūsu Dievs? – viņš pajautā.
– Dievs ir miris, – Eiprila mierīgi nosaka, nemaz neieklausījusies Frīdriha vāvuļošanā.
– Kā, kā jūs teicāt? – Frīdrihs pasper soli istabā, bet attopas un apstājas uz sliekšņa.
– Dievs ir miris, – Eiprila atkārto.
– Tieši tā, jā! – Frīdrihs iesaucas. – Eiprilas jaunkundze, jūs esat ģeniāla! Tieši to man vajadzēja, – viņš sajūsmā sasit plaukstas. – Dievs ir miris! Dievs patiešām ir miris, – sauc un smejas Frīdrihs. – Tas man tūlīt pat jāpieraksta!
Frīdrihs burtiski izlido no istabas. Eiprila paskatās uz nekustīgo Di. Viņas acis ir vaļā. Tās skatās tukšumā bez jebkādas gribas, bez kustības. Bet Eiprilai izliekas, ka tās joprojām skatās šķelmīgi. Šķelmīgas, neiederīgi šķelmīgas acis Di bērnišķīgajā sejā. Kā gan viņas seja varēja saglabāties tik jauneklīga, tik naiva, Eiprila domā. Pēc visa, ko Di bija pieredzējusi. Vēl pēdējo reizi ieskatījusies Di sejā, kas mats matā atgādina Didi Lindas seju, Eiprila iedarbina lomiju un pazūd laikā.
