Tu esi arī sapņu skolotāja. Vai jau bērnībā juti, ka sapņiem ir īpaša nozīme? 0
Sapņi ikdienu savieno ar iekšējo pasauli. Bērnībā man bija nojauta, ka dzīvoju starp-telpā, jutu, ka redzu lietas citādi, tās citādi vibrē. Nevarēju tam atrast nosaukumus. Nesapratu, ka redzēju sapni, bet tas it kā nebeidzās, nebija pārejas. Kad pamodos, viss bija sapnis, – es to vienkārši izdzīvoju. Starp citu, daudziem ir šādas bērnības pāri plūstošas pieredzes. Sabiedrība neatbalsta mistiskās sapņu pieredzes, tādēļ tām nav nosaukumu. Nezinām, kā sauc to, ka pēkšņi veidojas sakritības. Tagad esmu ieguvusi tam apzīmējumus.
Cilvēki mēdz noniecināt ikdienišķos procesējošus, radošus sapņus, kuros apstrādā informāciju, rada jaunus risinājumus. Tajos ietilpst arī murgi – tie parāda, kas ar mums patiesībā notiek. Ir zinātniski izpētītas sapņu kategorijas, piemēram, senču apciemojumi, dievišķo būtņu atnākšana, iniciācijas sapņi, ceļošana ārpus ķermeņa, iepriekšējo dzīvju sapņi, pareģošanas sapņi. Tā ir ikvienam pieejama informācija, un tās apstrādei cilvēce cauri laikiem ir radījusi instrumentus.
Bērnībā esi gribējusi dzīvot mežā, dejot un rūpēties par dzīvniekiem. Kāpēc šāda vēlme un vai tā ir piepildījusies?
Tas ir piepildījies. Es dejoju mežā. Mana pēdējā deja bija džungļos zem pilnmēness kopā ar Yawanawa cilti. Drīz atkal braukšu dejot mežā un mūsu pļavās.
Esmu sapratusi, ka man kaut kādu laiku jābūt šeit, urbānajā vidē, jāstrādā ar reāliem cilvēkiem un īstām sāpēm. Es nedrīkstu kā agrāk svētceļnieki – aizbraukt tālu prom, meditēt kalnā vai mežā. Vairs nav tie laiki. Ir jābūt šeit un jāpiedalās ar savu klātbūtni.
Kāds laiks ir tagad?
Ir laiks, kad iznīcinām paši sevi. Vairs nevaram turpināt šādi dzīvot. Struktūras mainās, brūk… citur līdz katarsei. To nedrīkst jaukt ar mediju ražotām negatīvām ziņām. Es pati ziņas neskatos, tas nav mans lauks. Patiesās ziņas, kādas sāpes ir džungļos un visās pasaules malās, kas notiek Āfrikā, kā dara pāri cilvēkiem, to mēs nesaņemam caur ziņām.
Bads, karš, dabas, upju ūdeņu piesārņotība, džungļu izciršana – to jāsāk vērst par labu. Tas notiks tikai tad, ja cilvēks sirdī atmodīsies. Apziņu, ka esi saistīts ar Visumu, nevar ar varu iemācīt – tas jāsajūt pašam. Tas pamazām notiek ar vegānisma, veģetārisma kustībām, organizācijas Greenpeace aktivitātēm, sieviešu augšām celšanos. Tas šobrīd notiek ar lielu vilni, kaut gan šķiet – lēnām. Jāsāk kļūt apzinātam, jādarbojas godīgi – no sirds un dvēseles.
Kurā brīdī sākām sevi pazudināt? Katram laikam taču ir bijis savs sliktums.
No vienas puses, jā, bet, no otras, – esam auguši. Pirms 4000 gadu Dievs bija sieviete. Pirms 2000 gadu tas pārtapa par vīrieti. Ir pienācis laiks pārstāt dalīt, jo tas rada sāpes. Esam izauguši, un var notikt savienība. Patriarhātā Dievs ir intelekts, bet sirds, jūtas, intuīcija ir kaut kas zemāks. Intelektuālā doma ir atnesusi ļoti daudz vajadzīga un vērtīga. Varam būt pateicīgi par to, ko šajā laikā esam radījuši. Bet ir jāapzinās, ka līdzi tam esam veicinājuši vientulību, sāpes un nošķeltību.
Pašiznīcināmies, jo attālināmies no dabas?
Pavisam noteikti. Aizbraucot uz Dienvidameriku un citur, var redzēt, ka cilvēkam garīgā, mistiskā, dabas pieredze nav nošķelta. Viņam koki ir svēti, mežos ir gari. Rietumnieki ārprātīgā augstprātībā par mežoņiem sauc tos, kas domā ka Pērkons ir dzīvs. Bet viņš ir dzīvs! Viss ir dzīvs un svēts. Esam sākuši domāt kroplā veidā un pazaudējuši cieņu pret to, no kurienes nākam.
Tu piekop īpašus rituālus, piemēram, transa dejas. Kas tās ir un kāpēc vajadzīgas?
Man deja ir svēta, tā ir manu ceremoniju sastāvdaļa. Ir dažādi meditācijas veidi, kā sasniegt vēlamos stāvokļus un saikni. Viens no zināmākajiem – pilnībā nomierināt ķermeni. Ir vēl cits veids. Ciltis, senās kultūras un ļaudis agrīnajās baznīcās dejoja ekstāzes dejas: ķermeni kustina tiktāl, kamēr tas sāk ceļot un pieredz vīzijas. Dienvidaugu ceremonijās cilvēki attīra savu ķermeni, vemj, kakā. Viņi fiziskā līmenī iztīra savu slimību perēkļus. Līdz ar tīrīšanu atbrīvojas telpa gaismai. Cilvēks izvemj emocijas, atbrīvo bērnības traumas un kļūst gaišāks. Augs ir miesisks – tāpat arī deja.
Kādus augus tu izmanto?
Mums ir daudz greizu priekšstatu par augiem skolotājiem. Piemēram, tabaka daudzām ciltīm ir svēts augs, jo tā dziedina. Ko dara rietumeiropietis? Saspiež tabaku mazā rullītī un dolbās, pašapmierinās. Augi tiek izmantoti nepareizi, nav iemācīta cieņa pret tiem. Cieņa ir jāiemāca – to nodod no paaudzes paaudzē. Ne velti ir problēmas ar narkotikām. Arī vībotne, sēnes un kaņepe ir svēti augi. Kaņepe ir atveroša un dodoša, bet mūsdienās to izmanto, lai bēgtu no realitātes. Tas pats attiecas uz kokas lapām, kas patiesībā ir brīnišķīga medicīna. Cilvēks to mākslīgi sintezē, iegūst kokaīnu un iekrīt atkarībā.
Mums ir jādodas atpakaļ pie saknēm. Jāapzinās, ka ikviens augs var būt dziedinošs un reizē indīgs. Pret visu jābūt cieņai, mīlestībai, paļāvībai un pazemībai. Jāaizlūdz par dziedinājumu, uzticoties kam lielākam.
Pamanīju, ka valkā tumšas drēbes. Ko tev nozīmē tumsa?
Man ļoti patīk melna krāsa. Esam pieraduši domāt, ka labais ir balts un sliktais – melns. Man ir savs apzīmējums – mirdzošā tumsa. Man tumsa ir mātes zemes augsne, sapņu pasaule, kur var atrast savu iekšējo gaismu un spēku.
Pēdējā laikā es gan melno krāsu sevī tik ļoti nejūtu – drīzāk piesātinātos toņus. Man ārkārtīgi patīk krāsas. Šī zeme ir brīnumu, smaržu, krāsu, pieskārienu pilna. Tā ir garīga vērtība – just, ka dzīvo, baudi, mīli. Tas nepaliek plakanajā, bet ir saistīts ar dziļumu. Varbūt tāpēc melnais man ir svarīgs – arī transa dejās aizsienam acis un vēršam skatienu uz savu iekšējo pasauli, kur ieraugām brīnumus.
Melns apģērbs arī labi izskatās.
Jā! (Smejas.) Tas dod drošības izjūtu, bet reizē absorbē enerģijas. Ir jābūt uzmanīgam, jo tas ir kā melnais caurums.
Citi saka, ka tā ir manipulācijas krāsa. Melnu apģērbu vilkt nevajadzētu. Ja grib justies labi, sievišķīgi, jāģērbjas košās krāsās.
Melnu apģērbu var vilkt stipri cilvēki. Mums šķiet, ka, uzvelkot ko melnu, mēs sargājamies, bet patiesībā kļūstam atvērti un ievainojami. Melnas zeķbikses un veļa jau ir katrai sievietei. Visa atslēga ir proporcijā un ceļos, kuros dodamies, tērpušies melnā. Krāsa ir vibrācija, māksla, dziedniecība – tas ir brīnišķīgs instruments.
Esi teikusi: “Pirms tu atver acis gaismai, tev iekšā ir mirdzoša tumsa.” Kāpēc ir jāiziet cauri tumsai, lai tiktu gaismā?
Ir jāiepazīst savi dziļumi. Mēs piedzimstam, augam, kaut kādā brīdī pazaudējam savu autentiskumu un bēdas, sāpes paslēpjam zem paklāja. Pēc laika, kad lien ārā viss paslaucītais, ir drosmīgi jāiet pretī un jāierauga, kas ir tās daļas, ko esam nolieguši. Kad iedrošināmies pietuvoties savām bailēm un klibajām vietām, nāk liels spēks. No tumsas iznākam daudz spēcīgāki.
Mēs visu laiku cikliski ejam pa apli. Ir četri gadalaiki, bet ļoti reti attiecinām dabas procesus uz mums pašiem. Mūsos arī ir ziema. Tad nāk pavasaris un vasara. Pēc tam atkal ievācam augļus. Melnie stāvokļi ir dāvanas, ja vienkārši ļaujam tiem notikt un gūstam enerģiju no atrisinājuma.
Facebook manīju, ka publicē šo to ar kosmosu saistītu. Kādas ir tavas attiecības ar kosmosu?
Man kā daudziem tas atgādina par to, cik mēs esam lieli un vienlaikus mazi. Jūtu, ka katra mana šūna ir veidota no zvaigznēm, – es no turienes nāku, tās ir manas mājas. Jūtos saistīta lielā saiknē.
Cik fantastiski skaists ir Visums, kurā mēs dzīvojam! Aicinu atmosties tam skaistumam, kas ir apkārt, un iestāties par to. Uzņemies atbildību par to, lai tas viss turpina būt.
Man sāp sirds, ka tas viss varētu neturpināties. Esam tādi muļķi, ka neredzam savu potenciālu un skaistumu. Es nepalieku tikai sirdssāpēs. Es katru dienu taujāju, kas ir tas, ko es personīgi varu darīt, lai sāpes mazinātu un izdotos nosargāt esošo. Ir vēl ļoti daudz darba.
