20
Rīgas Tehniskās universitātes rektors jau sacīja konferencē: nav naudas, lai šīs ambīcijas piepildītu.
Tā ir – vispārējā izglītība ir salīdzinoši labi finansēta, bet augstākajā izglītībā finansējums ir visai viduvējs. Taču diez vai varam sagaidīt, ka pēkšņi valsts budžetā parādīsies brīva nauda, ko novirzīt augstākai izglītībai. Tāpēc jādomā arī, kā efektīvāk apsaimniekot to naudu, kas ir. Ir jārunā par pašu augstskolu skaitu. Man pat trūkst pieklājīgu vārdu, lai apzīmētu to, cik pārlieku liels ir augstskolu skaits, salīdzinot ar iedzīvotāju un potenciālo studentu skaitu.
Tomēr valsts augstskolu nav nemaz tik daudz. Ir daudz privāto. Vai jācenšas ierobežot to darbība?
Protams, ka ir jādomā, ko darīt arī privātajā izglītības tirgū. Privātās augstskolas valsts naudu neprasa, taču stipri ierobežotajā “studentu tirgū” tās konkurē par tiem pašiem studentiem, tādējādi noplicinot valsts augstskolas. Tās konkurē arī par mācībspēkiem.
Lielais augstskolu skaits negatīvi ietekmē augstākās izglītības kvalitāti. Ja augstākās izglītības piedāvājums ir tik liels, bet pieprasījums pēc tās samazinās, notiek cenas krišana. Taču nevar cerēt, ka par mazāku naudu dabūsiet labāku kvalitāti. Visur pasaulē laba izglītība maksā dārgi. Redzam, ka studentiem izvirzītās prasības aizvien samazinās, studijas tiek reklamētas kā aizvien pieejamākas. Valstij jāizšķiras – vai tā turpina par mazu naudu izglītot pēc iespējas vairāk studentu, samazinot kvalitāti, vai arī koncentrējas uz kvalitāti, samazinot budžeta vietu skaitu.
Ja tiktu samazināts valsts apmaksāto studiju vietu skaits, būtu daudz protestu.
Jā, tas būtu ļoti nepopulārs, taču pareizs lēmums. Jau tagad redzam, ka augstskolas nevar aizpildīt visas piedāvātās budžeta vietas. Tās gatavas uzņemt teju jebkuru, lai tikai “apgūtu” valsts piešķirto naudu.
Taču pats pirmais, kas jādara: jāizvētī studiju programmas, veicot to pārakreditāciju.
Kad izglītības ministrs bija Roberts Ķīlis, jau notika izvērtēšana, kuras mērķis bija atsijāt nekvalitatīvās studiju programmas. Studiju programmu skaits samazinājās minimāli. Jā, tika atklāts, ka daudzās programmās ir zināmi trūkumi, taču ne tik lieli, lai būtu jāslēdz.
Studiju programmu akreditācijai nozīme būs tikai tad, ja tā nebūs formāla. Ja paši nezinām, kā veikt stingru akreditāciju, kādas prasības studiju programmām jāizvirza, tad jāpamācās kaut vai no Skandināvijas. Mums nav kaut vai tik daudz kvalificētu pasniedzēju, lai augstskolās varētu pastāvēt 900 programmas.
Konferencē piedāvājāt studiju kvalitāti uzlabot, palielinot angļu valodas lomu. Bakalaura programmās 30%, maģistra – 50% studiju esot jānorit angliski. Tā pamazām vien latviešu valoda varētu kļūt par ķēķa valodu!
Man tomēr nešķiet, ka mūsu priekšlikums apdraud latviešu valodas pastāvēšanu. Lai Latvija būtu plaukstoša, mums jābūt starptautiski konkurētspējīgiem. Kā gan lai nodrošinām šo konkurētspēju, ja vārāmies tikai savā katliņā? Ja studiju procesā būtu vairāk angļu valodas, būtu lielākas iespējas aicināt vieslektorus, nodrošināt starptautisko apriti mācībspēkiem un studentiem.
Es pats studēju Dānijā angļu valodā; arī daudzi dāņi studē angliski. Man kaut kā neradās iespaids, ka tāpēc tiktu apdraudēta dāņu valoda.
