“Situācija tagad ir apmierinoša.” Kādi uzlabojumi nozarē pēc Latvijas Futbola tiesnešu asociācijas atklātās vēstules? 0
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tiesnesi ziepēs – droši vien katrs sporta līdzjutējs dzirdējis vai pat skandējis šādu saukli. Tas vēl ir maigākais, daudzi citi ir sulīgāki un arī agresīvāki. Spēlētājus, trenerus un menedžerus pārmaiņus te slavē, te kritizē, bet tiesnesim pa plecu ja arī sit, tad visai klusi un tā starp citu, sak, paldies, ka nesabojāji vakaru. Parasti gan kāda no pusēm – laukumā vai tribīnēs – kļūst pikta.
Algas pielikums
Lielākajās krustugunīs nonāk futbola soģi, arī Latvijā. Virslīga ir vienīgais profesionālais turnīrs, un izcīnītās vietas augšgalā paģēr iespaidīgus finansiālus labumus Eirokausu izskatā. Bet nauda vienmēr vairo emocijas. Aizvadītā sezona bija kārtējā, kurā video par tiesnešu kļūdām veidoja, tā teikt, visi, kam nav slinkums.
“Salīdzinot ar to, kā bija pirms desmit vai divdesmit gadiem, domāju, ka tiesāšanas līmenis aug. Mums ir Andra Treimaņa brigāde, gribētos, lai nākamais līmenis aiz viņa ir kvalitatīvāks, bet domāju, ka virzāmies pareizā virzienā,” “Latvijas Avīzei” saka Latvijas Futbola federācijas (LFF) Tiesnešu komitejas vadītājs Jānis Mežeckis.
Futbola tiesneši ir visprivileģētākie, sākot ar to, ka pirms sezonas ir treniņnometne Turcijā, un beidzot ar atalgojumu, kas ir būtiski lielāks nekā citos sporta veidos.
Latvijas Futbola tiesnešu asociācija pagājušā gada jūnijā izplatīja atklātu vēstuli, uzsverot, ka tiesāšanas nozare visos līmeņos atrodas kritiskā situācijā. Tas notika tieši pirms valdes vēlēšanām, un viņu sāpe tika sadzirdēta.
Par vienu virslīgas spēles novadīšanu galvenajam tiesnesim atalgojums pacelts no 260 uz 380 eiro jeb par 45 procentiem, pie pielikuma tika tiesneši arī zemākās līgās, tāpat delegāti, inspektori. Piemēram, ceturtais tiesnesis līdzšinējo 50 eiro vietā saņem 100, 1. līgā galvenais 120 eiro vietā – 180.
“Situācija tagad ir apmierinoša un acīmredzot atbilstoša Latvijas iespējām. Cik esmu dzirdējis, Lietuvā un Igaunijā futbola tiesnešiem samaksa ir krietni mazāka, tā ka pozitīvi, ka esam nonākuši līdz šim līmenim,” atzīst Artis Ķēniņš, viens no galvenajiem tiesnešiem virslīgā.
Apdrošināšana tiesnešiem
“Līdz 2011. gadam visi tiesneši bija nodarbināti ar darba līgumu, tad LFF pateica, ka nav iespējas visu apmaksāt, un lūdza pāriet uz citu nodokļu maksāšanas režīmu. Faktiski toreiz visi zaudēja, uz rokas saņēma tikpat, bet palika bez sociālajām garantijām,” atceras LFF Tiesnešu nodaļas vadītājs Vadims Direktorenko.
Attiecībā uz nodokļu nomaksu Artis Ķēniņš saka, ka tiesneša karjeras sākumposmā bija izvēlējies pašnodarbinātā statusu, bet vēlāk sapratis, ka sociālajām garantijām ir liela nozīme, ko īpaši apliecina pandēmijas posms: “Laiks tevi savā ziņā pārmāca, tāpēc nolēmu, ka labāk vairāk samaksāt nodokļos, bet justies drošāk un stabilāk.”
Futbola tiesneši vēstulē bija izteikuši vēl vairākas vēlmes, un daļa no tām izpelnījusies zaļo gaismu – ir veselības apdrošināšana, iespēja trīs reizes nedēļā trenēties Latvijas izlases fiziskās sagatavotības trenera Māra Smirnova vadībā. Tiesa, apmeklējums ir visai šķidrs, kas skaidrojams ar to, ka katram ir pamatdarbs un attiecīgi arī laika grafiks. Fizioterapeita pakalpojumi gan jāmeklē pašam.
“Ja tiesnesis strādā kvalitatīvi, viņš normālā, ne kovida, laikā var saņemt nozīmējumu uz trim četrām spēlēm mēnesī, nopelnot tūkstoti eiro un arī vairāk. Par to vari aiziet uz masāžu un citām procedūrām,” uzskata Direktorenko.
Atklātajā vēstulē bija teikts, ka pēc spēlēm tālākos galamērķos būtu nepieciešama apmaksāta viesnīca. “Latvija ir maza valsts, visiem ir pamatdarbs, ģimenes, tāpēc nodrošināt nakšņošanu būtu bezjēdzīgi,” pauž Direktorenko.
“Piemēram, ja Rīgas brigāde tiesā Liepājā – var nakšņot, bet ne visi to grib, labāk aizbraukt, notiesāt un atpakaļ. Protams, ja no Liepājas jābrauc uz Daugavpili, tad nav citu variantu un viesnīca tiek apmaksāta.
No LFF ir nodrošinātas divas automašīnas, daudziem gan jābrauc ar savām. Par transporta amortizācijas mazo apmaksu nepiekrītu, piemēram, no Rīgas uz Daugavpili un atpakaļ degvielai kompensē 84 eiro, no kuriem pēc degvielas, nodokļiem paliek ap 15–20 eiro amortizācijai. Tas varbūt nav optimāli, bet citas izejas nav.”
Zeme ir apaļa
Aiz visiem šiem cipariem stāv arī psiholoģiskais aspekts. Tiesnesim par sevi jāuzklausa visdažādākie neglaimojoši epiteti un jāiztur pamatīgs presings, Latvijā pat mazāk no skatītājiem, vairāk – treneriem, spēlētājiem un klubu vadības.
“Tas nav patīkami. Jo lielāks skandāls, jo morāli grūtāk tikt cauri. Nav viegls darbs. Kādu laiku tiesāšana ir kā hobijs, kad tiec cauri pirmajam skandālam, tad saproti, ka ir otra monētas puse,” atzīst Artis Ķēniņš.
“Vai samaksa to atsver? Viss atkarīgs ne tikai no naudas, bet tavas attieksmes pret to, ko dari, kā attiecies pret cilvēkiem – tas veido vidi, kurā darbojies. Es neskatos tikai tā – ja man maksā 200 eiro un pasaka, ka esmu slikts, tad esmu bēdīgs, bet, ja maksā 400 eiro un pasaka to pašu, tad esmu priecīgs. Nē, tā nav, mijiedarbojas vairāki procesi un darbības. Katrs ir pats savas laimes kalējs, zeme ir apaļa, un es ticu karmai. Nauda ne vienmēr ir svarīgākais kritērijs, bet, protams, lai dzīvotu, nevis izdzīvotu, finansējums ir būtisks.”
Vai ir prestiži būt tiesnesim Latvijas futbolā?
“Ja paprasītu, vai Vācijas bundeslīgā ir prestiži – protams! Arī starptautiskajā arēnā ar FIFA kategoriju. Latvijā tas ir filozofisks jautājums, atkarīgs no cilvēka, kādi ir mērķi un cik tie ir tālejoši,” tā Ķēniņš.
“Apzinos, ka bez kļūdām neviens nestrādās arī tad, kad būs videoasistents. Finansiālajā ziņā ir liels progress, mums atliek kvalitatīvi strādāt, lai tiesnešu sniegums un apmaksa atbilstu vēlamai kvalitātei,” teic Vadims Direktorenko.
Viņš atzīst, ka ar jaunās tiesnešu paaudzes gatavošanu progress esot ne tik straujš un labs, kā gribētos, uzsverot, ka jauniešiem visbiežāk primārais ir finansējums. Jānis Mežeckis norāda, ka gada laikā tiesnešiem notikuši 85 semināri, pirmos soļus spēruši 120 jaunie speciālisti, bet tālāk apņēmusies iet sestā daļa jeb aptuveni 20:
“Jauna iniciatīva sadarbībā ar Rīgas Futbola skolu ir jauno tiesnešu skola, kurā 16 gadus veci puikas, kas trenējas futbolā, izgājuši tiesāšanas kursu. Nemitīgi notiek darbs ar inspektoriem, kas ir tiesnešu novērotāji. Bija tikšanās ar klubu pārstāvjiem, izspriedām strīdīgos jautājumus, tiesa, ne visi piedalījās, pretenzijas ir diezgan bieži.”
Pandēmija ietekmē arī tiesnešus
Citos sporta veidos Latvijā tiesnešu darbs ir mazāk apmaksāts. Latvijas–Igaunijas basketbola līgā vienas spēles takse ir 125 eiro. “Ikviens, protams, vēlētos lielāku atalgojumu par savu darbu, bet tiesnešu apmaksa ir klubu pārziņā, un viņi nav ieinteresēti tērēties, labprāt vēl samazinātu,” norāda Latvijas basketbola līgu galvenais tiesnesis Agnis Pērkons.
Latvijā ir desmit augstākās raudzes tiesneši – divi apkalpo ULEB turnīrus, astoņiem ir FIBA kategorija un vēl divi uz to pretendē.
“Skaitliskā ziņā augšgals izskatās labi, bet saistībā ar pandēmiju daudzi devušies strādāt vai mācīties uz ārzemēm, vairāki izlēmuši beigt tiesāt, un šobrīd skaitliskā ziņā ir milzīgas problēmas, īpaši austrumu reģionā – tur ir pilnīga katastrofa, bet komandu ļoti daudz,” konstatē Pērkons.
“Rakstot nozīmējumus, prioritāte ir augstākajai līgai, bet man jāliek FIBA kategorijas tiesneši arī uz otro līgu, jo cilvēku ļoti trūkst. Saistībā ar to, ka pagājušajā sezonā nenotika jaunatnes čempionāts, klāt nav nācis neviens jaunais tiesnesis.
Neviens treneris sporta skolā īsti nav ieinteresēts apmācīt tiesnešus, jo no viņa prasa spēles rezultātu. Klubi jūt problēmu, bet izdarīt neko nevar vai negrib.
Oskars Lucis vada seminārus un apmācības jaunatnes līgas tiesnešiem, bet saistībā ar izkritušo sezonu ir ļoti smagi. Jaunajiem nav īsti motivācijas, jo skaidrs ir viens – Latvijā nav profesionālu basketbola tiesnešu, visiem ir pamatdarbi. Ja viņš saprot, ka netiks līdz augstākajiem plauktiem, tad studiju laikā tā ir laba papildu stipendija, bet, tikko beidz augstskolu, – atvainojiet, man ir darbs.”
Tiesāt Kanādas spēli
Hokeja virslīgā spēles galvenais tiesnesis tiek novērtēts ar 90 eiro. “Salīdzinot ar iepriekšējās federācijas laiku, nevaram sūdzēties – tad bija 40 eiro,” atgādina tiesnesis Māris Locāns, kurš ikdienā ir fizioterapeits un aizraujas ar krosfitu, tādējādi fiziskā kondīcija ir augstā līmenī.
Viņaprāt, tiesnesim jātrenējas trīs reizes nedēļā, starpsezonas laikā, kad nav spēļu, vēlamas četras piecas nodarbības. “Ir čaļi, kas tam tik lielu uzmanību nepievērš, un viņiem ir grūtāk, jo hokejs kļūst ātrāks, mēs jaunāki – ne,” norāda Locāns.
Viņa novērojumi liecina, ka arī hokejā ir tiesnešu deficīts: “Daudzi jaunie pamēģina, bet nepaliek. Iespējams, agrāk tas bija atalgojuma dēļ, tagad summas pieliktas arī nākamajos līmeņos. Varbūt bail uzņemties atbildību, ir zināms spiediens arī bērnu hokejā no vecākiem, treneriem. Tās nav leģendas, tā ir dzīve.
Man pašam 16 gadu vecumā treneris prasīja: tev mamma atļāva tiesāt?
Vecāki reizēm uzvedas neadekvāti, varbūt uzskata, ka bērni jau spēlē Nacionālajā hokeja līgā, un sagaida attiecīgu līmeni, bet tā nav, tiesnesis bērnu čempionātā arī mācās, varbūt tā viņam ir pirmā otrā spēle. Ir draudēts fiziski. Kopumā uzskatu, ka hokeja sabiedrība ciena tiesnesi.”
Viņam motivācija būt par tiesnesi ir būšana iekšā hokeja dzīvē, tā ir arī iespēja nedaudz paceļot pa pasauli, tiesāt nopietnāka līmeņa hokeju. “Esmu tiesājis izlašu līmenī, arī Kanādas spēli. Tie ir arī papildu ienākumi, izmaina ikdienas rutīnu,” teic Māris Locāns.
