Separātisma idejas tiekot izplatītas ar viltīgām metodēm. Piemēram, uzklikšķinot saitei “Paskaties, kā Džastins Bībers krata dibenu!” patiesībā var nonākt Jaunkrieviju popularizējošā tīmekļa vietnē. 4
Lietuvas gadījums pierāda: arī tad, ja pilsonību automātiski saņem visi padomju laikā iebraukušie, valsts tik un tā tiek apsūdzēta cilvēktiesību pārkāpumos pret krievvalodīgajām minoritātēm, fašismā un rusofobijā. Katrā ziņā Lietuvā netrūkstot tādu “cilvēktiesību aizstāvju” organizāciju, kuras cenšas starptautiskā vidē izplatīt ļoti līdzīgas apsūdzības tām, ko līdzvērtīgas Latvijā esošas organizācijas izsaka par mūsu valsti. “Meli tiek izmantoti kā ierocis informācijas karā,” stāstīja Lietuvas pārstāve, juriste Laura Tatarelīte. “Turklāt katrai sabiedrības grupai adresēti citi meli. Piemēram, lietuviešiem stāsta, ka NATO ir vāja un nepieciešamības gadījumā tāpat jūs neaizstāvēs, bet krieviem pauž: NATO ir stipra, tā ir drauds.”
Igaunijas pārstāve Liliana Pungasa maģistra darbā pētījusi iemeslus, kāpēc etniskās minoritātes radikalizējas. Galvenais secinājums: tas visbiežāk notiek patronāžas (parasti izcelsmes valsts) ietekmē, tomēr nozīme ir arī tam, kā integrācijas problēmas risina valsts, kurā minoritāte dzīvo. Radikalizēšanās gan nav atkarīga no tā, vai mazākumtautību pārstāvjiem piešķirta mītnes valsts pilsonība vai ne. “Minoritāšu pārstāvjiem ir divas identitātes: etniskā un pilsoņa,” uzsvēra L. Pungasa. “Ja tiek daudz patērēti patronāžas valsts mediji un ja tajos tiek apgalvots, ka Igaunija ir fašistiska valsts, tad daļa minoritātes arī sāk justies tā, it kā dzīvotu fašistiskā valstī.”
Jāpiebilst, ka Igaunijas sabiedrība ir ļoti sašķelta. Kaut arī jaunākā krievvalodīgo paaudze gana labi apguvusi igauņu valodu, tomēr valstī joprojām ir ne tikai krievu skolas, bet arī “krievu firmas un krievu ielas”. Nesen Igaunijā veikta aptauja: cik procentu iedzīvotāju gribētu dzīvot komunismā. Starp igauņiem tikai četri procenti atbalsta komunismu, no Igaunijas krieviem – pat ceturtdaļa.
Ekonomiska vai politiska savienība?
Savukārt tie konferences dalībnieki, kuri nāca no, piemēram, Baltkrievijas, Armēnijas, Kazahstānas par Krievijas “maigo varu” nesūdzējās. Viņi stāstīja par priekšrocībām, ko cer gūt, darbojoties vienā muitas ūnijā ar Krieviju vai Eirāzijas savienībā. Piemēram, tirdzniecības ierobežojumu atcelšana šo valstu starpā, kopīga tirgus veidošana, brīva darbaspēka pārvietošanās. Tikpat kā neizskanēja kritika šādam sadarbības modelim, tomēr stāstījumi bija tādā tonī, ka radās iespaids: šīm valstīm dalība Eirāzijas savienībā šķiet tāda kā neizbēgama nolemtība, nevis iespēja tālākai izaugsmei. Piemēram, Armēnija izvēlējusies Krieviju kā stratēģisko sadarbības partneri energoresursu dēļ. Sadarbība ar Eiropas Savienību gan arī turpināšoties, taču nu jau no citām pozīcijām. Jāpiebilst, statistika vēsta: ES Armēnijai ir krietni nozīmīgāks tirdzniecības partneris nekā Krievija.
Armēnijas prezidents Seržs Sargsjans gan izteicies, ka partnerība ar Krieviju izvēlēta arī drošības apsvērumu dēļ, pat neraugoties uz to, ka Krievija piegādā ieročus tās nedraugiem Azerbaidžānai. Tāpat Kazahstānas pārstāvji konferencē norādīja uz savienības politisko lomu. Tā veicinot pasaules multipolāru attīstību. Toties Krievijas Zinātņu akadēmijas Stratēģiskās analīzes centra vadītājs Sergejs Utkins, komentējot Eirāzijas savienības nākotni un nozīmi, apgalvoja, ka Krievijai šī savienība esot tikai tautsaimnieciska, ne politiska. Tūlīt gan pētnieks nonāca pretrunās, atzīstot: šī savienība lieti noderot tam, lai atturētu daļu postpadomju valstu tuvoties Eiropas Savienībai. Tostarp viņš norādīja: tā kā “Ukrainas gadījums” Krievijai pašai radījis problēmas, Krievija vairāk tā nedarīšot, bet meklēšot citus veidus, kā īstenot sev vēlamu politiku.
Tikmēr Moldova joprojām ir krustcelēs un nav izlēmusi, vai tuvināties vai dot priekšroku sadarbībai ar Krieviju. Pēdējos gados audzis sabiedrības atbalsts dalībai muitas ūnijā, kas ir Eirāzijas savienības sastāvdaļa, toties jaunieši gan iestājas par ES. Sabiedrība šajā jautājumā ļoti polarizējusies, un partiju reklāmu plakātos pat pirms pašvaldību vēlēšanām runa ir nevis par saimnieciskiem jautājumiem, bet par šo izvēli: vai būt kopā ar Krieviju vai ar ES. Nestabilitāti Moldovā rada arī separātiskie Piedņestras un Gaugazijas reģioni. Interesanti, ka gaugazieši gribot atdalīties no Moldovas, lai koptu it kā savu etnisko savdabību, taču patiesībā gaugazieši runā krieviski. Izveidoti radio un televīzijas kanāli gaugaziešu valodā, taču to auditorija ir niecīga – gaugazieši iecienījuši Krievijas TV kanālus.
