Vecmāmiņas duncītis tavā mugurā 2
Izstādes centrā – plaukts ar vairāk nekā četrsimt burkām īsta ievārījuma, marinētiem gurķiem, tomātiem, kabačiem, kāpostiem, kompotiem un sulām. Rasa Jansone šoreiz izkāpusi no gleznotājas kurpēm, lai gatavotu mākslu burkās.
“Izskatās skaisti un garšīgi,” saku kuratorei. “Taču ļoti laikietilpīgi,” piebilst Jana. Kad Rasa no tirgus atnesusi četrus kilogramus ķiršu, izņēmusi kauliņus, izvārījusi zapti un sarindojusi nedaudzās burciņas – sapratusi, ka šis darbs nebūs nekāda izklaide. Gatavošana paņēmusi visu vasaru, rudeni un vēl daļu ziemas, pa kādai sašķēlētai kāpostgalvai sapildot traukos. Zvanījušas draudzenes un vaicājušas – ko tu dari? “Nodarbojos ar mākslu!” viņa atbildējusi, mēģinot iejusties savas ģimenes sieviešu ādā, kurām ziemas krājumu gatavošana savulaik bija nepieciešamība un ierasta lieta. Vai vecmāmiņa, dzīvojot viensētā ar saviem deviņiem bērniem, jutās laimīga? Varbūt katra burciņa viņai bija arī kā saruna?
Jana norāda, ka plaukti ar košajām burkām vedina uz nostalģiskām atmiņām par pašu pieredzi, kā mamma un ome nosvīdušām pierēm maisīja lielo zaptes katlu. Šķiet, sajūti vecmammas roku uz muguras, kad izlasi vienu no etiķetēm un saproti – tā nav roka, bet duncītis! Burkas ar zaptēm un marinētiem gurķiem māksliniecei nav slavas dziesma sievietēm, kas konservē, tās pārvēršas par ironisku žestu, lūk, kur paliek mans radošums – virtuvē.
Lasu uzrakstus uz burkām – “Nu, tu ar mākslu vairs nenodarbojies, apdzemdējies?” vai “Jums vajadzētu būt priecīgai un laimīgai, ka tagad ir tāds mazs, gaišs jaukumiņš!” Māksliniece pievērš uzmanību bērna piedzimšanai – kādas ir sievietes izredzes pievērsties mākslai, sev tīkamam darbam, kad viņa kļuvusi par māti?
Ar šo jautājumu saskārusies arī pati kuratore, vienā brīdī apzinoties, ka bērna piedzimšana nojauc vecās koordināšu sistēmas, taču rada jaunas iespējas un pieredzi, kas dod daudz ko vērtīgu, kas var noderēt arī turpmākā dzīvē. Tā Janai Kukainei tapa grāmata “Daiļās mātes” un kā turpinājums – izstāde “Es pieskaros sev”.
