Laukos
Piensaimniecība

Tirgus spēks ir tikai pats tirgus0


Jānis Šolks.
Jānis Šolks.
Foto: Anita Pirktiņa

JĀNIS ŠOLKS Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības (LPCS) valdes priekšsēdētāja amatā ir jau desmito gadu – kopš 2009. gada, bet LPCS valdē – kopš 2005. gada. Sarunā  viņš smej: “Lai nu par ko, bet par piena tirgu gan zinu visu. Pats esmu to gan pircis, gan pārdevis, tāpēc droši varu apgalvot – vienīgais piena cenas regulētājs, turētājs un svārstītājs ir tikai tirgus. Un ne lauksaimnieku kooperatīvi, ne arī citu uzņēmējdarbības formu pārstāvji to īpaši ietekmēt nevar.” Visvairāk Šolka kungu skumdina fakts, ka salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm Latvijai nekādi neizdodas izkarot pašmāju produktiem pārliecinoši stabilu vietējā tirgus daļu. Esam faktiski vienīgā ES dalībvalsts, kur vietējā ražojuma piena produktu lielveikalu plauktos ir tikai nedaudz vairāk par 50%…

– Cik šobrīd biedru apvieno LPCS, un kāda ir šīs savienības ietekmes joma?

– Ilgu laiku LPCS bija apvienojušies 12 biedri, bet šobrīd palikuši 11, jo Smiltenes piens ir izstājies. Nezinu šā uzņēmuma argumentus un izstāšanās iemeslus. Man pašam šis lēmums šķiet neloģisks. Taču sadarbību turpinām.

Iepriekš LPCS nebija Jaunpils pienotavas, bet šobrīd ir, tāpēc droši var teikt, ka biedru skaits ir stabils jau daudzus gadus un stabili ir arī savienības sastāvā esošie uzņēmumi. Rēķinot pēc iepirktā piena daudzuma, LPCS biedri iepērk vairāk nekā pusi kopumā realizētā piena apjoma valstī.

Žēl, protams, ka ārpus piensaimnieku savienības ir Latvijā lielākā piena apjoma pārstrādātājs – Preiļu siers. Bet tas ir ļoti pašpietiekams uzņēmums ar diezgan emocionālu pieeju dažādām apvienošanās formām. Viņu galvenais produkts – Čedaras siers – ir stabili iegājis eksporta tirgos.

Patlaban ES atbalstīta projekta ietvaros īstenojam komunikāciju projektu, kas vērsts uz sadarbību ar trešajām pasaules valstīm jaunu eksporta tirgu apgūšanā. Protams, šis projekts ir interesants visiem Latvijas piena pārstrādes uzņēmumiem – ne tikai LPCS biedriem.

– Interesanti, ka Jaunpils pienotava ir zemnieku kooperatīvam piederīgs uzņēmums…

– Šis fakts nerada nekādas pretrunas vai domstarpības. Strādājam taču vienā virzienā – lai piensaimniecības nozarei klātos labāk. Lai gan, protams, kopumā piena pārstrādes uzņēmumu attieksme pret piensaimnieku kooperatīviem nav viennozīmīga. Jo, mūsu skatījumā, pārstrādes uzņēmums faktiski dara to pašu, ko kooperatīvs – visādi atbalsta savus stabilos piena piegādātājus. Ja nepieciešams, samaksājam avansā vai piešķiram nelielu aizdevumu, ko pēc tam piensaimnieks nosedz ar piegādāto pienu, u. c.

Bet jāuzsver, ka nu jau kādu laiku starp piensaimnieku kooperatīviem un piena pārstrādātājiem ir iestājusies diezgan mierīga līdzāspastāvēšana.

– Pēdējā laikā īpaši manāma LPCS un konkrēti jūsu sadarbība ar Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomi jeb LOSP.

– Tā ir. Sadarbojamies vairākās jomās un virzienos. Esmu arī ievēlēts LOSP Piena grupā par šīs grupas vadītāja – Gunta Gūtmaņa – vietnieku. Domāju, piensaimnieku un pārstrādātāju sadarbības veicināšanai var būt tikai pozitīvs efekts.

Pagājušā gada nogalē Zemkopības ministrijas paspārnē nodibināta arī Piena padome, kam būs jābūt savienojošam posmam starp piena nozari Latvijā un Pasaules piena federāciju – tā ir ietekmīga starptautiska organizācija, kurā apvienojusies lielākā daļa pasaules valstu, kas nodarbojas ar piensaimniecību. Pati dalība kādā organizācijā ir viena lieta, bet, lai šī dalība būtu konstruktīva, efektīva, mums vispirms pašiem jāsaprot, kas, kādi un kur mēs esam pasaules piensaimniecības kontekstā. Pagaidām šajā Piena padomē esam septiņi padomes locekļi, bet tajā var piedalīties arī citas organizācijas un struktūras, kas saistītas ar piena nozari – gan zinātniskie institūti, gan LLU, gan Piensaimnieku laboratorija u. c. Ceru, turpmāk tā arī notiks, jo padome ir izveidota tikai pašās 2018. gada beigās un pagaidām īpašas popularizēšanas aktivitātes nav veikusi.

Patlaban sniedzam atbildes federācijai par Latvijas redzējumu uz pasaules piensaimniecības attīstību, aizpildām viņu sūtītās anketas, kur ir jautājumi par piena nozares virzību pasaules tirgū. Bet tas tiešām šobrīd ir tikai vīziju, ideju līmenī. Globāli.

– Teicāt – lai kaut ko panāktu, mums pašiem vispirms jāsaprot, ko īsti gribam. Un ko tad mēs gribam?

– Latvija ir viena no 150 Pasaules piena federācijas dalībvalstīm. Šaubos, ka īpaši varēsim ietekmēt federācijas lēmumus vai panākt kaut ko tieši sev. Taču būsim globālās informācijas un nozares aktualitāšu tiešā tuvumā. Tas arī ir svarīgi.

Ko mēs tomēr gribētu? Manuprāt, īstermiņā – neko. Bet ir gluži praktiskas lietas, kas mūs interesē. Piemēram, jaunā pieeja piena testēšanai, jo šobrīd tiek strādāts pie šā procesa optimizēšanas un atvieglošanas. Tāpat mums ir svarīgi uzturēt vienotu ganāmpulku pārraudzības sistēmu, lai gan pagaidām šis nav gluži pasaules, bet Eiropas līmeņa jautājums. Taču arī citur pasaulē pārraudzība tiek veikta līdzīgi, un Eiropa seko pasaules tendencēm.

Protams, galvenais gan piena ražotāju, gan pārstrādātāju sapnis – izlīdzināta piena cena. Vismaz Eiropā. Pamazām tam tuvojamies, bet sasnieguši vēl neesam.

Jāpiebilst, ka Pasaules piena federācija cieši sadarbojas ar Eiropas piena asociāciju, kuras biedrs kādu laiku bija arī LPCS. Diemžēl jāteic, ka dalība šādā starptautiskā organizācijā nav lēts prieks un patlaban to vairs nevaram atļauties. Dalības maksa gadā ir ap 20 tūkst. eiro, un nozare vairs nebija gatava tādu naudu investēt, īpaši tāpēc, ka neredzēja arī reālu praktisku atdevi no šīs dalības. Starp citu, dalība Pasaules piena federācijā ir lētāka.

– Pieminējāt piena cenas. Cik lielas tad šobrīd ir šo cenu atšķirības Eiropā?

– Februārī vidējā piena kilograma cena Eiropā bija nedaudz virs 35 eirocentiem. Latvijā vidēji – 30,38 eirocenti, Igaunijā – 31 cents, bet Lietuvā – 29,43 centi, kas, ja nemaldos, šobrīd ir zemākā cena Eiropā. Tādas tās atšķirības.

Skaidrs, ka neviena atsevišķa organizācija cenas ietekmēt nevar, bet, iespējams, kopīgiem spēkiem šīs atšķirības varam mazināt.

Un maldīgs ir uzskats, ka vismaz vietējā tirgū kooperatīvs var noturēt piena cenu. Muļķības. Cenu ietekmē un tur tikai tirgus. Mēs nedzīvojam izolētā pasaulē, un tirgus spēks ir tikai pats tirgus, nevis kāda uzņēmējdarbības forma.

– Vai taisnība, ka tepat Latvijā pastāv diezgan liela atšķirība starp piena cenu, ko saņem mazais piena ražotājs un lielais? Jūsu nosauktais vidējais cenas līmenis – 30,38 centi – panākts tādējādi, ka mazie saņem 26 centus, bet lielie – 33?

– Varbūt ne vienmēr un ne visur, bet lielā mērā tā tiešām ir. Un tam ir savi loģiski iemesli. Protams, ne jau saražotā piena apjoms pats par sevi ir mazākas cenas iemesls. Viens no tiem ir loģistika. Trīs četru tonnu piena savākšana no vairākām mazām saimniecībām arī maksā naudu. Un tā zināmā mērā tiek atrēķināta no piena cenas. Kāpēc jātērē laiks un degviela, ja no vienas lielas saimniecības uzreiz var dabūt piecas, sešas vai pat desmit tonnas piena? Ir gadījumi, ka mašīnai jānobrauc 70–80 km, lai kopumā savāktu divas tonnas piena.

Otrs iemesls – lielāks riska faktors, ka, savācot pienu no daudziem ražotājiem, koppienā var nonākt sliktas kvalitātes piens. Turklāt no mazajiem piensaimniekiem piens tiek savākts tikai katru otro dienu, un tas nozīmē, ka saimniecībai jānodrošina atbilstīga piena uzglabāšana, dzesēšana. No katra piena piegādātāja, katra atsevišķa tilpuma, no kura piens tiek ieliets kopējā katlā, tāpat ir jāpaņem piena paraugs. Jo vairāk šādu paraugu, jo vairāk darba piena analīžu veicējiem. Tas arī maksā naudu. Pēc tam savāktā piena kvalitāte tiek pārbaudīta arī pārstrādes uzņēmumā. Ja atklājas, ka koppiena kvalitāte nav atbilstoša, iespējams, viena vai divu piena piegādātāju dēļ, ārā diemžēl jāizlej viss šis savāktais piens. Tā kā darbs ar daudziem maziem piensaimniekiem ir gan darbietilpīgāks, gan riskantāks, gan dārgāks.

Lietuvā šī situācija ir vēl izteiktāka, jo tur ir vēl vairāk sīksaimniecību un lielāka sadrumstalotība.

– Vai šodien tiešām vēl vajadzētu runāt par piena kvalitāti?

– It kā nevajadzētu, bet runājam. Dzirdam gan par dažādu smaku un inhibitoru klātbūtni pienā, gan par nepieļaujami lielu somatisko šūnu un baktēriju skaitu u. c. Protams, piena kvalitāte ir liela piena pārstrādātāju rūpe, jo no tās atkarīgs, vai un kādu produktu ražošanai šis piens būs izmantojams. Pēc PVD pārbaužu datiem, gadā ir vidēji 200 gadījumu, ka tiek atklātas kādas kvalitātes neatbilstības pienā. Vai tas ir daudz vai maz – nezinu. Manuprāt, tas nav daudz. Vainīgais sliktā piena piegādātājs tāpat pēc nodotā piena paraugiem tiek atrasts, un viņam tad jākompensē visi izdevumi, kas radušies viņa vainas dēļ. Tāpēc neviens piensaimnieks nav ieinteresēts kaut kā apzināti blēdīties, cerot, ka viņu neizskaitļos. Tie, kam piena ražošana ir peļņas avots, nekad tā neriskēs. Gluži otrādi – viņi burtiski trīc par to, lai viņu piens būtu kvalitatīvs. Ir, protams, atsevišķi gadījumi, bet kopumā es neteiktu, ka piena cena kādam tiek samazināta tā sliktās kvalitātes dēļ. Toties par izcilas kvalitātes pienu var saņemt piemaksu.

Zinām arī Igaunijas piemēru. Tur faktiski nav mazo piensaimniecību. Mazāk nekā 600 Igaunijas piena saimniecības saražo nu jau gandrīz tikpat daudz piena, cik Latvijas 6000 saimniecības. Turklāt jāņem vērā, ka Igaunijā ir mazāk labvēlīgi apstākļi ganību ierīkošanai, lopbarības izaudzēšanai, jo ir akmeņainākas augsnes, tās grūtāk apstrādāt, ir īsāks veģetācijas periods utt.

– Kā tad igauņi panākuši tādu uzrāvienu piena ražošanā?

– Pēdējos 20 gadus konsekventi atbalstot tikai vidējās un lielās piena lopkopības saimniecības. Ja kādam patīk turēt dažas govis hobija vai dzīvesveida dēļ, tas paliek paša ziņā. Ja kāds ar mazu govju skaitu spēj izdzīvot un vēl kaut ko nopelnīt – ļoti labi. Tas netiek liegts. Bet no valsts puses tādas saimniecības netiek finansiāli atbalstītas. Tāds ir Igaunijas valsts redzējums mērķtiecīgai nozares attīstībai. Bet Latvijā tika atbalstītas saimniecības pat ar vienu govi. Tādējādi igauņi šajā nozarē ir ievērojami atrāvušies gan no lietuviešiem, gan latviešiem. Viņu piensaimniecības ir ļoti koncentrētas, ir veikts liels darbs piena kvalitātes celšanā, fermu modernizācijā utt. Kopumā ražošana ir daudz efektīvāka.

– Mazie zemnieki aizvien tiek aicināti stāties kādā kooperatīvā. Vai tiešām Latvijā joprojām ir tik daudz mazo saimniecību, kas par sevi cīnās vienas pašas?

– Jā, to ir diezgan daudz. Patiesībā jau kooperatīvam arī to mazo zemnieku īpaši nevajag, jo tās ir liekas klapatas. Ja primārais piena pircējs ir kooperatīvs, tad manis minētā loģistika ir jāno­drošina kooperatīvam. Zinu kooperatīvu, kas lepojās, ka visiem saviem biedriem maksā vienu cenu neatkarīgi no nodotā piena daudzuma. Un kas notika? Iebrauca auzās…

Mūsdienās nekas nenotiek par velti. Par visu jāmaksā. Arī par cēliem žestiem. Ja par kaut ko nemaksā zemnieks, tad par to jāmaksā pārstrādātājam vai kooperatīvam, vai kādam citam. Ne visi un ne vienmēr to var atļauties. Vai arī var atļauties uz ierobežotu laiku – kamēr pietiek resursu.

Daudz dzirdēts, ka kooperatīvs saviem biedriem varot nodrošināt lielāku un stabilāku cenu par pienu nekā pārstrādātājs. Statistika pierāda pretējo. Ielūkojoties Lauksaimniecības datu centra mājaslapā, varam atrast informāciju, kas liecina, ka pārstrādātāji saviem tiešajiem piena piegādātājiem kopumā samaksā pat mazliet virs valstī vidējās piena cenas – apmēram 30,5 centus. Savukārt kooperatīvu maksātā piena cena ir vidēji 29,9 centi. Atšķirība ir niecīga, tomēr tā ir.

– Cik šobrīd Latvijā ir piena kombinātu?

– Kopumā to ir ap 50. Bet to skaitā ir arī uzņēmumi, kas pārstrādā ļoti niecīgu piena daudzumu vai nelielos apjomos ražo kādu atsevišķu produktu, piemēram, Mālpils pienotava. Tāpat šo 50 reģistrēto uzņēmumu skaitā ir tikai saldējuma ražotāji. Piemēram, Druva, Rūjienas saldējums u. c. Lai gan saldējums pats par sevi normatīvajos aktos neskaitās piena produkts, jo saldējums var būt arī sasaldēta sula, ūdens vai kas cits. Šā definējuma dēļ savu saldējumu varam eksportēt uz Krieviju.

Ar piena pārstrādi plašākā mērogā nodarbojas kādi 20 uzņēmumi.

Jāpiebilst arī, ka nupat savu darbību apturējuši tādi uzņēmumi kā Baltic Dairy Board un Latvian Dairy. Šo uzņēmumu parāds piena piegādātājiem ir apmēram 6 miljoni eiro. Un no Latvian Dairy, šķiet, piensaimnieki savu naudu neatgūs. Kazāka kungs no Baltic Dairy Board vēl kaut ko sola. Manuprāt, tā ir katastrofa. Bet vienlaikus – trāpīga un sāpīga mācība citiem piena ražotājiem.

– Kāda mācība būtu jāizloba no minēto uzņēmumu neveiksmes?

– Tāda, ka nav jāskrien pēc iespējami ātrākas tūlītējas peļņas, bet vairāk jāuzticas pārbaudītām vērtībām, nevis vilinošiem solījumiem un cerībām par iespējamiem finansiāliem labumiem, neņemot vērā reālo tirgus situāciju. Pamatmācība – jāiemācās rēķināt ilgtermiņā un cienīt savstarpējo sadarbību.

Tirgu ir pametuši daudzi piena kombināti, bet tie, kas joprojām strādā, gan paši ir iemantojuši cieņu, gan ar cieņu izturas pret saviem stabilajiem izejvielu piegādātājiem.

Kad savlaik pats iepirku pienu, biju izveidojis piegādātāju tabulu ar trim ailēm – stabilie, svārstīgie un vērā neņemamie, jo ar viņiem nekad nevarēja rēķināties. Tiklīdz kāds no šīs ailītes padzirdēja, ka kāds cits piena pircējs maksā mazliet vairāk, viņš mierīgi varēja iepriekšējā vakarā piezvanīt un paziņot – ja viņam nemaksās tik un tik, tad no rīta savu pienu vedīs uz citurieni. Un līgumam nav nekādas nozīmes. Kā lai šādu sadarbību vērtē?

– Baltic Dairy Board projekts gan izskatījās ļoti cerīgs, un daudzi nozares eksperti to vērtēja kā perspektīvu.

– Jā, arī man pašam šis projekts izskatījās daudzsološs. Bet uzņēmuma veidotāji kļūdījās ar pārliecību, ka viņi ar savu produktu tirgū būs pirmie gadiem ilgi. Bet nekas jau nestāv uz vietas, viss attīstās ļoti strauji. Jā, tobrīd tā bija nišas produkcija, kurai it kā bija atrasts tirgus ASV, bet citi paguva aizsteigties priekšā ar analogiem rūpnieciskiem ražojumiem. Produkcija, par ko runājam, ja nekļūdos, bija piena un sūkalu proteīna pulveris un olbaltumvielu koncentrāts. Tie nav plaša patēriņa un tirgū īpaši pieprasīti produkti. Atceros, ka Kazāka kungam izteicu bažas, ka strādāt tikai ar diviem mazzināmiem produktiem ar nesaprotamu apjomu pasaules patēriņā ir diezgan riskanti. Sākotnēji šo produktu pozitīvā puse bija fakts, ka to ražošanai nebija nepieciešami piena tauki. Tātad faktiski bija vajadzīgs vājpiens, ko sadalīja frakcijās. Savukārt no iepirktā piena iegūto saldo krējumu varēja pārdot citiem, kas ļāva kādu laiku dzīvot gluži labi. Bet tirgus pirmām kārtām ar sviesta cenu kritumu ieviesa savas korekcijas.

Zinu, ka pēdējo pienu Baltic Dairy Board iepirka pagājušā gada janvārī. Taču uzņēmums nav atmetis cerības par iespēju pārprofilēties. Savukārt situācija Latvian Dairy ir diezgan bezcerīga. Neizskatās, ka šis kombināts būtu vēl kādam vajadzīgs.

– Kādu ietekmi uz piena pārstrādes nozari varētu atstāt jaunā Igaunijas piena rūpnīca?

– Jau tagad ar to sadarbojas kooperatīvs Piena ceļš, kā arī atsevišķi Latvijas piena ražotāji. Iespējams, nākotnē vēl kāds to vēlēsies darīt. Bet nedomāju, ka tas atstās kādu būtisku iespaidu uz piena pārstrādi Latvijā.

Tāpat nedomāju, ka šis uzņēmums varētu pārvilināt piena ražotājus ar kādām lielākām piena cenām, jo patlaban, reģionāli raugoties, piena cenas ir stipri līdzīgas. Vairāk te var nostrādāt iepriekšējā sadarbība ar igauņu piensaimnieku kooperatīvu, uzticēšanās un stabilitātes jautājums. Diemžēl tas, kas pēdējā laikā noticis ar Latvijas piena pārstrādes uzņēmumiem, tostarp ar pašu zemnieku Latvijas pienu, uzticību ir lielā mērā sagrāvis.

– Kā vērtējama mūsu piena kombinātu sadarbība ar piena ražotājiem? Ko tie dara, lai noturētu savus piena piegādātājus? Statistika liecina, ka saražotā piena apjoms Latvijā aizvien sarūk

– Par laimi, mēs īpaši nejūtam, ka piena apjoms būtu samazinājies. Objektīvu iemeslu dēļ samazinās saimniecību, ganāmpulku, taču ne govju skaits. Turklāt kopumā palielinās izslaukumi. Aizvadītajās divās sezonās izslaukumus ļoti ietekmēja laikapstākļi, bija problēmas ar lopbarības sagatavošanu. Bet ceru, tās ir īslaicīgas problēmas un šogad piensaimnieki varēs atkopties.

Viens no veidiem noturēt savus piegādātājus ir ilgtermiņa līguma slēgšana. Ierosme tam nāca no pašiem zemniekiem, kuri uzskatīja, ka tādējādi varēs justies drošāk un stabilāk. Food Union bija viens no pirmajiem uzņēmumiem, kas saviem piegādātājiem piedāvāja šādu līgumu slēgt. Taču piena cenas piefiksēšana, teiksim, divu gadu garumā, arī nebija gluži tas, ko zemnieki gribēja. Viņi it kā grib stabilitāti, bet vienlaikus arī grib saglabāt iespēju lūkoties apkārt un meklēt izdevīgākus variantus.

Daudz labāk nekā jebkādi līgumi strādā korekta, pozitīva un pretimnākoša sadarbība, kas vieš savstarpēju uzticību, paļāvību un ir pārbaudīta ilgtermiņā. Jau sarunas sākumā minēju, ka pārstrādātāji nāk pretī saviem stabilajiem un lojālajiem piegādātājiem gan ar avansa maksājumiem, gan īslaicīgiem kredītiem, gan palīdzot iegādāties, piemēram, jaunu piena dzesētāju vai ko citu, ja vecais pēkšņi izgājis no ierindas, utt. Norēķināties pēc tam zemnieks var ar nodoto pienu.

Protams, šādi rīkojas visi uzņēmumi, arī kaimiņvalstu, kuriem pienu pārdod Latvijas piensaimnieki.

– Cik daudz piena dienā saražojam un pārstrādājam?

– Latvijā ik dienas tiek saražots ap 2200 tonnu piena, bet pārstrādātas tiek apmēram 1450–1500 tonnas piena. Un diemžēl tikai puse no šā pārstrādātā piena tiek izmantota vietējam tirgum. Otra puse – eksportam.

Savukārt Lietuvā tiek pārstrādāti gandrīz četri tūkstoši tonnu piena, lai gan kopējais kombinātu skaits ir apmēram tikpat liels, cik Latvijā. Redzamākie pārstrādātāji gan tur ir tikai kādi seši. No tiem trīs lielākie katrs pārstrādā tūkstoš tonnas. Acīm redzami, ka lietuvieši strādā daudz efektīvāk. To piena daudzumu, ko Latvijā dienā pārstrādā visi kombināti kopā, Lietuvā ik dienas vēl iepērk no kaimiņvalstīm – pa 700 tonnām no Latvijas un Igaunijas.

– Ko mēs varam darīt, lai kļūtu efektīvāki?

– Food Union īpašnieks ir iegādājies trīs uzņēmumus – divus Rīgā un vienu Valmierā. Tie nemitīgi tiek optimizēti, bet vai šī optimizācija dod paredzēto efektivitāti? Nezinu. Jo optimizācija arī prasa investīcijas. Ja runa būtu par vienu jaunu uzņēmumu, kurā efektīvi varētu izmantot šo trīs esošo uzņēmumu ražošanas līnijas, varbūt būtu cits stāsts, bet dzīvē viss ir citādi.

Kāda ir izeja? Protams, eksporta tirgi. Un otrs – būtu jāatņem lietuviešiem un igauņiem mūsu vietējā tirgus daļa. Daudzkārt esmu teicis, ka mūsu lielveikalu politika man nav nedz saprotama, nedz pieņemama, jo ievestā piena īpatsvars Latvijas veikalos ir ļoti liels – 44%. Nezinu nevienu citu valsti, kur būtu šāda vietējā un importa piena attiecība – gandrīz puse uz pusi.

Ja situācija būtu citāda, mums nebūtu liels daudzums sava piena jāpārdod ārvalstīs, mēs to varētu paši pārstrādāt šeit uz vietas.

Statistika liecina, ka 2018. gadā Latvijas veikalos dienā tika pārdotas vidēji 88 tonnas importa piena un 112 tonnas – vietējā. Tātad vidējā Latvijas tirgus ietilpība dienā ir 200 tonnas piena. Neesmu vēl apkopojis datus par piena produktu – biezpiena, krējuma u. c. – attiecību. Jādomā, tā nebūs tik graujoša, bet tāpat būs diezgan nepievilcīga.

– Centieni dažādu akciju veidā aizsargāt vai veicināt vietējo tirgu nav vainagojušies cerētajiem panākumiem?

– Pēdējā skaļākā akcija, ko mēģinājām īstenot kopā ar LOSP, bija Godīgais piens. Protams, var teikt, ka šāda nosaukuma akcija nav gluži ētiska, jo kāpēc gan importa piens būtu jāuzskata par negodīgu? Bet mūsu mērķis bija pievērst pircēju uzmanību. Pircējs diemžēl neatšķir, kurš piens ir vietējais un kurš nav. Daudzi gan pienu Alma, gan Annele uzskata par Latvijā ražotu. Jā, veiksmīgs mārketinga triks – izmantot visnotaļ latviskus nosaukumus, lai šeit pārdotu importa pienu. Un ne velti veikali nav ar mieru vietējai produkcijai ierādīt atsevišķus plauktus. Un es nespēju nedz saprast, nedz ieraudzīt – kāda mērķa labad tas viss notiek?

Akciju veiksme vistiešākajā veidā atkarīga no lielveikala politikas un pretimnākšanas. Tieši mazumtirgotājs ir tas, kurš izvēlas sortimentu un alternatīvas.

– Kā citām valstīm izdodas nosargāt savu tirgu?

– Citur tas ir pašsaprotami – kāpēc ievest no ārzemēm produktus, ko paši var saražot! Nesen ar kolēģiem bijām Skandināvijā, kur lielveikalos, kas pārstāv arī pie mums zināmu veikalu tīklu, intereses pēc piedāvājām nopirkt Latvijā ražotu pienu. Teicām, ka dienā bez problēmām varam viņiem piegādāt vismaz 50 tonnas kvalitatīva piena. Saņēmām atbildi – nav nekādas vajadzības! Redziet, mums plaukti pilni ar pašmāju ražojumiem! Nešaubāmies, ka jūsu piens ir labs, bet – paldies, nevajag! Taču, ja atrodat produktu, kura nav mūsu plauktos, un varat to piedāvāt – nav problēmu. Atvediet – pamēģināsim! Ja produkts aizies – strādāsim. Pavisam konkrēti. Un šādas atbildes saņēmām gan Somijā, gan Zviedrijā, gan Norvēģijā. Arī Vācijas pārtikas tirgū vietējā produkcija ir 82%, bet imports tikai 18%. Viņiem nav tik ļoti jāiespringst uz eksportu, ja pašu tirgus ir tik liels un spēcīgs.

Kāpēc mēs tā vienkārši ļaujam tam pašam pienam Alma, kas tiek ražots Somijas uzņēmumam piederošās Igaunijas ražotnēs, nākt iekšā mūsu veikalos un izspiest vietējos ražotājus, – man skaidrojuma nav.

– Kā paši lielveikali šo savu politiku skaidro?

– Ļoti izvairīgi, nekonkrēti vai vispār nekā. Piemēram, kad LOSP organizēja diskusiju Tirdzniecības un rūpniecības kamerā par šo tēmu, ne Rimi, ne Maxima pārstāvji vispār neuzskatīja par vajadzīgu ierasties. Kāpēc? Tā ir attieksme. Iepriekšējās sarunās saņēmām atbildi, ka jautājums nav par cenu. Bet par ko? Un tālāk jau sekoja pilnīgi bezjēdzīga demagoģija.

Savlaik Maxima pārstāvji sanāksmē, kur piedalījās pat vairāki ministri, solīja, ka centīšoties vismaz piena plauktā nodrošināt 80% vietējās produkcijas. Vai tas notika? Nē!

– Jāķeras pie likumdošanas.

– Mēs jau pieķērāmies, jo iepriekš lielveikalu patvaļa bija vēl lielāka. Izveidojām Negodīgas mazumtirdzniecības prakses aizlieguma likumu, kam tirgotāji ļoti pretojās, un to lobijs panāca atrunu, ka puses var vienoties arī citādi, nekā ierakstīts likumā. Un tas faktiski ir solis atpakaļ.

– Nosauciet vismaz trīs negodīgas mazumtirdzniecības prakses pazīmes.

– Piemēram, nedrīkst uzspiest kādu noteiktu cenu līmeni. Nedrīkst uzspiest kādu īpašu produkta izvietojumu plauktā vai akciju un par to prasīt samaksu. Nedrīkst būt situācija, ka gan vietējais, gan importa produkts iepirkts par vienādu vairumcenu, bet veikala plauktā kādam ir cena zem pašizmaksas. Taču nav ne vārda par to, cik lielu uzcenojumu veikals drīkst uzlikt katram produktam. Tā kā daudzās pozīcijās veikaliem tāpat paliek brīvas rokas.

Tāpat likumā atrunāts, cik ilgā laikā veikalam jānorēķinās ar saviem piegādātājiem. Norēķināšanās laiks ir atkarīgs no produkta realizācijas derīguma termiņa.

– Kā mums sokas eksporta tirgos?

– Cīnāmies, un nevar teikt, ka bez panākumiem. LPCS ieguva tiesības piedalīties diezgan jaudīgā ES projektā, kas saistīts ar eksporta iespējām uz trešajām pasaules valstīm. Divus gadus pie tā jau strādājam, palicis vēl viens gads. Valstis, uz kurām varam eksportēt savu produkciju, ir ASV, Izraēla, Arābu emirāti, Azerbaidžāna, kā arī Ķīna, taču ar šo valsti nav vienkārši. Zaļā gaisma eksportam vēl neko nenozīmē, jo ceļā ir daudz citu šķēršļu – muita, korupcija, mentalitāte, neuzticība. Katrā ziņā Ķīna ir specifisks un pagaidām visai nedrošs tirgus. Bet arī iekļūšana citos tirgos vēl nav panākums – šie tirgi ir jānotur, jo Latvija jau nav vienīgā, kas uz tiem tiecas. Un tādam amerikānim vai arābam faktiski ir vienalga, vai viņš pērk latviešu, lietuviešu vai poļu produkciju.

Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops aprīļa numurā

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Lasītākie

AD
Artis Drēziņš
Latvijā
Lauris pēc trieciena palicis bez apziņas un mēdz nekontrolējami staigāt. Kāpēc dzērājšoferi Jāni apcietināja tiesas zālē? 22
9 stundas
AJ
Atis Jansons
Ekonomika
Čakarē, “lien pakaļā” un azartiski izlec pretējā joslā – kā “vidējais latvietis” brauc pa Rīgas apvedceļu 2
2 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
VIDEO. “Nozaga pusmiljonu eiro, bet Balandinu atstāja dzīvu kā brīdinājumu,” Krieķis atklāj patiesību 3
1 stunda
TA
Tavs Auto TV
Ekonomika
Lietuvā lietoti automobiļi ir lētāki. Kādēļ?
2 stundas
LE
LETA
Latvijā
Daudzi vienā pilsētā un “Dinamo” sportisti: lielajam Covid-19 inficēto skaitam “pa pēdām”
3 stundas