Streips: Krievijā pakāpeniski briest pārmaiņas, kuru rezultātā, iespējams, tā kļūs par normālu un civilizētu pasaules sastāvdaļu 0
Sākšu šovakar ar prieku, ka svētdiena man šonedēļ bija aizņemta un tāpēc komentāru rakstu pirmdien no rīta un varu pateikt, ka cik var spriest, opozīcijas partijas Ungārijā vakar turienes parlamenta vēlēšanās izcīnīja ne tikai uzvaru, bet arīdzan konstitucionālu vairākumu. Ne tikai ungāriem, bet arī un konkrēti Ukrainai un ukraiņiem tā ir neizmērojama svētība, jo nu būs gals tam marasmam, kas saucas “Budapešta bloķē visu pēc kārtas”.
Bet ārpus tā, lūk, kas man šonedēļ šķiet būtisks.
Nu jau vairāku mēnešu garumā Tuvajos Austrumos risinās visai ierasts scenārijs. Tālu, tālu projām atrodas politikānis, kurš uzskata, ka viņam tur ir savas intereses. Un tāpēc viņš nolemj turp sūtīt raķetes un kara lidmašīnas, un jūras spēku kuģus un karavīrus.
Lai konstatētu, ka tik vienkāršs tas process tomēr nebūs.
Vispār šī lielvaras pārliecība par tiesībām pārkārtot citu valstu un cilvēku dzīvi nesākās Tuvajos Austrumos. Jau ļoti sen Romas katoļu baznīca uzskatīja, ka nekatolis ir necilvēks, un tāpēc bija vajadzīgi krusta kari pa visu tobrīd zināmo pasauli ar mērķi “glābt” pagānus no nebūtības.
Aukstā kara laikā divi pasaules bergamoti mērījās krāniņiem ar dažādiem starpniekiem Āfrikā, Āzijā, Latīņamerikā, Dienvidamerikā un citur. Maskava ar savu pārliecību, ka komunisms un sociālisms bija kaut kas sakarīgs. Vašingtona ar savu pārliecību, ka komunisms un sociālisms iznīcina tautas un sabiedrības un tāpēc bija novēršams un apkarojams pēc pilnas programmas.
Tajā skaitā, piemēram, disputā starp Korejas ziemeļiem un Korejas dienvidiem, kā arī starp Vjetnamas ziemeļiem un Vjetnamas dienvidiem. Abos gadījumos pēc garas karošanas un milzīgas asins izliešanas pie teikšanas palika komunisti. Tajā skaitā Korejas gadījumā viena konkrēta un barbariska ģimenīte, kura laikā kopš tam ir spļāvusi visai pasaulei acīs ar savu kodolieroču programmu.
[Te gan piebildīšu, ka konkrēti šonedēļ vērts pieminēt vienu jomu, kurā amerikāņi nepārprotami ir bijuši līderi; nupat no kosmosa atgriezās kapsula ar četriem astronautiem, kuri pāris reizes aplidoja apkārt mēnesim, ieraudzīja tā pēcpusi, kuru neviens cilvēks pirms tam nebija redzējis, tika galā ar salūzušu tualetes podu un ar Nutellas burciņu, kura izsprukusi no skapja – pirmie kosmosā bija PSRS lolojums Sputņiks un Gagarins, bet ārpus tā kosmosa izpēte, tajā skaitā un konkrēti attiecībā uz mūsu planētas dabisko pavadoni, ir bijusi amerikāņu rokās; arī šoreiz.]
Tuvajos Austrumos laikā pēc 1. un arīdzan pēc 2. pasaules kara notika liela rietumu organizēta pārkārtošana un robežu pārzīmēšana. Tajā skaitā nodrošinot mājvietu pasaules ebreju tautai pēc ārprāta, kāds bija noticis Holokausta laikā.
Izraēlas izveidošana nozīmēja senas dzīves vietas zaudēšanu miljoniem palestīniešu, un ebreju valsts pirmās desmitgades pavadītas teju vai nepārtrauktās cīņās pret arābiem, kuru mērķis bija Izraēlu noslaucīt no zemes virsas.
Un tad vēl Irāka, kura nolēma iebrukt Kuveitā un izsauca ASV prezidenta Džordža Buša vecāka opozīciju. Toreiz Amerikas prezidents pacentās saorganizēt plašu starptautisku koalīciju Sadama Huseina sodīšanai par nodarīto. Pāris nedēļu laikā rietumu spēki Huseinam kārtīgi sadeva pa biksēm, taču – un tālākos notikumos tas bija būtiski, viņu nenogalināja.
Šis uzdevums piekrita Džordžam Bušam jaunākajam pēc tam, kad Osama Binladena teroristi ietriecās Pasaules tirdzniecības centrā Ņujorkā un Amerikas Aizsardzības ministrijas centrā Vašingtonā.
Gan Binladens, gan arī liels vairākums teroristu bija no Saūda Arābijas. Taču Amerikas prezidentam, iespējams, kremta fakts, ka tētiņš bija palaidis garām iespēju Sadamu Huseinu novākt no trases pavisam. Lai rastu aizbildinājumu dēla vēlmei tā darīt, sacepta vesela sāga par masu iznīcināšanas ieročiem, kādus Huseins slepus bija veidojis un līdz ar to apdraudējis visu pārējo pasauli.
Amerikas toreizējais ārlietu ministrs Kolins Pauels pat devās uz Apvienoto Nāciju organizāciju Ņujorkā ar apgalvojumiem par urāna piegādi Irākai un lielo sazvērestību, kādu Huseins bija noorganizējis.
Sadamu Huseinu amerikāņi visai drīz pēc konflikta sākuma piemeklēja un piesprieda nāves sodu. Bet no tā neizrietēja demokrātiska Irāka, kura būs draudzīga ar kaimiņvalstīm un sakarīga pasaules procesu dalībniece. Irākā principā visu laiku kopš tam ir bijis haoss.
Amerikāņi ar tikpat lielu pārliecību ignorēja Padomju Savienības katastrofisko pieredzi Afganistānā un nolēma, ka viņiem būs citādāk. Afganistānā tāpat kā Irākā visai ātri izdevās tikt vaļā no nīstā teroristu režīma, bet arī tur nesanāca, ka tā būs demokrātiska Afganistāna, kura būs draudzīga ar kaimiņvalstīm un sakarīga pasaules procesu dalībniece. Afganistānas gadījumā kolīdz amerikāņi no turienes bija prom, Talibāns bija atpakaļ un vēl daudzreiz spēcīgāks nekā tas bija pirms tam.
Un tad vēl Irāna un pašreizējais ASV prezidents, kurš laikā pirms kļūt par politikāni nolēma, ka tieši viņam ir vajadzīgās zināšanas un kvalifikācijas, lai priekšteča Baraka Obamas izloloto līgumu par Irānas kodolambīciju apturēšanu nosauktu par “muļķīgāko darījumu kādu vien varu iedomāties.”
Ticis amatā pašreizējais ASV prezidents darījumu saplēsa gabaliņos un paziņoja, ka tā kā viņš ir pasaules vislabākais sarunu vedējs, viņš ar irāņiem sarunās daudz izcilāku darījumu, kura rezultātā visa pasaule būs drošāka vieta.
Sarunas turpinājās un turpinājās un tad 2025. gada vasarā Amerikas prezidents nogarlaikojās un nolēma Irānai uzsūtīt bumbvedējus. Pēc tam nākot ar apgalvojumu, ka Irānas kodolindustrija bija iznīcināta pavisam un pilnībā.
Lieki teikt, tā tas nebija, un šogad sanāca kopā Irānas nepārprotamā vēlme tomēr tikt pie kodolieroča un Amerikas tikpat nepārprotamā vēlme tā kaut ko novērst.
Un tāpēc atkal bija intensīva sarunu kārta, bet tās vidū amerikāņi (un šajā gadījumā vēl jo vairāk izraēļi) Irānai uzsūtīja bumbvedējus. Jau pirmajā dienā nogalināja Irānas galveno reliģisko līderi (kā arī 160 mazas meitenes meiteņu skolā, kuru amerikāņi bombardēja pārliecībā, ka mērķis bija netālu esoša militāra bāze).
Apgalvojums īsi pirms šī jaunākā marasma sākumā bija tāds pats kā Buša jaunākā administrācijas vāvuļošana par “masu iznīcināšanas ieročiem” Irākā. Jaunajā variantā irāņiem bija vajadzīga tikai nedēļa vai mazāk, lai tiktu pie kodolieroča un līdz ar to apdraudētu visu pasaules kārtību.
Un tāpēc bombardēšana. Bet ātri vien izrādījās, ka irāņi nav ar pliku roku ņemami. Kopš konflikta sākuma nu pagājis vairāk nekā mēnesis. Nekad un nevienā brīdī Amerikas pašreizējais prezidents savai tautai un pasaulei nepaskaidroja, kāda mārrutka pēc viņš atkal sarunu laikā bija nolēmis tās ignorēt un uzsākt vardarbību.
Tiesa, pats savā galvā Amerikas pašreizējais prezidents par tēmu ir citās domās. Amerikas pašreizējā prezidenta fantāziju pasaulītē Irāna ir nospiesta uz ceļiem, amerikāņi ir sasnieguši pilnīgi visus militāros mērķus pēc kārtas, un tas viss ir tāpēc, ka Amerikas pašreizējais prezidents ir pats labākais no visiem prezidentiem, kādi vien jebkad pasaules vēsturē ir bijuši. Tā apmēram.
Ārpus šīs jūsmošanas par savu diplomātisko viedumu Amerikas prezidents ik pa brīdim arī ir bijis gražīgs. Tajā skaitā ar apgalvojumu, ka vienīgais risinājums Irānā būs tās noslaucīšana no zemes virsas ar bombardēšanu, kura to atgriezīs “akmens laikmetā, kurā tai pienākas būt.”
Dzirdējāt irāņi? Tajā skaitā tie, kuri pēdējo pāris gadu laikā ir centušies sacelties pret savu līdz kliņķim agresīvo un represīvo režīmu, un kuriem pašreizējais ASV prezidents solīja savu atbalstu un svētību. Nu viņš ir izdomājis, ka jūs to pelnījuši nav, un tāpēc pēc 48 stundām būs masveida bombardēšana, un jūsu pēc tam vairs nebūs. Priekā!
Stundu pirms paredzētās masu slepkavības Amerikas prezidentam noraustījās pirksts un sekoja apgalvojums, ka ar vārdā nenosauktiem “Irānas pārstāvjiem” viņš bija sarunājis darījumu, kura ietvaros irāņi momentā pārtrauks Hormūzas jūras blokādi, atteiksies no tālākam ambīcijām kodolieroču jomā un tā vārdā amerikāņi bombardēšanu Irānā pārtrauks divu nedēļu garumā.
Te rodas visai baisas aizdomas, ka pasaules lielākajā lielvarā patlaban pie teikšanas ir cilvēks, kurš nudien šķiet uzskatām, ka viņš var savā galvā izsapņot fiktīvus ārvalstniekus, ar kuriem noslēgt darījumu un tad apgalvot, ka viss ir noticis.
Bet ārpus tā ar Amerikas prezidenta sajūsmu par saviem diplomātiskajiem talantiem, ar viņa bilsto par “darījumu” ar irāņiem ir divas lielas problēmas.
Pirmkārt, irāņi visu laiku ir nolieguši, ka ar viņiem vispār kāds no Lielā aizjūras Sātana būtu runājis. Plus vēl ar visiem Amerikas prezidenta apgalvojumiem, ka pērn vasarā Irānas militārās spējas tika samazinātas līdz nullei, tā īsti nav bijis. Par to var liecināt cilvēki Bahreinā, Apvienotajos Arābu emirātos, Katarā un citur, uz kurieni irāņi ir raidījuši raķetes un dronus. Nemaz nerunājot par Izraēlu, kura arī atkal reiz ir irāņu krustugunīs.
Bet Izraēla te ir otra problēma. Laikā pēc Amerikas prezidenta paziņojuma par “darījumu” ar Irānas pārstāvjiem, Telaviva deva saprast, ka uz to sarunātais neattiecas jo tai bija nenokārtotas darīšanas ne tikai Irānā ar tās mullām, bet arī Libānā, kur darbojas Hezbolā teroristu organizācija.
Izraēla miljonam libāniešu Beirutas dienvidos deva pāris dienas laika vākties prom no mājām ar draudu, ka daudzās celtnēs pagrabā bija paslēpušies Hezbolā kadri, un tāpēc visas mājas pēc kārtas bija jānolīdzina ar zemi.
Tieši tāpat, starp citu, kā šie barbari darīja Gazas joslā, kur divu gadu garumā zem rubrikas “mēs medījam Hamās teroristus” teritorija principā nolīdzināta pilnībā gar zemi. Gan tur, gan arī Libānā, fakts, ka viena terorista nomedīšana nozīmē desmitiem, simtiem vai tūkstošiem bojā gājušu civiliedzīvotāju – tādi sīkumi Telavivas galvenajam barvedim ir pilnīgi pie pēcpuses.
Un te nu mēs esam 2026. gada aprīlī. Amerikā pie teikšanas ir cilvēks, kurš uzskata, ka viņš ir sarunājis pašu izcilāko diplomātisko darījumu pasaules vēsturē, bet ir izrādījies, ka otra puse tomēr nav gatava dziedāt no tās pašas dziesmu lapiņas. Un tā nu radās doma par civilizācijas iznīcināšanu, kas visticamāk nozīmētu kodolieroča izmantošanu pirmoreiz kopš 2. Pasaules kara beigām ar visu no tā izrietošo.
Dievs pasargi. Latvija savulaik bija spiesta tikt galā ar Černobiļas spēkstacijas sabrukumu, nemaz nerunājot par to, ko senāk piedzīvoja cilvēki Hirosimā un Nagasaki Japānā.
Taču, ja reiz tas viss ir pateikts, gribu pievērsties vēl vienai lietai, kura man neliek mieru. Proti, Kremļa barbara genocīds Ukrainā un doma, ka tam gals varētu pienākt ļoti drīz.
Lieta tāda, ka YouTube ir vairāki kanāli – “Military Show,” “GEO Network,” un citi, kuros katru dienu ir rūpīgi izpētīti un profesionāli sagatavoti materiāli par šādām tēmām:
Ukraina pēdējā laikā ir bombardējusi Krievijas naftas industrijas elementus tik intensīvi, ka drīz vien Krievijas naftas industrija būs sabrukusi pīšļos.
Ukraina ir attīstījusi jauna tipa zemes robotiņu, kurš spēj nest 200 kilogramus un ir aprīkots ar sprāgstvielām. Tas nozīmē, ka robotiņš var izvākt ievainotu zaldātu no karalauka, bet viņš arī var pielavīties infiltrācijas grupai, kādu Kremļa fašists tur ir iesūtījis, un brīdī, kad ienaidnieka kadri to pamana, ir par vēlu.
Ukraina savu dronu industriju ir attīstījusi tik tālu, ka tā ir kļuvusi par globālu līderi attiecīgajā tehnoloģijā, ir spējusi pamatīgi un rezultatīvi palīdzēt valstīm Persijas jūras līča teritorijā, kuras patlaban apraud paniskie mullas Teherānā.
Krievijas miljardieri par avantūru Ukrainā ir sākuši kļūt negribīgi un nervozi.
Tas viss manī rada sava veida fantāziju. Šogad rudenī Krievijā ir paredzētas parlamenta vēlēšanas. Iedomāsimies uz mirkli, ka ar visu totalitārismu un agresiju un barbarismu un represijām, kādas tur pastāv, krievu tauta saorganizēsies pietiekami, lai Kremļa fašista kabatas partijai iedotu tādu pašu rezultātu, kāds nupat gadījās Budapeštas diktatoram un viņa kabatas partijai.
Patiesi demokrātiska Krievija momentā arestētu savu ilggadīgo pāri darītāju un nosūtītu viņu uz starptautisko tiesu Hāgā. Lai viņš atbild par prātam neaptveramo kara noziegumu sarakstu, pie kāda viņš ir bijis vainīgs ne tikai Ukrainā, bet arī Moldovā, Gruzijā un, ja kas, visā lielajā rietumu taranēšanā, ar kādu viņš ir nodarbojies cerībā, ka pasaule nepamanīs, ka viņa “speciālā militārā operācija” Ukrainā ir principā izgāzusies.
Šopavasar bija paredzēta liela krievu ofensīva Donbasā. Cik var spriest no minētajiem kanāliem YouTube, Ukraina jau ir nodrošinājusi, ka no tās nekas nesanāks. Vēl vairāk, ukraiņi ir devušies paši savā pretuzbrukumā un ne bez rezultātiem un ne bez veiksmes.
Vairāk nekā četri gadi ir pagājuši kopš Maskava demonstrēja savu kārtējo pārliecību, ka tai ir tiesības pārzīmēt Eiropas un pasaules karti. Atcerēsimies, mērķis sākotnēji bija gāzt Volodimira Zelenska valdību un tur ielikt leļļu režīmu, kurš nepīkstēs tad, kad Krievija Ukrainu un vienkārši anektēs un pieliks punktu tās cerībai kļūt par normālu eiropeisku valsti. Kremlis bija pārliecināts, ka tas būs pāris nedēļu jautājums.
Tā vietā Kremļa barbars principā ir iznīcinājis pats savu valsti. Patlaban sabrukumā ir pauze tāpēc, ka Vašingtonā saimnieko kovbojs, kurš grib būt Kremļa fašista labākais draudziņš un teju vai gultas biedrs, jo viņam skauž ka Krievijā karaļa kritizēšana nozīmē padsmit gadus cietumā vai lodi pakausī, un Amerikas prezidents savā valstī gribētu tieši tādu pašu iekārtu.
Bet pēdējā laikā Kremlis ir zaudējis savu galveno sabiedroto Venecuēlā. Senāk sīriešu tauta pielika punktu ilggadīgai diktatūrai, un tas cita starpā nozīmēja Krievijas ievērojamās militārās klātbūtnes minētajā valstī krasu samazināšanu.
Irāna savulaik Kremli apgādāja ar jaunākās paaudzes droniem, kādus sūtīt pret Ukrainu. Amerikāņi un izraēļi ir intensīvi bombardējuši fabrikas, kurās šādas ierīces top ražotas, un arī tas Ukrainai nāk par labu un tās ienaidniekam – par sliktu.
Zinu un saprotu, Krievija ir nenormāli liela valsts ar potenciāli nenormāli lieliem resursiem. Bet cik saprotu, jau vairāku mēnešu garumā ukraiņi ar saviem droniem un robotiņiem katru mēnesi ir apslaktējuši vairāk ienaidnieka karavīru nekā Kremlis spēj iesaukt savā aizvien histēriskākajā mēģinājumā turpināt kaut kādu iesaukumu.
Gribu būt optimists, kuram glāze vienmēr ir pa pusei pilna un nevis pustukša.
No vienas puses pasaulē patlaban tās lielākā un aktīvākā demokrātija ir kļuvusi par vienpersonisku diktatūru, kurā cars vēlas būvēt pilis un statujas un masīvas arkas sev par godu, plus vēl viņa labākie draugi pasaulē ir Vladimirs Putins, Kims Ziemeļkorejā … un arīdzan Viktors Orbans Ungārijā, kuru Amerikas prezidenta histēriskie republikāņi ir bezmaz vai pataisījuši par tautas varoni.
Pagājušajā nedēļā ASV viceprezidents un profesionālais lauķis Džeidī Venss pavadīja vairākas dienas Budapeštā reklamējot turienes barbaru kā vienīgo iespējamo glābiņu pasaulē, kuras vienīgais mērķis esot lepnu ungāru tautu padarīt par vasali Eiropai, kura Ungāriju grib pārpludināt ar migrantiem un iznīcināt tās esamību pavisam. Amerikas prezidents ralliju uzrunāja neklātienē un ar tādām pašām ambīcijām par diktatūras turpināšanu vēl uz četriem gadiem.
Ungārijas tauta pierādīja, ka tautu var spaidīt un represēt līdz kliņķim, bet kaut kādā brīdī tam tomēr tiks pielikts punkts. Polijā savulaik bija tāds pats autokrāts kā Ungārijā. Poļi viņam parādīja durvis, un Polija mūsdienās procentuāli izdod vairāk naudas par aizsardzību nekā jebkura cita NATO dalībvalsts.
Tā ļaunuma ass, kurā piedalās Krievija un tās pakalpiņi citur pasaulē, tajā skaitā un konkrēti Amerikas pašreizējais prezidents Vašingtonā – nav garantēts, ka tās pasaulē gūs virsroku. Budapeštas barbars ļoti cerēja, ka vēlēšanas viņa valstī kļūs par tikpat lielu fikciju, tik tās ir Krievijā.
Bet ne tikai Ungārijā, arī Moldovā, arī Gruzijā, arī Ukrainā tauta ir skaidri pateikusi, ka tā šādā marasmā piedalīties negrib un nevar.
Rezumējot: Ukraiņi jau kādu laiku ir pārvērtušies par aizsardzības spēku pret uzbrūkošu spēku, un nebūt ne bez rezultātiem.
Ungāri nupat pierādīja, ka pat iebetonētākais režīms var būt ar māla kājām un trausls.
Amerikāņi savu vēsturisko 2024. gada kļūdu varēs sākt labot šogad novembrī, kad viss liecina, ka opozīcijas demokrātiem ir visas izredzes iegūt ievērojamu vairākumu Kongresa apakšpalātā un, iespējams, arī ASV Senātā.
Un tāpēc nav iemesla pilnībā noraidīt domu, ka arī Krievijā pakāpeniski briest pārmaiņas, kuru rezultātā, iespējams un pirmoreiz tās garajā un asiņainajā vēsturē tā kļūs par normālu un civilizētu pasaules sastāvdaļu.
Latvija patlaban izdod milzīgu naudu savai aizsardzībai, jo citādi nevar.
Bet ir tomēr vērts padomāt, ko citu varētu izdarīt ar tiem miljardiem. Skolotāju algas. Policistu algas. Ielu remonti. Izglītības sistēma. Pabalsti trūcīgajiem.
Ungāri nupat deva labu piemēru par faktu, ka slīdēšana autokrātijas virzienā nav nekas nenovēršams.
Šogad rudenī 15. Saeimas vēlēšanās arī piedalīsies vismaz dažas partijas ar demagoģiskām un populistiskām ambīcijām un piedāvājumiem.
14. vēlēšanās konkrēti “pateicoties” Tiktokam un citiem soctīkliem, tikām pie partijas, kuras līderis nupat ir bijis spiests mukt uz Baltkrieviju tāpēc, ka viņa vēlme būt krievam un visa krieviskā aizstāvim Latvijas Republikā tomēr neiet krastā.
Šogad 3. oktobrī arī latviešu tautai derētu būt tikpat viedai, cik šogad 12. aprīlī bija ungāru tauta!
