Kultūra
Māksla

“Kā brālis improvizē, tā arī es.” Saruna ar tekstilmākslinieci Edīti Pauls-Vīgneri0


Edīte Pauls-Vīgnere: “Kā brālis improvizē uz klavierēm, tā arī es stellēs. Man nevajag nekādus metus.” Fonā: gobelēns “Harmonija” (1989, vilna, lins, gobelēns, DMDM kolekcija).
Edīte Pauls-Vīgnere: “Kā brālis improvizē uz klavierēm, tā arī es stellēs. Man nevajag nekādus metus.” Fonā: gobelēns “Harmonija” (1989, vilna, lins, gobelēns, DMDM kolekcija).
Foto: Timurs Subhankulovs

Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā līdz 1. martam apskatāma izcilās un tautā iemīļotās mākslinieces Edītes Pauls-Vīgneres personālizstāde “Kafijas kantāte”, kas veltīta meistares 80. dzimšanas dienai un radošās darbības 50 gadu jubilejai.

Edīte Pauls-Vīgnere (1939) ir viena no Latvijas vadošajām, talantīgākajām un arī populārākajām tekstilmāksliniecēm. Viņas daiļrade gājusi ciešā kopsakarā ar Rūdolfa Heimrāta (1926–1992) iedibinātās Latvijas tekstilmākslas skolas veidošanos jau kopš 20. gadsimta 60. gadiem kā šīs skolas raksturīgākajai un mākslinieciski oriģinālākajai pārstāvei.

Ar viņu lepojamies līdzīgi kā Polija ar Magdalēnas Abakanovičas (1930–2017) un Francija un ASV – ar Šīlas Hiksas (1934) darbiem.

Skanot Paula mūzikai

Ar mākslinieci runājamies brīdi pirms izstādes oficiālās atklāšanas. Fonā skan viņas brāļa komponista Raimonda Paula mūzika, Edītes Pauls-Vīgneres pašas izvēlētas klavierkompozīcijas.

Daudzi mākslinieki darba procesā nemīl mūziku, bet viņai tā vienmēr palīdzējusi.

“Kas tik nav dzirdēts!” stāsta Edīte Pauls-Vīgnere. “Atceros, lūdzu tēvam uzmeistarot tādas stelles, kuras neklab, jo ražotās taisīja lielu troksni. Un tēvs man tādas arī uzbūvēja. Visi mani darbi ar tām radīti. Un, strādājot ar tām, esmu noklausījusies tik daudz mūzikas – sākot no folkloras līdz klasikai, pa vidu visi estrādes jaunumi!

Tikai lieta tā, ka ar tēva darinātajām brīnišķīgajām stellēm varēja strādāt viens cilvēks. Nav kā Francijā, kur manufaktūrā pie vienām stellēm trīs meistari, viens veido sejas, otrs, piemēram, augus vai ko citu, bet es visu darīju viena. Stelles smagas, viegli nebija.”

Apskatāmi gandrīz divi desmiti izcilu darbu: septiņdesmitajos un astoņdesmitajos radītie lielformāta gobelēni no muzeja zelta fonda – “Harmonija”, “Rīga”, “Vācija”, “Sēja”, jauktas tehnikas darbi “Korrida”, “Mūži”, “Trešā paaudze”, kā arī vērienīgie un pārdomātie tekstilansambļi “Visums”, “Kafijas kantāte”, “Ceļojuma piezīmes”.

“Nu iedomāties nevaru, kā tos spēju uznest līdz sestajam stāvam, toreiz šķita viegli kā spalviņas…” atminas Edī­te Pauls-Vīgnere.

Kāpēc izstādei nosaukums “Kafijas kantāte”?

Māksliniece atceras: “Kompozīcija “Kafijas kantāte” tapa laikā, kad Latvijā nodibināja Mākslas dienas. Tās nebija iedomājamas bez kafijas dzeršanas! Pupiņas veda no Maskavas, visi centās dabūt to labāko šķirni ‘Arabic’… Jānis Peters izdeva savu “Ceturto grāmatu” (1975), un tajā viņš piemin Baha kantāti.

Man ļoti iepatikās vārds “kantāte”, tās bieži atskaņo kori, tik plašs atvēziens… Kompozīciju sadalīju četrās daļās, parādot visu procesu no pupiņām līdz porcelāna tasītei.”

Iejautājos, kādas izjūtas māksliniecei saistās ar minēto Jāņa Petera dzejas grāmatu. Janvārī viņa pa īstam iešot atpūtā, tad pārlasīšot Jāni Peteru, jaunos dzejniekus, kam līdz šim nav atlicis vaļas. “Pēdējā laikā manās izstādēs Madonā, Cēsīs, Valmierā sadāvināts tik daudz grāmatu, brīnišķīgi!”

Par Visumu, kosmosu un harmoniju

Esmu klāt brīdī, kad Edī­te Pauls-Vīgnere tikko pienākusi pie tekstilansambļa “Visums” un, neviena nedzirdēta, iesaucas – mana pasaule griežas! Pateicoties izstādes iekārtotājam Jurģim Krāsonam, īstenota iecere, ko agrāk nevarēja.

Tagad darbs ir ne tikai tekstilija, bet arī kinētiska māksla.

Un Visums kļuvis visaptverošs. “Izstādē 1978. gadā toreizējā Aizrobežu mākslas muzejā uz grīdas nolika teātra starmeti, lai uz planētu kristu baltā gaisma,” atceras māksliniece, “bet tā nekustējās. Nu, paldies Dievam, darbs elpo!”

Viens no krāšņākajiem ir Komponistu namam Dubultos paredzētais lielformāta gobelēns “Harmonija”.

Māksliniece stāsta, ka ietekmējusi Latvijā spēcīgā baleta māksla, klasiskā un arī estrādes mūzika. Pašā centrā slavenās Rīgas Doma ērģeles, bet kreisajā stūrī komponists Raimonds Pauls.

Pašas Edī­tes Pauls-Vīgneres portrets gan nav ieausts nevienā viņas gobelēnā, vienā no Oļega Zernova fotoattēliem apakšējā stūrī redzams Edītes Pauls-Vīgneres pašpor­trets, kuru viņa pirms daudziem gadiem gleznojusi.

Abstrakta kompozīcija ir darbā “Kosmoss”. Kā saka izstādes kuratore Velta Raudzepa, ja šāds darbs būtu izpildīts glezniecības un nevis no politkorektās slodzes brīvākajā tekstiliju tehnikā, valdošā sociālistiskā reālisma laikā līdz izstāžu durvīm mākslinieks netiktu.

Edīte Pauls-Vīgnere stāsta: “Pati par savu Juriju Gagarinu esmu sajūsmā. Vai zināt, ka Maskava šo darbu noraidīja? Paskatieties uz kosmonauta cepuri – ir saskatāmi trīs burti “CCC”, bet pēdējā trūkst… Tiku arī izgriezusi no “planētas” mazu gabaliņu un tajā ielikusi sādžiņu, kur Gagarins piedzimis…

Neviens man nepavēlēja šajā gobelēnā ieaust Gagarinu, bet tiešām uzskatu, ka tas ir cilvēks, par kuru var teikt – pirmais… Daudz kļūdās paši mākslinieki.

Saka – valdība aizliedza, valdībai nepatīk. Bet tev ir jārada tāds darbs, lai patiktu!

Reiz Džemma Skulme uz izstādi bija atvedusi Augustu Vosu ar veselu partijas biroju. Vai domājat, bija neapmierināti? Neizteica nevienu aizrādījumu! Savulaik kāds mākslinieks tekstilijā “Darbam slava” bija ieaudis sirpi un āmuru, bet ir taču tik daudz cilvēku, kas labi strādā dažādās profesijās. Viss atkarīgs no paša mākslinieka, vai viņš aizkustinās vai ne…

Man nekad neviens nav spiedis neko darīt tieši un konkrēti.

Jā, esmu lūgta pievērsties kādai tēmai, piemēram, sports mākslā. Radīju “Akvalangistu”, visi sajūsmā. Nezinu, kur tas darbs palicis. Toreiz vaicāja – ­Edīt, zem ūdens palīdi? Nē, nemāku peldēt! Viss atkarīgs no tā, cik mākslinieks iegulda dvēseli un iztēli. Ja strādā vienkāršoti, primitīvi, nepatiks nevienam.”

Pirmais ārzemju ceļojums māksliniecei bijis uz Kubu. Ilgi nav laiduši, jo pirms tam viņa nav bijusi nevienā sociālisma zemē.

Edīte Pauls-Vīgnere spriež: “Tagad ārzemju braucieni daudziem nav nekas sevišķs, bet es Benjamiņa namā trīs stundas varēju rādīt slaidus un stāstīt, stāstīt, tik ļoti bija fascinējusi daba, cilvēki, okeāns, smaržas.”

Jauktās tehnikas darbs “Korrida” atklāj nepiepildītu sapni.

Spāniju māksliniece nekad nav redzējusi: “Mani ietekmēja tēva mīlestība uz raksturdejām – flamenko, steps, kastaņešu klabēšana, kruzuļainie tērpi, ģitāras skaņas… Dzīvē neesmu šo rituālu redzējusi. Iedvesmu guvu Mākslas akadēmijā, apgūstot Spānijas vēsturi un mākslu.

“Korridā” centrālo vietu esmu ierādījusi vērsim. No Karpatiem draugi atsūtīja garšķiedrainu aitas vilnu, tēvs palīdzēja izgatavot muletes, kuras izkārtoju vēdekļa formā.”

Viss rodas iztēlē

Edīti Pauls-Vīgneri raksturo milzīgs spēks, krāšņums un krāsas mīlestība. No kurienes tas viss viņā pašā?

“Katram cilvēkam kaut kas ielikts no dabas, varbūt tā ir karma, varbūt no iepriekšējām paaudzēm,” viņa stāsta. “Mans tēvs Voldemārs bija vienkāršs cilvēks ar sešu klašu izglītību. Pirmā pasaules kara laikā kā bērns aizvests uz Petrogradu, kur pavadījis sešus gadus.

Kad ģimene atgriezās, puikam bija jau desmit, aizmirsis latviešu valodu, bet apguva to, vēlāk sāka pat dzejot, izveidojās ārkārtīgi vispusīgs cilvēks, taču talantus nevarēja attīstīt, jo bija jāaudzina abi bērni – Edīte un Raimonds.”

Maestro Raimonds Pauls ne vienreiz vien stāstījis, ka bērnībā vecāki piespieduši sēdēt pie klavierēm, taču ar Edīti bijis pretēji. Nē, viņa man saka –

pati jau septītajā klasē vēlējos iet uz lietišķo skolu, tas bija mans sapnis, vecāki, tieši otrādi, centās atrunāt –

nevajag, varbūt ko citu…

Taču ne katram dzīvē izdodas radīt tik daudz lielisku darbu, kur tas noslēpums? Mirkli padomājusi, māksliniece atteic: “Grūti paredzēt, kas dzīvē notiek ar mūsu prātu. Te mēs domājam vienādi, te maināmies, te kļūstam par ko citu, to nekad iepriekš nevar zināt. Man neviens nekad dzīvē neko nav teicis priekšā. Godīgi sakot, arī Mākslas akadēmijā gaidīju, kad studijas būs galā, vēlējos ātrāk sākt darīt pati…

Saistītie raksti

Arī mūsu profesors Rūdolfs Heimrāts taču sāka kā keramiķis, tad aizbrauca uz toreizējo Čehoslovākiju, ieraudzīja tekstilmāk­slinieku darbnīcas un smēlās idejas. Kā brālis improvizē, tā arī es. Man nevajag nekādus metus.

Franču gobelēnisti, piemēram, uzaicina gleznotājus, tad zem stellēm apakšā paliek kartonus ar zīmējumu, kuru precīzi cenšas atainot gobelēnā. Man tā būtu nāves stunda, ja kaut kas būtu jākopē, jāatkārto! Man viss rodas iztēlē, naktīs vai visus savus darbus esmu acīm izstaigājusi.”

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LA
LA.LV
Kultūra
Janas Egles stāsts “Aiziet jūriņā!” no apbalvotā krājuma “Gaismā” piedzīvos pirmizrādi uz skatuves
21 stundas
LA
LA.LV
Kultūra
VIDEO. Katrīnai Gupalo tapis Egila Levita iedvesmots romantisks skaņdarbs
21 stundas
AT
Andris Tiļļa
Kultūra
Ar grāmatnieces misiju. Rita Krasta visu mūžu strādājusi par bibliotekāri
22 stundas

Lasītākie raksti

LE
LETA
Pasaulē
Tramps uzdevis Pompeo parakstīt vienošanos ar talibiem 1
8 stundas
LE
LETA
Latvijā
Atcelti “Novatours” čārterreisi no Rīgas uz Bergamo pilsētu Itālijā
10 stundas
LL
LETA, LA.lv
Sports
Gulbis Po pilsētā tiek līdz pusfinālam
9 stundas
LE
LETA
Pasaulē
Parīzē pēc protestētāju izraisīta ugunsgrēka evakuē Lionas staciju
8 stundas
AL
Agris Liepiņš
Latvijā
Agris Liepiņš: Ja mēģinām izmest pa durvīm, vīriešu diena ieraušas pa logu! 3
9 stundas