Liāna Langa.
Liāna Langa.
Arhīva foto

Liāna Langa: Zālē mirgo gaiši smiekli 6

Autors: Liāna Langa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 24
Putins ir izmēģinājis jaunu “superieroci”, kādu pasaule “vēl nav redzējusi” 156
Kokteilis
Magnētiskās vētras 2024. gada aprīļa beigām – visbīstamākās dienas
Lasīt citas ziņas

Pirms sava septītā darba cēliena trimdā – pārbūvētajā Tabakas fabrikā – Jaunā Rīgas teātra (JRT) mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis mums apsolīja “teātri, kas palīdz dzīvot”. Divās jaunās sezonas pirmizrādēs – viņa režisētajā “Pelikāni un vīnogas” un Aika Karapetjana “Fēlikss, Anatolijs un Ilona” pārliecinājos, ka šis apsolījums tiek pildīts.

Pēdējā laikā vairāki postmodernās mākslinieciskās metodes nogurdinātie regulārie teātra apmeklētāji man stāstījuši (viņu teiktais ir tīši pārspīlēts un trivializēts), cik apnicīgi ir skatīties kārtējo izrādi ar melnu skatuvi, pa kuru vējš trenkā polietilēna strēmeles, bet varonis savās cilvēciskajās ciešanās atkal vārtās pa skatuves dēļiem.

CITI ŠOBRĪD LASA

Abas jaunās izrādes ir labs atgādinājums par vienu no mākslas uzdevumiem – proti, ka tā var un drīkst būt arī prieka katalizators. Prieka mirkļi mums ir sevišķi vajadzīgi šajā patiešām traģiskajā laikā, kad karā Ukrainā un Izraēlā katru dienu iet bojā cilvēki. Nav iespējams saglabāt vai atgūt kādu nebūt dzīves līdzsvaru, ja pavadām laiku nemitīgās bēdās. Mums ir vajadzīgs spēks, lai nenotrulinātos dienišķo šausminošo ziņu straumē un nerastos pieradums pie kara. Tāpat tas nepieciešams palīdzības sniegšanai, gaišām domām un lūgšanām.

Tāpēc labi, ka abām izrādēm, manuprāt, ir psihoterapeitisks efekts – gluži vienkārši labi ir pavadīt laiku teātrī, skatoties kvalitatīvu uzvedumu un smejoties kopā ar simtiem tautiešu. Kad zālē mirgo gaiši kolektīvi smiekli, sāpes par šobrīd notiekošo uz brīdi atkāpjas un faktiski paglābj no draudiem zaudēt vitalitātes uzturēšanai nepieciešamo līdzsvaru. Šāda māksla ir kā antidepresants, tā ir par to daudz labāka iespēja, kamēr vēl nav par vēlu. Smiekli dziedina un vieno!

Izrādēs abi režisori pievērsušies svarīgajam – cilvēciskajam, pārāk cilvēciskajam mūsos. “Pelikānos un vīnogās” smeldzīgi traģikomiskā veidā tiek izspēlēta divu varoņu – viens introverts rakstnieks, otrs ekstraverts aktieris – pusmūža vecuma krīze, ceļojot pa Kalifornijas vīnadārzu degustētavām, baudot Dionīsa veltes, sarunājoties, reibstot un ļaujoties piedzīvojumiem.

Parasti esmu skeptiska par filmu pārcelšanu uz latviešu teātra skatuves, tomēr, pateicoties režisoru teātra formas pārzināšanai un augstajai meistarībai, manā teātra pieredzē ir divi lieliski izņēmumi – “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” Dailes teātrī Aleksandra Morfova un “Pelikāni un vīnogas” Alvja Hermaņa režijā. Izcils aktieru ansamblis – Jānis Skutelis, Ivars Krasts, Jana Čivžele, Inga Tropa galvenajās lomās. Izrādē viss strādā simbiotiski – teksti, spēle, scenogrāfija, gaismas –, sasniedzot teātra mākslas perfekciju.

Izrādē “Fēlikss, Anatolijs un Ilona” (lugas autore Justīne Kļava) Aiks Karapetjans pievērsies 90. gadu pirmajai pusei, kad Latvijas iedzīvotājiem bija strauji jāmainās, lai pielāgotos jaunajai politekonomiskajai sistēmai. Kā Skrundas lokators sabruka vecā kārtība un viss ierastais. Mazāk izveicīgi zinātņu doktori kļuva par bomžiem, bet kriminālo aprindu pārstāvji – par karaļiem.

Reklāma
Reklāma

Izrādē iezīmētas spilgtākās tālaika parādības – pusbandītiska rēķinu kārtošana, tehnoloģiju ienākšana, trimdas latviešu panaivās aktivitātes, etniskā berze starp latviešiem un krieviem, absurdumi, izmisums un uzdzīve līdz ar sapņiem par došanos uz Ameriku. Justīnes Kļavas sacerētie dialogi ir asprātīgi, dramaturģiskie pavērsieni dinamiski. Pateicoties An­dra Keiša, Kaspara Znotiņa, Baibas Brokas un Marijas Linartes spilgtajai, talantīgajai aktierspēlei, izrāde notur savā varā abos cēlienos. Zālē nemitīgi skan sirsnīgi skatītāju smiekli.

Kad 1995. gadā ierados Rīgā pēc pieciem Ņujorkā pavadītiem gadiem, piedzīvoju kultūršoku, kaut arī sovjetiskā realitāte man bija labi pazīstama. Tikko atvērtajā kafejnīcā “Andalūzijas suns” viesmīlis ilgi brīnījās, kad palūdzu viņam glāzi ūdens no krāna. Rīgas ielas bija vakarā neapgaismotas. Bankrotēja banka “Baltija” un mūsu visai pieticīgās aldziņas kinoforumā “Arsenāls” tika apcirptas par divām trešdaļām – šīs naudas knapi pietika vien komunālajiem maksājumiem.

Nereti bija redzami šiverīgi kungi aveņkrāsas žaketēs, bet satiksmē bija novērojama agresīva “BMW” auto īpašnieku braukšana. Uz darbu mēs ņēmām līdzi burkas ar biešu un kāpostu salātiem un dalījāmies ar kolēģiem pusdienās. Tomēr grūtības no atmiņām izplēn un paliek gaisma, tikai gaisma – kā smieklu mirga teātra zālē.

Šajā publikācijā paustais ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar LA.LV redakcijas redzējumu.
SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.