Vija Beinerte: Ojārs Vācietis un neredzams ābols uz skārda palodzes 0
Tā vien šķiet, ka itin viss, ko esmu redzējusi un piedzīvojusi, uz mūžu ir ierakstīts manā atmiņā. Gan zīmīgi pavērsieni, gan nieki un sīkumi, sajūtu nospiedumi, notikumu atspulgi, mirkļu uzplaiksnījumi. Daži pat pāri gadiem nezaudē asumu, citi pamazām izbal, pārklājas ar aizmirstības migliņu, un tad kādā brīdī pēkšņi iznirst no atmiņas dzīlēm kā saule no mākoņiem.
Zvana Ieva Ķīse, Vācieša muzeja direktore, un jautā, kādā krāsā bija sienas Ojāra virtuvē. Kas gan to vairs var atcerēties! Šī virtuve jau vairāk nekā trīsdesmit piecus gadus ir memoriālā muzeja daļa. Turklāt manos pusaudzes un jaunkundzes gados runāts vai klusēts tika Ojāra darbistabā, reizēm Ļudiņas istabā, taču visbiežāk – garās pastaigās cauri Arkādijas parkam vai gar Māras ezeru uz Mārupi un tad pa citu ceļu atpakaļ. Virtuvē mēdzu iegriezties, kad biju pavisam maza. Taču arī tolaik man vislabāk patika būt krusttēva darbistabā, kur sačukstējās noslēpumi un brīnumi, dzīvoja grāmatas, pelnu trauks, rakstāmmašīna un putnu autobuss aiz loga.
Ļudiņas istabā arī bija rakstāmmašīna un grāmatas, tomēr galvenās tur bija klavieres – “vietmīles” un “neklejones”, kā viņa pati teica. Un vēl tur vienmēr bija termoss ar karstu tēju, kam vēlāk uzradās radinieki, līdz izveidojās termosu kolonija.
Žankas istabā biju reti, jo mums ar brālīti labāk patika dārzā vai pie ezera. Emmītes istabā tiku ielūkojusies vien dažas reizes. Varbūt tāpēc, ka Emmīti visbiežāk varēja satikt virtuvē. Virtuve bija Emmītes valstība. Tur viņa mīcīja mīklu un cepa pīrāgus, vārīja ievārījumu, kūla uzputeni. Reiz, izgājusi uz virtuves sliekšņa, viņa palūkojās debesīs un lietpratīgi paziņoja: no rīta mākoņi bija kā spalvas, bet nu savilkušies kā rūgušpiens, tas uz lietu. – Un lai gan mākoņi tobrīd bija balti un debesis zilas, pamale drīz vien sabozās, gaiss kļuva biezs un mikls, un jau pēc stundas lielām lāsēm, ātrām, guldzošām straumēm lietus apklāja slieksni, dārzu un pasauli.
Un vēl es atceros, ka virtuves sienā bija izdrupis apmetums. Ja to mazliet parubināja, uz mēles bija brīnišķīga garša. Mums ar Žanku patika, ļoti. Bet kādā krāsā bija sienas? To nudien es vairs neatceros.
Līdz pēkšņi – ak, protams! Sienas bija dzeltenas! Ne kā citrons, bet kā Emmītes putotie olu dzeltenumi, kad olas bija vestas no laukiem. Vai kā zeltgalvīša cekuls. Krāsā, kas pat novembra mijkrēslī stāsta par sauli un prieku.
Taču atmiņām piemīt vēl kāda dīvaina īpašība. Cilvēki reizēm sāk atcerēties to, kas nav bijis. Turklāt tik spilgti, ka paši tam notic. Tāpēc jau kuro gadu novembrī, kad kārtējo reizi tieku lūgta pastāstīt kaut ko par savu krusttēvu, atzīstos, ka jaunu atmiņu man nav. Es varu atšķirt Ojāra kopotos rakstus un pēkšņi atklāt sev pilnīgi jaunu, līdz šim man nezināmu Vācieti – tā, it kā es vispār nebūtu viņu lasījusi. Bet es nevaru vēl kaut ko pielikt pie atmiņām par Ojāru pašu.
“Man miglas naktīs klīst pa dārzu mani svētie…” Tā viņš reiz rakstīja. Cik iegriežos Ojāra mājā, man arvien ir sajūta, ka viņš tepat kaut kur ir, tik uz brīdi izgājis ārā. Varbūt pastaigājas gar Māras ezeru, varbūt pa Arkādijas parku. Miglainā rudens pēcpusdienā, kad izdevēju vārdā iedāvināju Ļudiņai un muzejam grāmatu “Latvijas 100 personību”, es izteicu šo sajūtu skaļi, un Ieva Ķīse tūdaļ sāka stāstīt, kā reiz, kad Ziedonis tajā pašā telpā, kur mēs tobrīd sēdējām pie tējas galda, lasījis dzeju, Ojāra istabā pēkšņi atskanējuši soļi. Visi klātesošie esot tos dzirdējuši, taču viņa istabā neviena neesot bijis… Ieva vēl nebija pabeigusi savu stāstāmo, kad Ojāra istabā atskanēja paukšķis – it kā šampanieša pudeli kāds būtu atrāvis vaļā! Mēs visi mirklī pieklusām.
Tā pret skārda palodzi atsitas ābols – pēc brīža kāds ieminējās. Bet pie Ojāra loga neaug ābele!
Es iegāju Ojāra istabā. Un tad pēkšņi no visām daudzajām grāmatām, kas stāv vai guļ plauktos, es ieraudzīju vienu: “Eto ja, Gospodi!” – “Kungs, es tas esmu!” bija rakstīts uz muguriņas. Sakritība?
Magnētiska māja pie magnētiska ezera. Kā Ļudiņa teica vienā no mūsu pēdējām sarunām: šī māja un ezers – tā nebija tikai dzīves vieta un adreses, tas bija atklājums – ģeogrāfisks un vēsturisks. Uzradās kaimiņi. Laika robežas neeksistēja, tāpēc tepat Dārtas ielā varēja satikt Krišjāni Baronu, domās iegrimušu. Johans Kristofs Broce stāvēja ezera krastā ar molbertu un pasteļu krītiņiem. Kopā ar Raini un Aspaziju varēja pastaigāties zem arkas Arkādijas parkā. Rihards Vāgners drūms sēdēja pie galda un domāja, ka pienācis laiks bēgt no Rīgas. Canders, Stradiņi, Straubergs, Dārziņš, Purvīts, Tone, Plūdons, Merķelis, Kants, jā, arī Kants, pavisam tuvu – Karaļaučos, Akuraters – pāri ielai, Brīvzemnieks – tepat aiz stūra. Šī pārsteidzošā koncentrācija un likteņu sakritība modināja fantastiskas asociācijas.
Tāpēc es nebrīnos par Ojāra klātieni šajā magnētiskajā laukā. Galu galā – kā Ļudiņa man reiz teica – Ojārs pirmais še pasludināja neatkarīgu republiku.
Un izcīnīja savu vientuļo brīvību. Nodibināja savu valsti. Savu māju kā patvērumu un portālu. Savu kultūru. Savu politiku. Bibliotēku. Upi, ezeru, parku. Runājošu koku sabiedrību. Baznīcu. Rīgu. Un Rīgas siluetu, kas nāca pats viņa istabas logā pie viņa rakstāmgalda. Savas ielas un savu tirgu. Zīlīti, zvirbuli, dziedātājstrazdu, dzilnu, dzeni, sarkankrūtīti un zeltgalvi aiz loga rūts. Neredzamu ābolu uz skārda palodzes un neredzamu šampanieša pudeli viņa istabā.
