Pasaulē
Citur

Franks Gordons: “Maskava, ej prom no mūsu upes, no mūsu izrakteņiem, no mūsu taigas! Prom!”1

Foto: AFP/SCANPIX/LETA

Franks Gordons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Krievijas “impēriskajos” interneta portālos (un tādu tur nav mazums) tiek bieži atgādināti “paša Putina” vārdi par liktenīgo “mīnu ar laika degli”, ko 1922. gada nogalē zem Krievijas pamatiem licis Ļeņins, dibinādams Padomju Savienību kā struktūru, kas sastāv no “savienotām republikām”, kurām kaut butaforiski, bet formāli ir tiesības izstāties no PSRS.

Tas nu, atzina Putins, “atriebās”, kad 1991. gada beigās Padomju Savienība sabruka: ANO uzņēma savā sastāvā, piemēram, veidojumus, kas tikai kā PSRS “republikas” ieguva savus nosaukumus un administratīvās robežas: piemēram, Kazahstāna, kuras ziemeļos un ziemeļaustrumos vietējos turciskos lopkopjus jau 19. gadsimta vidū bija izstūmuši krievu kazaki ar saviem priekšpos­teņiem un “staņicām”.

Arī pārējās pēcpadomju jaunvalstis Centrālāzijā savus nosaukumus ieguva tikai PSRS izveidošanas gaitā. Šo zemju tautas mita cariskās Krievijas guberņu ietvaros kā “iedzimtie”.

Patlaban Krievijas Federācija sastāv no 85 (!) t. s. federācijas subjektiem, un no tiem 22 ir nacionālas republikas statuss, tām ir savs karogs, ģerbonis, un pēdējā laikā gan šo veidojumu vadītājiem aizliegts saukt sevi par prezidentiem – viņi ir tikai “galvas”.

Prezidents ir tikai Putins. Šajā raibajā mozaīkā izceļas vienīgi Čečenija, kuras “galva” Ramzans Kadirovs izcīnījis sev tādas kā sultāna vai emīra pilnvaras, un tur saimnieko pēc saviem islāmiskajiem uzskatiem.

To viņš panācis ar, piedodiet, sunisku padevību Putinam un – Allāha vārdā – zvērestu neizstāties no viņa impērijas.

Tas gan: apzinoties šī raibā konglomerāta potenciālo trauslumu, Putins – ārpus konstitūcijas – jau 2000. gadā sadalījis Krievijas Federāciju astoņās virsvienībās – t. s. federālos novados (okruga), kurus vada tieši no Maskavas iecelti “pilnvarnieki” (upolnomočennije), kuru uzdevums – nodrošināt milzu valsts stabilitāti neatkarīgi no tās dažādiem “etnosiem”.

Tādu ir astoņi – Centrālais (centrs – Maskava), Ziemeļrietumu (Pēterburga), Dienvidu (Rostova pie Donas), Ziemeļkaukāza (centrs – Pjatigorska – neliela pilsēta, kur mīt galvenokārt krievi), Pievolgas, Urālu, Sibīrijas un Tālo Austrumu (Vladivostoka).

Un tomēr “etnosu” nemiers rūgst. Tatāri, kas izklaidus mīt visur Krievijā, skaļi protestē pret pieminekļu celšanu atamanam Jermakam, kurš 16. gadsimtā pakļāva Maskavijai Sibīriju ar tās tautām un ciltīm.

Viņi arī protestēja pret to, ka Maskavā bija nolemts svinēt 11. jūliju, jo pirms 540 gadiem, 1480. gadā, tur kādas neizšķirtas kaujas rezultātā esot beidzies 300 gadus ilgais tatāru-mongoļu jūgs. Kazaņa – Tatarstānas galvaspilsēta – joprojām ir tatāru nacionālisma “perēklis”.

Bet tagad pāriesim pie nemieriem ļoti tālajā Habarovskā pie Amūras, kuros piedalījās līdz 100 tūkstošiem demonstrantu: sākumā ļaudis protestēja pret populāra gubernatora Sergeja Furgala apcietināšanu, bet vēlāk – uzmanību! – demonstrantiem parādījās ­jauns sauklis: “Maskava, ej prom no mūsu upes, no mūsu izrakteņiem, no mūsu taigas! Prom!”

Saistītie raksti

Maskava ar visu Putinu ir briesmīgi tālu ne tikai kilometru ziņā, bet cik tuvu ir augsti attīstītā Japāna, Dienvidkoreja, nemaz nerunājot par Ķīnu turpat upes pretējā krastā…

Tātad uz jautājumu – vai Krievija var sašķelties – varbūt atbildēs drosmīgie krievu “tālumnieki”.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.