Ilustratīvs attēls
Ilustratīvs attēls
Foto: SHUTTERSTOCK

Vecāku mīlestības labirinti: vai mīlam visus bērnus vienādi? 1

Ilze Kuzmina, “Skola & Ģimene”, AS “Latvijas Mediji”

“Judina kungs, vai Jūs pēc izglītības esat docents?” Deputāte Liepiņa izgāžas Saeimas sēdē 3
“Lai tiem būtu ērtāk, drošāk un komfortablāk nogalināt?” Sašutumu izraisa “Dodžj” sižets par vēlmi palīdzēt okupantiem uzlabot situāciju frontē 113
VIDEO. Maestro Raimonds Pauls: “Mēs esam tajās pēdējās vietās, un kas tad pie tā ir vainīgs?”
Lasīt citas ziņas

Ir teiciens “Kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp”. Tā visbiežāk atbild vecāki, ja viņiem jautā, kuru no saviem bērniem viņi mīl vairāk, jo visus mīlot vienādi. Tomēr ne visi bērni jutušies vienlīdz mīlēti, un pat ģimenē vienīgie bērni dažkārt atzīstas, ka nav saņēmuši tik daudz vecāku mīlestības, cik būtu gribējuši. Kāpēc vecāki nemāk mīlēt savus bērnus, un kā “uzražot” tik daudz mīlestības resursu, lai pietiktu visiem?

Protams, atbildēt uz šādiem jautājumiem nav viegli. Kaut vai tāpēc, ka mīlestība ir tik netverama matērija, ka to nav iespējams ne izmērīt, ne nosvērt. Meklējot atbildes, runāju gan ar psiholoģēm, gan astropsiholoģi, kura psiholoģijas zinātni cenšas apvienot ar sistēmfenomenoloģiju un astroloģiju, lai iegūtu pēc iespējas pilnīgāku ainu.

CITI ŠOBRĪD LASA

 

Mīlestība ir visa pamatā

Kaut mīlestība nav notverama un izmērāma, diez vai kāds šaubīsies, ka tā nepieciešama katram no mums.

Psiholoģe Jolanta Segliņa-Gluškova skaidro, ka beznosacījuma mīlestība, ko bērns saņem no vecākiem, ir kā dzīves psiholoģiskās labklājības pamats jeb bāze, uz kā tiek balstīts viss pārējais – attīstība, attiecības, sasniegumi utt.

“Mīlestība kā siltums, smaids, empātija, draudzīgums, pieķeršanās, rūpes, maigums, ieinteresētība nodrošina emocionālu piepildījumu, drošības sajūtu un paļāvību dzīvē,” uzsver J. Segliņa-Gluškova. “Tā veicina patstāvību un pozitīvu pašvērtējumu, ļauj apzināties savu pilnvērtīgumu – “es esmu tā vērts”. Cilvēki, kuriem trūkst mīlestības, cieš no paaugstinātas trauksmes, vainas sajūtas, viņus biežāk skar depresija.

Viss dzīvības spēks slēpjas mīlestībā. Mīlestība ražo dzīvības enerģiju. Ar mīlestību ir silti, bez mīlestības – auksti. Un to var redzēt arī ārēji. Pavērojot cilvēkus sev apkārt, var redzēt mīlestības klātbūtni vai tās trūkumu.”

Ja vecāki šo mīlestību kādu iemeslu dēļ nespēj dot, tas gan automātiski nenozīmē, ka bērns paliks pavisam bešā. Mīlestību var dot arī citi tuvi cilvēki, piemēram, vecvecāki vai kāda cita aprūpes persona.

 

Visi pirksti sāp, tomēr katrs atšķirīgs

Ilustratīvs attēls
Foto: SHUTTERSTOCK

Kaut pierasts uzskatīt, ka visi savi bērni vecākiem jāmīl vienādi, izrādās, ka var gan runāt par mīlestības līdzvērtīgu sadalījumu, bet, visticamāk, vecāku attieksme pret bērniem nav un nebūs vienāda. Kāpēc tā? Tam ir vairāki skaidrojumi.

J. Segliņa-Gluškova saka: “Vieniem vecākiem nepiedzimst vienādi bērni – viņi ir atšķirīgi. Kāds klusāks, kāds sabiedriskāks, kāds labāk mācās, kāds ne tik… Nozīme ir arī vecumam – atšķirīga var būt izturēšanās pret vecākiem un jaunākajiem bērniem. Arī vecāka vecumam un pieredzei ir nozīme, jo izturēšanos un attieksmi nosaka arī briedums un paša vecāka psiholoģiskā labklājība. Vecāku psiholoģiskie un finansiālie resursi laika gaitā mainās, viņi nostabilizējas savā dzīvē, kļūst nosvērtāki, apmierinātāki, mierīgāki sevī un nobriedušāki.”

Vecāki audzina savus bērnus pēc savas konkrētās izpratnes konkrētajā laikā. Ar vienu bērnu tā ir viena, ar nākamo – jau citādāka. It īpaši, ja starp bērnu dzimšanu ir lielāka gadu starpība.

Taču atšķirīgai attieksmei mēdz būt arī citi iemesli. Mums vieglāk saprasties un draudzēties ar sev līdzīgiem, tāpēc tuvāki vecākiem var būt bērni, kuros viņi pozitīvajā nozīmē saskata sevi. Arī šiem bērniem kontakts veidojas tuvāks; ir tāda dabiska savstarpēja pievilkšanās. Tas visbiežāk notiek neapzināti. Pat ja no malas kāds to redz un vecākiem norāda, mammai vai tētim grūti to atzīt, iekšēji tas rada diskomforta sajūtu un pat neapmierinātību ar sevi kā vecāku, kauna un vainas sajūtu.

Vecākiem jāsaprot: bērnus nevar mīlēt vienādi, jo viņi nav vienādi – katrs ir individuāls un citādāks. Un katram ir sava unikālā pieeja un mīlestība. Svarīgi to saprast un zināt, nejusties vainīgiem, bet iemācīties pieņemt bērnu atšķirīgumu un novērtēt to kā kaut ko īpaši vērtīgu. Mūsu atšķirīgie bērni mūs māca būt vairāk pieņemošiem, iecietīgiem, pacietīgiem, saprotošiem, atbalstošiem – tieši viņi to māca visvairāk.

Dažādos kontaktus ar dažādiem bērniem bieži ietekmē arī tas, cik daudz bērni iepriecina savus vecākus. Vecāki nepamana, ka bērns cenšas, jo viņam nesanāk tā kā brālim vai māsai, jo viņam ir cits temperaments, citas intereses, talants un spējas, citādāks raksturs, bet viņš noteikti tāpēc nav sliktāks. Taču, ja vecāku spēja izprast šo bērnu ir vājāka, viņš var tikt kritizēts. Diemžēl kritiskas piezīmes atņem enerģiju un vēlmi censties, samazinās personības iekšējais spēks darboties, ticība savai varēšanai. Var veidoties nepareizs priekšstats par sevi, kas vēlāk dzīvē bremzē, nevis mudina tiekties, jo vispirms ir jātiek galā ar zemu pašvērtējumu.

“Nevajag gaidīt no bērniem vienādību, bet noturēt vienādas prasības, respektējot bērnu atšķirīgās spējas un attīstību šo prasību izpildē, gan ir vajadzīgs,” teic J. Segliņa-Gluškova, kura arī atgādina: vecākiem jāatceras, ka katrs no bērniem ir atsevišķa personība.

Psiholoģe Dzintra Feldmane teic, ka atšķirīga attieksme pret bērniem var rasties arī ģimenēs, kur visi bērni nav no viena tēva vai mātes. Tāpat nepatika pret savu bērnu kādam no vecākiem var rasties, ja nav izveidojušās pilnvērtīgas attiecības ar bērna otru vecāku, pret viņu radies pat naids, bet bērna izskats vai izturēšanās atgādina bijušo partneri. “Piemēram, manā praksē bija gadījums, kad tēvs viens pats audzināja meitu un attiecības nebija labas, jo bieži vien tēvs meitas rīcībā saskatīja mātes rakstura īpašības, piemēram, bezatbildību,” stāsta psiholoģe.

Daudzbērnu ģimenēs nemīlētāks dažkārt jūtas vecākais bērns, jo tos laikus, kad pats bija vienīgais un aprūpējams, viņš bieži vien neatceras, bet to, kā vecāki rūpējas par jaunākajiem, gan redz.

 

Bērni kā mācībstundas

Ilustratīvs attēls
Foto: SHUTTERSTOCK

Astropsiholoģe Līga Šīrona saka: katrs bērns trāpa pa vecāku sāpīgajām vietām. Katrs rada cita veida sāpi. Kurš sitīs vissāpīgāk, tas arī var kļūt par nemīlētāko. Taču mūsu dvēseles uz šīs zemes ieradušās, lai kaut ko mācītos, tāpēc tieši no neērtajiem bērniem iemācāmies visvairāk.

Piemēram, padomju laikos augusī mamma savulaik atteikusies no iecerētās radošās profesijas, jo vecāki nav ļāvuši šādu ceļu. Nu pašas bērns nekādos rāmjos vairs nav ieliekams, tādējādi parādot mammai, ka var dzīvot arī tā. “Protams, mamma ar viņu cīnās, jo kāpēc lai bērns atļautos to, ko mamma kādreiz nav drīkstējusi?” saka L. Šīrona.

Vienlaikus mācās arī bērni. L. Šīronas ieskatā – astroloģiskā karte parāda, kas katram šajā dzīvē jāiemācās. Pirms dzimšanas dvēsele noslēdz līgumu, kāpēc tā dosies uz zemi, un pati izvēlas, pie kādiem vecākiem nāks.

Astroloģiski par attiecībām ar vecākiem atbildīgs Mēness. “Ja ģimenē ir trīs bērni un viņu dzimšanas brīdī Mēness atradies dažādos zvaigznājos, parunājot ar viņiem par bērnības pieredzi, šķitīs, ka katrs no viņiem dzimis citā ģimenē,” piebilst L. Šīrona.

Līdz ar to ir tikai normāli, ja kāds no bērniem mammai vai tētim ir emocionāli tuvāks, bet tas nenozīmē, ka citi tāpēc ir mazāk mīlēti. Vismaz tā vajadzētu būt, ka vecāki spēj visiem bērniem iedot līdzvērtīgu mīlestības devu.

Realitātē nevienlīdzīga attieksme pret bērniem vismaz daļā ģimeņu ir. Jo ideālu ģimeņu nav. L. Šīrona to skaidro arī ar vēsturiskiem apstākļiem: iepriekšējā gadsimta pārmaiņas, represijas, politisko varu maiņas radījušas ciešanas. Bērni dzimuši traumētiem vecākiem. Turklāt padomju mantojums ir arī nerunāt par sāpīgo, līdz ar to pro­blēmas netiek risinātas, bet apietas un ignorētas, taču tās jau nekur neizgaist. Pagātnes ciešanas joprojām savā ziņā dzīvo arī mūsdienu jaunajos vecākos.

“Katra situācija, kas dzimtā bijusi būtiski svarīga, bet par ko nerunā, jo tā ir pārāk sāpīga, rada tādu kā šķērsli upē, ja salīdzinām dzimtu ar upi. Šķēršļi rada atvarus vai arī aizdambē upi. Pat noklusēto dzimta atceras,” stāsta L. Šīrona.

Jo sevišķi šķēršļus upes plūdumā var radīt aborti vai arī bērni, kas miruši mazotnē. Ja par to nerunā, tie kļūst par izslēgtajiem, dzimtā neierakstītajiem bērniem, taču mammas liktenī viņi ir ierakstīti, līdz ar to ierakstās arī viņas bērnu likteņos.

Ir cerība, ka nākotnē ģimenes nonāks tuvāk ideālam, jo abortu skaits, kā arī bērnu mirstība samazinās. Turklāt mūsdienās ir atļauts just un runāt par savām sajūtām.

Taču šķēršļi – atvari un akmeņi – dzimtas upē var būt arī pieredze, no kuras dzimtas locekļi spītīgi atsakās mācīties. Tad kosmoss atsūta bērnu, kas savukārt neatlaidīgi norādīs uz to, ko dzimta nav iemācījusies, tādējādi visus kaitinot.

 

Dēli un meitas

Ilustratīvs attēls
Foto: SHUTTERSTOCK

Ir arī teiciens, ka tēvi gaida piedzimstam dēlus, bet mīl meitas. Bieži gan ģimenēs tomēr novērots, ka dēli tiek uztverti kā lielāka vērtība un, kaut tieši viņi ir stiprais dzimums, dēli tiek vairāk atbalstīti, loloti un saudzēti. Par dēlu nākotni domā nopietnāk, kamēr meita ir vairāk kā izpalīdze saimniecībā.

L. Šīrone šo attieksmi skaidro ar kariem, kas iepriekšējos gadsimtos postījuši Eiropu. Turklāt tajos jo sevišķi iznīcināti drosmīgie, apņēmīgie vīrieši. Tāpat Latvijā arī izsūtīšanas bija vairāk vērstas pret spēcīgākajiem tautiešiem. Tas radīja traumu, ka būt spēcīgam, bagātam, būt līderim ir riskanti. Jo sevišķi vīrietim. Tautas apziņā ierakstījies, ka ģimenei izdevīgāks ir vājš vīrietis, jo tad ir mazāks risks, ka viņu nokaus vai izsūtīs.

Turklāt, tā kā pēc kara vīriešu bija maz, viņi it kā kļuva vērtīgāki par sievietēm.

 

Mīlestības ķēde

J. Segliņa-Gluškova secinājusi, ka nevienlīdzība vairāk iezīmējas, ja vecākiem ir daudz stresa, konfliktējošas attiecības, neapmierinātība ar sevi un dzīvi, veselības problēmas u. tml.

Dot mīlestību saviem bērniem vai līdzvērtīgi sadalīt to mīlestības resursu, kas pašiem ir, var būt grūtāk tiem vecākiem, kas paši bērnībā nav jutušies mīlēti. Ja viņi apzinās šo iespējamo problēmu, viņiem var būt arī bail dibināt ģimeni, radīt bērnus.

Tātad, lai izbēgtu no nemīlestības ģimenē, svarīgi, lai bērni dzimtu vecākiem, kas jūtas ieguvuši no saviem vecākiem visu, kas viņiem bijis nepieciešams, un nu gatavi dot tālāk.

Iespējams arī, ka vecāki, kas neprot dot mīlestību bērnam, paši bijuši sāpināti savā bērnībā. Neapzināta distancēšanās no tuvības ar bērnu sasaucas ar kādu situāciju vai pārdzīvojumu paša pieredzē. Arī traumatiski notikumi apgrūtina vecāka spēju būt tuviem ar saviem bērniem un veidot pilnvērtīgas attiecības ar viņiem.

Līdzīgi spriež L. Šīrona: “Ja dzimtu atainotu attēlā, būtu redzams, ka bērni sākumā ir ar seju pret vecākiem, jo viņi ir tie, no kā bērni primāri grib saņemt rūpes un mīlestību. Kad bērns pieaudzis, vēlas vairāk kontaktēties ar citiem cilvēkiem, meklēt sev partneri, tad viņš ir tikai daļēji pagriezies pret vecākiem. Kad partneris atrasts, bērns stāv ar seju pret partneri, bet vecāki joprojām ir pie sāniem. Tad, kad bērniem pašiem piedzimst bērni, viņi pagriež vecākiem muguru un dod sevi tālāk saviem bērniem. Taču vecāki, kas nav saņēmuši pietiekami daudz mīlestības no saviem vecākiem, nepagriežas pret saviem bērniem, jo turpina gaidīt vecāku mīlestību. Bērns, lai saņemtu mīlestību, ir spiests apskriet, piemēram, mammai apkārt un nostāties vecmāmiņas vietā, lai saņemtu mammas uzmanību. Tā dzimtā rodas sajukums.”

 

Vai var iemācīties mīlēt?

Ja vecāki paši pamana, ka neprot izturēties vienlīdzīgi pret bērniem, vai to kaut kā var labot?

J. Segliņa-Gluškova atbild, ka, lai situāciju mainītu, vispirms vecākiem jāsaprot, kāpēc tā notiek. Piemēram, pie vainas var būt paša pieredzē balstīts attiecību modelis. Vajag klausīties bērnos un ieklausīties sevī, savās vajadzībās un tieši tāpat savos bērnos, censties izprast bērna teikto un emocijas. Ja tajās iedziļinās, var iegūt daudz informācijas. Bērni bieži ne tikai norāda, bet arī pasaka priekšā, kā viņiem trūkst. Ja kādam bērnam ir nepieciešama īpaša attieksme un aprūpe, piemēram, tas ir bērns ar īpašām vajadzībām, jācenšas saprotami izskaidrot pārējiem, kāpēc tieši šim bērnam tiek vairāk vecāku uzmanības. Noteikti jācenšas izvairīties no salīdzināšanas, saprotot, ka jebkura salīdzināšana veicina atšķirtību gan attiecībās ar vecākiem, gan starp brāļiem un māsām.

Jautāju psiholoģēm, vai viņu praksē bijuši gadījumi, kad padomu lūguši vecāki, kuri paši apzinās, ka nemāk mīlēt savu bērnu.

“Nē, nav bijis,” atbild Dz. Feldmane. “Taču ir gadījusies saskare ar ļoti agresīviem vecākiem. Domāju, ka šādos gadījumos viņiem patiesībā ir problēmas attiecībās ar bērnu, taču bērna destruktīvajā uzvedībā viņi vaino citus, nevis cenšas mainīties un risināt problēmas.”

J. Segliņa-Gluškova toties stāsta, ka ar atziņu, ka nemāk mīlēt vai nemīl savu bērnu, vecāki pie viņas nav vērsušies. Taču ir vecāki, kuri vēlas, lai psihologs palīdz saprast, ko viņi dara nepareizi attiecībās ar bērnu.

 

Mīlestība kā zviedru galds

Ilustratīvs attēls
Foto: SHUTTERSTOCK

L. Šīrona gan piebilst: lai cik labi censtos būt vecāki, kaut kādā ziņā viņi vienalga savus bērnus traumēs. “Es teiktu, ka pietiekami labs vecāks ir tas, kurš savus bērnus netraumē apzināti,” pauž astropsiholoģe.

Vecāku mīlestību viņa salīdzina ar zviedru galdu: tam jābūt vienmēr pieejamam, taču jāsamierinās, ka uz šī galda ir tas, kas ir. “Problēma rodas tad, ja mēs pieejam pie zviedru galda, bet mums negaršo nekas no tā, kas pasniegts. Mums gribas pankūkas ar ikriem, bet to tur nav. Tad varam staigāt ap galdu un sodīties par to, ka tur, johaidī, nav to pankūku, varam arī vecākiem pajautāt, vai varētu uztaisīt pankūkas ar ikriem. Ja viņi varēs, viņi uztaisīs, bet varbūt viņi nevarēs. Varbūt negribēs cept tās pankūkas, jo viņiem ir tiesības negribēt. Vecāki saviem bērniem var iedot tikai tik, cik viņiem ir ko dot. Jā, un viņiem ir tiesības arī neatdot visu, kas viņiem ir,” uzskata astropsiholoģe.

Jāņem vērā, ka tagadējie pieaugušie auguši laikā, kad par bērnu emocionālajām vajadzībām netika runāts: vēl pirms trīsdesmit gadiem labi vecāki bija tie, kuru bērni bija apģērbti un paēdināti. Ja vēl bērns skolā labi mācījās, tad jau vecāks bija ideāls. Bērnus audzināja tā, lai viņi būtu ērti un paklausīgi.

Taču bērniem nav jābūt ērtiem. Kā jau iepriekš teikts, viņi ir vecāku mācībstundas. Tajā pašā laikā nebūs godīgi, ja šodienas pieaugušie, salasījušies par bērnu emocionālajām vajadzībām, pārmetīs saviem vecākiem, ka viņiem nebija tādu zināšanu, jo pirms gadiem trīsdesmit, četrdesmit tās vienkārši nebija pieejamas.

 

Nemīlestības sekas

Ilustratīvs attēls
Foto: SHUTTERSTOCK

Tātad bērni pamana un izjūt atšķirīgu attieksmi, izturēšanos un mīlestības izpausmes no vecākiem. Bērni nereti uz to arī norāda, vecākiem tieši pasakot, piemēram: kāpēc māsu vai brāli mīl vairāk, kāpēc mani neviens nemīl, es nevienam neesmu vajadzīgs, man nekas nekad nesanāk… Nevienlīdzības sajūtu rada arī konsekvences trūkums attieksmē un prasībās pret bērniem – kas tiek atļauts un pieļauts, kas liegts, par ko tiek izteikti nosodījumi un kritika vienam vai otram bērnam. Jo lielāka ir atšķirība vecāku saskarē ar bērniem, jo lielāka iespēja, ka parādīsies negatīvas izmaiņas bērna veselībā. Piemēram, pazemināta imunitāte, slimošana, emocionālās sfēras traucējumi. Tāpat nevienlīdzības sajūta var radīt uzvedības problēmas, noslēgšanos. Nevienlīdzības sajūta bieži vien atstāj sekas arī brāļu un māsu savstarpējās attiecībās. Cīņā par vecāku uzmanību un mīlestību var parādīties naidīgums un neiecietība vienam pret otru, brīdina J. Segliņa-Gluškova.

Ja bērnam pietrūkst vecāku mīlestības, uzmanības, viņa uzvedība var kļūt destruktīva, jo bērns ātri pamana, ka vecāki viņam pievēršas, kad ir nepatikšanas, un neapzināti sāk tās sagādāt aizvien no jauna, skaidro Dz. Feldmane.

Kādi izaugs bērni, kam pietrūcis mīlestības? J. Segliņa-Gluškova teic, ka viņi izmisīgi visu savu dzīvi meklēs mīlestību un, pat ja to atradīs, tik un tā izjutīs mīlestības deficītu. Jo neviens pieaugušam cilvēkam nevar iedot to, kas būtu bijis jāsaņem bērnam. “Šie pieaugušie bērni bieži nepazīst un tāpēc nespēj atpazīt mīlestību un tās klātbūtni. Jā, un mīlestības meklējumi šos cilvēkus aizved līdz psihologiem, psihoterapeitiem. Šie cilvēki nenāk sakārtot savu dzīvi, viņi nāk pēc mīlestības. Un gaida to arī no speciālista – caur sapratni, pieņemšanu, empātiju un atbalstu. Visu to, kas bērnam nepieciešams bērnībā no vecākiem, lai augtu par psiholoģiski stipru, patstāvīgu un emocionāli stabilu personību,” stāsta J. Segliņa-Gluškova.

Turklāt pieauguši nemīlētie bērni ar vecākiem, kā arī saviem brāļiem un māsām bieži vien veido distancētas attiecības.

Vēl vienas sekas ir tādas, ka bērnībā iedotā nepilnvērtības apziņa radījusi sajūtu, ka centieni nesniedz rezultātu. Tajā pašā laikā var attīstīties skaudība un greizsirdība pret tiem, kam veicas labāk.

 

Kā tikt tam pāri?

Vai tiešām nemīlētajiem jāļauj, ka šī bērnības trauma iespaidos visu turpmāko dzīvi? Vai nekas vairs nav vēršams par labu?

Tā gluži nav. J. Segliņa-Gluškova iesaka izprast savus vecākus, viņu nespēju un, visticamāk, arī neziņu atrast pareizo pieeju audzināšanā. Nevainot vecākus, saprotot, ka arī viņu spēja mīlēt un veidot attiecības ar saviem bērniem ir bāzēta viņu bērnībā un dzīves pieredzē, kas visbiežāk nav bijusi viegla. Tā nav bērna vaina, ka vecāks neprot paust mīlestību, tās ir vecāka paša grūtības tikt ar kaut ko galā. Ļoti svarīgi nodalīt savu vecāku spējas un prasmes no savām, mainīt pieņēmumu par sevi – tas, kā ir bijis agrāk, nenozīmē to, kā būs nākotnē.

Vēl viens risinājums ir iemācīties radīt pašiem mīlestības pieredzi. Pilnveidot spēju mīlēt savā dzīvē un pieredzē, mācoties mīlēt pašiem sevi – cienīt, pieņemt, rūpēties par sevi gan garīgi, gan fiziski. Mācīties piepildīt savu dzīvi ar mīlestību pret sevi – izvēlēties to dzīves ceļu un veidu, kas mums dod personīgo piepildījumu un gandarījumu. Svarīgi ir iemācīties nekritizēt sevi, bet izturēties pret sevi iecietīgi un līdzjūtīgi. Svarīgi apzināties, kas ir tas, ko savā dzīvē gribas darīt citādi, nekā darīja vecāki.

Vajag radīt pašiem tādu mīlestību, kādu būtu gribējies saņemt. Mīlestību dot tiem, kas to pieņem, kam tā ir vajadzīga. Tas var izpausties arī rūpēs par dabu un dzīvniekiem.

 

Trīs situācijas

Vai mamma var kļūt greizsirdīga?

Ilustratīvs attēls
Foto: SHUTTERSTOCK

Renāte uzskata, ka viņas mamma viņu nav mīlējusi, nav pietiekami aprūpējusi. Kad viņai pašai piedzimst meita, Renāte redz, ka nu gan vecmāmiņai ar mazmeitu ir ļoti liela tuvība: mazā no Renātes mammas saņem to mīlestību, kas Renātei pašai bijusi liegta. Vai ir risks, ka Renāte var kļūt greizsirdīga uz mazmeitiņas un vecmāmiņas mīļajām attiecībām?

L. Šīrona: Tā var gadīties. Tā nu ir, ka mazbērnus bieži vieglāk mīlēt nekā bērnus. Tā notiek tāpēc, ka laikā, kad dzimst bērni, mēs bieži joprojām ļoti daudz gaidām no saviem vecākiem. Kad mums vecāku vairs nav, esam beidzot gatavi paši paust mīlestību. Tad parādās mazbērni, kuriem mazotnē mīlestības plūsma ir ļoti tīra, bez blokiem, un vecvecākiem ir ļoti viegli šo mīlestību iegūt. Turklāt pret saviem bērniem mums parasti ir ļoti daudz pretenziju. Tas arī saistīts ar to, ka no bērniem mēdzam sagaidīt to, ko neesam saņēmuši no savas dzimtas. Pret mazbērniem prasību jau ir mazāk.

 

Vecāki jāpieņem tādi, kādi viņi ir

Meita, būdama jau pieaugusi, joprojām nevar mammai piedot, ka tā nepasargāja no vardarbīga tēva. Savukārt mammas attieksme ir, ka viņa neko neesot varējusi darīt. Meita uzskata, ka mamma izturas tā, it kā viņa tolaik arī būtu bijusi bērns, nevis pieaudzis cilvēks. Bijušas arī citas situācijas, kas likušas meitai saprast, ka viņas mamma izvairās no atbildības uzņemšanās. Vai runāt par to ar mammu, mēģināt panākt, lai viņa uzņemas atbildību?

L. Šīrona: Nē, to nevajadzētu darīt. Bērni vecākus māca, bet ne tiešā veidā, ne tā, ka viņi apzināti cenšas panākt, lai vecāki ir tādi, kādus viņiem vajag. Meitai vajag, meitai gribas, lai mamma ir atbildīga. Bet pašai mammai varbūt to nevajag? Kas gan meita ir, lai noteiktu, kādai mammai jābūt?

Pieauguši bērni pieaugušus vecākus vairs nepārtaisīs.

Bieži izskan, ka bērniem vecākiem jāpiedod. Manuprāt, nav pareizi tā teikt, jo piedošana nāk no augšas uz leju, tā nāk no debesīm. Mums var piedot Dievs, bet bērni saviem vecākiem nevar piedot neko. Viņi tikai var pieņemt savus vecākus tādus, kādi viņi ir. Bērns kļūst pieaudzis tad, kad saprot, ka vecāki darīja labāko, ko varēja. Ja ir bijušas kādas traumatiskas situācijas, tad jārunā vai nu ar vecākiem, ja tāda iespēja vēl ir, vai nu ar psihoterapeitu, taču nav jāmēģina vecākus pārtaisīt.

 

Kāpēc bija jāapglabā trīs bērni?

Kādai sievietei meitiņa nomira, vēl maza esot. Vēlāk sievietei piedzima dēls: ļoti mīlēts un gaidīts. Vairāk bērnus sieviete nevēlējās, tomēr viņa atkal palika stāvoklī. Būdama katoliete, abortu gan neveica. Tā ģimenē ienāca vēl viens dēls. Kaut sieviete un viņas vīrs bija kārtīgi, strādīgi cilvēki, abi dēli kļuva par alkoholiķiem un salīdzinoši agri mira. Tā savā mūžā sieviete apglabāja visus trīs bērnus. Kāpēc abu dēlu liktenis bija līdzīgs, kaut mātes attieksme nebija vienāda?

L. Šīrona: Negaidīti bērni parasti ļoti labi jūt, ka viņi nav gribēti. Taču netaisnības sajūtu varēja izjust abi bērni: jaunākais tāpēc, ka nejūt tādu mammas mīlestību, kāda tiek brālim, bet vecākais tāpēc, ka viņam vienam jānes mammas mīlestība, kas patiesībā ir ārkārtīgi smaga. Ja vienam dēlam tiek uzkrautas visas cerības, visas ilūzijas, viņš to nemaz nevar panest. Un, ja vēl redz, ka bračka staigā brīvāks un no viņa neviens neko negaida…

Turklāt jāņem vērā arī tas, ka ģimenē ir miris bērns. Mātišķā enerģija mēdz iestrēgt mirušajos bērnos. Nāves enerģētika ir ļoti ievelkoša, jo sevišķi, ja miris bērns, pēc kura mamma turpina sērot. Tad arī citi bērni neapzinīgi ir gatavi nomirt, lai tikai mamma uz viņiem beidzot paskatītos. Tādās ģimenēs bērni aug depresīvi, ar pašnāvību un atkarību tendencēm. Lai tā nenotiktu, mammai jāpieņem bērna zaudējums, lai spētu pievērsties dzīvajiem bērniem.

 

Kas ir sistēmfenomenoloģija?

Sistēmfenomenoloģiju, ko savā darbā izmanto L. Šīrona, Eiropā izplatījis vācu mācītājs Berts Helingers, kurš, būdams misionārs Āfrikā, tās tehniku noskatīja no vietējiem cilšu šamaņiem. Sistēmfenomenoloģijas pamatā ir uzskats, ka cilvēks nav ‘vientuļa sala’, bet savas dzimtas un dvēseles loku dalībnieks.Pasaulē šai sistēmai gan ir ļoti daudz arī citu nosaukumu. Piemēram, tā tiek saukta arī par Helingera terapiju.

Ko bērniem nodara, a vecāki salīdzina viņus savā starpā, kādu izceļot?

Ilustratīvs attēls
Foto: SHUTTERSTOCK

Atbild psiholoģe Jolanta Segliņa-Gluškova: Vecāki parasti salīdzina, gribot bērnu kaut kādā veidā ietekmēt – stimulēt bērna uzvedību vai attieksmi vēlamajā virzienā, taču neapzinās, ka salīdzināšanai var būt pretējs, tātad negatīvs efekts, un tā vietā, lai bērns sāktu censties līdzināties dotajam paraugam (brālim vai māsai), tieši otrādi – viņš zaudē vēlmi un motivāciju censties un pierādīt, bērns var sākt justies neiederīgs, neveiksminieks, nespējīgs, un šāda veida sajūta rada pašapziņas trūkumu. Tālāk dzīvē un pieaugušā vecumā nemīlestības sajūtas pieredze var sagādāt lielas grūtības sava potenciāla realizēšanā.

Bērni noslēdzas sevī, kļūst atturīgāki, distancējas no citiem. Jo vairāk redzama un bērnam jūtama šī nevienlīdzība un salīdzināšana, jo vairāk tas ietekmē bērna psiholoģisko labklājību un attīstību.

 

Pieredze

Katram bērnam vajag atšķirīgu mīlestību

Jolanta Bogustova
Foto no privātā arhīva

Trīs meitu un dēla māmiņa un psiholoģe  Jolanta Bogustova: Jau tad, kad piedzima otrā meita, sapratu, ka nav iespējams vienādi izturēties pret visiem bērniem, jo bērni ir atšķirīgi un atšķirīga ir arī mana mijiedarbība ar viņiem. Patiesībā katram no viņiem arī vajag atšķirīgu mīlestību. Vienu vajag vairāk čubināt, otram vajag vairāk dāvanu vai kādu kopīgu aktivitāšu. Piemēram, ar vecāko meitu mums ir vairāk kopīgas intelektuālas nodarbes, nekā tas ir ar citiem bērniem. Un tas nav tāpēc, ka viņa ir vispieaugušākā: tā bijis jau kopš mazotnes. Piemēram, Martai ļoti patīk būt bibliotēkā, varam turp kopā iet. Taču dēlam vai jaunākajai meitai tas pilnīgi noteikti nebūtu tik interesanti.

Atšķirība ir arī tajā, kā man kā mammai veidojas saikne ar bērniem: ar pirmo bērnu to vajadzēja veidot, savukārt ar otro tā bija uzreiz, dabiski. Taču atšķirības nenozīmē, ka kāds ir mīļāks par citiem.

Tomēr pieļauju, ka var rasties arī tādas situācijas, kad vecākam šķiet, ka kāds ir mīļāks. Visbiežāk droši vien mīļāks šķiet tas, kas vecāku vairāk spoguļo, kurā viņš saskata vairāk no sevis. Tāpat mīļāks varētu būt tas bērns, ar ko ir vieglāk. Taču, manuprāt, vecākiem jāuzmanās un jāizvairās no šādas “mīļāko bērnu” situācijas, jāstrādā ar sevi, lai tā nebūtu. Ja vecākam rodas sajūta, ka kāds no bērniem ir mazāk mīļš, jāpadomā, kā es pats veidoju attiecības ar šo bērnu.

Mums ģimenē ir noruna: ja tev vajag sajūtu, ka esi vismīļākais bērns, pienāc un to pasaki. Es tad parasti vēl pajautāju: vai tev ir svarīgi šobrīd būt vismīļākajam bērnam. Kad bērns atbild “jā”, es viņam pasaku, ka viņš ir mans vismīļākais bērns. Taču ar visiem pārējiem ir norunāts, ka arī viņi var šo sajūtu dabūt, kad viņiem to vajag.

Vispār ļoti ieklausos tajā, ko katram no maniem bērniem vajag.

Neizbēgami gan ir tas, ka, tikko ir vairāk bērnu, viņi sāk konkurēt par vecāku uzmanību. Sākumā ļoti centos, lai katram bērnam veltītu laiku un pārējos resursus vienlīdzīgi, taču ar laiku sapratu, ka tas galīgi nedarbojas. Jo laika ir maz un izpausmes, kā esmu kopā ar katru bērnu, ir atšķirīgas. Tāpēc nu paļaujos uz to, ka bērni paši regulē to, ko viņiem no vecākiem vajag un kādās devās. Protams, var būt tā, ka kāds no bērniem atklāti nepieprasa sev vecāku uzmanību un mīlestību, kaut arī viņam tā ir vajadzīga. Tad vecākam pašam jāpamana, kas bērnam vajadzīgs.

Mums ir arī sistēma, ka vasarā katram bērnam ir dažas dienas vai pat nedēļa, ko viņš var pavadīt ar vecākiem viens pats.

Protams, mums kā vecākiem nav viegli aizvien radīt mīlestības resursus, ko dot saviem bērniem. Dažkārt rodas izsīkums. Lai atjaunotu spēkus, vecākiem par sevi jārūpējas. Man ir laiks sev. Tā nav kaprīze, bet pamatvajadzība: darīt lietas, kas mani piepilda un uzlādē. Piemēram, studēju psiholoģiju, iegūstot maģistra grādu. Tagad mācos arī psihoterapiju.

Konsultanti

psiholoģe Jolanta Segliņa-Gluškova

SAISTĪTIE RAKSTI

Psiholoģe Dzintra Feldmane

Astropsiholoģe Līga Šīrona

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
ASV lūdz izsludināt ārkārtas stāvokli RSV vīrusa dēļ. Arī Latvijā būtiski pieaug infekcijas izplatība
Ilze Aizsilniece: Vairāk nekā 10% Latvijas iedzīvotāju ir ļoti nopietnas veselības problēmas 29
VIDEO. Ķīnā nopietni pieiet Covid-19 inficēto izķeršanai. Kā to dara lidostās? 2
Kādēļ pēc ilgāka darba ar datoru sāk grauzt un sūrst acis? 8
“Judina kungs, vai Jūs pēc izglītības esat docents?” Deputāte Liepiņa izgāžas Saeimas sēdē 3
“Lai tiem būtu ērtāk, drošāk un komfortablāk nogalināt?” Sašutumu izraisa “Dodžj” sižets par vēlmi palīdzēt okupantiem uzlabot situāciju frontē 113
VIDEO. Maestro Raimonds Pauls: “Mēs esam tajās pēdējās vietās, un kas tad pie tā ir vainīgs?”
“Ukrainā krituši 100 000 karavīru.” Slaidiņš komentē fon der Leienas “diezgan stulbo” paziņojumu 53
“Vai lidmašīnā ir kāds ārsts?” Skride lidmašīnā, kas bija ceļā no Amsterdamas uz Bostonu, izglābis kāda pasažiera dzīvību 15
Lasīt citas ziņas

Sadarbības projekts
“Veselības centru apvienība” izstādē “Medbaltica 2022” piedāvā inovatīvas diagnostikas un ārstēšanas iespējas
Elastīgas no silikona izgatavotas menstruālās piltuves. Kāpēc tās kļuvušas tik pieprasītas?
A un B plāns uzturvielu un vitamīnu nodrošināšanai
7 ieteikumi līdzsvara treniņam un kritienu profilaksei ziemā 2
Četras veselīgas apņemšanās adventes laikam 15
Mēness aptieka: Katram piektajam pēc glikozes līmeņa kontroles iesaka apmeklēt ārstu 1
Aicina noteikt glikozes līmeni asinīs un uzzināt, kā mazināt diabēta risku 1
Gaļa, augļi, dārzeņi ir visbiežāk sastopami Latvijas iedzīvotāju ēdienkartē
“Veselības centru apvienības” speciālistu ieguldījums novērtēts ar Veselības ministrijas atzinību 8
Izcilība „Mēness aptiekas” farmaceitu darbā novērtēta ar Veselības ministrijas pateicību
Kad galvassāpes ir diabēta dēļ jeb septiņi jautājumi par cukura diabētu 3
Par līdzekļiem pret klepu, rudens vīrusiem un profilaksi 1
Liekais svars iedzīvotāju priekšstatos ir galvenais cukura diabēta rašanās iemesls 1
Aizvien pierādās probiotiku labvēlīgā ietekme uz veselību 5
Seši padomi, kas palīdzētu izgulēties 2
VCA Magnētiskās rezonanses kabinetā TC „Sāga” un tam tuvējā „Mēness aptiekā” notiks mērījumi sirds veselības profilaksei 1
Mēness aptieka: tikai piektā daļa Latvijas iedzīvotāju gatavojas vakcinēties pret Covid-19 – uz pusi mazāk pret gripu 50
Jeļena Bebre: „No aptiekas apmeklētājiem mācos dzīvesprieku” 7
Rīgā Pļavnieku apkaimē būs pieejami mērījumi sirds veselības profilaksei 9
„Mēness aptieku” funkcionalitātes pilnveidē šogad investēts aptuveni miljons eiro
Daugavpilī būs pieejami mērījumi sirds veselības profilaksei 2
Iesnu laiks! Kā pareizi lietot līdzekļus degunam 1
VCA un „Mēness aptiekā” notiks mērījumi sirds veselības profilaksei 2
Kas var paaugstināt asinsspiedienu? 4
Par zināšanās balstītu drosmi un klientam palīdzīgiem niekiem farmaceita arsenālā 1
Mēness aptieka: ceturtajai daļai Latvijas iedzīvotāju rudens saistās ar slimošanas laika sākumu 8
„Mēness aptieka” desmito reizi atzīta par mīlētāko zīmolu farmācijas nozarē 6
Fermentēto produktu vērtība un nozīme imunitātei un zarnu mikroflorai 2
Nepareizs leņķis vai pārāk īss tīrīšanas laiks? Kādas ir 10 biežākās kļūdas, tīrot zobus 7
„Veselības centru apvienība”: Sabiedrības attieksme pret savu veselību un vakcinācijas nepieciešamību mainās 15
Sargā sevi no gripas un citiem vīrusiem – tie uzņem apgriezienus visā Eiropā
Dzalbs: Tiek prognozēts, ka gripa šogad varētu būt diezgan smaga un skart lielu iedzīvotāju daļu 69
“Gribam žeņšeņu arī Latvijā!” Ar ko šobrīd nodarbojas Vides risinājumu institūta pētnieki? 8
Galvas mežģis – kā atrast bērnam piemērotāko pulciņu? Šeit dažas atbildes 1
Bērnu slimnīcas virsārste: Katru diennakti vismaz pieciem mazuļiem atklājam respiratori sincitiālo vīrusu 11
Latvijā būtiski pieaug RSV izraisītās infekcijas izplatība – sevišķi bīstama šī infekcija ir jaundzimušajiem 13
Levits: Patlaban neredzu nepieciešamību aizsardzības ministra biedra amata izveidei
VIDEO. Bučā pagaidu mājās mītošie iedzīvotāji cīnās ar zemajām temperatūrām un elektrības padeves pārrāvumiem
NEPLP ierosinājis vēl vienu lietu pret “TV Rain” par aicinājumu palīdzēt Krievijas armijai 67
“Ukrainā krituši 100 000 karavīru.” Slaidiņš komentē fon der Leienas “diezgan stulbo” paziņojumu 53
Vāc ziedojumus Haralda Sīmaņa izvadīšanai: “Lai godam varam atvadīties no leģendārā dziesminieka” 7
VIDEO. Maestro Raimonds Pauls: “Mēs esam tajās pēdējās vietās, un kas tad pie tā ir vainīgs?”
VIDEO. Kijivas bērnu kora dziedājums aizkustina ņujorkiešus
“Judina kungs, vai Jūs pēc izglītības esat docents?” Deputāte Liepiņa izgāžas Saeimas sēdē 3
VIDEO. Aleksandrs Lukašenko pie sevis ciemos uzaicinājis gubernatorus: viesi spiesti vakariņot pie galda, uz kura atrodas… suns
Darbu plānošana pēc Austrumu horoskopa no 21. līdz 26.jūnijam
Emīls, Egita un Monvīds – šīs dienas gaviļnieki. Kā vārds ietekmē tavu dzīvi?
Megana Mārkla pēc viesošanās Londonā gaužām neapmierināta ar 96 gadus vecās karalienes Elizabetes II “uzvedību”
VIDEO, FOTO. “Tu esi mans varonis!”: Holivudas aktieris Bens Stillers devies uz Ukrainu, lai satiktu tur Zelenski
Mūsējie uzvar īpašā auto rallijā Dānijā
Tukuma pusē teju par 40% varētu pieaugt siltumenerģijas apgādes pakalpojumu tarifs
Juris Lorencs: Futbols, kartes un alus
18:47
Māris Antonevičs: “Progresīvie” cerēja uz dalību koalīcijā, taču “Jaunajai Vienotībai” to neizdevās nokārtot
18:44
Necenties šodien darīt kaut ko, kas tev “slīd ārā no rokām”! Horoskopi 3.decembrim
18:34