Kultūra
Kultūrpolitika

Uz entuziasma prieka viļņa. Kā Latvijas teātru ainu ietekmē nevalstiskās apvienības?0


Skats no Elmāra Seņkova dibinātās teātra apvienības “ESARTE” debijas izrādes “Pēdējās stundas”. No kreisās “ESARTE” aktieri: Mārtiņš Gailis, Elizabete Skrastiņa, Agris Krapivņickis un Una Eglīte.
Skats no Elmāra Seņkova dibinātās teātra apvienības “ESARTE” debijas izrādes “Pēdējās stundas”. No kreisās “ESARTE” aktieri: Mārtiņš Gailis, Elizabete Skrastiņa, Agris Krapivņickis un Una Eglīte.
Publicitātes (Annemarijas Gulbes) foto

Latvijas teātra vide pašlaik mainās straujāk nekā jebkad iepriekš – pārmaiņas piedzīvo ne tikai valsts teātri: viena pēc otras dzimst jaunas nevalsts teātra apvienības, kuras savu eksistenci piesaka skaļāk nekā jebkad.

Vēl nesen nokļūt kāda “lielā” jeb repertuāra teātra štatā bija teju aktiera mūža sapnis, kas solīja darbu un tam sekojošo maka satura stabilitāti, bet šobrīd jaunās paaudzes aktieri un režisori ne tikai pārlieku nebēdā, ja ikreiz pēc kārtējā kursa izlaiduma sijāšanas procesa paliek “aiz svītras”, bet pat priecājas par brīvību no institucionāla ietvara un apvienojas pašu teātra formācijās.

“KZ” pēta, kā vērtēt jaunu teātra apvienību veidošanās tendenci un kādi no tās rodas secinājumi par Latvijas teātru attīstības kopainu.

Saasinās konkurence

Mēneša laikā sevi pieteikušas pat divas jaunas teātra apvienības – savu teātri “ESARTE” dibinājis nu jau nopelniem bagātais režisors Elmārs Seņkovs, bet

tikko par sava teātra dibināšanu paziņojuši arī kādreizējie Jaunā Rīgas teātra aktieri –

turpmāk aktieru grupa būs pazīstama kā “Willa Teātris” un darbosies daudziem jau labi pazīstamajā koncertvietā K. K. fon Stricka villā. Šobrīd Latvijā aktīvi darbojas astoņi profesionālie, neatkarīgie teātri, no tiem divi – ārpus Rīgas (Goda teātris Liepājā un teātris “Joriks” Rēzeknē).

Jaunu teātru dzimšana ir cerīga tendence tiem skatītājiem, kuri alkst pēc jaunām teātra formām, jauniem teātra darbiem, kādus, iespējams, neredzēt repertuāra teātros.

Iespējams, tas ir simptoms arī satura vai administratīvai krīzei valsts teātros.

Neatkarīgie teātri, it īpaši teātra kompānijas “United Intimacy” atvases – Ģertrūdes ielas teātris ar Andreju Jarovoju priekšgalā un “Dirty Deal Teatro” (DDT) teātra platformas dažādie projekti – jau ir pierādījuši, ka veiksmīgi var pastāvēt arī citas teātra formas.

Abi teātri atraduši savu pastāvīgu auditoriju, kura balso ar izpārdotām izrādēm, turklāt pēdējos gados arī pārliecinājuši teātra profesionāļus, un nu jau vairs neviens “Spēlmaņu nakts” nomināciju un laureātu saraksts nav iedomājams bez kāda no šiem vārdiem.

“Pēdējā laikā dažādas nevalstiskas teātra trupas, platformas un apvienības daudz vairāk runā par sabiedrību un sabiedrība sāk tās daudz vairāk akceptēt. Būtiski, ka skatītājs sāk saprast, ka teātris var notikt ne tikai valsts institūcijās,” atklājot jauno E. Seņkova teātri, cerīgu tendenci iezīmē arī DDT vadītāja un producente Anna Sīle.

Jauno teātru pieteikumos dzirdam optimisma pilnas nākotnes vīzijas, tomēr reizē jāpiekrīt neatkarīgās teātra trupas “Kvadrifrons” veidotājam, režisoram Klāvam Mellim –

saasinās savstarpējā teātru, it īpaši jauno teātra organizāciju, savstarpējā konkurence,

un kopējā finansējuma pīrāga daļa katram kļūst mazliet plānāka.

Vai arī notiek “dabiska” atlase – jaunie spēcīgie nāk veco vietā: vairāki neatkarīgie teātri šobrīd pārtrauc vai iesaldē savu darbību. Vietā vaicāt – vai šādos apstākļos nebūtu jāpārskata līdzšinējais nevalsts teātru finansējuma modelis, spēcīgākos nodrošinot ar pastāvīgu valsts finansējumu, lai šādi scenāriji neatkārtotos?

Ar līderi, bez radoša žņauga

Neilgi pēc Alvja Hermaņa publiskajā vēstulē paustā sauciena pēc spēcīgu personību vadīta teātra pagājušajā nedēļā pirmizrādi teātra DDT telpās piedzīvoja aizvadītā gada labākā režisora Elmāra Seņkova jaundibinātās teātra apvienības “ESARTE” pirmais pieteikums – debijas izrāde “Pēdējās stundas”.

E. Seņkovs savā teātrī pulcējis ļoti jaunus aktieris pašā karjeras sākumā –

septiņus paša skolotos Latvijas Kultūras akadēmijas dramatiskā teātra mākslas kursa pērnā gada absolventus. Viņi – Sandija Dovgāne, Una Eglīte, Alīda Pērkone, Elizabete Skrastiņa, Matīss Budovskis, Mārtiņš Gailis un Agris Krapivņickis – studiju laikā padziļināti apguvuši leļļu teātra aktiera specialitāti un paši lepojas – spēja strādāt objektu teātra formā esot priekšrocība, ko neprotot klasiski skolots dramatiskā teātra aktieris.

Lai arī E. Seņkovs līdz šim sevi apliecinājis ārkārtīgi spoži, viņš drosmīgi nolēmis atkal sākt “no nulles” – pie sava radošā rokraksta un tā atpazīstamības apvienībai vēl jātiek.

Kāpēc tas bija vajadzīgs? “Mūsu neatkarība ir arī brīvībā, ka mēs, būdami domubiedri, kopā varam izvēlēties lietas, par kurām runājam. Mēs neiesēžamies nevienā vietā, sadarbojamies, jaunie aktieri iepazīsies ar dažādām vietām.

Nemēģināsim paši sev uzlikt kaut kādus žņaugus, būtisks ir brīvs plūdums.

Jebkura slēgta kompānija ir pakļauta entropijai – ir risks ieslēgties savā čaulā. Tur, kur viss ir pašsaprotams, neveidojas nekas jauns, ne velti arī valsts teātri aicina viesrežisorus,” uzskata režisors.

No citiem, valsts un neatkarīgajiem, teātriem “ESARTE” kompāniju atšķiršot interese par šodienas cilvēku, kā arī jaunu teātra spēles formu meklējumi. E. Seņkova teātris tuvākās sezonas laikā plāno darboties tieši tā – bez pastāvīgas mājvietas kā rezidējošs teātris.

“Sadarbosimies ar citiem aktieriem, citām institūcijām, producentiem un festivāliem,” teātra dibināšanas priekšvakarā norādīja “ESARTE” producente Asnate Siliņa.

“Eiropā rezidējoši teātri ir normāla prakse, bet Latvijā tas ir daudz mazāk izplatīts. Šādā režīmā pirms kāda laika darbojās, piemēram, “Teātris TT”,” raksturojot arvien izplatītāko nevalsts teātru eksistences formu, vērtē DDT vadītāja A. Sīle.

Reizē E. Seņkovs neizslēdz iespēju kopā ar apvienību darboties arī kāda valsts teātra aicināts:

“Esmu atvērts jebkuram teātrim, kurš to vēlēsies. Šobrīd mūs ir uzaicinājis Valmieras teātra festivāls, tikpat labi tas varētu būt Rīgas Krievu teātris vai Nacionālais teātris. Manuprāt, būtu jākļūst pašsaprotamai šādai sistēmai, kurā veidojas rezidējoši teātri, kompānijas, kas var strādāt Tallinā, Rīgā vai Berlīnē, vai arī, piemēram, noslēgt līgumu un kādu laiku darboties vienā konkrētā telpā.”

Iekustināja teātru dzimšanu

Neatkarīgā teātra trupa “Kvadrifrons” darbojas jau nedaudz vairāk kā divus gadus (kopš 2017. gada septembra). Šis ir teātris ar pastāvīgu mājvietu – par tādu kļuvuši Rīgas vēsturiskā cirka vecie zirgu un ziloņu staļļi, kurus teātrim gan nāksies atstāt, sākoties cirka vēsturiskās ēkas restaurācijai.

Pēcāk “Kvadrifrona” izrādes būs skatāmas Pārdaugavā, kādreizējā LU Fizikas un matemātikas fakultātes ēkā.

Teātra trupā nav štata aktieru vai, kā uzsver paši “Kvadrifrona” pārstāvji, viena līdera, taču ir pastāvīgs radošais kodols: Reinis Boters, Klāvs Mellis, Āris Matesovičs un Ance Strazda.

“Četri aktieri, kuri paši nodarbojas ar režiju, mūsu organizācijā ir horizontāla hierarhija, iesaistās visi. Protams, kopā ar mums ir arī tehniskie darbinieki,” teātri raksturo režisors Klāvs Mellis, kura veikumu aizvadītajā rudenī “Spēlmaņu nakts” balva novērtēja ar balvu Gada debitanta vai jaunā skatuves mākslinieka kategorijā.

Iemesls dibināt savu teātri bijis vienkāršs: paticis strādāt kopā, lai arī teātra dibinātājiem bijis darbs gan dažādos projektu teātros, gan valsts teātros.

“Bija vēlme darīt to, ko pats esi izplānojis – tēmu, materiāla izvēles ziņā. Tās bija tēmas, par kurām gribam runāt paši. Likās pašsaprotami veidot nodibinājumu, kas mums dod iespēju darboties kopā.

Ir lietas, kuras ir vēlme pateikt tad, kad tas ir aktuāli.

Neesam arī pārliecīgi revolucionāri, reizē mēģinām atrast savu skatītāju, panākt viņam pretī, tāpēc veidojam izrādes par integrāciju, dažādām sociālām tēmām. Turpmāk atsevišķām izrādēm centīsimies piedāvāt surdotulku,” stāsta K. Mellis, spriežot – iespējams, “Kvadrifrons” kļuvis par pamudinājumu veidoties arī citiem nevalsts teātriem.

Radoši, bet nedroši

Pirms kārtējā Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF) – šobrīd galvenā finansējuma avota nevalsts teātriem – konkursa projektu iesniegšanas gala termiņa vairākas naktis nomodā pavada katrs neatkarīgā teātra producents. Līdzekļi nepieciešami gan teātru administrēšanai, gan radošajam darbam: jaunu dramaturģisku darbu tapšanai, autoriem, aktieriem, režisoriem, māksliniekiem. Un ikreiz satraucoša laimes spēle konkursa izziņošanas dienā.

K. Mellis paironizē –

cīnīšanās par finansējumu savā ziņā esot motivējoša, jo palīdzot neiesūbēt slinkumā.

“Projektus rakstām paši, formulējam uzdevumus, mācāmies mazliet birokrātiskāku valodu – tas nenāk par skādi.”

Reizē režisors norāda – teātru finansējuma modelis šobrīd ir vispārējs kultūrpolitikas jautājums. Viņaprāt, teātra nevalstisko organizāciju finansēšana būtu jānodrošina ar pastāvīgu Kultūras ministrijas dotāciju, nevis, kā tagad, ikreiz būt atkarīgiem no VKKF līdzekļu piešķīruma. Pēdējie darbi gan tapuši, piemēram, arī ar Gētes institūta atbalstu un esot arī “Latvijas skolas somas” projekti – izrādes “LV versus RU”, “Fake news”.”

Reizē nav noliedzams, ka nevalsts teātru radošajiem spēkiem maizes rieciens nav no biezākajiem, jāpriecājas, ka tas vispār ir.

“Mūsu variantā spēlēt teātri ir padārgs hobijs,” atzīst K. Mellis. “Iespējams, kādam sadalītās finansējuma summas var likties lielas, bet, izdalot tās starp atsevišķām organizācijām, kurām jāmaksā gan aktieru honorāri, gan salīdzinoši niecīgās algas administratīvajiem darbiniekiem, naudas iznākumā ir maz – nav tā, ka varam iztikt tikai ar spēlēšanu vienā neatkarīgā teātrī.

Par vienas izrādes nospēlēšanu mūsu aktieris pelna diezgan smieklīgu naudu. Šobrīd to daļēji darām uz tāda prieka viļņa, ka vispār varam to darīt. Dzīvojam tādā brīvmākslinieku plūdumā, kurā vienu mēnesi kaut ko nopelnām, citu – gandrīz neko. Ar to vienkārši ir jārēķinās.”

Šobrīd noris arī “Kvadrifrona” un Latvijas Nacionālā teātra sadarbības projekts (Dž. Ostina, “Lepnums un aizspriedumi”, pirmizrāde 12. martā).

Elmārs Seņkovs ir optimistiski noskaņots, jo jaunā kompānija saņēmusi “starta” finansējumu no VKKF – izrādei “Pēdējās stundas” piešķirti 15 000 eiro.

“Šis ir labs starta devums, un nedomāju, ka šāda veida finansējuma modelis būtu pārliecīgs risks, galvenais, lai esam interesanti sev un citiem,” tā E. Seņkovs. Teātris izmanto arī programmas “Latvijas skolas soma” finansējumu – tās ietvaros plānota izrāde “Mazais Šekspīra komplekts” bērniem un jauniešiem.

“Cik droši vispār var justies par nākotni, tā arī jūtamies.

Mēs tomēr plānojam savu repertuāru uz priekšu, līdz rudenim, turklāt strādāsim arī vasarā.

Nevar teikt, ka šis teātris būs kaut kāds projekts, pēc kura pašķīstam,” vērtē “ESARTE” jaunais aktieris Matīss Budovskis, dedzīgi norādot: “Prioritāte ir kvalitāte, nevis nauda”.

“Arī strādājot valsts teātrī, nekad nevari būt drošs, ka šo darbu nepazaudē un nepaliec bez līdzekļiem. Es neteiktu, ka mēs esam kaut kādā bēdīgā situācijā vai, pretēji, superpārtikuši. Esam tikko beiguši skolu un dzīvojam studentu dzīvesveidu,” spriež “ESARTE” aktieri.

Jaunie nāk, vecie aiziet?

Bīstamu signālu dod arī pretkustība – vairāki agrāk dibinātie neatkarīgie teātri cīnās par eksistenci, darbību pārtraukuši vai iesaldējuši.

Tikko kļuvis zināms, ka darbību pārtraucis teātra režisores un pedagoģes Annas Eižvertiņas vadītais teātris “Skatuve” – viens no pirmajiem neatkarīgajiem teātriem Latvijā. Kopš 1991. gada tā ēka Maskavas ielā 108/110 bija platforma jauniem teātra māksliniekiem, aktiermākslas studentiem.

“Šobrīd par šo gadījumu pat nevēlos runāt,” sarunā ar “KZ” noskumusi atzīst režisore. “Par savu pensiju nevarēju samaksāt pašvaldības prasīto nomas maksu un segt tehniskās izmaksas teātra pastāvēšanai, tāpēc esmu atteikusies no “Skatuves” telpām.

Pašvaldība manis teikto ir dzirdējusi, tomēr nav reaģējusi.

Šobrīd dodos slimnīcā un pēc tam plānoju turpināt aktiermeistarības kursus citā vietā,” viņa atklāj “KZ”.

Savas mājvietas zaudēšana teātrim var kļūt liktenīga, uzskata arī “Teātra TT” producente aktrise Anna Putniņa. Teātrim šogad būtu jāsvin 20 gadu jubileja, taču pagaidām tā radošā darbība pieklususi.

Teātris, kurā cita starpā tapa arī vērtīgi latviešu dramaturģijas iestudējumi un izrādes jauniešiem, pirms dažiem gadiem zaudējis agrāko mājvietu – tika uzteikts nomas līgums. Teātris bija spiests meklēt dažādus spēles laukumus, bet nu nogurdināts pieklusis.

“Šobrīd “Teātris TT” piedāvā tikai Klāva Knuta Sukura iestudēto izrādi jauniešiem “Icikēriks”, kas skatāma Eduarda Smiļģa zālē,” atklāj viens no tā pastāvīgajiem režisoriem Lauris Gundars.

Pašlaik teātris meklē arī jaunas izteiksmes formas.

Kā “KZ” pastāstīja Anna Putniņa, top gluži jauna teātra pieredzes iespēja – mobilā teātra aplikācija. “Nekad nezūdošā Pārdaugava” būs Jāņa Baloža un Viestura Baloža izrāde par nepieradināto mūziku gadsimtu mijā. To ielādējot, ikviens varēs to lietot sev izdevīgā laikā un kļūt par izrādes līdzradītāju.

Starta kapitāls muzikālajiem teātriem

Šobrīd nevalsts teātru darbību neatvieglo fakts, ka par VKKF regulāro konkursu finansējumu reizē jākonkurē ne tikai ar citām nevalsts teātru organizācijām, bet arī ar valsts teātru projektu pieteikumiem.

Cerīgu ainu nevalstisko teātru jomā viesa 2020. gada valsts budžets,

kurā VKKF papildus piešķirti 400 000 tūkstoši eiro, kas īpaši paredzēti diviem mērķiem – stabilizēt nevalstisko teātru daudzveidību, kā arī atvēlēt līdzekļus jaunrades stipendijām, uz kurām var pretendēt arī nevalstiskā sektora kultūras darbinieki.

Tiesa, tas tomēr nenozīmē, ka nu uz papildfinansējumu varēs pretendēt jebkurš nevalstisks teātris, projekts vai izrāde.

Puse summas – 200 000 eiro – paredzēta līdz šim pavisam panīkušajam nevalsts teātra žanram – muzikālajam teātrim, izveidojot jaunu mērķprogrammu “Atbalsts muzikālā teātra žanra attīstībai”.

“Tajā finansējumu var pieprasīt projektiem, kuru pirmreizējā izrādīšana paredzēta ne vēlāk kā 2021. gada 30. novembrī un kas tiks izrādīti vismaz četras reizes viena gada laikā,” atbildē “KZ” skaidro VKKF direktora vietniece Linda Karlina.

Finansēti tikšot projekti, kas paredz jaunradīta vai esoša muzikālā un dramaturģiskā materiāla iestudēšanu un izrādīšanu dzīvajā izpildījumā. Atliek gaidīt muzikālu izrāžu uzplaukumu, tomēr jācer, ka tiks rasti arī jauni veidi, kā turpmāk pilnvērtīgāk un spēcīgāk atbalstīt nevalsts teātru sektoru kopumā.

Viedokļi

Cik stabili jūtas aktieris nevalsts teātrī?

Teātra apvienības “Kvadrifrons” dibinātājs, režisors KLĀVS MELLIS: “Dzīvojam tādā brīvmākslinieku plūdumā, kurā vienu mēnesi kaut ko nopelnām, citu – gandrīz neko.”

Saistītie raksti

“ESARTE” jaunais aktieris MATĪSS BUDOVSKIS: “Cik droši vispār var justies par nākotni, tik droši arī jūtamies. Plānojam savu repertuāru uz priekšu, līdz rudenim, turklāt strādāsim arī vasarā. Prioritāte ir kvalitāte, nevis nauda.”

Uzziņai

Nevalstiskie teātri Latvijā

• “ESARTE”, Elmāra Seņkova teātra apvienība

• Ģertrūdes ielas teātris

• “Dirty Deal Teatro”

• “Kvadrifrons”

• “Willa Teātris”

• Rēzeknes teātris “Joriks”

• Zīmējumu teātris

• Goda teātris Liepājā

•”Teātris TT”

• Teātra klubs “Austrumu robeža”

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LA
LA.LV
Kultūra
Lielbritānijā atzinību guvis Jēkaba Jančevska kormūzikas albums
23 stundas
LE
LETA
Kultūra
Leļļu teātra vadība atturīga par nākotnes prognozēm
1 diena
SK
Skaties.lv
Kultūra
Siliņš: LNOB finanšu situācija ir stabila, darbinieki var nesatraukties
1 diena

Lasītākie

LE
LETA
Veselam
Diennakts laikā konstatēti 16 jauni Covid-19 gadījumi, kopējam slimnieku skaitam sasniedzot 509 1
1 stunda
LE
LETA
Dabā
Saule mīsies ar mākoņiem. Pastiprināsies anticiklona ietekme
1 stunda
LE
LETA
Veselam
Epidemiologs: Visticamāk, ar Covid-19 būs jāsadzīvo ilgu laiku
18 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
Dod zaļo gaismu papildu pasākumiem Covid-19 krīzes pārciešanai
14 stundas
LE
LETA
Veselam
KARTE. Starp Covid-19 skartajām pašvaldībām arī Priekule un Dobele
16 stundas