VIDEO. Romualds Ražuks: “Kad pieņēmām lēmumu par barikādēm, atpakaļceļa vairs nebija!”
0
Ko Tev nozīmē Latvija? Neiroķirurgs, otrais Tautas frontes prezidents, lietuvietis Romualds Ražuks
Latvija man ir vairāk nekā zeme. Tas ir mans liktenis. Tā ir valsts, kuras veidošanā es kaut vai nedaudz, bet esmu piedalījies. Es domāju, ka esmu saaudzis ar Latviju, tāpēc pārdzīvoju par katru tās neveiksmi. Priecājos par tās sasniegumiem, par mūsu sportistiem, par mūsu starptautiskajiem diplomātiskajiem sasniegumiem. Par mūsu cilvēkiem, kas rada kaut ko skaistu – māksliniekiem, zinātniekiem. Par mūsu studējošo jaunatni, kuru man tagad ir laime skolot. Tas viss ir saaudzis ar mani un tāpēc Latvija man tiešām ir mana dzīve.
Tad, kad es, lietuvietis, atbraucu uz Latviju, tālus, tālus četrdesmit gadus atpakaļ, šeit mani uzņēma kā savējo. Uzreiz un bez ierunām. Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā, kur es sāku strādāt, kolēģi neirologi teica – tu runā, runā latviski, nebaidies, lai muļķi smejas. Un tiešām, pēc vairākiem mēnešiem prakses Stradiņa slimnīcā man tas pilnīgi kaut kā pats par sevi padevās, es sāku latviski runāt un domāt. Tālāk, protams, sekoja Latvijas Lietuviešu biedrība, tad Tautas fronte, Tautas frontes dome, valde. Nu un tajā, es domāju vissmagākajā laikā mūsu Atmodas, trešās Atmodas ceļā, janvāra barikāžu laikā, man bija tas pienākums un arī laime, kā tagad es domāju, būt Tautas frontes vadītājam, tāpēc piedalīties daudzos procesos, zinot daudz to, ko pārējiem cilvēkiem varbūt nebija iespējas. Saprast tos riskus un saprast – ja mēs neliksim visu uz kārts, tad mēs neuzvarēsim. Es atceros divpadsmitā janvārī Latvijas Tautas frontes domes sēdi Latvijas Universitātes lielajā aulā, kad ap mani sapulcējās Tautas frontes valdes locekļi un skatās – ko darīsim? Jo skaidrs, ja tagad pieņemsim lēmumu rīkoties, aicināt cilvēkus uz barikādēm, ceļa atpakaļ vairs nebūs. Un mēs pieņēmām to lēmumu. Tā bija izlēmība. Tā bija ticība saviem spēkiem. Tā bija pārliecība, ka mums ir taisnība. Tāpēc arī mūsdienu Latvijai es novēlu, lai cilvēki ticu saviem spēkiem. Lai tur austrumu kaimiņš draud un bļaustās. Tā tas ir bijis, kā mēs ģimenē smejamies – kādus trīs tūkstošus gadu viņi tur ir, bet mēs esam šeit, un mēs esam izdzīvojuši.
Mēs pastāvam, mēs attīstāmies. Mēs drīz sasniegsim Eiropas Savienības valstu līmeni. Jā, tas viss iet ļoti grūti. Piecdesmit okupācijas komunistiskie gadi dod savu. Cilvēkiem ir jāpārveidojas. Bet mums ir izaugusi jaunā paaudze. Viņi droši ņem valsti savās rokās, un es esmu pārliecināts, ka mums kopā izdosies, apvienojot mūsu pieredzi un zināšanas ar viņu degsmi un pārliecību, ka neviens viņiem brīvību atņemt nevar. Brīvību viņi elpo kā gaisu. Un iedomājieties, ja tagad aizliegtu viņam elpot šo brīvības gaisu. Es domāju, ka visa mūsu jaunatne, visi cilvēki saceltos kā viens. Saceltos tā, kā latvieši janvāra barikāžu laikā.
