Interesē arī Igaunija 17
Eiropas Nodarbinātības dienestu tīkla “EURES” koordinatore Latvijā Līga Baufale stāsta, ka tā neesot lavīnveida parādība, tomēr cilvēki pirmspensijas vecumā interesējas par darba iespējām ārzemēs. Visbiežāk interese esot par nodarbinātību Lielbritānijā, Vācijā, Norvēģijā, Nīderlandē, Somijā, pēdējā laikā arī Igaunijā. “Nav daudz tādu cilvēku, kas, atnākot uz konsultāciju, tā arī pasaka, ka grib braukt strādāt ārzemēs, lai nopelnītu pensiju. Motīvi ir dažādi – nespēja atrast darbu Latvijā, vēlme kaut ko dzīvē mainīt vai doties pie bērniem, viens no elementiem, protams, arī iespēja nopelnīt pensiju,” skaidro Baufale. Par labu vietu, kur meklēt darbu, cilvēki uzskatot Skandināviju, bet bieži vien nav izvērtējuši turienes dzīves dārdzību.
No 1050 “EURES” klientiem, kas pērn līdz oktobra vidum interesējušies par darbu ārzemēs, 322 bijuši vecumā virs 45 gadiem. Cilvēkiem arī neesot gluži vienalga, kādu darbu strādāt ārvalstīs. “Mūsu cilvēki kļuvuši prasīgāki, meklē darbu savā specialitātē. Citi pat cenšas paaugstināt kvalifikāciju pirms došanās strādāt uz citu valsti. Mazkvalificētu darbu ārzemēs meklē mazāk nekā vidēji vai augsti kvalificētu,” norāda “EURES” koordinatore.
Darba stāžs ES summējas
Ja cilvēks strādājis divās valstīs un pēc to likumdošanas atbilst visiem kritērijiem, lai pretendētu uz vecuma pensiju, – sasniedzis attiecīgajā valstī noteikto pensijas vecumu, nostrādājis tajā noteikto minimālo darba stāžu, veicot sociālās iemaksas, un ievēro citus konkrēto valstu nosacījumus –, viņš bez problēmām var saņemt pensijas no abām šīm valstīm. To lielums atkarīgs no katrā valstī nostrādātā laika un veiktajām iemaksām.
Kur dzīvot, sasniedzot pensijas vecumu – tā ir brīva izvēle. Tiesa, jāņem vērā, ka atsevišķu valstu normatīvie akti var paredzēt kādus ierobežojumus pensijas vai tās daļas izmaksā, ja cilvēks nedzīvo konkrētajā valstī, vai uzlikt par pienākumu regulāri apliecināt savu rezidenci valstī u. tml. Dažās valstīs, ja cilvēks tajās dzīvo un piešķirtās pensijas apmērs nesasniedz minimumu, tiek maksāta garantētā piemaksa.
Atsevišķās ES valstīs noteikts, ka jānostrādā minimālais periods, lai iegūtu tiesības uz pensiju. Taču tādā gadījumā ir jāņem vērā visi periodi, kad cilvēks strādājis arī citās ES valstīs, tā, it kā runa būtu par nodarbinātības periodiem šajā valstī. Tas ir tā sauktais periodu summēšanas princips. Tiesa, pensiju katra ES dalībvalsts piešķir un maksā tikai par saviem apdrošināšanas periodiem un tiek ievērots, lai apdrošināšanas periodi valstīm nepārklājas. Tātad pensijas apmērs tiek rēķināts, ņemot vērā tikai konkrētajā valstī nostrādāto laiku. Piemēram, Latvijā minimālais darba stāžs pensijas saņemšanai ir 15 gadi, Vācijā – pieci gadi. Bet, ja, piemēram, Anna Latvijā būs nostrādājusi 11 gadus, bet Vācijā četrus gadus, principā viņai nepienāktos pensija nevienā no valstīm, jo abās nostrādājusi pārāk mazu periodu. Taču abu valstu pensiju iestādes ņem vērā gadus, kad Anna strādājusi arī otrā valstī, un atzīst viņas tiesības saņemt pensiju attiecībā uz nodarbinātības periodiem abās ES valstīs. Taču, aprēķinot Latvijas pensijas apmēru, tiks skaitītas iemaksas tikai par 11 Latvijā nostrādātajiem gadiem, bet Vācijas pensijas apmēru – ņemot vērā tikai četru gadu apdrošināšanas stāžu Vācijā. Periodu summēšanas princips nedarbojas ārpus ES ekonomiskās zonas valstīm.
