Latvijā
Sabiedrība

Identitāti varēs kopt vēsturiskajās zemēs. Saruna ar ekonomģeogrāfu Jāni Turlaju0


Jānis Turlajs: “Reformai jāļauj notikt tā, lai administratīvais iedalījums atbilstu kopējām Latvijas sabiedrības interesēm, nevis kāda maza novada subjektīvajam redzējumam.”
Jānis Turlajs: “Reformai jāļauj notikt tā, lai administratīvais iedalījums atbilstu kopējām Latvijas sabiedrības interesēm, nevis kāda maza novada subjektīvajam redzējumam.”
Foto: Valdis Semjonovs

“Nevajag jaukt administratīvo iedalījumu ar gadsimtu gaitā izveidoto Latvijas kultūrvēsturisko iedalījumu,” uzsver ekonomģeogrāfs Jānis Turlajs, kuru “LA” aicināja komentēt Valsts prezidenta iniciatīvu ar likumu noteikt latviešu vēsturisko zemju – Vidzemes, Latgales, Kurzemes, Zemgales un Sēlijas – robežas.

 

Kas ir latviešu vēsturiskās zemes?

J. Turlajs: Zemes, kas veido Latvijas teritoriju, izveidojušās gadsimtu gaitā, katrai no tām sava vēsture bijusi, kas varbūt ir sekas Latvijas teritorijas politiskajai sašķeltībai. Lai arī vairākus gadsimtus bijām vienas Krievijas impērijas sastāvā, tomēr Vidzemes, Kurzemes un arī Igaunijas guberņa, kas skaitījās Baltijas provinces, kur vācu muižniecība saglabāja savas privilēģijas un tiesības, attīstījās pa citu ceļu nekā Vitebskas guberņa, kur ietilpa Latgale.

Šīs lielās atšķirības kaut kādā mērā ir saglabājušās joprojām.

Es nezinu, cik mūsdienās kurzemnieki jūtas kā seno kuršu pēcteči, jo arī tas nav tik vienkārši – kaut vai kā runā liepājnieki un kā ventiņi, vai īpašās suitu tradīcijas, kuru pamatā reliģiskās atšķirības no pārējās Kurzemes (suiti ir katoļi, kamēr pārējie kurzemnieki – galvenokārt luterāņi).

Reliģiskā piederība zināmā mērā veidojusi kulturālas atšķirības starp vēsturiskajām zemēm. Un Rīga kā lielpilsēta ir fenomens Baltijas mērogā. 20. gs. sākumā Rīga bija Eiropas līmeņa lielpilsēta ar pusmiljonu iedzīvotāju. Tagad pusmiljons nav nekas daudz, bet lielpilsētas raksturs Rīgā ar greznajiem jūgendstila īres namiem ir saglabājies.

Ļoti liela nozīme ir pilsoniskai sabiedrībai. Lai cilvēki justos savas zemes saimnieki un viņiem nebūtu vienalga, kas ar viņa novadu, apkaimi notiek.

Lai ir motivēti rūpēties par savu novadu, nevis noskatās un gaida, ka kāds no Rīgas viņa vietā nāks un darīs vai iedos naudu. Bet vispirms darīt pašam un sākt ar savu sētu, sakopt apkaimi.

 

Kas 21. gadsimta cilvēkam nosaka piederību kādam kultūrvēsturiskajam reģionam? Kas latvietim šodien liek justies kā latgalietim, vidzemniekam jeb kurzemniekam – vai tā ir valoda, reliģija, tautastērps, vēl kaut kas?

Manuprāt, tas ir dziļi individuāli katram cilvēkam. Bet mums kā postpadomju sabiedrībai ir ļoti svarīgi atjaunot izpratni par savām saknēm, kas bijuši mūsu priekšteči, kā veidojies dzimtas koks.

Padomju laikos tas tika mērķtiecīgi nīcināts, uzskatot, ka nav svarīgi, kas bijis pirms tam, jo būvējam saulaino padomju nākotni.

Kolektīvās bezatbildības veicināšana noveda pie tā, ka vairs netika kopta sava sēta, kas ir pamatu pamats stiprai valstij. Spēcīga iedzīvotāju piederības sajūta konkrētai vietai ir viens no veiksmīgas valsts pastāvēšanas stūrakmeņiem. Valsts sākas ar sētu un tuvāko apkaimi, nākamais līmenis ir apriņķis jeb novads, un tad jau augstākā pakāpē ir zeme, valsts…

Mēs redzam, ka īpaši starp mazajiem novadiem ir ļoti daudz pretinieku administratīvi teritoriālajai reformai kā tādai. Viens no spēcīgākajiem argumentiem, kas tiek izmantots, ka tiks iznīcināta iedzīvotāju lokālā identitāte. Tāpēc labi, ka Valsts prezidents Egils Levits ar savu iniciatīvu par latviešu vēsturiskajām zemēm un vietējām kopienām aktualizējis šo jautājumu.

Satversmes trešajā pantā ir teikts, ka Latvijas valsts teritoriju veido Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale, nekonkretizējot, kas tieši ar tām domāts. Tad, kad Sa­tversmi rakstīja, bija svarīgi uzsvērt, ka Latvija formējas no trīs administratīvi politiskām vienībām – Vidzemes guberņas (latviešu apdzīvotajiem apriņķiem), Kurzemes guberņas un Latgales (Vitebskas guberņas latviešu apdzīvotajiem apriņķiem). Šo trīs Latvijas daļu apvienošanās simboliski uzsvērta arī Brīvības pieminekļa zvaigznēs.

Latvijas valsts neatkarības iegūšanas procesā bija ļoti spēcīgs Zemgales lauksaimnieku lobijs, visi četri valsts prezidenti – ne tikai Kārlis Ulmanis, bet arī Jānis Čakste, Gustavs Zemgals, Alberts Kviesis – nākuši no Zemgales. Manuprāt, tieši ar Zemgales lobiju, lai stiprinātu Zemgales autoritāti, tā tika nodalīta no Kurzemes nevis kultūrvēsturiski pamatojamās robežās, bet gan Zemgalei pievienojot vismaz 14 pagastus no Kurzemes, ieskaitot Tukuma pilsētu, kas līdz tam nevienu brīdi nav bijusi Zemgalē.

Zemgale faktiski nekad nav pastāvējusi atsevišķi administratīvi no Kurzemes. Tikai vienu īsi brīdi 16. gs. beigās, 17. gs. sākumā, kad Kurzemes hercogs Gothards vienu savas hercogistes daļu norakstīja vienam dēlam, otru – otram, Kurzemē bija divas atsevišķas hercogistes – Kurzemes un Zemgales, bet arī tajā laikā Kurzemes hercogistes telpā ietilpa gan Kuldīgas, gan Tukuma pilsnovadi. Savukārt Zemgalē bija Jelgavas un Sēlpils novadi.

Tagad mums ir izcila iespēja atjaunot vēsturisko taisnīgumu un atdot Kurzemei tos pagastus, kas 1925. gadā nepamatoti tika iekļauti Zemgalē.

 

Kādas hierarhiskās attiecības būs starp novadiem un zemēm?

Nevajag jaukt administratīvo iedalījumu ar kultūrvēsturisko iedalījumu.

Zviedrijā jau 17. gs. sākumā karalis nodokļu iekasēšanai atļāva formēt no vēsturiskajām provincēm atšķirīgu iedalījumu. Nodokļus sāka iekasēt teritorijās, kā bija ērtāk, kur ved ceļi. Apzinoties, ka šis kultūrvēsturiskais mantojums ir ļoti svarīgs zviedru identitātei, paralēli lēnēm turpināja eksistēt arī 25 vēsturiskās Zviedrijas provinces. 19. gs. beigās ar īpašu karaļa rīkojumu visām vēsturiskajām Zviedrijas provincēm piešķirts ceremoniālais hercogistes tituls un tiesības izmantot vēsturiskos ģerboņus.

Šis kultūrvēsturiskais iedalījums līdz mūsdienām turpina pastāvēt paralēli mainīgajam administratīvajam iedalījumam, pildot kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas un iedzīvotāju identitātes uzturēšanas funkciju, kamēr administratīvais iedalījums nodrošina merkantilus jautājumus, kā labāk pārvaldīt teritoriju.

Abi iedalījumi – kultūrvēsturiskais un administratīvais – ļoti labi pastāv līdzās, un sporta svētkos vai folkloras pasākumos provinces piedalās ar saviem ģerboņiem.

Parasti viņi saprotoši izturas pret reformām, jo zina, ka kultūrvēsturiskais iedalījums ir svēts un tam neviens klāt neķersies.

Latvijā vajadzētu būt tāpat kā Zviedrijā – administratīvajai reformai jāļauj notikt tā, lai administratīvais iedalījums atbilstu kopējām Latvijas sabiedrības interesēm, nevis kāda maza novada subjektīvajam redzējumam. Šobrīd optimālais administratīvais iedalījums varbūt pēc desmit gadiem, varbūt ātrāk vietām būs jākoriģē, ja to prasīs laika gars. Paralēli mums būtu jāvienojas par vēsturiskajām zemju robežām.

Prezidenta iniciatīva paredz definēt, kas šajās zemēs ietilpst un kādas funkcijas jaunveidojamām administratīvajām pašvaldībām jānodrošina, lai realizētu kultūrvēsturisko teritoriju saglabāšanu. Tas būtu deleģēts kā pienākums, piemēram, trīs vai četrām pašvaldībām pēc administratīvās reformas, ar to es domāju Aizkraukles, Jēkabpils, Daugavpils un Krāslavas novadus, kurām to Pārdaugavas daļā būs jārūpējas par Sēlijas identitātes saglabāšanas iespējām. Lai tiktu nodrošināta Sēlijas kultūrvēsturiskā mantojuma apzināšana, tai skaitā tūrisma aktivitātēs, Dziesmu svētku kustībā un tā tālāk.

Tas nekas, ka Aizkraukles novads būs abos Daugavas krastos, Dziesmu svētku gājienā Sēlijas kolektīvi varēs iet zem Sēlijas karogiem.

Plānotajā kultūrvēsturisko teritoriju likumā būtu jāparedz arī zemāka līmeņa kultūrtelpu statusa noteikšanas iespējas. Suitu kultūrtelpa jau vairāk nekā desmit gadu iekļauta UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Kurzemē bez Suitu novada varētu būt arī Lībiešu krasts un Lejaskurzeme (ar to es nedomāju kādreizējo Liepājas rajonu, bet Rucavu, Duniku, Bārtu un Nīcu, kur kultūrvēsturiskās īpatnības saglabājušās īpaši spilgti). Arī Piebalga un Malēnija Vidzemē.

Mums varētu būt šādas lokālas teritorijas kā īpašas kultūrtelpas kultūrvēsturiskās zemes ietvaros.

 

Vai šīm zemēm un apakšzemēm būs arī vēlēti pārstāvji?

Vēlēti pārstāvji kā vara droši vien ne, jo tas būs tikai administratīvajās vienībās. Ja tiek veidotas biedrības, piemēram, Sēlijas, tad, jā. Sabiedriskajām organizācijām nekādi ierobežojumi nevar būt, un to regulē likumi par sabiedriskajām organizācijām.

 

Vai plānots atvēlēt finansējumu?

Kultūrvēsturisko jautājumu uzturēšanai ir arī nepieciešams finansējums, tas tiktu nodrošināts galvenokārt no Kultūras ministrijas, varbūt arī daļēji no Izglītības un zinātnes ministrijas.

 

Vai neveidojas savā ziņā alternatīvs Latvijas iedalījums ar savu paralēlo dzīvi?

Kultūrvēsturiskajam iedalījumam nevajadzētu konkurēt ar administratīvo iedalījumu. Tiem, kas realizē administratīvo pārvaldi, kultūrvēsturiskais iedalījums būtu obligāti jārespektē kā mūsu tautas bagātība, kas ir jāsaglabā. Viņu pienākums ir rūpēties arī par šīs identitātes saglabāšanas priekšnoteikumiem, lai kaut kas netiek uzspiests, kā piemērā ar Varakļāniem.

Tas ir absurds teikt vietējiem, ka esat Latgales nodevēji, ja gribat būt Madonas, nevis Rēzeknes pašvaldībā. Nedomāju, ka varakļānieši, būdami Madonas pašvaldībā, būs mazāki Latgales patrioti, kā ir šobrīd.

Varakļānu latgalieši ir ļoti gaiši cilvēki, kuriem rūp latgaliešu kultūra vairāk nekā daudzviet citur Latgalē.

 

Bet ja nu novadi neņems vērā šo kultūrvēsturisko zemju vajadzības? Jo kas tad tiem traucēja darīt to līdz šim?

Likumā būs noteikts, ka administratīvajām vienībām jeb pašvaldībām būs jāņem vērā vēsturiskās zemes. Piemēram, Daugavpilij būs jāņem vērā, ka viņu Daugavas kreisajā krastā ir Sēlijas kultūrvēsturiskā teritorija, un, atbalstot māksliniecisko pašdarbību vai novadpētniecību vai arī izvietojot informatīvos stendus, tas jārespektē. Esi sveicināts Sēlijā, nevis Latgalē! Tie ir būtiski sīkumi, bet nedrīkst tādu patvaļu pieļaut, kā tas ir tagad.

Šobrīd kultūrvēsturiskās teritorijas mēģina saistīt ar plānošanas reģioniem, Zemgales nosaukumu, piemēram, attiecinot arī uz plašām Daugavas labā krasta teritorijām (Skrīveriem, Koknesi, Pļaviņām, Atašieni u. c.), kas vēsturiskajā Zemgalē nekad nav bijušas.

Saistītie raksti
Nu kāds, piemēram, Vietalvai, kas ir netālu no Pļaviņām Vidzemes pusē, sakars ar Zemgali? Vai vēl labāk – Atašienei, kas ir Latgales zeme?

Tas ir noziegums pret latviešu kultūrvēsturi un sabiedrības maldināšana. Tiem, kuri zina vēsturiskās nianses, ir sāpīgi uz to visu noskatīties.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
IK
Ilze Kuzmina
Latvijā
Žēl, ka izlaiduma nebija, bet tagad visi ceļi vaļā! Topošie studenti dalās sapņos
1 diena
LE
LETA
Latvijā
Latvijas uzņēmumus apdraud organizēta noziedzības grupa; garnadži paviesojušies SIA “Mikrotīkls” un “Elko” 3
1 diena
IK
Ilze Kuzmina
Latvijā
Galvenais uzsvars Covid-19! Jauno zinātnieku pētījumiem atvēlēti 11,4 miljoni
1 diena

Lasītākie

LE
LETA
Veselam
Latvijā atklāts viens jauns Covid-19 inficēšanās gadījums
5 minūtes
Raivis Šveicars
Ekonomika
Bioreaktora puncī audzina mikroorganismus
1 stunda
AL
Anda Līce
Latvijā
Anda Līce: Varbūt vienreizējās lietošanas masku vietā var lietot vairākās kārtās salocītu agroplēvi?
1 stunda
LE
LETA
Dabā
Vai maija pēdējā diena būs saulaina? Laika prognoze svētdienai
1 stunda
LE
LETA
Veselam
Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija atklāj, kas ārkārtas situācijas laikā visvairāk satrauc pieaugušos
14 minūtes