VIDEO. “Latvija: ūdens, meži, dzīves kvalitāte — Eiropai vēl neatklāts dārgums!” Īsi pirms valsts svētkiem stāsta uzņēmējs Aivars Zvirbulis 0
Kas Tev ir Latvija? Aivars Zvirbulis, uzņēmējs, izcils cilvēks, domātājs, avantūrists un arī bagātību radītājs, saukts par Čiri.
Vispār Pēteris Vasks mani vislabāk apzīmēja ar vārdu vizionārs. Tas laikam atbilst manai būtībai. Vizionārs dabā.
Latvija manā skatījumā ir Eiropai pilnībā neatklāta valsts, lai arī mēs dzīvojam Eiropā. Latvija Eiropai ir neatklāta tajā ziņā, ka Eiropā dzīvojošie cilvēki maz zina par to, ka Latvijā ir forša daba, ir izcili meži. Ne parki, bet meži, kuros aug sēnes, kur ir daba un ūdeņi. Ne velti, savā laikā, pirms simt, divsimt gadiem, trīssimt gadiem, kad Latvijā cēla muižas un pilis, pie visām pilīm bija dīķi, ūdeņi. Mēs esam ļoti bagāti ar ūdeņiem. Mums ir fantastiski daudz ūdeņu.
Tas, kā es redzētu nākotnes Latviju, ir tas, ka Latvijā varētu ierasties no Eiropas cilvēki, dzīvot Latvijā, jo tāda daba kā mums šobrīd ir, izcila ar to, ka mums nav pārāk karsts, mums nav pārāk auksts. Mums ir labs mitruma režīms un faktiski cilvēka veselībai ļoti atbilstošs, pat izcils klimats. Un šī zeme būtu piemērota, lai mēs sagatavotu vietu, un te iebrauktu Rietumeiropas iedzīvotāji, dzīvotu šeit un baudītu dabu. Tāpat kā mēs šobrīd braucam kaut kur uz Alpiem staigāt pa kalniem.
Šveicē mēs staigājam pa kalniem, mēs uz turieni tālu braucam, bet te gar Amatas krastiem, gar Gaujas krastiem, mežos ir izcilas vietas, kur cilvēkiem staigāt, kur atbraukt. Un es to definētu nevis kā Latvijas izpārdošanu tiem iedzīvotājiem, bet gan kā luksusa eksporta preci. Kur tas eksporta produkts ir nevis zeme, bet gan tas, ka tas cilvēks ierodas; un pēc tam daudzus gadu desmitus viņš izdod naudu, dzīvojot Latvijā, šeit atrodoties. Tātad mans sapnis būtu, kaut mēs spētu Latviju pasniegt Eiropā dzīvojošajiem iedzīvotājiem tā, lai viņi ierauga tos izcilos labumus, kas ir Latvijā. Un – ka mums nemaz nav vajadzīgas, teiksim, ogles, nafta vai gāze. Mums pietiek ar to, ka mums ir izcila daba, kas varbūt citur nav tik forša.
Kas ir Amatciems un kāpēc Amatciems ir zināms kā Latvijas pērle?
Esmu orientierists un kad orientēšanās sportā skrēju pa mežiem, tad man visu laiku bija sapnis – nav labākas vietas cilvēkam, kā dzīvot mežā. Vienīgais ir tas, ka mežā parasti nav cilvēkam nodrošināti tie normālie sadzīves apstākļi, pie kā viņi ir pieraduši. Lai mums būtu ūdens, lai mums būtu nodrošinātas zināmas ērtības. Un Amatciems ir tāda vieta, kur es nolēmu, ka es mežā izveidošu ēku kompleksu, kas ir kokiem ieskautā vietā, bet mājas ir pilnībā aprīkotas ar modernām mūslaiku iekārtām, lai, piemēram, cilvēks attālināti var vadīt uzņēmumu. Lai viņš var rīkot videokonferences. Tātad jābūt ļoti abam interneta pieslēgumam.
Lai nepiesārņotu dabu, ir jābūt attīrīšanas iekārtām. Jābūt nodrošinājumam, lai cilvēks var atrasties mežā. Plus vēl cilvēkam patīk, piemēram, pa logu paskatīties un kaut ko foršu ieraudzīt. Tāpēc es veidoju ainavu, lai viņam ir prieks atrasties un pie loga strādāt. Ūdens ir neizbēgama dzīvesvietas sastāvdaļa. Tātad pie katras mājas, pilnīgi pie katras mājas Amatciemā ir ūdens, lai iedzīvotājs var iet nopeldēties. Lai viņš var iet zivtiņu noķert. Vai viņš pie ūdens var neko nedarīt. Viņš var iestādīt ūdensrozes un skatīties. Vienkārši skatīties, kā lēnām viņa ūdens aizaug ar ūdenszālēm, kas arī forši izskatās.
Kā var sataisīt tik daudz dīķu un to darīt bez mākslīgas ūdens sūknēšanas? Ūdens ir viena no priekšrocībām Latvijā un Baltijā – droši vien tā varētu teikt. Mums attiecībā pret citām zemēm bagātība ir tā, ka mums ir ļoti augsti gruntsūdeņi un mums tie ir dažādos līmeņos.
Mums var būt kalniņš, kas ir, teiksim, divdesmit metru augstumā, un lejā var būt viena
peļķe, un arī augšā šī peļķe var būt. Tātad mums ir visdažādākos līmeņos gruntsūdeņi, un, ņemot vērā, ka mums augsnes sastāvs ir tāds, ka mums ir māls, mums kaut kur ir smilts, kaut kur ir kūdra izveidojusies. Ir arī ļoti daudz avotu, un tie nodrošina to ūdens līmeni ļoti dažādā augstumā, kas ainaviski ir vienkārši fantastisks veidojums. Vienalga, kas ir gultnes apkārtnē. Piemēram, Turaidā mēs zinām, ka tie dīķīši tur ir radīti un viņi stāv, un katrs liekas tā, ka viņš tā kā uzcelts gaisā, bet viņš tur atrodas.
Amatciemā dīķiem ir dažādi līmeņi, bet apakšā ezers. Starpība starp zemāko un augstāko ir kādi apmēram piecdesmit pieci, sešdesmit metri. Cilvēks pastaigājoties, nemaz nejūt šo augstuma starpību.
Ūdens ir viena no mūsu bagātībām. Mums ir ūdens, Latvijā ir ļoti daudz ūdens, un mēs varam būt laimīgi ar to, ka mums tie resursi ir lieli, un mēs varam to daudzumu laipni pasniegt pārējiem, izveidojot šos ūdens spoguļus, kur ūdens iztvaiko. Tad ūdens uziet augšā, un mākonītis aiziet, teiksim, Rietumeiropas virzienā, un tur nolīst. Tā kā mēs varam savu ūdeni eksportēt zināmā mērā.
Skaistas vietas, kur dzīvot ir vismaz trešā daļā Latvijas, pilnīgi droši es varu apgalvot, bet Amatciemam līdzīgas vietas ir Latgalē, bet Kurzemē tādu vietu pat ir ļoti daudz. Ir ļoti daudzas vietas, kur ir līdzīgi reljefi, kur var ciemus celt un, tas tāpēc, ka man liekas – ar Amatciemu ir stipri par maz, lai uzrunātu Eiropu. Ir jābūt nevis simts mājvietām, bet jābūt ir desmit tūkstošiem mājvietu, lai, piemēram, mēs varētu rietumeiropiešus uzrunāt. Mums vajadzētu, lai viņi pie mums tiešām arī dzīvo, jo mums Latvijā ar seksu viss ir kārtībā, bet mums bērni nedzimst kaut kā sevišķi daudz. Un, ņemot vērā, ka dzimstība mums nav liela, tad mums faktiski būtu labi, ja pie mums tiktu, tā teikt, importēti Rietumeiropas iedzīvotāji, kas ir tomēr pietiekami turīgi, kas te var vienkārši naudu tērēt un dzīvot šeit. Un šādas vietas mēs varam izveidot ļoti daudz.
Skaidrs, ka mums ir jāmainās psiholoģiski, mums kaut kas jāmaina sevī tāpēc, ka mums visu laiku ir tāda sajūta, ja mēs, pārdodot zemes pleķīti, pārdosim Latviju. Faktiski mēs iegūstam, reāli, šī zeme mums ir vajadzīgs kā ļoti vajadzīgs donors.
Latvijai man ir divi pilnīgi dažādi vēlējumi. Ko es vēlu Latvijai? Abstrahēsimies, vai Latvija ir cilvēki, vai Latvija ir vieta. Ja es domāju par cilvēkiem kā tādiem, Latvijas iedzīvotājiem, tad vienīgais, ko es viņiem varu vēlēt, kas mums visu laiku pietrūkst – nebūt tik pesimistiskiem. Tāpēc, ka – ja es runāju par sevi, tad, ja vien man ir kaut mazākais iemesls par kaut ko satraukties un sanervozēties, tad es šo iespēju garām nelaidīšu. Jā, tātad latvietim nākotnē, nākamos simt gados es novēlētu to, ka viņš mēģinātu ieraudzīt, ka katrā lietā ir arī kaut kas labs, un viņš mēģinātu ieraudzīt to labo, nevis izmantot iespēju satraukties, kur viņam to galīgi nevajadzētu.
Nu un – ja mēs domājam par valsti kā tādu, tad es tiešām gribētu, lai mums valstī ir pēc iespējas vairāk iedzīvotāju, lai mēs varētu lepoties par tiem mežiem un dažādām lietām, lai visi, piemēram, Francijā runātu: “es atvaļinājumā braukšu uz Latviju, tur es iešu pastaigāties gar Amatas krastiem un noķeršu kādu forelīti”
