Teodora Netes nāves noslēpums 0
Par padomju diplomātiskā kurjera Teodora Netes varoņa nāvi 1926. gada 5. februārī vilcienā netālu no Ikšķiles stacijas padomju laikos mācīja skolās. Netes tēls bija padomju mitoloģijas sastāvdaļa. LU asociētā profesora Ērika Jēkabsona grāmata ”Uzbrukums Padomju Savienības diplomātiskajiem kurjeriem pie Ikšķiles 1926. gada 5. februārī” ir mēģinājums viest skaidrību kriminālromāna sižetam cienīgajā lietā, ciktāl tas šobrīd iespējams.
1926. gada 5. februārī Rīgas–Maskavas vilcienā, tam izbraucot no Ikšķiles stacijas, divi poļu tautības Lietuvas pilsoņi brāļi Gabriloviči izdarīja bruņotu uzbrukumu diviem Padomju Savienības diplomātiskajiem kurjeriem – Teodoram Netem un Johanam Mahmastālam. Latvietis Nete uzbrukumā tika nogalināts, bet Mahmastāls smagi ievainots. Apšaudes laikā dzīvību zaudēja arī abi uzbrucēji. Mūsdienās 5. februāri Krievijā atzīmē kā diplomātisko kurjeru piemiņas dienu un Ikšķiles stacijai līdzās uzstādītā piemiņas akmens pakājē Krievijas vēstniecības pārstāvji tad mēdz nolikt ziedus. Tikmēr apritē joprojām dominē padomju laikā sacerētās versijas par abstraktu ”imperiālistu provokāciju”; tiek vainoti poļu vai britu slependienesti, kas it kā tādējādi mēģinājuši nepieļaut Latvijas vai Lietuvas tuvināšanos PSRS, un pat Latvijas politiskā policija. Fakti par Neti un viņa bojāeju mijas ar izdomājumiem. Pat Netes biogrāfija padomju versijā, palūkojoties tuvāk, izrādījusies ”vistīrākie pekstiņi”. Izanalizējot arhīvu materiālus un līdz šim par Ikšķiles uzbrukumu uzrakstīto, Ēriks Jēkabsons secinājis, ka sniegt atbildes uz visiem jautājumiem nebūs iespējams līdz brīdim, kamēr savas durvis nepavērs attiecīgie Krievijas un arī Lielbritānijas arhīvi, tomēr puslīdz droši var sacīt, ka viss nav bijis tā, kā sākumā izskatās.
Uzbrukums padomju dipkurjeriem, pēc grāmatas autora sacītā, tolaik izskanēja visā Eiropā, radot starptautisku saspīlējumu, ko PSRS mēģināja izmantot Baltijas valstu iespaidošanai.
Aplami sacīt, ka Latvijas policija lietu centusies notušēt – gluži otrādi, izmeklēšana veikta ļoti uzcītīgi, jo Rīgā apzinājās, cik notikušais ir skandalozs. Nopratināja ap 100 liecinieku. Dažus pat vairākkārt. ”Latvijas izlūkdienesti uzbrukumā nevarēja nekādā veidā būt iesaistīti. Tas būtu absurds, ja Latvijas politpārvalde pakļautu sitienam savu valsti,” uzsver vēsturnieks.
Tas, ka uzbrukums notika Latvijas teritorijā, bija tikai apstākļu sakritība.
Likteņa ironija, bet pie grāmatas, kuras atvēršanas svētki augusta vidū notika LU Vēstures un filozofijas fakultātē, Jēkabsons ķēries, faktiski ekonomisku apsvērumu vadīts. Ap 2008. gadu krīzes pilnbriedā, kad LU mācībspēkiem samazinātas algas, nācies domāt, kā piepelnīties ar dažādām publikācijām periodikā. ”Netes gadījums joprojām ir neatrisināta mīkla, un nolēmu, ka vērts paskatīties. Konstatēju, ka Latvijas Valsts vēstures arhīvā ir milzīgi sējumi ar lietas izmeklēšanas materiāliem,” tā vēsturnieks. Tas, kas sākumā domāts vien kā populārzinātnisks raksts, izvērties grāmatā ar kriminālromāna iezīmēm.
Jēkabsona ieskatā, Nete dzīvību zaudēja ne jau kādus īpaši slepenus dokumentus aizstāvot. Balstoties uz vairākām liecībām, ir pamats domāt, ka padomju dipkurjeri uzbrukuma brīdī diplomātiskā pasta maisā veda viltotas angļu mārciņas. Tolaik Eiropā augsti kotētās valūtas viltošana un izplatīšana nolūkā kaitēt ”kapitālismam” bija viens no PSRS slependienestu graujošās darbības virzieniem. Ar viltoto mārciņu laišanu apgrozībā nodarbojās PSRS diplomātiskās pārstāvniecības. Šoreiz viltojumi vesti no Rīgas uz Tallinu tālākai izplatīšanai. Jādomā, Londonai bija aizdomas, taču vajadzēja pierādījumus. Brāļi Gabriloviči patiesībā bija gadījuma cilvēki, kurus nolīga, lai viņi tos sagādātu. Kurjeru nogalināšanu neviens neplānoja, taču viss aizgāja greizi, jo nebija domāts, ka Nete un Mahmastāls aizstāvēs diplomātisko pastu tik izmisīgi un izrādīs bruņotu pretestību. Viņi vienkārši bija spiesti to izrādīt, jo apzinājās, kas ar tiem notiks Maskavā, ja viltotās naudas lieta nāks gaismā. ”PSRS tas būtu ārkārtīgs kauns. Labākajā gadījumā viņiem draudētu mūža ieslodzījums,” spriež Jēkabsons. Vēsturnieks norāda, ja piekļūtu attiecīgajiem arhīviem Maskavā un citur, rastos pamats ne vienai vien grāmatai, jo Rīga atšķirībā no Kauņas un Tallinas 20. gados bija daudzu valstu savstarpējās izspiegošanas centrs: ”Izlūkošanas un pretizlūkošanas dienesti toreiz strādāja visās sūtniecībās, pat Rumānijas. Lai arī rumāņiem nebija nekādu interešu Latvijā. Par PSRS, Vācijas, Lielbritānijas, Japānas sūtniecībām vispār nav ko runāt. Cauri Latvijas teritorijai gāja milzum daudz dažādu slepenu kravu. Netes gadījums ir tikai redzamā aisberga daļa.”
