Vardarbība un bailes 0
Drošības situācija ir kritiska. Vietējais pensionārs no Luhanskas saka: “Militārās patruļas staigā ar ieročiem, un jebkurā brīdī tevi var aizvest uz pagrabu bez paskaidrojumiem. Cilvēki baidās runāt pat ar kaimiņiem, jo nodevība ir visur.” Viņš stāsta, ka daudzi jauni vīrieši tiek piespiedu kārtā iesaukti “republikas armijā”, bet atteikšanās draud ar cietumu vai nāvi.
Human Rights Watch 2024. gada ziņojumā dokumentēti vairāki gadījumi, kad DTR un LTR iedzīvotāji tikuši spīdzināti vai patvaļīgi aizturēti par “nelojalitāti” okupācijas režīmam.
Cerību trūkums un nākotnes izredzes
Iedzīvotāji klusām izsaka dziļu vilšanos un bezcerību. Kāda sieviete no Makijivkas saka: “Mēs bijām normāla pilsēta ar parkiem un kafejnīcām. Tagad te ir karš, nabadzība un bailes. Vienīgā cerība ir, ka Ukraina mūs atbrīvos, bet cik ilgi mēs vēl izturēsim?” Viņa piebilst, ka daudzi ir zaudējuši ticību jebkādiem solījumiem, vai tie nāk no Krievijas, vai starptautiskās sabiedrības.
Papildus tam ANO dati liecina, ka kopš 2014. gada Donbasā konflikta dēļ gājuši bojā vismaz 14 000 cilvēku, bet miljoniem ir pametuši reģionu (ANO, 2024). Okupētajās teritorijās iedzīvotāju skaits ir samazinājies par aptuveni 40% salīdzinājumā ar pirmskara periodu.
