Ilze Kuzmina: Vai Seile būs vienīgā atbildīgā? 6
Skolotāju atalgošanas jaunā modeļa izņemšana no valdības pagājušās nedēļas darba kārtības izraisīja gan atvieglojuma nopūtas, gan neapmierinātību. Atvieglojums, jo valdības atteikšanās pielikt punktu strīdiem par modeļa kvalitāti ļaus turpināt diskusijas un modeli, iespējams, uzlabot. Neapmierinātību tāpēc, ka modelis cieši saistīts ar nākamā gada valsts budžetu, kura projektam jau pēc pusotra mēneša būtu jābūt Saeimā. Līdz ar to diskusijām vairs laika nav, iespējams mainīt vien nianses.
Kārtējo reizi aktivizējušās runas arī par skolu tīkla problēmu, proti, to, ka Latvijā skolēnu vairs nav tik daudz, lai varētu pastāvēt visas esošās skolas. Kaut arī jaunais atalgojuma modelis paredz, ka mazajās lauku skolās pedagogu algām vajadzētu pieaugt, ir kāds būtisks papildnosacījums: alga būs lielāka, ja skolotājs strādās pilnu slodzi. Lielai daļai lauku skolotāju šī pilnā slodze nesanāks, tāpēc algas pieaugums ir apšaubāms. Jaunā algošanas sistēma esošās problēmas neatrisinās, ja vien nemazināsies skolu skaits vai vismaz tajās strādājošo skolotāju skaits. Bet skolu slēgšana vai reorganizācija un skolotāju atlaišana ir nepopulāri lēmumi, par ko neviens negrib uzņemties atbildību. No Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) puses vairākkārt izskanējis: jaunais modelis motivēs pašvaldības sakārtot skolu tīklu. Tas vairs neļaus pārdalīt valsts piešķirto naudu lielajām novada skolām par labu mazajām skoliņām. Taču, kad vietējo varu vadītāji izlems slēgt kādu skolu, viņi varēs teikt, ka ir spiesti to darīt “slikto” valdības lēmumu dēļ.
Šajā situācijā ir labi, ka izglītības un zinātnes ministra krēslā ir ar politiku iepriekš nesaistītā Mārīte Seile. Vismaz pagaidām izskatās, ka viņa nedomā par nākamajām vēlēšanām, līdz ar to būtu gatava pieņemt nepopulārus lēmumus. Taču: vai viņai to ļaus? Ne tikai pārējā koalīcija, bet arī pašas pārstāvētās partijas – “Vienotības” – biedri. Un, ja ļaus, vai atbildību uzņemsies kopīgi?
Gribot negribot atmiņā nāk 2009. un 2010. gadā redzētās politiskās ainas: Zaļo un zemnieku savienību pārstāvošā ministre Tatjana Koķe ieviesa sistēmu “Nauda seko skolēnam”, un tās gaitā slēdza vai reorganizēja desmitiem skolu. Ministre spēra drosmīgu soli, kas bija sāpīgs daudziem, taču neizbēgams ne tikai demogrāfiskās, bet arī ekonomiskās situācijas dēļ. Viņas koalīcijas un partijas biedri izteica T. Koķei publiskus pārmetumus par lauku un izglītības sistēmas graušanu, kaut lēmumu pieņēma ne jau ministre viena, bet visa valdība.
Lai šī situācija neatkārtotos, “Vienotībai” savā iekšienē jāizlemj: vai tā atbalsta “nerentablo” skolu reorganizāciju un slēgšanu vai ne. Ja jā, tad jāsniedz atbalsts ministrei ne tikai vārdos, bet arī darbos. Tas būtu vieglāk, ja pati IZM būtu uzdevumu augstumos. Piemēram, sniegtu skaidrus aprēķinus, cik naudas varētu ietaupīt, ja vidusskolās nebūtu mazāk par 12 skolēniem klasē, kā arī atzītu: skolēnu skaits klasē nevar būt vienīgais kritērijs skolas likteņa izlemšanai. Citādi var rasties situācija, kad viduvēju skolu ar 14 skolēniem klasē saglabā, bet labu ar 11 skolēniem klasē slēdz.
Turklāt atbildība par skolu slēgšanas sekām jāuzņemas visai valdībai, ne tikai IZM. Piemēram, Satiksmes ministrijai jāgādā par ceļu uzturēšanu tādā stāvoklī, lai bērni līdz skolai nokļūtu droši un īsā laikā.
