“Šoreiz nepietiek ar roku un galvu iebāšanu dobēs!” Anda Rožukalne par “zaļo migliņu izcilu personību dārzos” raidījumā “Kultūrdobe” 21
Anda Rožukalne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vasarīgas un inteliģentas sarunas par dārzu. Smaidīgas un atbrīvotas kultūras personības. “Kultūrdobes” vadītājas Henrietas Verhoustinskas garšīgie un īsta prieka pilnie smiekli.
Daudz, daudz zaļu un skaistu dārza bilžu. Kaut kas svarīgs nepateikts. Tāda ir jaunās sezonas “LTV1” “Kultūrdobe”.
Sestdienu vakari un jebkurš cits laiks, kad raidījumu varat skatīties tīmeklī, pieder stāstiem par kultūras personību dzīvi dārzā un ar dārzu.
Pagaidām bijuši divi raidījumi – par modes mākslinieka Dāvida Andrejeva milzu industriālo dārzu un rakstnieku Roalda Dobrovenska un Veltas Kaltiņas dārziņa stāsts. Raidījuma vērtība ir dažādībā.
Dārzs var būt tik atšķirīgs – izkopts līdz perfekcijai, ražojošs un mīlīgs, eksperimentu un pārsteigumu pilns, tas var būt mežonīgs līdz iespaidam, ka atstāts savā vaļā. Vienalga – jebkuru dārzu raidījumā raksturo īsts prieks par dārzu!
Viņi tomēr arī strādā
Raidījumu šarmu visprecīzāk raksturoja modes mākslinieks Dāvids – nu skatītāji var redzēt, ka mākslinieki, radošas personības dara “īstu” darbu.
Dāvids raidījumā gan to minēja kā sarkastisku kritiku kādā viņam veltītā komentārā, kura autors noniecina radoša darba jēgu un vērtību. Tomēr tā varētu būt atbilde uz jautājumu, kāpēc vasarā tik daudziem patīk skatīties “Kultūrdobi”.
Tajā redzamas jau izsenis pazīstamas kultūras personības, kuras nodarbojas ar to pašu, ko savos dārzos dara citi. Kopj, stāda, pļauj, ravē, mēslo, nepagūst visu, piedzīvo izgāšanos, ja kaut kas neaug.
Tā ir tik viegli identificēties, pietuvināties, priecāties, ka kultūras cilvēki ir tādi paši kā daudzi citi savu dārzu dobēs vai pie balkona augu podiem.
Kaut ko audzēt vai vismaz mēģināt audzēt ir modē, un raidījums precīzi trāpa pa pieri tik daudzu cilvēku ar dārzu saistītajai vēlmei redzēt sava darba rezultātu, atrast laiku sev kaut vai pie dobes, izaudzēt pašu salātiem kaut vienu dilles kātu, lepoties ar tomātu vai puķu dobi.
Ar dārza kopšanu saistīto smago un regulāro darbu, protams, raidījumā neredzam, redzam tā skaisto iznākumu. Reizēm raidījuma autore Henrieta Verhoustinska palīdz kaut ko izdarīt savu varoņu dārzos, piemēram, iestādīt jaunu rozi Dobrovenska un Kaltiņas dārzā.
Bet sarunās atklājas katra dārza īpašnieka stāsts par sevi un savu dārzu. Skaista versija, kurā ir ieceres, šaubas, pozīcija, pārliecība un mazliet koķetērijas, jo “nesmukās vietas nefilmējiet”. Bet nofilmēts ir tik daiļi.
Zaļais tuvplāns
Ja vērtētu “Kultūrdobes” attēlu, zaļās krāsas tajā būtu visvairāk. Tumši zaļais vecajos kokos, koši zaļais dārzeņos, maigi zaļais asnos. Visu cieņu raidījuma operatoriem Normundam Pavlovskim un Jānim Verdenam.
Viņi lieliski izkopuši “zaļā un smaržīgā vizuālā stāsta” prasmes, rādot mazo, zaļo lapu garos tuvplānus, pretgaismu uz salātlapas kopā ar ūdens lāsi uz tās, zaļā mudžekļa bezdibeni dārza krūmos un kokos.
Operatoru kameras klejo pa zaļo skaistumu, nebaidoties apstāties, lai skatītāji pagūst novērtēt, kā izskatās zaļa lapa, kas nofilmēta, izmantojot nelielu asuma dziļumu, un kādas zaļuma dzīles ieraugāmas zaļajā miglā lapas fonā.
Šie kadri it kā ieved tajā sajūtā, ko daudzi piedzīvo, vienatnē klīstot pa dārzu, kad izdodas ieraudzīt kāda auga detaļas, kad gribas ieskatīties, pietuvināt seju un degunu maksimāli tuvu zaļajiem brīnumiem.
Būtībā raidījuma attēls ir kā stāsts par sapņainām un ne pārāk reālistiskām izjūtām, ko vēlētos piedzīvot jebkurš dārza saimnieks. Tas ir priecīga, apbrīnas pilna vērotāja skatiens.
Jebkurš raidījuma “Kultūrdobe” dārzs izskatās skaisti, attēls gluži vai apmīļo katru augu, delikāti pārlecot pāri nezālēm, nokaltušiem lakstiem, laputu sakropļotiem dzinumiem, dārzkopja sviedriem un neizmazgājami netīrajām panadzēm.
Tas ir pat jauki un mazliet uzlabo raidījuma dramaturģiju, jo poētiskais attēls lieliski disonē ar rosības pilnajām sarunām, jo dārza tapšanas grūtības vai “dārzkopja neveiksmes stāsti” tiek izstāstīti teksta daļā.
Labvēlība, ieinteresētība, raidījuma vadītājas neviltota sajūsma par visu, kas izaudzis vai nav izaudzis, prieks par pašiem audzētājiem, kas ielaiduši televīziju savā dārzā, raksturo šo raidījumu.
To skatoties, gribas smaidīt, jo zaļo lapu attēlos ieliktais mīļums raksturo arī dārzu īpašnieku portretējumu. Arī viņi kopā ar savu dārzu izskatās jaunāki, skaistāki, gudrāki.
Rūpīgi vērojot raidījumu, var apbrīnot Dobrovenska un Kaltiņas enerģiju, kopjot savu dārzu. Gribas zināt vairāk, kāpēc Dāvids plosās milzu platībās un gatavs savā mauriņā nolasīt vērtīgu padomu pilnu lekciju par dārzkopības pamatiem.
Domas dārza tālākajā stūrī
Raidījuma autori gan nelaiž savus varoņus vaļā bez radoša darba demonstrēšanas. Modes mākslinieks Dāvids uzzīmē kleitu, lai gan skaidrs, ka šis skaistums radīts par godu tikai raidījuma rubrikai “Kulturāls priekšnesums dobei”.
Dobrovenskis un Kaltiņa tās vajadzībām nolasa jaukus fragmentus no saviem darbiem. Tas viss ir iedvesmojoši.
Skatītāji uzzina, kā radošie mērķi sadzīvo kopā ar prieku būt dārzā. Dārzs rosina idejas, radošumu, tā ir lieliska vieta domāšanai.
Tāpēc es atklāšu, par ko domāju, skatoties “Kultūrdobi” un kultūras ziņas par notikumiem vasarā.
Es domāju, ka šis raidījums lieliski atklāj personības un viņu dārzus, bet vienlaikus aizved projām no aktuālās realitātes kultūrā.
Tādiem raidījumiem ir jābūt, ja vien citos formātos 2021. gada vasaras norišu izpratne netiek atlikta līdz kultūras ziņu un raidījumu veidotāju atvaļinājuma beigām.
Bet kultūras ziņas ir tādas pašas kā pirms desmit gadiem, jo priecājas par koncertiem un festivāliem, nevis stāsta to, kas tieši šajās dienās, tieši šovasar raksturo māksliniekus, viņu menedžmenta lēmumus un noteikumus skatītājiem.
Es domāju negaidīti atliktos koncertus, kas izbrīna fanus, lai gan koncerti varētu notikt. Es domāju ļoti populāru rīkotāju un mākslinieku stāstus par “publikas dalīšanu”, kas labāk iederētos dezinformācijas sadaļā.
Es domāju to mākslinieku pārliecību, kas pierāda, ka vēlas strādāt, un tāpēc piedāvā drošus apstākļus publikai un izlaušanos no dīkstāves pabalstu perioda. Es domāju pirmās izstādes, pirmos koncertus, kas, pateicoties vakcinētiem skatītājiem, jau notikuši.
Šīs tēmas, gan izlaižot radošo personību skatījumu un kultūras žurnālistikas radošo ļaužu apjūsmošanas stilu, labāk redzamas reportāžās no vakcinācijas rindām gadatirgos, piemēram, Ievas Vārnas sižetā “TV3” ziņu raidījumā.
Tajā intervētie cilvēki ļoti skaidri parāda, ka vēlas atgriezties muzejos, apmeklēt vasaras koncertus, iet uz teātriem klātienē.
To savā tviterkontā apliecina dīdžejs Kārlis Ķilkuts, atgādinot, ka ballīte būs, un ieeja tajā būs ar sertifikātiem.
Zaļā migliņa izcilas personības dārzā ir ļoti labs fons, uz kura redzami ļoti aktuālie jautājumi, kuri netiek pietiekami apspriesti kultūras notikumu ziņās.
Šajā vasarā aug ne tikai puķes un tomāti kultūras slavenību dārzos, godīga saruna ar kultūras un mākslas publiku šovasar noteiks to, vai kultūras cilvēki arī turpmāk vairāk stāstīs par ierobežojumiem un dārza darbiem, vai tomēr atbildīgi piedalīsies pandēmijas samazināšanā un atbalstīs zinātni, uz sevi un saviem faniem attiecinot sabiedrības veselībai nozīmīgās iespējas.
Šoreiz nepietiek ar roku un galvu iebāšanu dobēs!
