Brigita Puriņa tirgus dienā apmeklētājus gaida Zirgu pasta atjaunotajā ēkā ar pašas
gatavotiem ēdieniem, pasniedzot tos traukos, kuri pēc lietošanas nav jāizmet atkritumu kastē. Ābolu saldēdienu šmalunce viņa pilda stikla burciņās – arī tās ir vairākkārt lietojamas, kas atbilst saimnieces zaļajai pārliecībai.
Brigita Puriņa tirgus dienā apmeklētājus gaida Zirgu pasta atjaunotajā ēkā ar pašas gatavotiem ēdieniem, pasniedzot tos traukos, kuri pēc lietošanas nav jāizmet atkritumu kastē. Ābolu saldēdienu šmalunce viņa pilda stikla burciņās – arī tās ir vairākkārt lietojamas, kas atbilst saimnieces zaļajai pārliecībai.
Foto: Ilze Pētersone

Uz tirgu ar burciņu, šķīvjus no mājām un maisiņu nepiedāvā! Viesojamies “Slow Food” Straupes tirdziņā 13

Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
VIDEO. “Manā īpašumā atrodas 100 svešas automašīnas! Paldies Dievam, ka zeme nav apsēta ar labību,” kurzemniece pauž sašutumu par rallija apmeklētāju visatļautību
“Diemžēl bažas ir apstiprinājušās” – deputāts norāda uz paredzamu rezultātu 97 miljonu vērtā iepirkumā par Vanšu tilta projekta izstrādi 90
Viedoklis
Armands Puče: Skatuves māksla patiešām varētu būt mūsu vienīgais ceļš… Jo arī Edgars labi tēlo
Lasīt citas ziņas

Dodoties uz “Slow Food” Straupes tirdziņu, slovfūdieši mudina ņemt līdzi labas domas un paradumus, kas iepriecinātu mūsu zemīti, nevis atstātu aiz sevis milzu čupas ar atkritumiem. Vai viņiem tas izdodas?

Kad arī manā feisbuka kastē iekrita Brigitas Puriņas – viena no “Slow Food” Straupes tirdziņa dibinātājām un rīkotājām – lūgums uz tirgu braukt ar savu tirgus somu, maisiņu, burciņu vai citiem traukiem, nospriedu, ka jāpošas ciemā skatīties, cik dzirdīgas ausis vides lietās ir pašiem tirgotājiem. Brigita gan raksta, ka slovfūdieši cenšoties saimniekot gudri un dabai draudzīgi. Pašas pieredze rāda, ka tirgos pārstrādājams vai vairākkārt lietojams iepakojums ienāk lēnām un joprojām čakli tiek piedāvāti maisiņi – vajag vai nevajag.

Šķīvjus ved no mājām

CITI ŠOBRĪD LASA

Brigita Puriņa kopā ar vīru Santi saimnieko Zirgu pasta atjaunotajā ēkā, kas atvēlēta ēšanas priekam un omulīgai pasēdēšanai. Šodienas ēdienkartes karaliene ir vistas zupiņa ar klimpām, sauktām arī par ķiļķeniem, kuras izvēle nav nejauša, jo kalendārā ierakstītā Barbara – izsenis bijusi aitu un kazu aizbildne – paģērot šādu virumu, lai jēriņi dzimtu apaļi un, vēlams, pa diviem. Zupa ļaudīm garšo, dažam pat pietrūkst, un feisbukā parādās žēls komentārs. Saldajā ēdienā pēc ilgākas prombūtnes atgriezusies ābolu šmalunces (Schma­lunz) recepte ar vaniļas mērci, ar kuru viņa pirms pāris gadiem iepazīstināja Latvijas Televīzijas raidījumā “Īstā latvju saimniece” un plūca uzvaras laurus.

Zupa tiek pasniegta īstā šķīvī, saldais – stikla burciņā, līdzi dodot metāla galda piederumus, nevis gatavotus no skaidām vai koka. Ēdienam cita garša! Ar kafiju vienreizlietojamā trauciņā tiek sagrēkots, jo, lai gan tas ražots no papīra, iekšpuse izoderēta ar plastmasas kārtiņu. Vēl nav dzirdēts, ka šādas glāzītes vai krūzītes Latvijā kāds pārstrādātu.

Šķīvjus un citus traukus, burciņas un galda piederumus Brigita ved no savām mājām. Kad tirgus diena galā, gādā atpakaļ, lai nomazgātu. Ņemšanās liela, taču laba sajūta, ka nav jāgāž atkritumos vienreizlietojamo trauku kalni. “Tāpēc, ka esmu ļoti zaļa!” viņa attrauc, kad vaicāju, kam tādas klapatas.

Zaļi viņa saimniekojot arī savās mājās, kur pārtikas atkritumi nonāk, kā pati nosmej, trīsistabu kompostkaudzē, olu kastes un čaumalas krāj un nodod vistu audzētājai, bet pārtiku iegādājas tuvējos Straupes veikaliņos, ņemot līdzi savu taru – burciņas, kastītes, vairākkārt lietojamus maisiņus u. c. “Man šķiet, ka aiz mums nepaliek daudz, jo bieži vien jaukto atkritumu konteiners izvešanas dienā ir piepildīts tikai vienā trešdaļā,” spriež Brigita.

“Slow Food” Straupes tirdziņš kopš tā pirmsākumiem mudinājis tirgotājus izvēlēties videi draudzīgu iepakojumu un aicinājis pircējus ņemt līdzi savu taru, jo tas atbilst paša tirgus izveides pamatprincipiem. Uz jautājumu, vai ļaudīm aust gaisma, ka katrs ir atbildīgs, kādu ekopēdas nospiedumu aiz sevis atstāj, atbilde ir tieša – ir tādi, kam aust, bet ir arī tādi, kam tā nekad neuzausīs. “Jauniem ar zaļumu veicas labāk, vidēja vecuma ļaudis tādi cenšas kļūt, grūtāk ir ar senioriem,” nosaka Brigita.

Reklāma
Reklāma

Maisiņus nepiedāvājam!

Galvenais ir nepiedāvāt maisiņu pašiem – z/s “Zutiņi” saimnieces Rūtas Beirotes padoms tirgotājiem. “Ja maisiņu pircējam dod, viņš to ņems.”
Foto: Ilze Pētersone

Zirgu pasta tirgus placī, kur vien apgriezies, latvju saimniece priekšā – pie Krimuldas novada zemnieku saimniecības “Zutiņi” pupu, zirņu, grūbu un miltu stenda satieku pagājušā gada raidījuma dalībnieci Rūtu Beiroti. Uz manu jautājumu, vai maisiņu sērga kaut kad ies mazumā, viņa attrauc, ka maisiņus nemaz nepiedāvājot. “Ja cilvēkam dod maisiņu, viņš to ņem, kad paprasa, vai pašam ir līdzi, izrādās, ka ir. Uz tirgu taču var nākt ar grozu, somu, jo arī tā radām tirgus sajūtu. Galvenais – nepiedāvāt pašiem maisiņu!”

Tomēr ne mazumam produktu videi draudzīgu iesaiņojumu ir grūti atrast vai arī spēkā vēl vecie ieradumi. Kaut vai gaļai, zivīm plastmasas maiss šķiet ērtāks par papīru, arī skābajiem kāpostiem plastikāta trauki tirgotāju vērtējumā esot piemērotāki. Tā uzskata arī māsas Ilga Cābule un Aija Grobiņa no Priekuļiem, kurām uz galda sarindoti pašu gatavoti labumi glīti noformētās stikla burciņās un pudelēs, un tikai skābie kāposti iepildīti plastmasas kastītēs. “Kāpostus tikai paretam tirgojam, plastmasas kastītes ir ērtākas. Pamatā visa mūsu produkcija ir stikla traukos, kurus labprāt no pircējiem paņemam arī atpakaļ,” skaidro I. Cābule. Atlaides netiek dotas, ļaudis esot priecīgi, ka burciņas nav jāmet ārā.

Z/s “Vārpa” produkcija tiek pildīta gan stikla, gan plastmasas traukos. Saimnieks Zigmārs Rankevics skaidro, ka plastmasas taru izmanto tilpuma un cenas dēļ, jo salīdzinot ar stiklu, tā ir jūtami lētāka.
Foto: Ilze Pētersone

Tukšās stikla burkas pieņem arī dārzeņu audzētāji un pārstrādātāji no Jelgavas novada zemnieku saimniecības “Vārpas”. “Dodam iespēju klientiem atdot atpakaļ tukšās stikla burciņas no mūsu produkcijas, tiesa, no visa maisa citreiz tikai divas burciņas ir tādas,” stāsta saimnieks Zigmārs Rankevics. Par tukšo taru viņi pirkumam piešķir atlaidi, piemēram, ja atnes atpakaļ četras vai piecas 125 ml burciņas, dabū par velti vienu ar pesto.

Kāpostus un arī citus ražojumus saimniecība tirgo arī plastmasas traukos – gan trauka tilpuma, gan cenas dēļ. “Ne visi ir gatavi piemaksāt par taru, bet plastmasa ir ievērojami lētāka par stiklu. Salīdzinām – litra plastmasas trauciņš maksā 11 centus, tāda paša tilpuma stikla burka – ap 55 centiem. Ir taču starpība, vai tirgot kilogramu kāpostu par 2,20 eiro vai 2,70 eiro?” spriež Z. Rankevics.

Par papīra maisiņu izmantošanu viņam savi novērojumi – dažs paņem vēl pārīti pa virsu, sak, saimniecībā noderēs, jārēķinās arī, ka papīrs nav tik izturīgs kā plastmasa un vairāku burku svaru var neizturēt.

Risinājums ir dzīvesveids

Pie z/s “Stūrīši” saimnieces Ingunas Knodzes atlaidi pirkumam var dabūt gan par atpakaļ atnestu viņu stikla burciņu, gan līdzpaņemtu grozu.
Foto: Ilze Pētersone

Vēl draudzīgāki ar atlaidēm par atpakaļ atnestajām stikla burciņām un pat līdzpaņemtu grozu ir Ogres novada zemnieku saimniecības “Stūrīši” saimnieki. “Cilvēkiem, kas atnes mūsu burciņas, dodam 5% atlaidi no pirkuma. Ja produkts maksā četrus eiro, atlaide sanāk 20 centu, kas galu galā ir izdevīgāk nekā izmest taru konteinerā,” skaidro Inguna Knodze un piebilst, ka atlaidi piešķirot arī par to, ka pircējs atnācis uz tirgu ar savu groziņu.

Produktus viņi pilda lielākoties stikla traukos, tomēr ķirbjus ātram patēriņam pārdod plastmasas spainīšos, jo trauka tilpums esot pircējiem ērtāks. Tos arī ņemot atpakaļ.

“Mūsu pircēji ļoti bieži atgriežas ar stikla pudelēm, dažkārt atnāk pat ar pilnu maisu. Tās izmantojam, taču izdevīgākas būtu jaunas, jo mazgāšana paņem daudz darba, ūdens un elektrības,” skaidro uzlējumu mājražotāja “Veselības laboratorija” pārstāve Krista Vībante no Cēsīm.

Arī citi saimnieki atzīst, ka lietotās taras mazgāšana sanāk padārga. Vai rezultātā tā sanāk dārgāka nekā jaunas burkas, kam šogad palielinājusies cena pat par divām reizēm, uzņēmēji nav rēķinājuši.

K. Vībante novērojusi, ka tirgus apmeklētājiem salīdzinājumā ar pircējiem lielveikalā domāšana un paradumi esot zaļāki. Risinājums, lai cilvēki mazāk aiz sevis atstātu atkritumus, varētu būt augstāka cena, viņa spriež. “Jo dārgāka būs maksa par nešķirotajiem atkritumiem, jo vairāk būsim spiesti piedomāt. Ja norauj darbībām stopkrānu, cilvēks iemācās mainīt savus paradumus.”

Savs skatījums, kā līdzsvarot videi draudzīga un nedraudzīga iepakojuma izvēli, ir R. Beirotei: “Risinājums ir dzīvesveids, kas samazina karmisko slogu. Ja esam paņēmuši līdzi savu maisiņu, varbūt varam atļauties nopirkt kāpostus, ķirbjus vai ko citu plastmasas iepakojumā, un tā sakrājas gan plusi, gan mīnusi.” Vai Mātei Zemei ar to būs gana – diez vai, nāksies vien nostāties uz zaļās takas ar abām kājām, bet līdz tam vēl daudz darāmā – iepakojuma ražotnēs, tirgotāju rindās, pircēju izvēlē un visu ļaužu prātos, lai apziņa, ka katrs esam atbildīgi par planētas veselību, aust ātrāk.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.