Viesturdārzs 300 gadu griežos

Parks ar senatnīga dižuma auru un bagātu vēsturi. Viesturdārzs 300 gadu griežos 1

Andris Tiļļa, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji” 

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Neticami, bet tava auto marka atklāj par tevi vairāk, nekā spēj iedomāties 64
Ķīnieši ir sašutuši, jo Putina sabiedrotais sola “pakļaut” Krievijas kaimiņus
Bārmeņi atklāj, kurus dzērienus nekad nevajadzētu pasūtīt “pīķa stundās”
Lasīt citas ziņas

Tas ir ievērības cienīgi – senākais Rīgas publiskais parks ar Triumfa arku, pirmo Vispārīgo latviešu dziedāšanas svētku norises vietu galvaspilsētā… Parks ar senatnīga dižuma auru, bagātu vēsturi, par ko aizdomāties.

Interesanti arī uzzināt, kā mūsdienās dzīvo un jūtas parka apkaimes ļaudis. Kā pukst Viesturdārza sirds?

CITI ŠOBRĪD LASA

Gar Andrejsalas “tetovēto” – ar grafiti apzīmēto – betona plākšņu muguru ik pa brīdim aizdun 5. tramvajs. Bruģētā iela pārpilna ar intensīvu satiksmi, un te nu jūtams kontrasts – turpat līdzās Viesturdārzā ir tāds miers, klusums, ka var sadzirdēt putnu dziesmas, pieaugušo un bērnu balsis.

Parks – ļaužu iecienīts, tajā atpūšas, spēlē tenisu, skrien, brauc ar velosipēdiem, peldas saulītē pie dīķa, baro pīles… Dažs caur parku aizsteidzas uz jauno apbūves kvartālu vai tuvējo lielveikalu “Rimi”, vai audumu veikalu…

No Eksporta ielas puses uz parku paveras logi Valsts valodas centram, Iepirkumu uzraudzības birojam, kā arī privātai pirmsskolas izglītības iestādei “Vāverkaķis” – tāds jestrs nosaukums! Redzam, ka mazie knīpas un knauķi glītā rindiņā iet pastaigā uz Viesturdārzu.

Esam senākajā Rīgas parkā, kas veidots pēc franču arhitekta A. Leblona projekta franču un holandiešu stilā. 1711. gadā pēc Krievijas cara Pētera I rīkojuma šajā vietā sāka parka veidošanu un cara vasaras rezidences celtniecību.

Jaunizveidoto parku sāka dēvēt par Ķeizardārzu. 1841. gadā imperators Nikolajs I uzdāvina Ķeizardārzu Rīgas pilsētai, un to nosauca par Pilsētas dārzu.

Parka akcenti laiku lokos

1880. gada janvārī darbu pie Viesturdārza rekonstrukcijas sāka dārzu arhitekts Georgs Frīdrihs Ferdinands Kūfalts no Ziemeļvācijas. Savās atmiņās viņš raksta: “Jau savā pirmajā Rīgas gadā es saņēmu uzdevumu Pētera I laikā no Morāvijas nākušā Mihaela Šindlera holandiešu stilā izveidoto, tolaik krūmos ieaugušo ķeizarisko dārzu gada laikā sakopt.

Cik nu pāraugušās liepu alejas, regulārie dīķi un laukumi atpazīstami bija saglabājušies, tos varēja sakopt iepriekšējā veidā. Taču lielākā daļa dārza nebija atpazīstama. Pētersalas daļā parku smagi bija sabojājuši cauri ejošie satiksmes ceļi.”

Reklāma
Reklāma

Diemžēl parka reorganizācijas sākotnējie plāni neīstenojās gan domes pretestības dēļ, jo bija par dārgu, gan pilsētnieku protestu dēļ, kas bija pieraduši visur braukt pa taisno.

Tomēr pēcāk uzņēmīgais Kūfalts savu panāca. Vācu laikrakstā “Die Gartenkunst” (“Dārzu Māksla”) viņš raksta: “Līdz šim dziļā aizmirstībā pamestais dārzs tika restaurēts, cik iespējams, sākotnējā veidolā, bet daļēji pārveidots angļu stilā.”

Viņš arī norāda, ka purvainās vietas nosusināja vai aizbēra, sastādīja jaunus kokus, izveidoja zālienus, uzcēla strūklaku, atvēra restorānu.

“Tagad Ķeizardārzs ir viens no visvairāk apmeklētajiem dārziem Rīgā gan vasarās, gan ziemās.”

Georgs Kūfalts bija izcils ainavu arhitekts, projektējis vairāk nekā 100 muižu un pilsētu parkus no Baltijas jūras līdz Melnajai jūrai, arī Tallinā un Pērnavā.

1910. gadā cars Nikolajs II par labu darbu Kūfaltam pasniedza zelta pulksteni ar briljantiem klātu valsts ērgli.

Toreiz cars paciemojās arī Ķeizardārzā un dzēra kafiju restorānā, apmēram tur, kur tagad Dziesmu svētku piemiņas vieta. Tobrīd dižais dārza arhitekts pat nespētu nosapņot, kas ar viņu notiks pēc nedaudz gadiem…

1914. gada augustā Vācija pieteica Krievijai karu, un, ja līdz šim krievi un vācieši Latvijā dzīvoja kā cimds ar roku, tad tagad krieviem nebija lielāka ienaidnieka par vāciešiem.

Kūfalts neticēja, ka Krievijas aristokrāti viņam, savu dārzu un parku projektētājam un veidotājam, spētu nodarīt pāri, tāpēc nebēga uz Vāciju. Taču velti: Kūfaltu apvainoja spiegošanā un iemeta cietumā.

Atmiņās viņš raksta: “Mani uzskatīja par spiegu, es esot atklājis vāciešiem valsts noslēpumus un ar 4 collu tālskata palīdzību saviem vācu armijā dienošajiem dēliem raidījis optiskus signālus. Kopš kara sākuma es atrados slepenpolicijas uzraudzībā…”

1915. gada marta vidū Kūfalts saņēma atļauju izbraukšanai uz Berlīni (tur arī dus Dieva mierā). No amata Rīgā viņš bija atlaists, īpašumi atņemti un palicis bez nekā…

Latvijas brīvvalsts saulē

Kad 1918. gadā Latvija ieguva neatkarību, sabiedrībā strauji auga, nostiprinājās nacionālā pašapziņa, un 1923. gadā Pilsētas dārzs ieguva jaunu nosaukumu – Viesturdārzs – par godu Tērvetes zemes vecākajam, vēlāk par Zemgales ķēniņu dēvētajam Viestardam (Viesturam), kurš bija slavens ar to, ka 13. gadsimtā, aizstāvēdams savu zemi pret pārspēku, vadīja zemgaļus un kuršus pretuzbrukumos vācu krustnešiem.

Šoreiz Viesturdārzu sāka kopt Andreja Zeidaka  (1874–1967) vadībā. Viņš bija autodidakts – amata prasmes apguvis Georga Kūfalta vadītajā Rīgas dārzu pārvaldē.

Parks atguva savu greznumu, dīķi iztīrīja no dūņām, vecajām lapām un sakritušajiem zariem.

Izstrādāja un īstenoja Viesturdārza pārkārtošanas plānu, kas paredzēja dārza izmantošanu brīvās atpūtas, sporta un rotaļu vajadzībām, pārkārtoja celiņu sistēmu, ierīkoja bērnu rotaļu laukumu, atkal notika dažādi koncerti un tirdziņi.

1936. gadā Viesturdārzā atklāja Piena restorāna ziemas paviljonu un uz to pārveda Triumfa arku jeb Aleksandra vārtus.

Kenedijs Rīgā – modelis eņģelim

1902. gadā izbūvētā Hanzas iela no Ķeizardārza atdalīja atsevišķu parka daļu, ko nosauca par Hanzas laukumu.

1932. gadā par godu ASV prezidenta Džordža Vašingtona 200. dzimšanas dienai to pārdēvēja par Vašingtona laukumu, jo laukuma malā, Ausekļa ielā 22, tolaik atradās ASVsūtniecība, ko atvēra 1922. gada 13. novembrī.

Latvijas neatkarību ASV atzina un ar to nodibināja diplomātiskās attiecības jau 1922. gada 28. jūlijā.

Šī ēka, ko pēc pārbūves atklās 27. jūnijā kā pieczvaigžņu viesnīcu “A22” ar restorānu “John” (nosaukums par godu Kenedijam, viņa sievas vārdā būs nosaukts viesnīcas mazais bārs), glabā atmiņas, ka tajā pabijis toreizējais Hārvardas universitātes students Džons Fidžeralds Kenedijs, vēlāk ASV prezidents.

Kenedijs, izmantojot izdevību, ka viņa tēvs tobrīd bija ASV vēstnieks Lielbritānijā, 1939. gada vasarā apmeklēja Eiropas valstis (Baltijas valstis un Poliju). 1939. gada augustā visilgāk (nedēļu) viņš uzturējās Latvijā – Rīgā un Jūrmalā.

Rīgā viņu uzņēma ASV sūtnis Džons K. Vailijs ar kundzi, mākslinieci Irēnu. Viņš vērojis latviešus dzīvē un darbā, tirgus laukumos.

Interesanti, ka Irēnas veidotā eņģeļa gleznojumā, kas atrodas Vatikānā, pēc viņas pašas stāstītā, par modeli izmantots tieši Rīgas laikā sastaptais Kenedijs.

Tuvējās ostmalas raibumi

Rīdzinieks Žanis Biezbārdis, kurš atstājis ierakstā savas atmiņas Rīgas Centra bibliotēkai, atklāj pieredzēto Viesturdārza apkaimē.

“Dzīvoju Eksporta ielā iepretī ostai, ko gan visu tur esmu pieredzējis! Mana dzimšanas diena – 18. novembris. Tad varat iedomāties, cik sarežģīti bija to atzīmēt padomju okupācijas laikā.”

Viņš atceras bērnību, kad ar puikām slidinājies ar slidām pa apledojušajām ielām. Jautra bijusi izklaide, kad ar ķeksi piekabinājušies aiz pajūga un… aidā.

Lai zirdzinieks nespētu atgaiņāt (aizsniegt) slidotāju ar pātagu, ķekšus iekarinājuši garākā pavadā.

Žanis teic, ka ulmaņaikos arī bijuši bomžiem līdzīgie, kas dēvēti par saulesbrāļiem jeb bičkomeriem, jo bičkojuši naudu.

“Ostmalā viņi zvilnēja saulītē, uz apavu zolēm bija bija uzrakstīts: divi vai trīs lati. Ja neiedevi, varēja arī iemest Daugavā. Naudu turpat arī nodzēra, tukšo taru gan nesadauzīja. To pievācām un nodevām tuvējā traktierī, par lielo pudeli varēja saņemt četrus, par kortelīti – divus santīmus.”

1939. gadā redzējis vācbaltiešu izceļošanu, kuģi ostā stāvējuši divās rindās. Prombraucēji līdzi veduši pat mājdzīvniekus, kas bijuši ievietoti sprostos. Žanis blēņodamies, citiem nemanot, no dažiem izlaidis jēriņus – tie aizspriņģojuši pa ostas teritoriju.

“Mēs, puikas, kolekcionējām sērkociņu kastītes, devāmies uz ostu, kas toreiz bija brīvi pieejama, – ielaida vai visos kuģos, izņemot tajos, kam plīvoja sarkanais PSRS karogs un nacistu kāškrusts. Jūrnieki bija laipni, cienāja ar visādiem našķiem.”

Pēcāk viņš kolekcionējis pastmarkas, tās nereti dabūjis tuvējā Zviedrijas vēstniecībā Eksporta ielā un ASV sūtniecībā Ausekļa ielā.

Zem sarkanās zvaigznes

Arī padomju okupācijas laikā Viesturdārzs kalpoja par rīdzinieku iecienītu atpūtas vietu. Par to liecina kaut vai fakts, ka 1947. gada 4. novembrī atklāja pirmo Rīgas trolejbusa maršrutu Daugavpils iela–Viesturdārzs.

1952. gadā nojauca veco celtņu paliekas un sāka ierīkot jaunus apstādījumus, tomēr vislielākos pārkārtojumus un jaunus stādījumus veica tikai 1958. gadā.

60. gadu vidū parkā novietoja tēlnieces Viktorijas Pelšes veidoto animālistisko skulptūru “Leopardi”, kas saglabājusies līdz mūsdienām.

Īpaša parka labiekārtošana sākās 1973. gada pavasarī. Izvietoja jaunus solus, atjaunoja celiņus, labiekārtoja bērnu rotaļlaukumu, atjaunoja zālienu… To visu veltīja pirmo latviešu dziesmu svētku simtgades atcerei.

Jūlijā atklāja 84 metrus garu piemiņas ansambli, kura galvenais akcents ir siena ar septiņu izcilāko latviešu komponistu Jāņa Cimzes, Jurjānu Andreja, Jāzepa Vītola, Emīla Dārziņa, Emila Melngaiļa, Pētera Barisona un Alfrēda Kalniņa bareljefiem, autogrāfu un pazīstamākās dziesmas pirmajām taktīm.

Portretu rindu noslēdz Dziesmu svētku piemiņas zīme: bronzā veidots ozollapu vainags ar gadskaitli 100 centrā.

Neizpalika arī uzraksts: “Māksla pieder tautai. V. I. Ļeņins.” Daļu bijušā kanāla pārveidoja par baseinu ar priekšlaukumu. Otrā baseina galā novietoja 4,7 metrus augstu akmeni ar iegravētu vēstījumu “Padomju Latvijas darbaļaudis Dziesmu svētku simtgadei”.

Līdz ar to Viesturdārzs ieguva jaunu nosaukumu “Dziesmu svētku parks”.

Māksla vairs nepieder tautai…

1991. gadā, atstājot nemainītu kompleksa arhitektoniski kompozicionālo risinājumu, demontēja saukli “Māksla pieder tautai”, bet 2003. gadā, klātesot Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai un Rīgas domes priekšsēdētājam Gundaram Bojāram, plaknes kreisajā augšējā stūrī piestiprināja Kārļa Baumaņa bareljefu un komponista parakstu, himnas nošu un vārdu “Dievs, svētī Latviju” atveidu.

1999. gadā notika parka rekonstrukcija, veica nosusināšanas darbus, atjaunoja celiņu segumu, izvietoja jaunus solus un apgaismes ķermeņus, kā arī ierīkoja plašu bērnu rotaļu laukumu.

Pateicoties mecenātu Borisa un Ināras Teterevu fonda atbalstam, pie parka dīķa 2015. gadā novietoja mākslinieces Brigitas Zelčas-Aispures vides mākslas objektu “Mala”.

Mūsdienās Viesturdārzs ir saglabājis ainaviska parka veidolu, kur simtgadīgu koku stādījumi mijas ar krāšņām krūmu grupām un ziemciešu dobēm.

Dziesmu svētku simtgadei veltītais ansamblis, godīgi sakot, lai arī ir nedaudz noplucis, ūdens baseinā sastāvējies, aizaudzis, strūklaku nav, betona plāksnes apdrupušas, tomēr sevī vēl glabā tādu kā dižuma auru.

Cerams, ka nākotnē tas atgūs savu sākotnējo izskatu.

Kā publiska mākslas arēna

Kopš 1853. gada, kad parku atklāja apmeklētājiem un rīdzinieku izklaidēm, Viesturdārzs kļuvis par mākslas arēnu – tajā risinājies ne viens vien publisks pasākums, piemēram, jau 1873. gada parka estrādē notika pirmie Vispārīgie latviešu dziedāšanas svētki.

2018. gadā Viesturdārzā un Rūpniecības ielā 30 notika pirmie šīs apkaimes svētki. Toreiz diena iesākās ar kopīgu rīta rosmi parkā, pēc tam ar nodarbībām ārtelpā, un vakarā kaimiņi un draugi bija aicināti uz pikniku un sarunām.

Tos rīkoja radošo industriju centrs “Darbavieta”, kas tajā laikā arī svinēja gada jubileju, kopš atrodas Rūpniecības ielā 30.

Uzziņa

Viesturdārzs ir vecākais Rīgas publiskais parks (sākts ierīkot 1721. gadā) un aizņem 8,1 ha platības. Atrodas teritorijā starp Hanzas, Rūpniecības un Eksporta ielu. Parkam daudzkārt mainīts nosaukums, tas saukts par Pētersalas dārzu, Viņa Majestātes dārzu priekšpils cietoksnī, Pirmo Ķeizardārzu, Rīgas ķeizardārzu, Pilsētas dārzu, Viesturdārzu, Hindenburga parku, Dziesmu svētku dārzu un visbeidzot atkal kļuvis par Viesturdārzu.

Dažas Georga Kūfalta dārzu mākslas vadlīnijas

Rīgā Georgs Frīdrihs Ferdinands Kūfalts (1853–1938) strādājis 35 gadus, jau 27 gadu vecumā kļuva par pirmo Rīgas dārzu un parku direktoru.

Dārza mākslas objekts ir trīsdimensionāla telpa, kas attīstās laikā.

Komponējot ainavu, jāņem vērā kontrasta un harmonijas principi, ievērojot parka telpisko raksturu.

Ūdens – sākot ar mazām, spoguļgludām virsmām un beidzot ar vētraini krītošiem vai putojošiem ūdenskritumiem – ir neizsmeļams noskaņu dažādības avots ainavā kopā ar zemes virsmas formu spēli.

Parka kompozīcijas būvē no gleznieciskiem skatiem un interesantām perspektīvām, ņemot vērā parkā plānotos kustības ceļus un svarīgākos skatpunktus, no kuriem šie skati un perspektīvas atklājas.

Parka ainavai un celtņu arhitektūrai parkā ir jāveido viens kompozicionāls veselums.

(No Annes Kāveres grāmatas “Rīgas dārzu arhitekts Georgs Kūfalts”, apg. “Jumava”, no turienes arī tekstā iesaistītās Kūfalta atmiņas)

Dabas daudzveidībā

No vietējo koku sugām parkā sevišķi daudz ir kļavu, melnalkšņu, āra bērzu, liepu un ošu, mazāk – ozolu un gobu. Īpaši Viesturdārzā atzīmējami parastie skābarži – vecākie un staltākie Rīgā.

Lapu koku stādījumi – Mandžūrijas riekstkoks, melnais plūškoks ‘Aurea’, zviedru pīlādzis, Māka ieva, sarkanais ozols, krastu kļava un sarkanais ozols.

Apstādījumi papildināti ar plašiem lapoto krūmu stādījumiem, tostarp dažādu šķirņu spirejām, klinšrozītēm, deicijām, veigelām, filadelfiem, forsītijām u.c.

Avots: SIA “Rīgas meži”

Viedokļi

Viesturdārzs apmeklētāju skatījumā

Maltīte ar skatu uz Viesturdārzu. Līdzās Viesturdārzam, Valkas ielā 7, atrodas restorāns “Ferma” – daudzu iecienīts šefpavāra Māra Astiča projekts.

Klusajā centrā “Ferma” ir kā mierpilna oāze, kur ciemiņi nesteidzīgi var baudīt garšīgus ēdienus un raudzīties, kas noris parkā.

Māris Astičs: “Te strādājam piekto gadu, sākumā apmeklētāju bija maz. Kad parkā notika Dziesmu svētku koncerti, tad nāca ēst, dzert tēju dziedātāji ar Intu Teterovski priekšgalā. Patīkami, ka parka apkaime attīstās – arī uz Hanzas perona pusi, kur ierīkošot parku. Pandēmijas laiks mūsu darbību ierobežoja, pēc pirmā kritiena spējām piecelties, tagad arī jāspēj – vien saviem spēkiem.

Ar nazi rokā – tik uz priekšu (plats smaids). Mājsēdē uzaudzētos vēderus jācenšas nodzīt. Labi, ka atļauts uzņemt apmeklētājus terasē, kas mums ir vidēji liela, turklāt arī laika apstākļi pagaidām ir labvēlīgi.”

Parkā jūtos kā Parīzē! Parkā sastopu vingrojam Ievu Peoniju, atbraukusi no Salaspils: “Esmu trenere, apgūstu arī fizioterapiju. Kamēr gaidu atnākam savu puisi, trenējos – izklāju uz gājēju celiņa līdzpaņemto paklājiņu un pamoku ķermeni lokanībai.

Parkā jūtos kā Parīzē, jo arī te ir Trumfa arka! Nereti apsēžos zālītē, lai notiesātu pusdienas, daba mani valdzina – viss zaļo, iekopts mauriņš, zied puķes!” Ieva nodemonstrē tiltiņu – kā lai nepamana viņas brīnišķīgo tetovējumu!

Tās esot peonijas, par godu omītes iecienītajām puķēm. Viņai tās atgādina arī par mājas svētību. Uzvārds tāpat ziedošs – Peonija (pseidonīms)! Ko Ieva vēlētu Viesturdārzam apaļajā jubilejā? “Parks rūpējas par cilvēku labsajūtu, lai arī cilvēki parūpētos par parka veselību!”

Gaidu savu meiteni. Datorzinātņu students Kristians sēž uz soliņa iepretī Dziesmu svētku simtgadei veltītajam tēlniecības ansamblim. “Studēju Ventspils Augstskolā, bieži braucu uz Rīgu pie savas meitenes, viņa dzīvo te – pie Viesturdārza.

Parks ir atveldzējošs, te jūtos kā laukos: lēkā zvirbuļi, zaļo bērzi, tekalē pīles… Vide – droša, neesmu dzirdējis, ka te būtu bijušas bīstamas situācijas. Viesturdārzam vēlu arī turpmāk zaļu dzīvi!”

Ingmārs Līdaka ar dzīvnieciņiem. Vladimirs ar Marinu, apkaimes pastāvīgie iedzīvotāji: “Pie Viesturdārza dzīvojam jau vairāk nekā sešdesmit gadu, te izauguši pašu bērni, nu vedam uz parku mazbērnus.

Te ir jauks rotaļlaukums ar soliņiem. Nereti pie dīķa vērojam, kā makšķerē zivis, bērniem rādām parka putnus, stāstām par viņu dzīvesveidu. Bieži notikuši izglītojoši pasākumi, piemēram, Viesturdārzā viesojies Ingmārs Līdaka ar saviem zoodārza dzīvnieciņiem.

Starp citu, vakara nokrēslā parkā var ieraudzīt arī sikspārņus.” Vladimirs norāda uz kādu augstu koku, aicina pieiet tam tuvāk – tā dobumā mēdzot ligzdot meža pīles…

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.