Kultūrizglītības programmas “Latvijas skolas soma” dalībnieki ekskursijā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.
Kultūrizglītības programmas “Latvijas skolas soma” dalībnieki ekskursijā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.
Foto: Ieva Makare/LETA

Ko nesuši „Latvijas skolas somas” pieci gadi 7

Autors: Ilze Kuzmina, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
“Tas ir beigu sākums! Melni mākoņi dosies tur, kur lec saule!” Nostradama prognoze 2025. gadam 20
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosaucis 10 politiķus, kuru pieļautās kļūdas būtiski ietekmējušas Latvijas politisko un ekonomisko situāciju 160
“Jūs aizbraucāt, bet kaut ko šeit uz ēdamgalda aizmirsāt!” – kempingā paviesojušies “sivēni”? 78
Lasīt citas ziņas

Jau pagājuši pieci gadi, kopš katram skolēnam, pateicoties kultūrizglītības programmai “Latvijas skolas soma” (LSS), ir iespēja piedzīvot kultūras notikumus, kam vajadzētu būt saskaņotiem ar izglītības saturu. Šī programma bija dāvana Latvijas skolēniem valsts simtgadē. Kādus augļus tā nesusi, kāda būs programmas ilgtspēja un kā gādāt par tās kvalitāti?

Par to “Kultūrzīmes” aicināja diskutēt Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) direktori SIGNI PUJĀTI, pro­grammas vadītāju AIJU TŪNU, LSS koordinatori Rīgas 64. vidusskolā skolotāju GUNTU STŪRMANI, Mār­upes novada Izglītības, kultūras un sporta pārvaldes izglītības darba speciālisti ELITU LECKO, Žaņa Lipkes memoriāla muzejpedagoģi MAIJU MEIERI-OŠU un “Istabas teātra” režisoru un radošo direktoru, kā arī Valmieras teātra festivāla bērnu un jauniešu programmas direktoru JĀNI ZNOTIŅU.

“Nu, nevajag brīnumus!”

CITI ŠOBRĪD LASA

I. Kuzmina: – Konferencē, kurā atskatījāties uz pro­grammas piecgadi, izskanēja mūžsenā atziņa, ka jāmācās visu mūžu. Ko “Latvijas skolas soma” šajos piecos gados iemācījusi?

S. Pujāte: – Ja kultūru salīdzinām ar pārtiku, tad ēdienam jābūt daudzveidīgam, un arī LSS iemieso šo kulturālo daudzveidību. Tā ir kā veselīgs uzturs. Programma arī mums pašiem likusi paskatīties uz kultūru plašākā nozīmē, paplašinājusi LNKC darbību, jo līdz tam vairāk strādājām ar tradīcijām, kā arī to laikmetīgām izpausmēm. Paplašinājās arī mērķgrupas, ar kurām strādājam un sadarbojamies: esam nokļuvuši vispārīgās izglītības lauciņā.

A. Tūna: – Programma apzināti vai neapzināti ir iekustinājusi daudz lielākus ūdeņus, nekā sākotnēji apzinājāmies, tās pievienotā vērtība aizvien aug un aug. LSS ir kā milzīgs resurss radošām izpausmēm un mācībām, arī nodarbinātībai kultūras nozarē.

Tā vai citādi palīdzam mācīties arī kultūras nozares ļaudīm: viņi iemācās gan veidot jaunu piedāvājumu, gan komunicēt ar skolām. Ļoti bieži, kad saņemam norišu pieteikumu aprakstus, no tā neko nevaram saprast: nav skaidra galvenā doma, viss ir pārāk tēlaini vai abstrakti. Tad ir jāmācās skaidri paust galveno domu.

G. Stūrmane: – Jebkurš mākslinieks, kurš kaut ko piedāvā skolēniem, kaut ko iemācās. Man prieks, ka arī muzeji mainās. Nav noslēpums, ka bērnu attieksme pret muzejiem ir diezgan skeptiska un negatīva, taču arī tā mainās. Mums ir ļoti laba un vērtīga pieredze. Piemēram, ik gadu 9. klase, kad mācās par Andreju Pumpuru, brauc uz viņa muzeju Lielvārdē. Bērni pēc tam atzina, ka braukt turp ne pārāk gribējies, bet atpakaļ atbraukuši stāvā sajūsmā. Tur ir lieliski gidi! Līdzīgi ir ar Kārļa Skalbes muzeju. Muzeji arvien vairāk domā par to, kā padarīt savu piedāvājumu interesantāku.

A. Tūna: – Jā, tikai ir arī tāda tendence, ka muzeji cenšas izdomāt kaut kādus brīnumus. Nu, nevajag brīnumus! Ja esam Pumpura muzejā, tad runāsim par Pumpuru, nevis liesim sveces, kā tas novērots dažos citos muzejos, kuru darbībai kopumā vispār nav nekāda sakara ar svecēm. Muzejiem jāpiedāvā tas īpašais, kas viņiem ir, nevis jāpievilina skolēni ar citādām aktivitātēm, kas izveidotas mākslīgi.

Maija Meiere-Oša.
Foto: Anatolijs Subhankulovs

M. Meiere-Oša: – Tomēr lielāka daļa muzeju, manuprāt, saprot savu patieso sūtību. Pēdējo gadu laikā ir arī attīstījusies muzejpedagoģija un izpratne, ka muzejā vajadzīgs cilvēks ar pedagoģisko izglītību, kurš spēj muzeja stāstu pārtulkot tā, lai tas būtu atbilstošs bērnu vajadzībām un interesēm. Šobrīd gandrīz katram muzejam ir vismaz viena īpaša programma, ar ko uzrunāt skolēnus.

Reklāma
Reklāma

Protams, tas ne vienmēr ir viegli, jo mums jāglabā vēsturiskais mantojums, mums ir neaizskarami, vērtīgi priekšmeti un pēkšņi mums te būs daudz skolēnu… Jo mazāks skolēns, jo vairāk viņš grib kaut kam pieskarties. Muzejiem ir bijis jāiemācās būt citādiem.

E. Lecko: – Koordinējot novadā šo programmu, pati bagātinos kā cilvēks. LSS devusi impulsu vairāk apzināt mūsu kultūras izpausmes, pašai vairāk apmeklēt kultūras norises. Lūdzu programmas koordinatoriem izglītības iestādēs raksturot LSS. Pirmais, ko dzirdēju: tā devusi daudz prieka ne tikai skolēniem, bet arī pedagogiem, bagātinājusi arī skolotājus. Tāpēc programmai ir ļoti augsts novērtējums no visām iesaistītajām pusēm.

J. Znotiņš: – Programmas sākumposmā man pret LSS bija diezgan atturīga attieksme. Tāpēc, ka pēkšņi mainījās visa sistēma, kādā strādājām, veidojot izrādes bērniem un jauniešiem, meklējot tām finansējumu. Pirms LSS varējām pretendēt uz finansējumu Valsts kultūrkapitāla fonda pro­grammās, bet nu bija radusies īpaša LSS programma.

Tagad esam sapratuši, ka kultūras profesionāļiem šī programma ir milzīga iespēja. Agrāk nekā tāda, kas veicinātu kultūras cilvēku satikšanos ar skolēniem, nebija. Nebija motivācijas sistēmas, lai kultūras profesionāļi vispār pievērstos bērniem un jauniešiem.

Programma visai Latvijai

– Kāds bijis lielākais ieguvums?

– Pats vērtīgākais ir vienlīdzība, ko ienesusi šī programma. Mēs esam tik ļoti centrēti uz Rīgu, bet šī programma ir visai Latvijai. Un šī ir programma, kurā tiešām ļoti daudz naudas no tai pieejamā finansējuma aiziet tieši pie skolēniem – kultūras baudītājiem.

Programma ir nenovērtējams dārgums, kas mūsu jauniešiem caur kultūru veido piederību valstij. Kultūra ir viens no tiem iemesliem, kāpēc jauns cilvēks varētu nolemt palikt Latvijā, nevis braukt uz ārzemēm pēc lielās naudas. Programma caur kultūru veido piederību šai valstij un nācijai jau no 1. klases. Es gan gribētu, lai tas notiktu vēl agrāk: lai programma paplašinātos arī uz bērnudārziem.

Kultūras norises ir arī ļoti vērtīgs integrācijas instruments, kas vajadzīgs, lai mēs kļūtu par vienotu nāciju, bet pagaidām netiek līdz galam izmantots.

G. Stūrmane: – Pilnīgi piekrītu, jo iemīlēt var tikai to, ko pazīstam. Caur LSS varam iepazīt un saprast Latviju dziļāk. Iemīlēt taču var tikai to, ko pazīsti.

Programma ir milzīgs ieguvums jaunajai paaudzei, jo paplašinām viņu redzesloku. Protams, arī iepriekš skolēni vesti uz muzejiem un dažādiem kultūras pasākumiem, taču nozīmīgi, ka tagad piešķirts valsts finansējums, kas ļauj likvidēt sociālo nevienlīdzību, jo var aizvest visus bērnus, ietvert to mācību procesā, vienlaikus iz­ejot no ierastā mācību procesa ietvara. Tveram dziļāk un plašāk, veidojam inteliģentu personību. Izzinot Latvijas kultūras vērtības, veidojam piederību Latvijas valstij. Par šo programmu ir ļoti pateicīgi arī vecāki un skolotāji. Šī programma savā ziņā izglīto arī vecākus. Ir bērni, kas pēc teātra apmeklējuma saka: “Man tik ļoti patika, un tagad es pierunāšu arī vecākus aiziet uz teātri.”

J. Znotiņš: – Mani gan pārsteidz, ka šajos piecos gados politiķi nav līdz galam sapratuši šīs programmas spēku. Tieši tāpēc ir šī nemitīgā cīnīšanās par finansējumu, atteikumi, neizpratne.

M. Meiere-Oša: – Mēs ļoti mīlam kultūru, bet ļoti bieži negribam par to samaksāt. Regulāri saņemot ielūgumus uz koncertiem, izstādēm, pirmizrādēm, ir liela iespēja aizmirst, ka kultūra ir īpaša luksusa lieta, ko ne visi var atļauties, un, kamēr nebija šīs programmas, bija bērni, kas uzauga, ne reizi neesot ne operā, ne teātrī, ne baletā vai muzejā. Ir jāatmet latviskā piesardzība un jāskandina uz katra stūra, cik brīnišķīga ir šī pro­gramma.

Signe Pujāte.
Foto: Anatolijs Subhankulovs

S. Pujāte: – Piekrītu, ka ne vienmēr līdz galam izprasta LSS noderība, tomēr mūsu piecu gadu darbs ir rezultējies: esam ieguvuši papildu finansējumu, kas ļaus palielināt gan kultūras norišu pieejamību, gan daudzveidību un kvalitāti. Pirmie gadi ir bijuši kā ieskrējiens. Ir bijuši procesi kultūrā, kam bijis jācīnās daudz ilgāk, lai pierādītu savu nozīmību.

A. Tūna: – Jā, politiķi sākuši saskatīt programmas vērtību, bet tam vēl ir jāmaterializējas. Latvijā ir ļoti grūti veidot starpnozaru projektus, un LSS viennozīmīgi tāds ir. Patiesībā šai programmai nebūtu jāpretendē tikai uz Kultūras ministrijas finansējumu, jo te ir arī izglītības, labklājības un arī ekonomiskais aspekts. Daudzi mākslinieki ir teikuši, ka kovida laikā izdzīvoja, tikai pateicoties LSS. Kultūra nav tērējoša, tā arī kustina valsts ekonomiku.

Finansējuma jautājums

– Tas labi, ka programmai solāt papildu finansējumu, bet iepriekšējā mācību gadā vienā no semestriem tajā bija tikai četri eiro vidēji uz skolēnu. Tagad atgriezts iepriekšējais finansējums: septiņi eiro uz skolēnu. Taču pēdējos gados bijusi liela inflācija, un tas liek jautāt, vai tiešām ar to pietiek.

– Nepietiek, tāpēc Kultūras ministrija iekļāvusi LSS nākamā gada valsts budžeta prioritārajos pasākumos, par ko esam ļoti priecīgi un pateicīgi. Plānots no nākamā gada palielināt šo koeficientu, ko izmantojam, aprēķinot finansējumu, līdz desmit eiro semestrī.

Gribu uzsvērt, ka šie septiņi eiro, kas ir šobrīd, un desmit eiro, kas būs nākotnē, nav summa, kas akurāt seko katram skolēnam un kas noteikti jāiztērē tieši katram skolēnam. Tas ir tikai reizinātājs, kas ļauj proporcionāli starp skolām atbilstoši skolēnu skaitam sadalīt līdzekļus.

Negribētos, lai vecāki jautā: bet, ja jau ir septiņi eiro, kāpēc manējais bija muzejā par divarpus eiro!

Diemžēl arī kultūra ir bizness, un dažkārt ir piedāvājumi, kas noteikti neizmaksā septiņus eiro, bet, ja jau ir septiņi eiro, tad tāda arī ir cena. Taču patiesībā var būt tā, ka vienai klasei šoreiz ir lētāks pasākums, bet citai nedaudz dārgāks. Atkarībā no vajadzības un iespējām. Vispareizāk būtu plānot finansējuma izlietojumu visām pašvaldības skolām kopumā.

G. Stūrmane: – Jā, tā ir. Ja šajā pusgadā 12. klases brauc dārgā ekskursijā uz Rotko centru, protams, tas maksā vairāk nekā septiņus eiro. Taču zinu, ka nākamajā pusgadā viņiem būs lētāks pasākums, tādējādi tas kompensēsies.

Citreiz reāli nemaz nav šo septiņu eiro uz skolēnu, jo finansējumu piešķir, ņemot vērā skolēnu skaitu iepriekšējā mācību gadā. Ja skolēnu skaits palielinājies, sanāk mazāk.

Mēs skolā arī ceram, ka finansējums palielināsies. Liels ieguvums ir, ka šobrīd kultūrizglītības pasākumus tomēr ļauj līdzfinansēt vecākiem vai pašvaldībām. Tas dod iespēju aizbraukt tālāk no Rīgas. Sākumā tas tā kā bija liegts, un tad dažkārt bija grūti iekļauties atvēlētajā finansējumā.

A. Tūna: – Sākumā bija uzstādījums, ka tā ir dāvana un dāvanai nevar būt līdzfinansējums.

– Jāni, vai ir gadījies, ka piedāvājat skolām kādu izrādi, bet jums atbild: mēs to nevaram atļauties, finansējums pārāk mazs?

Jānis Znotiņš.
Foto: Anatolijs Subhankulovs

J. Znotiņš: – Tā notiek regulāri. Jo sevišķi bieži šādas problēmas ir ar mazajām skolām, kas atrodas tālāk un kur arī skolēnu skaits nav tik liels, lai savāktos pilna zāle. Lielās skolās, jo sevišķi Rīgā, tas ir vienkāršāk, jo ir daudz klašu, daudz bērnu. Dažkārt risinām šo jautājumu tā, ka vienojos ar aktieriem, ka viņi brauc uzstāties par mazāku honorāru. Citreiz izlīdzamies tā, ka, braucot uz lielāku pilsētu, pa ceļam “paņemam” mazās skolas, tad tas arī kaut cik savstarpēji kompensējas. Man pašam tieši ļoti gribas aizbraukt uz mazākām skolām, jo tur bērni atbraukušo teātri mēdz uztvert kā lielu brīnumu.

Domāju, ka arī finansējuma palielināšana līdz desmit eiro neko daudz nemainīs, tāpat būs liela kombinēšana, ko un kā var atļauties.

Kompensējot kultūras trūkumu

– Konferencē izskanēja arī aicinājums nesadzīt uz kultūras norisi zālē simtiem skolēnu!

G. Stūrmane: – Mums skola ir liela, bet mēs nedzenam zālē simtiem bērnu. Labāk vienojamies ar māksliniekiem, ka būs divas izrādes, un vēl dabūjam atlaidi!

M. Meiere-Oša: – Svarīgi tomēr, vai tā ir valsts kultūras institūcija vai privāta. Valsts institūcijas saņem valsts finansējumu algām, telpu uzturēšanai utt., līdz ar to biļešu cenas tur var būt zemākas. Privātajam viss jāsedz pašam no ziedojumiem vai biļešu pārdošanas. Tāpēc ļoti jārēķina, cik no bērna ņemt.

Taču ar to es negribētu teikt, ka vest skolēnus uz privātiem muzejiem allaž būs dārgāk nekā uz valsts un pašvaldību muzejiem. Žaņa Lipkes muzejam ir neliels valsts finansējums, bet faktiski esam privāts muzejs, tomēr negribam iet šo snobisko, elitāro ceļu, tāpēc ieejas maksa nav augsta. Mums ir svarīgi, lai simboliskais Žaņa Lipkes dēls – bērns ar netīru muti un basām kājām no strādnieku un kontrabandistu ģimenes – varētu iekļūt šajā muzejā.

Pirms programmas uzsākšanas muzejiem bija ļoti jādomā, kā ar saviem mazajiem resursiem radīt interesi skolēnos, vienlaikus neprasot viņiem augstu ieejas maksu. Diemžēl šajos laikos ir izaugušas paaudzes, kas neuzskata kultūru par vērtību, un šodien šiem cilvēkiem aug bērni, kuriem atkal tiek nodots uzskats, ka kultūra – tas nav vērtīgi. Tādējādi LSS var kompensēt to, ko bērnam neiedod ģimene. Pateicoties šai pro­grammai, nākotne iezīmējas brīnišķīga, jo vismaz absolūto kultūras minimumu būs baudījis katrs bērns. Skolotāji arī vairs nevar atrunāties, ka kaut ko nedara tāpēc, ka ne visi to var atļauties. Tāpēc man ir ļoti lielas cerības, ka nākamajām politiķu paaudzēm vairs nebūs jautājumu, kāpēc šāda programma vajadzīga.

A. Tūna: – Pateicoties programmai, arī skolotāji ļoti bieži ver pirmoreiz teātru durvis. Cenšamies viņus iedrošināt, ka viss būs kārtībā.

Kā izvairīties no nekvalitatīva piedāvājuma

– Sarunas sākumā uzsvērāt, ka kultūras piedāvājumam LSS ietvaros ir jābūt daudzveidīgam. Taču kā mamma esmu novērojusi, ka vairākas reizes pēc kārtas skolēni iet uz kino, turklāt ne vienmēr skatās tās kvalitatīvākās filmas. Vai tiek kontrolēts, kā tiek izlietots pro­grammas finansējums, un vai tiešām baudītās kultūras norises papildina izglītības saturu?

– Programmas administrācija faktiski sastāv no četr­arpus cilvēkiem. Iespēju robežās gan skatāmies, lai bērniem tiktu piedāvātas adekvātas un kvalitatīvas norises, tomēr paļaujamies arī uz izglītības jomas profesionāļiem, jo nevaram zināt, ko programmas ietvaros bauda katra skola un klase. Vēl jo vairāk tāpēc, ka nevēlamies iet birokrātisko ceļu. Norvēģijā, kur ir līdzīga problēma, no augšas valsts līmenī pasaka, kāda norise paredzēta katrai skolai un klasei, mēs tā nevēlētos, jo kultūra sākas jau ar to, ka tu mācies izvēlēties. Sabalansētība būtu jāpārrauga skolas direktoram.

Aicinām pedagogus būt godprātīgiem, taču, jā, dažbrīd ir vērojams izpratnes trūkums, vieglākā ceļa izmantošana. Jā, arvien vairāk vecāku uzzina par šo pro­grammu un iesaistās. Tā gan ne vienmēr ir laba ziņa: tas var nozīmēt arī dažādus ļoti ekstrēmus priekšlikumus.

Nākamo piecu gadu lielais darbs būtu sākt metodiskā atbalsta sniegšanu pedagogiem sadarbībā ar izglītības jomas vadību un profesionāļiem, kā arī dialogu ar kultūru. Mums jāpalīdz skolotājiem ieraudzīt kultūru kā mācību līdzekli. Tad skolotājs to neuztvers kā papildu pienākumu, bet kā vēl vienu līdzekli, kā mācīt skolēnus.

– Tajā pašā laikā esat teikusi, ka cīnāties ar nekvalitatīviem piedāvājumiem.

– Dažkārt jā, bet to varam darīt tikai tad, ja līdz mums nonāk informācija, ka šāds nekvalitatīvs piedāvājums ir. Skolas klusē par neveiksmīgu pieredzi, bet par to būtu jābrīdina citi.

Gadās, ka skola pati jautā: mums piedāvā žonglieri X – vai ņemt? Tad sazināmies ar cirka mākslas ekspertiem: ja viņi neko par šādu žonglieri nav dzirdējuši, iesakām neņemt.

M. Meiere-Oša: – Protams, ka LSS nav jākļūst par kultūras gestapo. Tomēr LSS nauda ir mūsu nodokļu nauda. Man kā nodokļu maksātājam ir tiesības mēģināt ietekmēt šo programmu, ja jūtu, ka kāds iet neceļos. Es kā mamma esmu rakstījusi skolai vēstules, kurās ieteikusi izmantot tos piedāvājumus, kas, manuprāt, ir īpaši vērtīgi. Salieku vēstulē arī linkus un cenas, jo man nav vienalga, kur manu bērnu ved, un LSS ir fantastiska iespēja arī būt mums pašiem pilsoniski aktīviem.

A. Tūna: – Jaunā pro­grammas mājaslapa veidota tā, ka tajā ir arī raksti un recenzijas, kā arī atsauksmes par kultūras norišu piedāvājumu: tie noteikti var palīdzēt apzinātāk izvēlēties. Domāju, ka ar laiku procesi sakārtosies.

– Skolas tomēr raksta atskaites par to, kur bērni bijuši programmas ietvaros! Vai tās vispār kāds lasa?

Gunta Stūrmane.
Foto: Anatolijs Subhankulovs

G. Stūrmane: – Jā, rakstu atskaites par katru norisi, bet tās tiek iesniegtas pašvaldībā. Problēma, manuprāt, ir tajā, ka nav noteikts, kam būtu jāatbild par programmu katrā skolā. Tāpēc ne visās skolās ir koordinators. Gadās, ka katras klases audzinātājs pats domā, ko darīs ar savu klasi. Pašam jāorganizē, pašam jāatskaitās. Ja audzinātājs ir ļoti pārslogots, viņš dosies tur, kur ērtāk, nevis tur, kur noderīgāk.

Savukārt mūsu skolā es esmu cilvēks, kas koordinē, plāno, meklē piedāvājumus, skolas mājaslapā publicēju datus, kur esam bijuši. Protams, ka jautāju arī mācību priekšmetu skolotājiem, kādas ir vajadzības, lai saskaņotu kultūras norises ar izglītības saturu. Sevišķi atsaucīgi, izsakot priekšlikumus, ir latviešu valodas un vizuālās mākslas skolotāji.

Koordinējot programmu, cenšos nodrošināt daudzpusību, aptvert visas kultūras jomas. Mans uzstādījums arī ir, ka kultūra ir jābauda tur, kur tā radusies, mazāk rīkojot kultūrizglītības pasākumus skolās, kaut zinu, ka daudzas skolas dara arī tā.

Kovidlaikā izmantojām arī digitālās iespējas, bet šobrīd domāju, ka vajadzīgi klātienes pasākumi: ekrāni visiem apnikuši.

Ir gan arī kultūras apvienības, kas par daudz reklamējas, piedāvājas, tad man jāskaidro, ka es taču nevaru katru gadu ņemt jūs, ir vajadzīga daudzveidība. Tie ir mākslinieki, kas sapratuši, ka skolās nauda nav liela, toties garantēta.

Elita Lecko.
Foto: Anatolijs Subhankulovs

E. Lecko: – Mūsu novadā katrā skolā ir programmas koordinatori – direktora vietnieki audzināšanas darbā. Kāds būs piedāvājums skolēniem, lielā mērā atkarīgs no šī koordinatora: cik viņš atbildīgi izraugās kultūras piedāvājumu. Ir skolas, kur viss ir ļoti labi, bet ir arī skolas, kurās mēs vēlētos daudzveidīgāku kultūras piedāvājumu. Esam lūguši arī pašiem pedagogiem būt elastīgākiem, jo tieši skolotāji ir tie, kuri ar skolēniem kopā piedalās šajā kultūras norisē. Jā, ir skolotāji, kuri saka, ka ir ļoti aizņemti, un tāpēc kaut ko nevar. Es tomēr teiktu, ka tas ir aizbildinājums. Ir pašiem jāgrib izdarīt, tad izdarīs. Ir skolotāji, kuri grib dzīvot savā ierastajā kastītē un neiet solīti ne pa labi, ne pa kreisi. Runājot par kontroli, ir gadījies tomēr, ka LSS pārstāvji norāda uz kādām nepilnībām.

J. Znotiņš: – Pateicoties LSS administrācijas rīcībai, valsts finansējumu nedrīkst tērēt, lai apmeklētu izrādes, kas ir Holivudas multfilmu pakaļdarinājumi un kas ļoti aktīvi gribēja tikt iekšā skolās. Tiesa, tagad šo izrāžu veidotāji apsēduši bērnudārzus.

– Vai, veidojot teātra izrādes skolēniem, apzināti to tematika tiek saskaņota ar izglītības saturu?

– Jā, es par to ļoti domāju, un iespējas ir bezgalīgas. Piemēram, pērn tiešām iedziļinājāmies “Skolas 2030” mācību programmā un kopā ar Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeju izveidojām teātra izrādi “Dzīvs” sākumskolas skolēniem, jo šajā vecumposmā bērniem jāiemācās atpazīt dzīvības pazīmes. Daļa izrāžu ir izbraukuma, bet daļa notiek turpat muzejā. Muzejam savukārt tad ir iespēja papildināt savu izglītības programmu un parādīt savu ekspozīciju.

M. Meiere-Oša: – Arī sadarbībā ar Ž. Lipkes memoriālu tapusi izrāde jaunāko klašu skolēniem “Puika ar suni”. Lai tā taptu, tikām sīki un smalki iztaujāti, tāpēc izrāde ir ne tikai mākslinieciska, bet arī, cik iespējams, vēsturiski precīza.

G. Stūrmane: – Ir ļoti svarīgi, lai kultūras norise būtu tēmēta uz precīzu vecumposmu. Ja redzu piedāvājumu, kas derot visiem no 1. līdz 12. klasei, tad skaidrs, ka neder nevienam.

Kā augt un mācīties

– Kādu redzat LSS nākotni?

S. Pujāte: – Es novēlu atvērtu prātu visām iesaistītajām pusēm. Jau šajā sarunā iezīmējās, cik LSS iespējas ir plašas, ir jāturpina attīstīties un jāpalīdz pedagogiem.

Aija Tūna.
Foto: Anatolijs Subhankulovs

A. Tūna: – Tikko man past­kastē bija iekritis e-pasts no Pasaules brīvo latviešu apvienības: arī diaspora vēlētos iesaistīties LSS aktivitātēs. Tātad jādomā, kā varam paplašināties arī uz to novadu, kur dzīvo latvieši, kuri nav Latvijā. Esmu ļoti pateicīga par to radošo brīvību, kas man un maniem kolēģiem dota šīs programmas darbības laikā, un vēlos, lai arī turpmāk mūs nesavaņģotu politiskie un birokrātiskie žņaugi un mēs arī turpmāk varētu augt un mācīties kopā ar saviem partneriem.

E. Lecko: – Es novēlu programmas veidotājiem arī turpmāk iedegties par to, ko viņi dara. Nezaudēt dzirksti!

G. Stūrmane: – Domāju, ka LSS dos savu ieguldījumu tajā, lai pēc 20–30 gadiem mēs būtu inteliģenta sabiedrība, kas mīl savu Latviju.

– Lai piepildās!

FAKTI

 Programma “Latvijas skolas soma” darbojas Latvijas Nacionālā kultūras centra paspārnē

 Programmas ietvaros skolēni iepazīst desmit kultūras nozares – mūziku, teātri, deju, cirku, vizuālo mākslu, kino, arhitektūru, dizainu, kultūras mantojumu, literatūru un grāmatniecību

 Šī mācību gada pirmajā semestrī programmas norišu finansēšanai varēs tērēt 1 657 929 eiro

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.